Īsumā: vegānisms ir mērķtiecīga neiesaistīšanās dzīvnieku izmantošanā.

Ja gribam runāt par vegānismu nopietni, ir jāsaprot un jāvienojas, ko ar to īsti domājam, jo medijos un citur vegānisms līdz šim nereti tiek pārprasts, skaidrots ļoti šauri* un sabiedrībā šāda izpratne arī nostiprinās. Ja vegānismu apraksta kā specifisku uztura režīmu un nepaskaidro, kāpēc cilvēki izvēlas kļūt par vegāniem, nav brīnums, ka daudzi to uzskata par kaprīzi, diētu svara nomešanai vai māņticīgām muļķībām. Kaut arī lielākā daļa dzīvnieku, kurus mēs izmantojam, ir lopkopības dzīvnieki, vegānisms attiecas ne vien uz pārtikas izvēli, bet arī apģērba izcelsmi, izklaidi un pasaules skatījumu plašā nozīmē.

Iespējams, cilvēkus vairāk uzrunā apelēšana pie emocijām un bažas par sabiedrības veselību un labklājību, tomēr balstīt vegānismu uz šādiem argumentiem var izrādīties slideni.

Reizēm tiek minēti ekoloģijas apsvērumi, kāpēc būtu prātīgi atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas, taču vides problēmu risināšana neprasa pārtraukt dzīvnieku izmantošanu – var taču ieviest tehnoloģijas, lai mazinātu kaitējumu videi, vienlaikus turpinot lopkopību.

Par ietekmi uz veselību uztura speciālistu vidū ir dažādi viedokļi, taču, ja vegānismu balsta tikai uz veselības apsvērumiem, var iebilst: “Vai tad arī meža dzīvnieku gaļa, medus vai paniņas ir tik kaitīgi? Visu ar mēru un būs labi!”. Arī tad vegānismu var apiet.

Ētiskais aspekts – morāls pienākums respektēt dzīvnieku intereses ir vegānisma vienīgais nepieciešamais un pietiekamais nosacījums – vienīgais, bez kura vegānisms nevar pastāvēt un vienīgais, ar kuru var pietikt bez citu aspektu papildinājuma.

Vienlaikus no cita skatpunkta – vegānisma ētiskais pamatojums var ietvert arī rūpes par savu veselību (nekaitēt sev), un rūpes par vidi un planētas resursu saprātīgu tērēšanu (no tā atkarīga visu planētas iemītnieku labklājība).

Daži internetā un citur sagramstīti formulējumi:

• Vegānisms ir pirmais solis, izrādot cieņu sajūtošām būtnēm.
• Vegānisms ir dzīvnieku tiesību ievērošanas pamats un “mugurkauls”.
• Vegānisms ir cieņas un pieklājības minimums pret dzīvniekiem, nevis šķīstības vai svētulības maksimums.
• Vegānisms ir taisnīga izturēšanās pret visām būtnēm, nevis laipnība, ko sniedzam kā ziedojumu.
• Būt vegānam nozīmē atzīt, ka arī pārējie dzīvnieki ir nevis lietas, kuru vērtība atkarīga no derīguma mums, bet morāli respektējami indivīdi.
• Būt vegānam nozīmē noraidīt dzīvnieku izmantošanu visos dzīves aspektos – nevis tikai nelikt tos uz šķīvja.
• Vegāni noraida ne vien cilvēku, bet arī citu būtņu paverdzināšanu, izmantošanu un nogalināšanu, lai cik “humāna” tā būtu.
• Vegānisms ir mazākais, ko varam darīt, ja respektējam dzīvnieku intereses.
• Vegānisms ir sirdsapziņas balss, kas saka, ka mūsu planētu apdzīvo ne tikai cilvēki, bet arī citas būtnes, kuru dzīvība, vēlmes un ciešanas ir tikpat īstas kā mūsu.
• Vegānisms kā nevardarbīga pretošanās: vegāni noraida domu, ka dzīvnieki ir izmantojami kā lietas, un uzskata visas sajūtošas būtnes par tādām, kam ir morālas tiesības nebūt par cilvēku īpašumu vai resursiem.
• Vegānisms ne vien mazina ciešanas un kaitējumu, bet palīdz atbrīvoties no pasaules skatījuma, kurā pret dzīvniekiem izturas kā pret lietām.

Paldies, ka lasīji.

* Kopš 2012.g. sākuma Tezaurs.lv vārdnīcas definīcija ir ievērojami izvērstāka un pilnīgāka.

Ja tu tici, ka šādas lietas var notikt “humāni” un “iejutīgi”, lūdzu, pārbaudi, vai tu patiešām esi nomodā.

Es apzinos, ka daudzi iebilst pret manu skarbo izteiksmes veidu, bet vai tad šis skarbums ir bez pamata? Es būšu skarbs kā patiesība un nelokāms kā taisnīgums. Par šo tēmu es nevēlos ne domāt, ne runāt, ne rakstīt ar mērenību. Nē! Sakiet vīram, kura nams ir liesmās, lai ceļ trauksmi mēreni; sakiet viņam, lai atbrīvo sievu no nolaupītāja rokām ar mēru; sakiet mātei, lai tā glābj savu liesmās iekritušo bērnu pakāpeniski; bet nemudiniet mani ievērot mērenību tādā lietā kā šī. Es saku pilnā nopietnībā – es nerunāšu pārprotami – es neattaisnošu – es neatkāpšos ne collu – UN ES TIKŠU SADZIRDĒTS.

~ Viljams Loids Gerisons

(1831. gada 1. janvārī)

Šis citāts ir no raksta, kas tapis verdzības atcelšanas jeb 19. gadsimta abolicionisma kustības laikā. Raksts bija paredzēts kā atbilde tiem, kas verdzības atcelšanu atbalstīja, taču uzskatīja, ka tam jānotiek pakāpeniski – uzlabojot vergu turēšanas likumus u.tml. Gerisons, kurš sākotnēji pats atbalstīja pakāpeniskās brīvlaišanas pieeju, vēlāk atzina, ka tas noticis neapdomības dēļ un šāda iziešana uz kompromisiem jautājumā par taisnīgumu nav pieļaujama. Un vai ir kāds iemesls, kāpēc lai tas nebūtu attiecināms uz dzīvnieku izmantošanas kontekstu?

Tāpat kā nedzīvas lietas, arī dzīvnieki tiek tirgoti kā preces – ar atlaidēm, akcijas cenām, tirgotāju organizētām izstādēm un varbūt pat ar “preces” garantijas talonu un aptuveno derīguma termiņu. Dažādām gaumēm, dažādās krāsās un dažāda veida lietošanai. Svītru kods? Šo funkciju arī ar laiku ieviesīs – zemādas mikročipa formā.

