• Kas īsti ir vegānisms?

Vegānisma jēdziens ir salīdzinoši jauns, tādēļ skaidrojumi un viedokļi par to mēdz būtiski atšķirties, turklāt reti kurā latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā šis vārds vispār ir atrodams.

Īsumā: vegānisms ir mērķtiecīga neiesaistīšanās dzīvnieku izmantošanā.

Ja gribam runāt par vegānismu nopietni, ir jāsaprot un jāvienojas, ko ar to īsti domājam, jo medijos un citur vegānisms līdz šim nereti tiek pārprasts, skaidrots ļoti šauri* un sabiedrībā šāda izpratne arī nostiprinās. Ja vegānismu apraksta kā specifisku uztura režīmu un nepaskaidro, kāpēc cilvēki izvēlas kļūt par vegāniem, nav brīnums, ka daudzi to uzskata par kaprīzi, diētu svara nomešanai vai māņticīgām muļķībām. Kaut arī lielākā daļa dzīvnieku, kurus mēs izmantojam, ir lopkopības dzīvnieki, vegānisms attiecas ne vien uz pārtikas izvēli, bet arī apģērba izcelsmi, izklaidi un pasaules skatījumu plašā nozīmē.

Iespējams, cilvēkus vairāk uzrunā apelēšana pie emocijām un bažas par sabiedrības veselību un labklājību, tomēr balstīt vegānismu uz šādiem argumentiem var izrādīties slideni.

Reizēm tiek minēti ekoloģijas apsvērumi, kāpēc būtu prātīgi atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas, taču vides problēmu risināšana neprasa pārtraukt dzīvnieku izmantošanu – var taču ieviest tehnoloģijas, lai mazinātu kaitējumu videi, vienlaikus turpinot lopkopību.

Par ietekmi uz veselību uztura speciālistu vidū ir dažādi viedokļi, taču, ja vegānismu balsta tikai uz veselības apsvērumiem, var iebilst: “Vai tad arī meža dzīvnieku gaļa, medus vai paniņas ir tik kaitīgi? Visu ar mēru un būs labi!”. Arī tad vegānismu var apiet.

Ētiskais aspekts – morāls pienākums respektēt dzīvnieku intereses ir vegānisma vienīgais nepieciešamais un pietiekamais nosacījums – vienīgais, bez kura vegānisms nevar pastāvēt un vienīgais, ar kuru var pietikt bez citu aspektu papildinājuma.

Vienlaikus no cita skatpunkta – vegānisma ētiskais pamatojums var ietvert arī rūpes par savu veselību (nekaitēt sev), un rūpes par vidi un planētas resursu saprātīgu tērēšanu (no tā atkarīga visu planētas iemītnieku labklājība).

Daži internetā un citur sagramstīti formulējumi:

• Vegānisms ir pirmais solis, izrādot cieņu sajūtošām būtnēm.
• Vegānisms ir dzīvnieku tiesību ievērošanas pamats un “mugurkauls”.
• Vegānisms ir cieņas un pieklājības minimums pret dzīvniekiem, nevis šķīstības vai svētulības maksimums.
• Vegānisms ir taisnīga izturēšanās pret visām būtnēm, nevis laipnība, ko sniedzam kā ziedojumu.
• Būt vegānam nozīmē atzīt, ka arī pārējie dzīvnieki ir nevis lietas, kuru vērtība atkarīga no derīguma mums, bet morāli respektējami indivīdi.
• Būt vegānam nozīmē noraidīt dzīvnieku izmantošanu visos dzīves aspektos – nevis tikai nelikt tos uz šķīvja.
• Vegāni noraida ne vien cilvēku, bet arī citu būtņu paverdzināšanu, izmantošanu un nogalināšanu, lai cik “humāna” tā būtu.
• Vegānisms ir mazākais, ko varam darīt, ja respektējam dzīvnieku intereses.
• Vegānisms ir sirdsapziņas balss, kas saka, ka mūsu planētu apdzīvo ne tikai cilvēki, bet arī citas būtnes, kuru dzīvība, vēlmes un ciešanas ir tikpat īstas kā mūsu.
• Vegānisms kā nevardarbīga pretošanās: vegāni noraida domu, ka dzīvnieki ir izmantojami kā lietas, un uzskata visas sajūtošas būtnes par tādām, kam ir morālas tiesības nebūt par cilvēku īpašumu vai resursiem.
• Vegānisms ne vien mazina ciešanas un kaitējumu, bet palīdz atbrīvoties no pasaules skatījuma, kurā pret dzīvniekiem izturas kā pret lietām.

