Kad pabeidzu iepriekšējo rakstu, attapos, ka daudziem droši vien nav skaidrs, kas īsti ir persona. Līdzīgi kā ar jautājumu par laiku – liekas, ka zinām, bet, kad sākam domāt, saprotam, ka jautājums ir slidenāks kā sākumā likās. Nepretendēju uz pilnīgu izpratni, bet centīšos paskaidrot.
Ikdienas valodā “personas” jēdziens lielā mērā ir kļuvis par sinonīmu vārdam “cilvēks” – to apliecina arī Tildes vārdnīcas skaidrojums:
- 1. Atsevišķs cilvēks; indivīds kā sabiedrisko attiecību un darbības subjekts un objekts, cilvēks ar savām sociāli nosacītajām un individuālajām īpašībām.
- 2. jur. Cilvēks kā tiesisko attiecību dalībnieks, kam piemīt tiesībspēja un līdz ar noteikta vecuma sasniegšanu — arī rīcībspēja.
Tomēr persona kā juridisks jēdziens tiek attiecināts ne tikai uz cilvēkiem, bet arī, piem., uzņēmumiem, iestādēm utt. (juridiska persona) – tas nozīmē, ka šīm cilvēku apvienībām kā abstraktam veselumam ir tiesības tikt pārstāvētiem tiesā u.tml. Savukārt filosofijā pastāv diskusijas par to, kas ir un kas uzskatāms par personu – piem., aborta tēmas kontekstā – jautājumā par to, no kāda vecuma cilvēka embrijs ir uzskatāms par personu, kuras intereses un dzīvība ir aizsargājamas. Kuras tieši ir tās īpašības, kurām embrijam jāpiemīt, lai aborts būtu uzskatāms par amorālu?
Tāpat šis jautājums ir “karsts” citā filosofijas lauciņā – dzīvnieku aizstāvības ētikā: likuma priekšā viss ir vai nu persona vai lieta, kas var būt personu īpašums. Dzīvnieki, kā jau noprotat, ir lietu kategorijā. Piem., savvaļas dzīvnieki skaitās “bezsaimnieka manta” jeb “dzīvi bezīpašnieka priekšmeti“, ko noķerot vai nogalinot cilvēks var iegūt savā īpašumā.
Tiesības uz īpašumu tiek uzskatītas par ļoti svarīgām, pat par vienām no cilvēka pamattiesībām un tas izpaužas arī attiecībā uz dzīvniekiem kā īpašumu:
“Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus” [Civillikums, 927.p.].
“Īpašnieks drīkst lietu lietot, valdīt un pat iznīcināt” [wiki].
Dzīvnieki jau sen skaitās "atjaunojamie resursi".
Likuma ietvaros jebkura dzīva būtne attiecībā pret cilvēku ir manta, lieta un daļa no dabas resursiem, kas faktiski pilnībā ir pakļauta cilvēku interesēm. Pat vissvarīgākās dzīvnieku vajadzības tiek uzskatītas par daudz mazāk svarīgām kā visdažādākās cilvēku vēlmes. Piemēram, es drīkstu neņemt vērā govs intereses turpināt dzīvot, ja vēlos vakariņās pagatavot kotletes, bez kurām es mierīgi varu iztikt.
Interesanti arī, kā valodā parādās vārdi “lietot” un “izmantot” – “Lietot nozīmē tiesību iegūt no lietas visus iespējamos labumus, tajā skaitā augļus, lietot to pēc sava ieskata (..)”. Tātad, ja kaut ko lietojam / izmantojam, mēs izturamies pret to kā pret lietu, mantu, kam nav savu interešu.
Jūs teiksiet, ka tik traki jau nav, ka var darīt pilnīgi jebko – mums taču ir dzīvnieku aizsardzības likums un noteikumi par pareizu turēšanu, kaušanu utt. Taču tie neko būtisku nemaina faktā, ka dzīvnieku pamatintereses cilvēki atļaujas ignorēt visniecīgāko iemeslu dēļ. Dzīvniekiem nav nekā tāda, ko cilvēki tiem būtu vienojušies neatņemt – tiem kā īpašumam nav nekādu neatkarīgu tiesību.
Ja vēlos izklaidēt draugus, varu nopirkt 60 dzīvus fazānus un tad tos pa vienam palaist nokalna tā, lai lejā stāvošie vīri var izmēģināt savas šāvēja spējas [iedvesmas avots].
Tāpat es varu nopirkt visdažādāko krāsu un formu radījumus, ko turēt mājās dažādiem nolūkiem un kad tie apnīk, pārdot tālāk vai aiznest pie vetārsta, lai palīdz no tiem atbrīvoties – iemidzinot. Un nopirkt vietā kaut ko modīgāku vai vismaz citā krāsā. Es varu iekopt dārziņu un tirgot izaudzēto un varu arī audzēt cūkas un tirgot to mazuļus vai apēst visus pats. Mana manta – daru, ko gribu.
Vecāki saviem bērniem mēdz mācīt, ka dzīvnieki nav lietas, ka tie nav arī rotaļlietas. Tomēr ir arī tādi, kas pērk un dāvina savām atvasēm (vai sev) īpaši selekcionētas būtnes, lai ir ar ko paspēlēties. Sabiedrībā, kur dzīvnieks ir īpašums, tas ir normāli. Tas viss notiek arī ar manu un tavu piekrišanu. Vismaz līdz brīdim, kad sākam paust citu viedokli.
Pret dzīvniekiem kopumā mēs izturamies kā pret lietām. Līdz ar to rodas problēma īstenot dzīvnieku aizsardzības pamatdomu, ka “Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt“. Ja man ir pilnīga vara pār savu īpašumu, tad praktiski jebkura mana vēlme ir pamatots iemesls. Samērojot īpašnieka un īpašuma intereses īpašums – dzīvnieks – vienmēr zaudēs.
Lūk, apmēram tādā kontekstā būtu skatāms šis zinātnieku paziņojums un daļas dzīvnieku aizstāvju (abolicionistu) pūliņi panākt, lai dzīvnieki tiktu uztverti par personām nevis lietām / īpašumu.
Noslēgumā vēl divi citāti pārdomām:
“Ekskluzīva dzīvības aizsardzība cilvēka ķermeņa auglim un minimāla dzīvības aizsardzība dzīvniekiem ir asimetrija, kas prasa pamatojumu.”
~ (Prof., Dr. phil. Andris Rubenis, ētikas pasniedzējs)
“44.pants. Dzīvnieku aizliegts nogalināt. Aizliegums neattiecas uz:
1) lauksaimniecības dzīvniekiem;
2) dzīvnieka eitanāziju; [derīgs ir jebkurš īpašnieka norādīts iemesls]
3) medībām;
4) zveju;
5) kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšanu;
6) gadījumiem, kad dzīvnieks, uzbrūkot cilvēkam, apdraud viņa veselību vai dzīvību;
7) gadījumiem, kad dzīvnieka nogalināšana paredzēta infekcijas slimību vai invazīvo sugu apkarošanas programmā;
8) eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku nogalināšanu, ja to paredz eksperimenta mērķi.”
(LR Dzīvnieku aizsardzības likums)