Ja kāmis, žurciņa vai cits iegādātais dzīvnieks “sabojājas”, reizēm ir izdevīgāk vienkārši nopirkt vietā “jaunu” nevis vest pie ārsta – līdzīgi kā, piemēram, ar telefonu displejiem un citām lietām. Ir cilvēki, kas tā uz to skatās.

***

***

***

Ja uzskati, ka pret dzīvniekiem nevajadzētu izturēties kā pret precēm, tad neiesaisties viņu tirgošanā vai izmantošanā un aicini neiesaistīties arī citus, jo “tas jaunais laiks, kas šalkās trīs…” – jūs jau zināt. Mums jācenšas mainīt vispārējo nostāju, ka viņi ir mums “doti” lietošanai. Viņi nav mums “doti” vairāk kā melnādainie doti baltādaino vajadzībām vai sievietes dotas vīriešiem. Izturēšanās pret sajūtošām būtnēm kā pret īpašumu un resursiem (pirkšana, pārdošana, lietošana utt.) ir nepamatota kaitēšana kā cilvēku tā arī pārējo sugu gadījumā.

Ja tev ir iespēja, adoptē labāk kādu no simtiem patversmju dzīvnieku – mēs katrs kā daļa no šīs sabiedrības esam atbildīgi par to, ka viņi nonākuši tādā situācijā.

Tiem, kam problēmas ar angļu valodu: attēlā uzskaitītas lietas, kuru ražošanā izmanto dzīvnieku izcelsmes produktus, bet zem tā secinājums, ka tātad būt par vegānu nav iespējams. Pieņemot, ka ir cilvēki, kas to uzskata par vērā ņemamu argumentu, nolēmu par to uzrakstīt.

Pirmkārt, šajā infografikā ir ietverta doma “tā kā dzīvnieku produkti tiek izmantoti visdažādākajās lietās, vegānisms nav praktiski iespējams”. Tā kā nevaram rīkoties pilnībā perfekti, nevajag censties vispār? Diez vai tas ir veiksmīgs arguments.

Vegānisms drīzāk ir taisnīga izturēšanās pret sajūtošām būtnēm un līdz ar to cenšanās izvairīties no dzīvnieku ekspluatēšanas – pēc labākās sirdsapziņas un cik tas praktiski iespējams. Vairums vegānu zina par šiem produktiem (vismaz par ikdienā lietotajiem) un zina, ka tiem pieejamas alternatīvas. Tādēļ korektāk būtu bijis pie katra produkta infografikā pierakstīt vārdu “daži”. Turklāt, pat ja šobrīd izmantojam dzīvniekus visu šo produktu ražošanā, tas nenozīmē, ka mums tā jāturpina darīt.

Ņemot vērā, ka vairums šorīd piejamo produktu nav vegāniem piemēroti, varētu teikt, ka, lai būtu par vegānu, ir jābūt ar pamatīgu vēlmi “saglabāt šķīstību” un kaut kādu “svētulīgumu”. Ja uz to skatās plašāk, var teikt, ka tādai domai nav pamata – principā katrs var būt rupeklis, alkoholiķis un narkomāns, vienlaikus būdams vegāns. Tātad nav pamata arī satraukumam.

No otras puses, var teikt, ka vegāniem ir salīdzinoši grūtāka dzīve – tikai retā šokolāde (neskaitot tumšās) ir bez piena produktiem, labus zābakus, kas nav no ādas, grūti atrast (neskaitot interneta veikalus), bet studentiem pieejamas tikai pāris veidu sausās zupiņas un tikai viena (!) veida pelmeņi…

Tātad būt par vegānu ir apgrūtinoši? Tad iedomājies, cik apgrūtinoši dzīvniekiem ir tas, ka vairums no mums nav vegāni. Būt par vegānu liekas sarežģīti? Sarežģīti drīzāk ir samierināties, ka daudzi no mums dzīvnieku ekspluatēšanu pat neuzskata par apdomāšanas vērtu jautājumu. Būt par vegānu ir vienkāršāk nekā jebkad agrāk.

Un nobeigumā paldies anonīmajam autoram par domāt rosinošo infografiku un sabiedrības uzmanības pievēršanu. Lai kāda būtu sākotnējā iecere, rezultāts ir tāds, ka daļa cilvēku (piemēram, Tu) ir mazliet vairāk aizdomājušies, cik dažādu produktu sastāvā var ietilpt kaut kas no dzīvnieku ķermeņu daļām.

Paldies, ka lasīji!

Ja atzīstam, ka nodarīt kaitējumu bez nopietna iemesla ir netaisnīgi, mēs parasti neaicinām rīkoties “vismaz pustaisnīgi“. Mēs zinām, ka, piemēram, rasisms, pedofīlija un cilvēku tirdzniecība joprojām ir aktuālas problēmas un saprotam, ka tās neatrisināsim īsā laikā, taču mēs nepieļautu domu, ka jāaicina rūpēties vismaz par to, lai šīs lietas notiktu humāni. Līdzīgam skatījumam būtu jāattiecas arī uz pārējo sugu būtnēm. Piemēram, kaķēnu un kucēnu “sūtīšana jūrskolā” vēl nesen bija likumīgs veids, kā atbrīvoties no nevēlamiem dzīvniekiem. Šobrīd tas vairs nav likumīgi, kaut arī skaidrs, ka katrā ciematā izkontrolēt to nevarēs. Varbūt aizliegšanas vietā vajadzēja sākt ar pakāpeniskiem uzlabojumiem, teiksim, aicināt vismaz “sūtīt” viņus siltā ūdenī? Cerams, ka tā neviens nedomā. Jo problēma ir pašā “jūrskolas” idejā, nevis slīcināšanas veidā vai tajā, cik silts ir ūdens.

Kā atzīst uztura speciālisti, dzīvnieku izcelsmes produktu lietošana nav vajadzīga veselības uzturēšanai un būtu dīvaini teikt, ka dzīvnieku turēšana nebrīvē, pakļaušana lopkopības procedūrām un galu galā nogalināšana neskaitās kaitējums. Ja uzskatām, ka bez nopietna iemesla kaitēt dzīvniekiem nevajadzētu (kā teikts Dzīvnieku aizsardzības likuma ievadā), tad kāpēc daudzi tomēr domā, ka prātīgs risinājums ir “humāna” izmantošana, “humāna” kaušana vai “laimīgo” vistu olas? Starp taisnīgumu un netaisnīgumu nav starpposmu un “zelta vidusceļa” – rīcība, kas nav taisnīga, ir netaisnīga.