Paldies, ka lasīji.

* Kopš 2012.g. sākuma Tezaurs.lv vārdnīcas definīcija ir ievērojami izvērstāka un pilnīgāka.

• Humāni un iejūtīgi

Pirms nedēļas naktī biju nokļuvis kādā Polijas benzīntankā. Stāvlaukumā piestāja smagais auto, kas, kā varēja noprast, veda govis uz kautuvi. Caur šķirbām konteinera sānos rēgojās nemierīgi ķermeņi un pēc brīža “prece” sāka dauzīt dzelzs sienas.

Ja tu tici, ka šādas lietas var notikt “humāni” un “iejutīgi”, lūdzu, pārbaudi, vai tu patiešām esi nomodā.

 

• Skarbs kā patiesība un nelokāms kā taisnīgums

Es apzinos, ka daudzi iebilst pret manu skarbo izteiksmes veidu, bet vai tad šis skarbums ir bez pamata? Es būšu skarbs kā patiesība un nelokāms kā taisnīgums. Par šo tēmu es nevēlos ne domāt, ne runāt, ne rakstīt ar mērenību. Nē! Sakiet vīram, kura nams ir liesmās, lai ceļ trauksmi mēreni; sakiet viņam, lai atbrīvo sievu no nolaupītāja rokām ar mēru; sakiet mātei, lai tā glābj savu liesmās iekritušo bērnu pakāpeniski; bet nemudiniet mani ievērot mērenību tādā lietā kā šī. Es saku pilnā nopietnībā – es nerunāšu pārprotami – es neattaisnošu – es neatkāpšos ne collu – UN ES TIKŠU SADZIRDĒTS.

~ Viljams Loids Gerisons

(1831. gada 1. janvārī)

Šis citāts ir no raksta, kas tapis verdzības atcelšanas jeb 19. gadsimta abolicionisma kustības laikā. Raksts bija paredzēts kā atbilde tiem, kas verdzības atcelšanu atbalstīja, taču uzskatīja, ka tam jānotiek pakāpeniski – uzlabojot vergu turēšanas likumus u.tml. Gerisons, kurš sākotnēji pats atbalstīja pakāpeniskās brīvlaišanas pieeju, vēlāk atzina, ka tas noticis neapdomības dēļ un šāda iziešana uz kompromisiem jautājumā par taisnīgumu nav pieļaujama. Un vai ir kāds iemesls, kāpēc lai tas nebūtu attiecināms uz dzīvnieku izmantošanas kontekstu?

Raksti par līdzīgām tēmām:

• Par radikālismu, ekstrēmismu utt.

• Vegānisms ir taisnīgums

• Fotoreportāža no zooveikala

Tāpat kā nedzīvas lietas, arī dzīvnieki tiek tirgoti kā preces – ar atlaidēm, akcijas cenām, tirgotāju organizētām izstādēm un varbūt pat ar “preces” garantijas talonu un aptuveno derīguma termiņu. Dažādām gaumēm, dažādās krāsās un dažāda veida lietošanai. Svītru kods? Šo funkciju arī ar laiku ieviesīs – zemādas mikročipa formā.

Ja kāmis, žurciņa vai cits iegādātais dzīvnieks “sabojājas”, reizēm ir izdevīgāk vienkārši nopirkt vietā “jaunu” nevis vest pie ārsta – līdzīgi kā, piemēram, ar telefonu displejiem un citām lietām. Ir cilvēki, kas tā uz to skatās.

• “Nav tādas lietas kā vegānisms”

Jau kādu laiku internetā atrodama šāda infografika:

Tiem, kam problēmas ar angļu valodu: attēlā uzskaitītas lietas, kuru ražošanā izmanto dzīvnieku izcelsmes produktus, bet zem tā secinājums, ka tātad būt par vegānu nav iespējams. Pieņemot, ka ir cilvēki, kas to uzskata par vērā ņemamu argumentu, nolēmu par to uzrakstīt.

