Viena no tēmām, par ko gribētos lielāku skaidrību sabiedrībā, ir saistīta ar izpratni par dzīvnieku tiesību aizstāvjiem kā “dzīvniekmīļiem”. Problēma tāda, ka, saucot par dzīvniekmīļiem visus, kam kaut kādā ziņā rūp dzīvnieku labklājība, dzīvnieku tiesību idejiskais pamats tiek laists gar ausīm – viss vienā katlā. “Dzīvniekmīļi” ir nenoteiktāks (un nereti ironisks vai nievājošs) apzīmējums, ko mēdz attiecināt arī uz t.s. “kaķu tantiņām”, bērniem, kas pieprasa dzimšanas dienā trusīti vai poniju utt. Tas nepavisam nav tas pats, kas uzskatīt dzīvniekus par tādiem, kam ir tiesības būt brīviem no mūsu vēlmēm viņus izmantot, apēst utt.
Protams, šīs attieksmes – ~mīļošana un pamattiesību cienīšana var pastāvēt kopā, bet būtu aplami domāt, ka tās vienmēr pastāv kopā vai pat apzīmē vienu un to pašu. Piemēram, izteikums: “es nevarētu kļūt par vegānu, jo es vienkārši dzīvniekus tik ļoti nemīlu” liek domāt, ka šim cilvēkam ir šaura izpratne par to, kāpēc citi mēdz atteikties no dzīvnieku izmantošanas. Neskatoties uz vides un veselības apsvērumiem, manuprāt, atteikšanās no dzīvnieku izmantošanas ir veids, kā respektēt viņu tiesības netikt pakļautiem liekām ciešanām un kaitējumam.
Tiesību aizstāvēšana nav atkarīga no mīlestības, bet cieņas pret otra interesēm – man nav jāizjūt simpātijas un jāmīl katru spāni, poli vai Amazones indiāni, lai respektētu viņu tiesības, bet gan jāciena viņu vitāli svarīgās intereses un vajadzības netikt apēstiem, turētiem verdzībā utt. – tāpat kā vēlos, lai citi cienītu manas intereses. Un cienīt nozīmē neignorēt šīs intereses bez īpaša iemesla. Tāpat man nav jāmīl katru suni vai cūku, lai respektētu viņu intereses netikt apēstiem, turētiem nebrīvē u.tml.
Gan mīlestība, gan cieņa ir neskaidri jēdzieni, ko dažādās situācijās lietojam ar atšķirīgu nozīmi. Par mīlestības jēdziena daudznozīmību ikdienas valodā atgādina, piemēram, skarbais teiciens (jociņš-spociņš?) “sit, tātad mīl”. Līdzīgi sabiedrības attieksmes pret dzīvniekiem aprakstīšanai piemērots būtu teiciens “mīlestība iet caur vēderu”. Kaut arī mūsu attieksmi pret dzīvniekiem var saistīt ar abiem šiem vārdiem, cieņas jēdziens tomēr liekas viennozīmīgāks un saprotamāks dzīvnieku tiesību aizstāvības raksturošanai.
Pūkaini trusīši vs sarainas cūkas
Līdzīga, bet jau šaurāka tēma ir par “mīlīgumu”. Reiz kāda paziņa izteicās, ka trusīšus (līdzīgi kā kaķus un suņus) tomēr nevajadzētu izmantot ēšanai, apģērbam u.tml. Savukārt, cūku un citu mazāk pūkainu “mājlopu” izmantošana esot pieņemama. Līdzīga attieksme nereti parādās saistībā ar roņu mazuļu medībām Kanādā (lai iegūtu baltos pūkainos kažokus) – cilvēki pret tām iestājas ar daudz lielāku dedzību nekā pret citu, mazāk pūkainu un ne tik piemīlīgu dzīvnieku nogalināšanu. Bet vai tiešām no mīlīguma un skaistuma būtu jāizriet tam, kā mums pret kādu jāizturas?
Galvenais iemesls, kāpēc domājam, ka ēst cūkas ir pieņemami, bet ēst kaķus nav – esam tā audzināti.
Vinsents Gheins (Guihan) raksta, ka būtu arī jāpārtrauc runāt par vegānismu kā līdzjūtības, labsirdības un citu labskanīgu īpašību izpausmi, jo tas vairāk liecina nevis par cieņu pret viņiem, bet antropocentrismu jeb uzskatu, ka tā ir tikai mūsu pašu – cilvēku izvēles lieta un nevienu citu – ieskaitot apēstos un citādi izmantotos dzīvniekus – tas neskar. Uzsverot, ka vegānisms nozīmē “dzīvību glābšanu”, “būt labestīgiem” vai “rīkoties iejūtīgi”, tas tiek parādīts kā aizbildnieciskuma izpausme. Gheins raksta, ka drīzāk vegānisms ir taisnīguma minimums, ko mums ir pienākums izrādīt pārējiem – gan cilvēkiem, gan citām sugām. Vegānisms ir pats mazākais, ko varam darīt. Un tas nenozīmē, ka vegāni nav iejūtīgi vai nedrīkst tādi būt. Ar to tiek teikts tikai tas, ka vegānisms nav varonīgas labdarības vai svētulīguma izpausme, bet mūsu ētisks pienākums pret viņiem kā būtnēm, kam nav vienalga, kas ar tām notiek.
Skaisti! Vienīgi nesaprotu kāpēc dzīvē vegāni ir naida pārpilni. Piemēram, cīnās par pret dzīvnieku populācijas kontroli un tajā pašā laikā lielākie cīnītāji par abortiem. Kad runa ir par dzīvnieku nokaušanas veidiem, ceļ laukā tekstus no nacistu propagandas pret ebrejiem.