Protams, visi nekļūs par vegāniem vienas dienas laikā. Taču, ja piekrītam, ka dzīvnieku izmantošana, lai iegūtu pārtikas produktus, apģērbu utt., ir mūsdienās ir nevajadzīga kaitēšana un zinām, ka pieejamas alternatīvas, nav pamata teikt, ka izmantošanu vispirms jāpadara humānāku vai jālieto “laimīgo lauku gotiņu” pienu. Jo lietās, kas ir netaisnīgas pēc būtības un turklāt novēršamas, nevar iziet uz kompromisiem un “pieregulēšanu” – kā cilvēku tirdzniecībā vai pedofīlijā, tā arī dzīvnieku izmantošanā.

Dzīvnieku izmantošanas salīdzinājumi ar verdzību, izvarošanu u.tml. var šķist skarbi, taču tos nevajag pārprast. Verdzība, izvarošana un citas netaisnīguma izpausmes līdzinās dzīvnieku izmantošanai tajā ziņā, ka tās visas ignorē morāli respektējamu būtņu intereses un attiecas pret tām kā pret lietām. Tas nenozīmē, ka visi cilvēki, kas izmanto dzīvniekus vai viņu ķermeņa daļas, uzskatāmi par tikpat amorāliem kā vergturi vai izvarotāji.

Ētikā būtisks ir nodoms – katras rīcības izvērtējums ir atkarīgs arī no nodoma, kas vadījis cilvēku. Ja kāds turpina izmantot dzīvniekus, jo tic, ka citu variantu izdzīvot nav, to nevar saukt par ļaunprātīgu vai amorālu rīcību. Cilvēks var vienkārši nezināt par alternatīvām vai vēl nav pieņēmis, ka iespējams dzīvot citādi. Savukārt, ja cilvēks piekrīt, ka dzīvnieku tiesību arguments ir pamatots, bet saka, ka viņai vai viņam vienalga, var rasties šaubas par šī cilvēka nopietnību attieksmē pret ētiskiem jautājumiem. Katrā ziņā, runājot par šīm tēmām, ir jāpieļauj, ka citi par to zina mazāk vai domājuši par to mazāk, tādēļ nemaz nav spējīgi veikt pamatotu morālu izvēli. Esmu pārliecināts, ka vairāk vai mazāk mēs visi cenšamies rīkoties labi, izvairoties no kaitēšanas un netaisnības, tomēr atšķirīgu pieredžu un zināšanu dēļ redzam lietas citā gaismā, tāpēc arī rīkojamies atšķirīgi.

Vienīgais veids, kā panākt, lai pret pārējām sajūtošām būtnēm izturētos taisnīgi kā pret morāli cienāmiem indivīdiem, ir mazinot pieprasījumu pēc viņu izmantošanas. Un tas sākas ar katra paša rīcību – kļūstot par vegānu, izglītojoties un izglītojot par to citus. Visi nekļūs par vegāniem vienas dienas laikā, bet katrs atsevišķs indivīds to var.

Paldies, ka lasīji.

Šajā sakarā parasti norāda, ka jāizglīto sabiedrību, stingrāk jāsoda tos, kas pamet aprūpējamos un jāievieš vienotu dzīvnieku reģistrēšanas sistēmu. Droši vien taisnība, taču ir viens aspekts, kas iekļautos sabiedrības izglītošanas uzdevumā, tomēr tiek Latvijā noklusēts: jautājums par dzīvnieku tirgotāju un “svaigas mantas” ņēmēju lomu bezpajumtnieku skaita palielināšanā. Kad skaidri runāsim par to, ka mūsu pienākums ir adoptēt bez mājām palikušos nevis turpināt viņus ražot un pirkt?

Iespējams, daļa cilvēku, kas veido informatīvos materiālus par patversmēm, ir pazīstami ar dzīvnieku audzētājiem, tāpēc vairās par šo tēmu runāt publiski. Piemēram, Latvijas Kinoloģiskā federācija (suņu audzētāju biedrība, kas apvieno 36 suņu audzētāju klubus) ir cieši saistīta ar Juglas patversmi – bojāt attiecības diez vai kāds grib… Ja tā, tad jājautā, vai tiešām izvairīšanās no šīm neērtībām atsver to, ka “svaigās mantas” dēļ daudzi patversmēs nonākušie neatrod mājas un tiek iemidzināti?

Turklāt nav būtiski, ka daļa audzētāju ir atbildīgāki, bet daļai audzēšana ir vienkārši bizness, kurā dzīvnieki ir tikai ražošanas līdzekļi un preces. Tas nav būtiski, jo patversmēs un uz ielas nonākušo dzīvnieku izredzes tikt pie jaunām mājām mazinās arī visrūpīgāko un nesavtīgāko audzētāju darbības rezultātā. Tā vietā palielinās izredzes priekšlaicīgi tikt uz citiem medību laukiem, jo pašvaldības parasti apmaksā šo dzīvnieku uzturēšanu tikai 14 dienas. Tas nenozīmē, ka visi dzīvnieku audzētāji, tirgotāji un pircēji būtu ļauni cilvēki, vienkārši mums nopietnāk jāņem vērā audzēšanas un pirkšanas sekas un aktīvāk jārunā par tām. Vismaz tādā gadījumā, ja patiesi uzskatām, ka kaitējumu un ciešanu daudzumu ir jāsamazina.

Sabiedrībai būtu jāatgādina, ka pasaulē jau ir neskaitāmi suņi, kaķi un citi, kas palikuši bez aprūpes un ja mums rūp viņu labklājība, ir neprāts turpināt viņus ražot un pirkt kā preces. Kad kāds ieminas, ka grasās iegādāties dzīvnieku no audzētājiem, neklusē, bet pajautā, kāpēc gan šis cilvēks nepalīdz patversmju dzīvniekiem. Ar naudu, kas tiek tērēta dārga, atbilstoši kādiem sadomātiem standartiem radīta “tīrasiņu” dzīvnieka iegādei un uzturēšanai, varētu palīdzēt pat vairākiem patversmē nonākušajiem.

[P]ērn no Latvijas patversmēs uzņemtajiem 3578 suņiem nācās iemidzināt vairāk nekā 700, no 4927 kaķiem – vairāk nekā 2000. [PVD dati, Latvijas Avīze, 02.10.2010.]

Adoptē kaķi vai suni no patversmes!
Kad esi tur, pajautā, kuriem dzīvniekiem ir mazāk izredžu tikt adoptētiem vecuma, veselības problēmu vai citu iemeslu dēļ – varbūt ir vērts palīdzēt tieši viņiem.