Pirmkārt, šajā infografikā ir ietverta doma “tā kā dzīvnieku produkti tiek izmantoti visdažādākajās lietās, vegānisms nav praktiski iespējams”. Tā kā nevaram rīkoties pilnībā perfekti, nevajag censties vispār? Diez vai tas ir veiksmīgs arguments.

Vegānisms drīzāk ir taisnīga izturēšanās pret sajūtošām būtnēm un līdz ar to cenšanās izvairīties no dzīvnieku ekspluatēšanas – pēc labākās sirdsapziņas un cik tas praktiski iespējams. Vairums vegānu zina par šiem produktiem (vismaz par ikdienā lietotajiem) un zina, ka tiem pieejamas alternatīvas. Tādēļ korektāk būtu bijis pie katra produkta infografikā pierakstīt vārdu “daži”. Turklāt, pat ja šobrīd izmantojam dzīvniekus visu šo produktu ražošanā, tas nenozīmē, ka mums tā jāturpina darīt.

Ņemot vērā, ka vairums šorīd piejamo produktu nav vegāniem piemēroti, varētu teikt, ka, lai būtu par vegānu, ir jābūt ar pamatīgu vēlmi “saglabāt šķīstību” un kaut kādu “svētulīgumu”. Ja uz to skatās plašāk, var teikt, ka tādai domai nav pamata – principā katrs var būt rupeklis, alkoholiķis un narkomāns, vienlaikus būdams vegāns. Tātad nav pamata arī satraukumam.

No otras puses, var teikt, ka vegāniem ir salīdzinoši grūtāka dzīve – tikai retā šokolāde (neskaitot tumšās) ir bez piena produktiem, labus zābakus, kas nav no ādas, grūti atrast (neskaitot interneta veikalus), bet studentiem pieejamas tikai pāris veidu sausās zupiņas un tikai viena (!) veida pelmeņi…

Tātad būt par vegānu ir apgrūtinoši? Tad iedomājies, cik apgrūtinoši dzīvniekiem ir tas, ka vairums no mums nav vegāni. Būt par vegānu liekas sarežģīti? Sarežģīti drīzāk ir samierināties, ka daudzi no mums dzīvnieku ekspluatēšanu pat neuzskata par apdomāšanas vērtu jautājumu. Būt par vegānu ir vienkāršāk nekā jebkad agrāk.

Un nobeigumā paldies anonīmajam autoram par domāt rosinošo infografiku un sabiedrības uzmanības pievēršanu. Lai kāda būtu sākotnējā iecere, rezultāts ir tāds, ka daļa cilvēku (piemēram, Tu) ir mazliet vairāk aizdomājušies, cik dažādu produktu sastāvā var ietilpt kaut kas no dzīvnieku ķermeņu daļām.

Paldies, ka lasīji!

• Vegānisms ir taisnīgums

Vegānisms kā ētiska izvēle nereti tiek uzskatīts par pārāk augstu prasību respektēt dzīvnieku intereses. Tā vietā daudzi dod priekšroku veģetārismam vai izvairās no “lielākajiem” ļaunumiem, pērkot pienu vai gaļu no pazīstamiem kaimiņiem nevis industriāli ražotos produktus. Taču, ja gribam, lai mūsu izturēšanās pret pārējām sugām būtu ētiski konsekventa, vegānisms patiesībā ir cieņas minimums – vegānisms ir mazākais, ko varam darīt.

Ja atzīstam, ka nodarīt kaitējumu bez nopietna iemesla ir netaisnīgi, mēs parasti neaicinām rīkoties “vismaz pustaisnīgi“. Mēs zinām, ka, piemēram, rasisms, pedofīlija un cilvēku tirdzniecība joprojām ir aktuālas problēmas un saprotam, ka tās neatrisināsim īsā laikā, taču mēs nepieļautu domu, ka jāaicina rūpēties vismaz par to, lai šīs lietas notiktu humāni. Līdzīgam skatījumam būtu jāattiecas arī uz pārējo sugu būtnēm. Piemēram, kaķēnu un kucēnu “sūtīšana jūrskolā” vēl nesen bija likumīgs veids, kā atbrīvoties no nevēlamiem dzīvniekiem. Šobrīd tas vairs nav likumīgi, kaut arī skaidrs, ka katrā ciematā izkontrolēt to nevarēs. Varbūt aizliegšanas vietā vajadzēja sākt ar pakāpeniskiem uzlabojumiem, teiksim, aicināt vismaz “sūtīt” viņus siltā ūdenī? Cerams, ka tā neviens nedomā. Jo problēma ir pašā “jūrskolas” idejā, nevis slīcināšanas veidā vai tajā, cik silts ir ūdens.