Pazīstu vienu vegānu aktīvisti. Audzē runci Rīgas dzīvoklī četrās sienās. Izkastrējusi. Jautāju kāpēc – neba jau iespējas radīt baru pēcnācēju. Atbilde – apčurāšot puķes… Un kā to plēsēju barot? Ar to pašu mocībās augušo dzīvnieku gaļu (liekulība), vai mēģināt pataisīt plēsēju par veģitārieti (dzīvnieka spīdzināšana)?
Tā saucas cieņa pret dzīvniekiem? Taisnīgums? No malas izskatās vienkārši – liekulība+naids.
sveiki!
diemžēl tas, ka cilvēks ir vegāns, nenozīmē, ka arī pieklājīgs un iecietīgs pret cilvēkiem. cilvēki ir dažādi un Jums laikam vienkārši sanācis satikt niknos. dažus droši vien līdz teju mizantropismam noved redzētais, par to, ko cilvēkveidīgie ir spējīgi un diendienā nodara pārējām sugām. vajag lielu gribasspēku, lai to emocionālo satricinājumu pārvarētu un uztvertu mierīgi, savā ziņā samierinoties ar lietām, kas liekas amorālas.
par dzīvnieku tiesībām saistībā ar abortu izvērsti ir šeit jau rakstīts: http://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2008/10/03/gerijs-frensione-biezi-uzdotie-jautajumi/#_ftn11
par runci Rīgas dzīvoklī: protams, tie nav labākie apstākļi, kur dzīvoties kaķim, taču visai iespējams, ka tie ir daudz labāki, par dzīvi patversmē vai uz ielas (pieņemot, ka runcis ir no patversmes).
par kaķu barošanu ar gaļu – tā ir sarežģīta ētiska problēma – no vienas puses, vegāniem vajadzētu palīdzēt patversmēs nonākušajiem, bet no otras puses – neatbalstīt gaļas industriju, pērkot barību adoptētajam. pastāv viedoklis, ka kaķi var veselīgi un pilnvērtīgi barot arī ar vegānu uzturu, tikai regulāri jāveic pārbaudes – vai nerodas urīnakmeņi. bet, lai gan tā tiešām sarežģīta problēma, no tā neizriet, ka viņa ir liekule.
un tas, ka es šeit runāju par cieņu un taisnīgumu, nenozīmē, ka visiem vegāniem ir tieši tāds pats skatījums – cilvēks var būt arī vegāns tikai veselības traucējumu un citu iemeslu dēļ un nelikties par ētiku ne zinis.
iesaku nepārsteigties ar secinājumiem un papētīt lietas vairāk, pirms ķeraties pie “uzbrukuma”.
[...] Brīdi pirms pieņēmu lēmumu par dzīvnieku izmantošanu šis bija viens no aktuālākajiem tā laika jautājumiem. Ja jau mēs pieņemam cilvēktiesības tad kamdēļ ir tā ka par vieniem cilvēkiem ir nospļauties, bet pat otriem vai trešajiem esam gatavi krist zemāk par zemi? Paties tam ka atzīstam taisnīgumu/ tiesības nav nekāda sakara ar mīlestību. Mīlestība man/ mums ir pārlieku šķidrs jēdziens. Mīlam māti, mīlam valsti, mīlam dziesmu, mīlam rudeni, mīlam iedzert, mīlam ērtas čības, mīlam junk-fūdu u.t.t.. Mīlestību varam attiecināt uz visu kas mums izraisa pozitīvas emocijas. Vai arī ar cieņu ir līdzīgi? Piemēram, katram savs bērns būs mīļāks, par kāda cita bērnu. Arī katram savs kaķis vai suns būs mīļāks par kāda cita suni. Pretēji. Tam kādam tavs bērns būs svešāks par viņa. Bet vai tamdēļ šis kāds būs negodīgs pret cita bērnu/ draugu/ laulāto draugu? Diez vai šis kāds gribēs, lai pret viņa tuvo cilvēku un tik ļoti mīļo mājdzīvnieku citi ir nekrietni. Krasi mainās attieksme pret dzīvnieku, ja viņš tiek uztverts kā draugs nevis rūpniecības prece. Diemžēl dzīvniekiem kas tiek izmantoti/ pakļauti cilvēka iegribām netiek dota tāda iepēja, Tas būs brīnišķīgi, kad tu būsi mani pieradinājis! Kvieši, kas arī ir zeltaini, man atgādinās tevi, un es iemīlēšu vējā šalcošo druvu … Kas mums nokauj to mīlestības un cieņas robežu starp cilvēkiem? dzīvniekiem? Vienus ucinam otrus izmantojam. Šķiet apsolūti neprātīgi tagad, bet senāk tas bija pašsaprotami. Viena no tēmām, par ko gribētos lielāku skaidrību sabiedrībā, ir saistīta ar izpratni par dzīvnieku tiesību aizstāvjiem kā ”dzīvniekmīļiem”. Problēma tāda, ka, saucot par dzīvniekmīļiem visus, kam kaut kādā ziņā rūp dzīvnieku labklājība, dzīvnieku tiesību idejiskais pamats tiek laists gar ausīm - viss vienā katlā. “Dzīvniekmīļi” ir nenoteiktāks (un nereti ironisks) apzīmējums, ko mēdz attiecināt arī uz t.s. “kaķu tantiņām”, bērniem, kas pieprasa … Read More [...]
[...] uz Dzīvnieku tiesības rakstu Viena no tēmām, par ko gribētos lielāku skaidrību sabiedrībā, ir saistīta ar [...]