Pirmais, uz ko parasti norāda, ir brīvības zaudēšana – dzīvnieku turēšana zoodārzā liedz tiem brīvi pārvietoties, veidot dzīvesvietu, meklēt barību un medīt. Sugām, kas savvaļā ir sabiedriskas, zoodārzos nav iespēju pilnvērtīgi socializēties. Starp betona sienām, žogiem un pāris koku stumbriem izmitinātie garlaikojas un mēdz ciest no nervu sistēmas problēmām, kas izpaužas viņu uzvedībā.

Lai nodrošinātu dzīvniekiem pareizu aprūpi, zoodārzu veterinārārstiem jābūt izglītotiem par dažādu eksotisku sugu īpatnībām. Ja to, iespējams, var īstenot lielpilsētā, tad daudz švakāk ir nelielajos zoodārzos, kur tuvākajiem speciālistiem pieredze ir bijusi tikai ar mājdzīvnieku ārstēšanu.

Tomēr, ja salīdzinoši maz cilvēku šaubās, ka dzīvnieku izmantošana cirkā ir nevajadzīga kaitēšana izklaides dēļ, tad pret zoodārziem attieksme ir pielaidīgāka, jo tos neuzskata par vietu tikai izklaidei. Informatīvos materiālos apmeklētāju izklaidēšana tiek atturīgi minēta kā tikai otršķirīgs iemesls zoodārzu pastāvēšanai. Tā ir saprotama piesardzība, jo cilvēki parasti piekrīt, ka baudījums, ko kāds gūst, skatoties uz “eksponātiem”, nav pietiekams iemesls ieslodzīšanai. Brīvība dzīvot savai sugai raksturīgu dzīvesveidu ir pieskaitāma vitālām dzīvās būtnes interesēm atšķirībā no izklaidēšanās.

Daudz biežāk par iemesliem zoodārzu pastāvēšanai tiek nosaukti apdraudēto sugu saglabāšana un vairošana, kā arī cilvēku izglītošana par dzīvniekiem. Taču cik pamatoti ir šie iemesli?

Apdraudēto sugu saglabāšana un vairošana

Zoodārzos tiešām tiek īstenotas apdraudētas sugu atjaunošanas programmas, piemēram, Rīgas zoodārzā tika veiksmīgi izaudzētas kokvardes un palaistas savvaļā Kurzemē, atjaunojot šo abinieku populāciju.

Tomēr pastāv vairākas problēmas. Lai uzturētu “dzīvotspējīgu” sugas genofondu un nenotiktu radniecīga krustošanās, kas var mazināt izturību pret slimībām un radīt mutācijas, vajadzīgs visai liels indivīdu skaits, ko zoodārzi ne vienmēr spēj nodrošināt. Rezultātā suga var tikt novājināta tā, ka izdzīvošana savvaļā vairs nav iespējama. Ja ar mazajām kokvardēm šādas problēmas nav, lielākus dzīvniekus mēdz vest pārošanai uz citiem zoodārziem, kas atrodas pat tūkstošiem kilometru tālu. Diez vai viņi šos braucienus izbauda kā patīkamus.

Cita problēma – dažas sugas nebrīves apstākļos izrāda īpašu nevēlēšanos sadarboties, piemēram, medijos pa laikam parādās ziņas par kārtējām grūtībām lielo pandu pārošanā. Turklāt zoodārzi, sagūstot aizvien jaunus dzīvniekus vairošanas programmām, vēl vairāk samazina savvaļas īpatņu skaitu.

Bez šīm problēmām, pastāv arī sarežģījumi saistībā ar dzīvnieku atlaišanu savvaļā.  Nebrīvē augušie zaudē daļu savu spēju un instinktu, piemēram, nav apguvuši barības meklēšanas, medīšanas, izvairīšanās no ienaidniekiem un mazuļu apmācīšanas prasmes, zoodārza putniem ir maz iespēju lidot – līdz ar to iemaņas neattīstās. Cik veiksmīgi šie “atjaunotie” dzīvnieki izdzīvotu savvaļā?

Efektīvāki sugu atjaunošanā ir savvaļas apstākļi un vairošanas centri, kur var uzturēt sugām dabisko vidi, minimāli iejaucoties. Ja līdzekļus, kas šobrīd no fondiem un apmeklētāju makiem nonāk zoodārzos, izlietotu dabiskās vides saglabāšanai, apdraudēto sugu, iespējams, būtu daudz mazāk.

Turklāt tikai neliela daļa no zoodārzu dzīvniekiem ir apdraudētu sugu – pārējos, kā atzīst arī darbinieki, “kolekcionē” un tur apmeklētāju piesaistīšanai – vislabāk tam der lauvas, pāvi, žirafes, flamingo un citas pazīstamas un vizuāli pievilcīgas sugas. Arī vairums zoodārzos dzimušo ir neapdraudēto sugu, ko nav paredzēts laist brīvībā. Šie mazuļi drīzāk tiek izmantoti “pavasara kampaņās”, “svītrainajās nedēļās” un citās apmeklētāju piesaistīšanas akcijās. Taču zoodārzu platības ir ierobežotas, tādēļ “liekie” dzīvnieki tiek pārdoti mazākiem zoodārziem vai citām valstīm, cirkiem, laboratorijām, dzīvnieku kolekcionāriem un pat trofeju medībām. Pārdod arī vecos un apskatīšanai vairs ne tik pievilcīgos – tāpat kā no vāzes izņem apvītušos ziedus.

Izglītošana par dzīvniekiem

Zoodārzu pastāvēšanu aizstāv arī, norādot uz izglītojošo funkciju. Taču, pirmkārt, vidējais apmeklētājs nepēta informāciju, no kurienes ir izstādītie “eksponāti” un kas raksturīgs to uzvedībai. Otrkārt, no uzvedības, ko dzīvnieki pauž nebrīvē, var maz ko uzzināt par attiecīgo sugu – viņus drīzāk būtu jāvēro dabiskajā vidē. Daļa dzīvnieku mēdz pārvietoties nožogojumos uz priekšu un atpakaļ kā atrodoties transā, citi it kā bez pamata kļūst agresīvi vai neirotiski kasās un veic citas darbības, ko neveiktu savvaļā. Lai izglītotos par dzīvniekiem, pastāv daudz citu iespēju – grāmatas, dokumentālās filmas, kas pieejamas arī internetā (piemēram, Deivida Atenboro filmas), TV kanāli un žurnāli.