• Par patversmju dzīvniekiem

Tas, ka pēdējā laikā medijos daudz vairāk runā par bezpajumtes dzīvnieku problēmu un šajā sakarā tiek rīkoti labdarības pasākumi, nenotiek bez iemesla, jo šobrīd patversmes ir tik pārpildītas kā nekad.^{1, 2, 3} Problēma ir īpaši saasinājusies ekonomiskās situācijas dēļ – daļa cilvēku vairs nevar atļauties dzīvniekus uzturēt vai nodrošināt ārstēšanu, citi brauc strādāt uz ārvalstīm, vēl citi pārceļas uz lētākām, mazākām dzīves telpām, kur dzīvniekam vairs vietas nav. Protams, vienmēr ir arī daļa dzīvnieku, kas paliek bez pajumtes ne aprūpētāja vainas dēļ.

Šajā sakarā parasti norāda, ka jāizglīto sabiedrību, stingrāk jāsoda tos, kas pamet aprūpējamos un jāievieš vienotu dzīvnieku reģistrēšanas sistēmu. Droši vien taisnība, taču ir viens aspekts, kas iekļautos sabiedrības izglītošanas uzdevumā, tomēr tiek Latvijā noklusēts: jautājums par dzīvnieku tirgotāju un “svaigas mantas” ņēmēju lomu bezpajumtnieku skaita palielināšanā. Kad skaidri runāsim par to, ka mūsu pienākums ir adoptēt bez mājām palikušos nevis turpināt viņus ražot un pirkt?

• Bērniem un iesācējiem

Iespējams, īsākais veids, kā par dzīvnieku tiesībām pastāstīt gados jaunajiem un par to neko nezinošajiem:

• Zoodārzs

Droši vien daudziem un ne tikai bērnībā zoodārza apmeklēšana ir bijis iespaidīgs piedzīvojums, jo tik daudz vienīgi grāmatās un televīzijā redzētu dzīvnieku citur vienkopus apskatīt nevar. Tāpat pieaugušie turp dodas, lai izklaidētos, gremdētos sentimentālās atmiņās un aizvestu savus bērnus. Tomēr pastāv arī nostāja, ka zoodārzi ir kaut kas līdzīgs cietumiem tiem, kas nav neko noziegušies – un šo nostāju balsta vairāki argumenti.

Pirmais, uz ko parasti norāda, ir brīvības zaudēšana – dzīvnieku turēšana zoodārzā liedz tiem brīvi pārvietoties, veidot dzīvesvietu, meklēt barību un medīt. Sugām, kas savvaļā ir sabiedriskas, zoodārzos nav iespēju pilnvērtīgi socializēties. Starp betona sienām, žogiem un pāris koku stumbriem izmitinātie garlaikojas un mēdz ciest no nervu sistēmas problēmām, kas izpaužas viņu uzvedībā.

• Aicinājums

Ne vien cilvēki, bet arī pārējo dzīvnieku sugu pārstāvji ir sajūtošas būtnes – nevis lietas, ko turēt kā īpašumu. Mums nav tiesību un attaisnojamu iemeslu viņus izmantot nekādā veidā.

Internetā atrodamas ne vien neskaitāmas atrunas, kāpēc dzīvniekus esot normāli pirkt, pārdot un izmantot kā atjaunojamus resursus, bet arī:

• ANO aicinājumi (2006, 2010) atteikties no dzīvnieku izcelsmes pārtikas, lai mazinātu ietekmi uz klimatu;

• uzturzinātnieku atzinumi un arī LR Veselības ministrijas atzinums, ka dzīvnieku izcelsmes produkti uzturā nav obligāti, turklāt tos lieto pat pārāk bieži, tādējādi apdraudot veselību;

• pētījumi par dzīvnieku psiholoģiju, uzvedību un spējām, kas rāda, cik aplami, vienkāršojoši un augstprātīgi bijuši līdzšinējie uzskati par pārējām sugām;

• neskaitāmas vegāna uztura receptes dažādās valodās (1, 2, 3, 4, 5 utt.);

• argumenti, jautājumi un atbildes par tēmām dzīvnieku aizstāvības ētikā (LV, EN);

• un galu galā ir viegli atrast palīdzību un praktiskus padomus vegānu domubiedru grupās un forumos.