Šķiet, neapšaubāmākais attaisnojums zoodārzu pastāvēšanai varētu būt tas, ka varam tur izklaidēties. Jo tiešām varam. Taču izklaide nav nopietns iemesls, lai upurētu dzīvnieku vitālākās intereses, viņus ieslogot. Turklāt nav būtiski, cik “humānos” vai dabiskos apstākļos viņi tiek turēti – problēma sākas jau faktā, ka izmantojam viņus kā resursus savu vēlmju apmierināšanai. Pasaulei, kur ievērotu nevardarbības principu – “nekaitēt bez pamatota iemesla”, vajadzētu būt brīvai no šādām vietām.

Komentāri, labojumi papildinājumi – neturi sveci zem pūra!

Paldies, ka lasīji.

Internetā atrodamas ne vien neskaitāmas atrunas, kāpēc dzīvniekus esot normāli pirkt, pārdot un izmantot kā atjaunojamus resursus, bet arī:

• ANO aicinājumi (2006, 2010) atteikties no dzīvnieku izcelsmes pārtikas, lai mazinātu ietekmi uz klimatu;

• uzturzinātnieku atzinumi un arī LR Veselības ministrijas atzinums, ka dzīvnieku izcelsmes produkti uzturā nav obligāti, turklāt tos lieto pat pārāk bieži, tādējādi apdraudot veselību;

• pētījumi par dzīvnieku psiholoģiju, uzvedību un spējām, kas rāda, cik aplami, vienkāršojoši un augstprātīgi bijuši līdzšinējie uzskati par pārējām sugām;

• neskaitāmas vegāna uztura receptes dažādās valodās (1, 2, 3, 4, 5 utt.);

• argumenti, jautājumi un atbildes par tēmām dzīvnieku aizstāvības ētikā (LV, EN);

• un galu galā ir viegli atrast palīdzību un praktiskus padomus vegānu domubiedru grupās un forumos.

Nokrati no sava prāta aizspriedumu plēvi, ko radījusi šī apātiskā un negodīgā sabiedrība un pārstāj iesaistīties māšu, dēlu, meitu, brāļu un tēvu paverdzināšanā un izmantošanā. Nav svarīgi, kādas sugas ķermenis veido dzīvo būtni – sajūtošo būtņu tieksme saglabāt savu dzīvību un brīvību ir tas, ko mums jāņem vērā.

Izglītojies un kļūsti par vegānu.

Ja nevēlies “ielekt” vegānismā uzreiz, pamēģini sākumā dzīvot kā vegāns pāris dienas nedēļā vai izvēlies vegānu maltīti vispirms tikai reizi dienā. Vienlaikus uzzini vairāk par vegānu dzīvesveidu, izpēti produktu alternatīvas un pēc kāda laika jau sāc dzīvot kā “pilna laika” vegāns.

Par dzīvnieku aizstāvības ētikas aktualitāti un, iespējams, līdz ar to arī par pārmaiņām cilvēku attieksmē pret pārējo sugu dzīvniekiem liecina, piemēram, P. Singera norāde uz kādu šai tēmai veltītu tekstu bibliogrāfiju, kur minēti 94 darbi, kas tapuši laikā no mūsu ēras sākuma līdz 1970. gadam un 240 darbi no 1970. gada līdz 1988. gadam. Singers piebilst, ka laikā, kad viņš par to raksta (2003. gadā) šādu tekstu skaits, iespējams, jau sniedzas tūkstošos. Pastāv uzskats, ka viens no šo pārmaiņu iemesliem ir tas, ka 20. gadsimtā attīstījās kultūras parādību analīze filosofijas kritiskajā pieejā, kas apšaubīja objektīvu patiesību pastāvēšanu. Tika parādīts, ka cilvēka uzskatus un vērtības daudz lielākā mērā ietekmē kultūra un pārējā sabiedrība, nekā agrāk domājām. Tas veicināja gan dzimtes studiju rašanos, gan cilvēka-dzīvnieka attiecību u.c. pētījumus. Otrs iemesls – straujā attīstība kognitīvajā etoloģijā un citos pētījumos par dzīvnieku uzvedību un tās saistību ar kognitīvajām spējām – atmiņu, mācīšanās spēju, apziņu, emocijām utt. Šie pētījumi, par kuriem parasti uzzinām no masu medijiem, pamazām vājina tradicionālo priekšstatu, ka cilvēki no pārējām sugām atšķiras daudzos un dažādos veidos (valoda, instrumentu lietošana, emociju daudzveidība, altruisms, ~kultūras paradumu nodošana nākamajām paaudzēm u.c.). Pētījumos atklājas, ka šīs pazīmes raksturīgas arī citām sugām, dodot iemeslu atcerēties jau Č. Darvina 19.gs. beigās pausto domu, ka atšķirības starp cilvēku un citu sugu prāta spējām ir drīzāk pēc pakāpes, nevis veida.

Dzīvnieku uzvedības pētnieks Dž. Belkombs norāda, ka vēl pirms 30 gadiem tādu emociju kā prieks vai garlaikošanās attiecināšana uz pārējām sugām tika uzskatīta par “zinātnisku ķecerību”, savukārt šobrīd noskaidrots, ka dzīvniekiem piemīt vairāk domāšanas un emociju, nekā mēs līdz šim pieļāvām. Tas liek domāt, ka vajadzētu mainīties arī tam, kā izturamies pret dzīvniekiem, teiksim, ja izrādās, ka zivis tomēr cieš sāpes, tad makšķerēšana pēc principa “noķer un atlaid” vairs nav nevainīga spēlīte. Pat, ja copmanis pirms atlaišanas sabučo.

Tomēr, lai gan zināšanu apjoms ir ievērojami audzis, mūsu izturēšanās pret viņiem neattīstās līdzi šai jaunajai izpratnei. Cilvēku attieksmē pret dzīvniekiem joprojām valda princips “izdzīvo stiprākais”, ar kura palīdzību savulaik tika attaisnots arī koloniālisms un verdzība.

Šajā gadījumā nav runas par kādām konkrētām dzīvnieku īpašībām, no kā būtu jāizriet tam, kā izturēties pret pārējām sugām un kāds ir to morālais statuss. Drīzāk cilvēku attieksmi nosaka plašāks priekšstats par dzīvniekiem un viņu spēju reaģēt uz pārējo pasauli (no tā “izriet” justspēja, personas statuss, dzīves subjekta statuss u.c.). Priekšstats par, teiksim, cūkas emocionālās pasaules daudzveidību, prāta spējām un sociālo uzvedību zināmā mērā nosaka mūsu attieksmi – jo “tukšāka” kāda radība mums liekas, jo mazāk to uzskatām par morāli vērā ņemamu. Tomēr būtu jāattiecas skeptiski pret kārdinājumu ieviest tādu ētisko attieksmju hierarhiju, kas balstās tikai uz atsevišķām īpašībām. Piemēram, ja delfīni izrādās gudrāki par suņiem, tad visus delfīnus tagad cienīsim vairāk kā suņus un attiecināsim uz šīm sugām atšķirīgus ētiskos principus?

Tālāk saites uz populārzinātniskiem rakstiem sakarā ar dažādu sugu uzvedības pētījumiem:

• Chimps’ emotional response to death caught on film (2010)
• Animal cultures (2010)
• If we feel grief, why shouldn’t animals? (2010)
• NZ study finds dogs really do care (2010)
• Pērtiķiem piemīt iedzimta morāle (2009) [EN]
• Animals could suffer from depression (2008)
• Fish do feel pain (2010)
• Why dolphins don’t like to swim with humans (2010)
• Šimpanzes nepamet bāreņus (2010) [EN1, EN2]
• Songbird’s Genome to Provide Clues on Language Learning – And Relearning (2010)
• Hyenas’ Laughter Signals Deciphered (2010)
• Even Among Animals: Leaders, Followers and Schmoozers (2010)
• Zinātnieki: delfīni atzīstami par ‘personām’ (2010) [EN]
• Dažādiem suņu rūkšanas veidiem ir atšķirīgs jēdzieniskais saturs (2010) [EN]
• Heroic animals more common than thought, say scientists (2010)
• Šimpanzes spēj kalt nākotnes plānus (2009) [EN]
• Scientists say lobsters feel no pain (2005)
• Lobsters and crabs feel pain, study shows (2009) [Wikipedia]
• Sociālo vienlīdzību izgudroja pērtiķi (2003) [EN]

-

TED lekcija: Robert Sapolsky – The Uniqueness of Humans

“Robert Sapolsky, world renowned professor of neurology, neurological sciences, neurosurgery and biological sciences gave the class day lecture in association with commencement weekend 2009. Having been selected to talk by the Stanford University graduating class, Sapolsky spoke about the uniqueness of humans in relation to the rest of the animal world. A few of the topics he spoke on include aggression, theory of mind, the golden rule and pleasure.”

P.S. Dzīvnieku uzvedības pētniecībā vienmēr aktuāla ir antropomorfizācijas problēma jeb jautājums par to, vai reizēm maldīgi nepiedēvējam dzīvniekiem tādas īpašības, kādu tiem patiesībā nav. Vienkāršots piemērs: no tā, ka daži papagaiļi spēj runāt, būtu pārsteidzīgi secināt, ka tie arī saprot izteikto vārdu nozīmi. Par to var palasīt Arta Sveces rakstā “Dzīvnieka ētiskais statuss un antropomorfizācijas problēma” (67.–73. lpp).

Protams, šīs attieksmes – ~mīļošana un pamattiesību cienīšana var pastāvēt kopā, bet būtu aplami domāt, ka tās vienmēr pastāv kopā vai pat apzīmē vienu un to pašu. Piemēram, izteikums: “es nevarētu kļūt par vegānu, jo es vienkārši dzīvniekus tik ļoti nemīlu” liek domāt, ka šim cilvēkam ir šaura izpratne par to, kāpēc citi mēdz atteikties no dzīvnieku izmantošanas. Neskatoties uz vides un veselības apsvērumiem, manuprāt, atteikšanās no dzīvnieku izmantošanas ir veids, kā respektēt viņu tiesības netikt pakļautiem liekām ciešanām un kaitējumam.

Tiesību aizstāvēšana nav atkarīga no mīlestības, bet cieņas pret otra interesēm – man nav jāizjūt simpātijas un jāmīl katru spāni, poli vai Amazones indiāni, lai respektētu viņu tiesības, bet gan jāciena viņu vitāli svarīgās intereses un vajadzības netikt apēstiem, turētiem verdzībā utt. – tāpat kā vēlos, lai citi cienītu manas intereses. Un cienīt nozīmē neignorēt šīs intereses bez īpaša iemesla. Tāpat man nav jāmīl katru suni vai cūku, lai respektētu viņu intereses netikt apēstiem, turētiem nebrīvē u.tml.

Gan mīlestība, gan cieņa ir neskaidri jēdzieni, ko dažādās situācijās lietojam ar atšķirīgu nozīmi. Par mīlestības jēdziena daudznozīmību ikdienas valodā atgādina, piemēram, skarbais teiciens (jociņš-spociņš?) “sit, tātad mīl”. Līdzīgi sabiedrības attieksmes pret dzīvniekiem aprakstīšanai piemērots būtu teiciens “mīlestība iet caur vēderu”. Kaut arī mūsu attieksmi pret dzīvniekiem var saistīt ar abiem šiem vārdiem, cieņas jēdziens tomēr liekas viennozīmīgāks un saprotamāks dzīvnieku tiesību aizstāvības raksturošanai.

Pūkaini trusīši vs sarainas cūkas

Līdzīga, bet jau šaurāka tēma ir par “mīlīgumu”. Reiz kāda paziņa izteicās, ka trusīšus (līdzīgi kā kaķus un suņus) tomēr nevajadzētu izmantot ēšanai, apģērbam u.tml. Savukārt, cūku un citu mazāk pūkainu “mājlopu” izmantošana esot pieņemama. Līdzīga attieksme nereti parādās saistībā ar roņu mazuļu medībām Kanādā (lai iegūtu baltos pūkainos kažokus) – cilvēki pret tām iestājas ar daudz lielāku dedzību nekā pret citu, mazāk pūkainu un ne tik piemīlīgu dzīvnieku nogalināšanu. Bet vai tiešām no mīlīguma un skaistuma būtu jāizriet tam, kā mums pret kādu jāizturas?

Galvenais iemesls, kāpēc domājam, ka ēst cūkas ir pieņemami, bet ēst kaķus nav - esam tā audzināti.

Vinsents Gheins (Guihan) raksta, ka būtu arī jāpārtrauc runāt par vegānismu kā līdzjūtības, labsirdības un citu labskanīgu īpašību izpausmi, jo tas vairāk liecina nevis par cieņu pret viņiem, bet antropocentrismu jeb uzskatu, ka tā ir tikai mūsu pašu – cilvēku izvēles lieta un nevienu citu – ieskaitot apēstos un citādi izmantotos dzīvniekus – tas neskar. Uzsverot, ka vegānisms nozīmē “dzīvību glābšanu”, “būt labestīgiem” vai “rīkoties iejūtīgi”, tas tiek parādīts kā aizbildnieciskuma izpausme. Gheins raksta, ka drīzāk vegānisms ir taisnīguma minimums, ko mums ir pienākums izrādīt pārējiem – gan cilvēkiem, gan citām sugām. Vegānisms ir pats mazākais, ko varam darīt. Un tas nenozīmē, ka vegāni nav iejūtīgi vai nedrīkst tādi būt. Ar to tiek teikts tikai tas, ka vegānisms nav varonīgas labdarības vai svētulīguma izpausme, bet mūsu ētisks pienākums pret viņiem kā būtnēm, kam nav vienalga, kas ar tām notiek.