Nokrati no sava prāta aizspriedumu plēvi, ko radījusi šī apātiskā un negodīgā sabiedrība un pārstāj iesaistīties māšu, dēlu, meitu, brāļu un tēvu paverdzināšanā un izmantošanā. Nav svarīgi, kādas sugas ķermenis veido dzīvo būtni – sajūtošo būtņu tieksme saglabāt savu dzīvību un brīvību ir tas, ko mums jāņem vērā.

Izglītojies un kļūsti par vegānu.

Ja nevēlies “ielekt” vegānismā uzreiz, pamēģini sākumā dzīvot kā vegāns pāris dienas nedēļā vai izvēlies vegānu maltīti vispirms tikai reizi dienā. Vienlaikus uzzini vairāk par vegānu dzīvesveidu, izpēti produktu alternatīvas un pēc kāda laika jau sāc dzīvot kā “pilna laika” vegāns.

• “Zinātnieki noskaidrojuši”

Lai gan populārzinātniskas ievirzes rakstus, kas sākas ar vārdiem “zinātnieki noskaidrojuši” vai tamlīdzīgi, daļa lasītāju automātiski uztver ar pamatotu skepsi, zinātnei joprojām ir vērā ņemama loma sabiedriskās domas veidošanā – arī attiecībā uz cilvēku un pārējo sugu nošķīrumu. Visticamāk, nav iespējams konstatēt tiešu saistību starp eksperimentu rezultātiem, atklājumiem vai jaunām teorijām un cilvēku attieksmi pret pārējām sugām, tomēr var mēģināt saskatīt paralēles.

Par dzīvnieku aizstāvības ētikas aktualitāti un, iespējams, līdz ar to arī par pārmaiņām cilvēku attieksmē pret pārējo sugu dzīvniekiem liecina, piemēram, P. Singera norāde uz kādu šai tēmai veltītu tekstu bibliogrāfiju, kur minēti 94 darbi, kas tapuši laikā no mūsu ēras sākuma līdz 1970. gadam un 240 darbi no 1970. gada līdz 1988. gadam. Singers piebilst, ka laikā, kad viņš par to raksta (2003. gadā) šādu tekstu skaits, iespējams, jau sniedzas tūkstošos. Pastāv uzskats, ka viens no šo pārmaiņu iemesliem ir tas, ka 20. gadsimtā attīstījās kultūras parādību analīze filosofijas kritiskajā pieejā, kas apšaubīja objektīvu patiesību pastāvēšanu. Tika parādīts, ka cilvēka uzskatus un vērtības daudz lielākā mērā ietekmē kultūra un pārējā sabiedrība, nekā agrāk domājām. Tas veicināja gan dzimtes studiju rašanos, gan cilvēka-dzīvnieka attiecību u.c. pētījumus. Otrs iemesls – straujā attīstība kognitīvajā etoloģijā un citos pētījumos par dzīvnieku uzvedību un tās saistību ar kognitīvajām spējām – atmiņu, mācīšanās spēju, apziņu, emocijām utt. Šie pētījumi, par kuriem parasti uzzinām no masu medijiem, pamazām vājina tradicionālo priekšstatu, ka cilvēki no pārējām sugām atšķiras daudzos un dažādos veidos (valoda, instrumentu lietošana, emociju daudzveidība, altruisms, ~kultūras paradumu nodošana nākamajām paaudzēm u.c.). Pētījumos atklājas, ka šīs pazīmes raksturīgas arī citām sugām, dodot iemeslu atcerēties jau Č. Darvina 19.gs. beigās pausto domu, ka atšķirības starp cilvēku un citu sugu prāta spējām ir drīzāk pēc pakāpes, nevis veida.