Attieksme pret dzīvniekiem kā sabiedrības veidota

Ne mums pašiem bērnībā bijusi iespēja izvēlēties, ne arī bērniem šobrīd – visdažādākās rīcības formas un vērtības tiek “iebarotas” jau vecumā, kad patstāvīgi izvērtēt tās vēl nespējam un tas ir normāli. Sociologs Rodžers Jeitss raksta, ka arī kultūras noteikts sugu nošķīrums (cultural speciesism) ir cieši ieausts sabiedrību veidojošajā “audumā”. Sudzistiskas attieksmes ir iemiesotas normās un vērtībās, ko vecāki dienu no dienas māca savām atvasēm. Tādējādi vairums bērnu aktīvi piedalās dzīvnieku izmantošanā vēl pirms paši kļuvuši par indivīdiem, kas spēj patstāvīgi pieņemt morāli nozīmīgus lēmumus.^[1] Savā disertācijā Jeitss aplūko bērnu grāmatu sižetus, anekdotes, dzeju, reliģiskos un filosofiskos “stāstus” utt. – lietas, kas ar socializēšanas, audzināšanas starpniecību turpina būvēt robežu starp “mēs” (cilvēki) un “tie” (dzīvnieki). Tādējādi visdažādākie dzīvnieku izmantošanas veidi tiek jau no mazotnes parādīti kā pašsaprotami, normāli, pieņemami, tādi, par kuriem nevajag uzdot liekus jautājumus.

Piemēram, maziem bērniem domātās pasakās, multfilmās un grāmatās fermu dzīvnieki tiek atainoti kā laimīgi un tādi, kas labprātīgi kalpo cilvēkam – pat vēl vairāk: nevis kalpo, bet it kā noslēguši abpusēji izdevīgu līgumu, teiksim, govs dod pienu un savus teļus, bet cilvēks viņu apgādā ar barību un pajumti. Turklāt gotiņa nekad neiebilst pret kaut ko, jo ir pietiekami apmierināta ar “līguma nosacījumiem”.

Tas liek atcerēties klasisko pasaules skatījumu, kurā viss ir iekārtots tieši cilvēkam, “debesu dots” konkrētām cilvēka vajadzībām, arī katrs dzīvnieks: cūkas – gaļai, govis – pienam, zirgi – lai vilku arklu un vezumu, zosis – olu un gaļas ieguvei, kā arī,  – lai ar viņu dūnām mēs piebāztu spilvenus?…  Varētu jautāt, kā ar pīļknābjiem un lidvāverēm? Mēs vienkārši vēl neesam atklājuši, kādam nolūkam viņi mums “iedoti”? Diemžēl liela daļa cilvēku joprojām pasauli uztver šādā veidā – it kā viss būtu pakārtots tieši mums.

Atrodi attēlā piecus 5 dažādus dzīvnieku izcelsmes produktus!

Multfilmā par akmens laikmeta Flinstonu ģimenīti šis skatījums ir novests līdz (traģi-)komiskam absurdam. 1996. gadā Latvijā parādījās Flinstonu uzlīmju albums, kas bērnu un jauniešu vidū kļuva par tādu kā uzlīmju vākšanas un mainīšanās kultu. Albumā redzami multfilmas varoņi dažādās situācijās, kas ne vien ataino tādas “pašsaprotamas” lietas kā ribiņu cepšanu (dinozauru), bet arī ziloņu priekšteču mastodontu izmantošanu par putekļusūcējiem vai ūdens krāniem, bruņurupuču izmantošanu par durvju zvaniem utt.:

Attēli skolēnu mācību grāmatās:

Interesantas lietas atrodamas pat 1. klases matemātikas mācību grāmatā. Šeit skaitļu apgūšanai izmantots zooveikala piemērs, kurā dažādu sugu dzīvnieki attēloti kā preces, katrs ar savu cenu. Visi, protams, izskatās laimīgi savās kastītēs.

No dabas mācības grāmatas 3.klasei

No ģeogrāfijas mācību grāmatas 8.klasei

No "Vai es protu? Vai es zinu?" (eksperimentāls mācību līdzeklis bioloģijā 5.kl.)

Kopsavilkums nodaļas beigās - lietas, ko jāiegaumē.

No grāmatas "Plēsīgo zvēru dzīve"

Grūti teikt, kā šie attēli un teksti ietekmē bērnu attieksmi pret dzīvnieku izmantošanu, bet būtu naivi domāt, ka neietekmē. Attieksme pret dzīvniekiem tiek ar vieglu roku nodota tālāk no paaudzes paaudzē. Sudzisms ir iemācīts, nemanāmi iepotēts mūsu prātos – mājās, bērnudārzos, skolās un augstskolās. Mēs to mēģinām nopietni pamatot vien tad, kad sākam izjust nedrošību par šo uzskatu stabilitāti. Taču tas gadās reti, jo sugu nosķīrums, kas vienus liek uzskatīt par personām un citus par vienīgi resursiem, tiek arī nemitīgi uzturēts – caur žurnāliem, grāmatām, televīzijas pārraidēm un datorspēlēm, rotaļām, tautasdziesmām, reklāmām un sakāmvārdiem. Izklausās pēc sazvērestības teorijas? Varbūt. Vienīgi šo “sazvērestību” veido nekas cits kā mūsu pašu pieprasījums pēc dzīvnieku izmantošanas pārtikai, apģērbam, izklaidei utt. Nevis Šlesers.

P.S. Par līdzīgu tēmu rasu diskriminācijas kontekstā vēsta t.s. leļļu tests – par to, ka bērni ir kā vaska plāksnītes, kurās iespiežas un saglabājas viss, ko viņi redz un dzird:

Labi, varētu domāt, kas gan tur slikts – “būt radikālam” nozīmē “ķerties pie saknēm“, pie “lietas būtības” jeb teikt, ka kaut ko jāmaina pašos pamatos. Un to arī dzīvnieku tiesību aizstāvji saka – problēma ir jau pašos pamatos, sabiedrības uzskatā, ka visi pārējie dzīvnieki ir “mums iedoti lietošanai” un “pieder mums”. Taču šis apzīmējums – “radikāls”, protams, tiek lietots negatīvā nozīmē, kā nevajadzīgas “galējības”, “ekstrēmisms” u.tml.