• Cienīt un / vai mīlēt

Viena no tēmām, par ko gribētos lielāku skaidrību sabiedrībā, ir saistīta ar izpratni par dzīvnieku tiesību aizstāvjiem kā “dzīvniekmīļiem”. Problēma tāda, ka, saucot par dzīvniekmīļiem visus, kam kaut kādā ziņā rūp dzīvnieku labklājība, dzīvnieku tiesību idejiskais pamats tiek laists gar ausīm – viss vienā katlā. “Dzīvniekmīļi” ir nenoteiktāks (un nereti ironisks vai nievājošs) apzīmējums, ko mēdz attiecināt arī uz t.s. “kaķu tantiņām”, bērniem, kas pieprasa dzimšanas dienā trusīti vai poniju utt. Bet tas nepavisam nav tas pats, kas uzskatīt dzīvniekus par tādiem, kam ir tiesības būt brīviem no mūsu vēlmēm.

• Bērni un sudzisms: ar karoti iebaroti uzskati

Cilvēku un pārējo sugu attiecības jeb nošķīrums ir parādība, kurā darba lauku atrod dažādu nozaru pārstāvji. Ir arī ieviests apzīmējums “cilvēka-dzīvnieka studijas” (Human-animal studies), kurā iekļaujas socioloģijas, bioloģijas, veterinārmedicīnas, kultūras vēstures, antropoloģijas, vides zinātņu, psiholoģijas, literatūras kritikas, politikas zinātnes, filosofijas, dzimtes studiju un citi pētījumi. Viens no, iespējams, interesantākajiem pētījumu laukiem ir socioloģijas uzmanības lokā, jo tā pievēršas visdažādākajām cilvēciskās darbības izpausmēm – medijiem, izglītībai, izklaidei, folklorai, reliģijai u.c. jomām, kurās tiek atainots arī cilvēka-dzīvnieka nošķīrums.

• Par radikālismu, ekstrēmismu utt.

Ja tu kādā “jūtīgā jautājumā” centies aizstāvēt viedokli, kas krasi atšķiras no vairākuma nostājas, nebrīnies, ja kādam tas nepatiks. Dzīvnieku izmantošanas ētiskums ir viena no šādām tēmām: tie, kas saka, ka izmantot pārējo sugu sajūtošās būtnes pārtikai, izklaidei vai ērtībai ir nepieņemami, nereti tiek uzskatīti par radikāliem vai ekstrēmiem. Jo pašreiz sabiedrībā dzīvnieku izmantošana visdažādākajiem mērķiem skaitās pašsaprotama (Meinstrīms kā “zelta vidusceļš”).

Labi, varētu domāt, kas gan tur slikts – “būt radikālam” nozīmē “ķerties pie saknēm“, pie “lietas būtības” jeb teikt, ka kaut ko jāmaina pašos pamatos. Un to arī dzīvnieku tiesību aizstāvji saka – problēma ir jau pašos pamatos, sabiedrības uzskatā, ka visi pārējie dzīvnieki ir “mums iedoti lietošanai” un “pieder mums”. Taču šis apzīmējums – “radikāls”, protams, tiek lietots negatīvā nozīmē, kā nevajadzīgas “galējības”, “ekstrēmisms” u.tml.

• Tiesības būt garšīgam un trīs veidu aizstāvji

Izpratnes par vārdu salikumu “dzīvnieku tiesības” mēdz būt ļoti atšķirīgas. Medijos par dzīvnieku tiesību aizstāvjiem mēdz nosaukt jebkurus cilvēkus, kas izrāda jebkāda veida rūpes par dzīvniekiem un to, kā viņi tiek izmantoti. Arī Dzīvnieku aizsardzības likumu reizēm sauc par “dzīvnieku tiesību likumu”, lai gan šajā likumā ir pamatā par dzīvnieku īpašnieku tiesībām rīkoties ar savu mantu. Pīteru Singeru dažkārt dēvē par “mūsdienu dzīvnieku tiesību kustības garīgo tēvu”, kaut arī viņš kā utilitārisma ētikas pārstāvis par tiesībām īsti nerunā. Šajos gadījumos runa par dzīvnieku tiesībām ir metaforiska – ar to nedomājot konkrētas, rūpīgi sargājamas tiesības kā tas ir cilvēku gadījumā.