Tiešām, ar vārdiem radikāls / ekstrēms reizēm apzīmē arī pārlieku stingru turēšanos pie kādiem principiem. Ja turos pie ētiska principa – nenodarīt ciešanas un kaitējumu bez labi pamatota iemesla un uzskatu, ka no tā loģiski izriet, ka mums jāatsakās no dzīvnieku izmantošanas vispār, mani mēdz nosaukt par radikālu vai ekstrēmu. Bet es tiešām uzskatu, ka šis ir viens no principiāliem ētikas jautājumiem, kur kompromisus, “zelta vidusceļus” vai izņēmumus nevajadzētu pieļaut – vismaz bez nopietna iemesla.

Ētiskiem principiem ir normāli būt šādā nozīmē “radikāliem” un “ekstrēmiem” – tikai ētikas kontekstā “ekstrēmismu” mēdz saukt par konsekvenci. Šāds radikālisms jeb konsekvence ir normāla lieta, ja runājam par nostāju pret verdzību, spīdzināšanu, bērnu sūtīšanu karā utt. Neviens pie skaidra prāta esošais taču nesaka, ka mums jābūt piekāpīgākiem šajos jautājumos, jāpieļauj kompromisus vai izņēmumus. Katrā ziņā nezinu nevienu, kas teiktu – “eu, nu nebūsim tik radikāli – nevajag jau izvarošanu uzreiz noraidīt pilnībā – mēs taču esam to piekopuši kopš senseniem laikiem un diez vai kādreiz pilnībā izskaudīsim, tāpēc sākumā vismaz padarīsim to humānāku!”. Vai arī: “nu, nevajag sāpināt šo cilvēku – var taču mazliet pasmieties arī par rasistiskiem jokiem” (šādu cilvēku gan vismaz spēju iztēloties). Manuprāt, iziet uz kompromisiem šādos jautājumos ir absurdi – es zaudētu jebkuru ticību, ka kompromisu pieļaujošais cilvēks šo problēmu un indivīda pamattiesības uztver nopietni. Tieši tādēļ arī tiem, kas uzskata nepamatotu kaitēšanu par ētiski nepieņemamu, vajadzētu būt konsekventiem (jeb radikāliem, ja jums tā labpatīk), neatbalstot sajūtošo būtņu nepamatotu izmantošanu kā tādu.

Un tas ļauj labāk saprast, kāpēc daudzi uzkata vegānismu par radikālu vai ekstrēmu – viņi vienkārši nepiekrīt, ka arī citu sugu būtnēm jābūt brīvām no izmantošanas un atrašanās kāda īpašumā. Viņi neuztver šādu domu nopietni. Un tad saruna nonāk pie jautājuma par sudzismu.

Vai drīzāk par ekstrēmismu šī vārda negatīvajā nozīmē nav uzskatāms tas, ka pārtikas ieguvei vien ik gadu pasaulē nogalina vairāk kā 50 000 000 000 (piecdesmit miljardi) dzīvnieku? Un vai radikāli drīzāk nav centieni to visu aizstāvēt, zinot, ka bez tā varam iztikt?

—

Vēl par šo tēmu: “All things in moderation” by Tim Gier

• Vegānisms ir taisnīgums

Šobrīd sociālajā parādībā, ko varētu saukt par “dzīvnieku tiesību aizstāvības kustību”, var izšķirt šādas nostājas:

• Dzīvnieku labturība jeb animal welfare – laboratoriju, fermu u.c. nebrīvē turētu dzīvnieku aizsardzība un rūpes par viņu veselību – nodrošinot labākus dzīves apstākļus un aprūpi. To parasti cenšas īstenot ar labturības likumu un noteikumu palīdzību. Šī ir vissenākā un izplatītākā nostāja dzīvnieku aizstāvības jautājumos.

• New-welfare jeb ~jaunlabturība^? – raksturo domu, ka labākais veids, kā novērst dzīvnieku ciešanas, ir pilnībā novēršot šo ciešanu cēloņus, taču – tā kā pilnīga novēršana (abolition) ir sasniedzama tikai ilgtermiņā, mums drīzāk jāuzlabo pašreizējos dzīvnieku turēšanas apstākļus – uzlabojot labturības prasības. Jaunlabturība cenšas apvienot  labturības un tiesību pieejas, atbalstot ciešanu pilnīgu novēršanu kā ilgtermiņa mērķi un veicinot centienus izmantot dzīvniekus ~humānākos veidos  kā īstermiņa mērķi.

(Kad sāku par to visu interesēties un domāt, vairāk piekritu jaunlabturības pieejai. Tomēr pamazām pārliecinos, ka tai ir būtiski trūkumi – tiesību pieeja izskatās iekšēji saskanīgāka un pamatotāka.)

• Dzīvnieku tiesības jeb animal rights – šajā virzienā pašreiz visvairāk izstrādāta ir abolicionisma pieeja. Šī pieeja balstās uz domu, ka kamēr pārējo sugu dzīvnieki tiks uzskatīti par īpašumu, tikmēr nav jēgas tiem piešķirt tiesības uz dzīvību, pārvietošanās brīvību u.tml. Jo bez pamattiesībām – nebūt par kāda īpašumu – dzīvniekiem nevar būt nekādu stabilu tiesību. Šīs pieejas atbalstītāji cenšas mainīt dzīvnieku kā īpašuma statusu, tādēļ šajā skatījumā pirmā būtiskā lieta, ko darīt, lai uz to virzītos, ir vegānisms – atbrīvošanās no dzīvnieku lietošanas savā dzīvē.*

Tādēļ ir aplami par dzīvnieku tiesību aizstāvjiem saukt, piemēram, tos, kuri “cīnās” par vistu tiesībām uz pāris kvadrātcentimetru lielākiem krātiņiem, tos, kas tērē laiku un resursus, lai pārliecinātu kādu, ka viens nokaušanas veids  ir labāks par citu, tāpat kā tos, kas atkārto “ģeniālo” joku: “dzīvniekiem ir tiesības būt garšīgiem!”.

Par tiesībām principā jau varu saukt daudz ko, arī tiesības pasvītrot vārdus tekstā u.tml. – to man nevar liegt, vai ne? Bet tādēļ vien neviens nesauks mani par cilvēku tiesību aizstāvi. Jo “pasvītrošanas tiesības” ir nebūtiskas, salīdzinot ar tiesībām uz dzīvību vai brīvību. Tāpat arī pārējo sugu gadījumā.

Nav jau tā, ka man iesāpētos sirds ik reizi, kad PETA vai kāds cits tiek bez nopietna pamata nosaukts par dzīvnieku tiesību aizstāvi. Šī putrošanās un nezināšana vienkārši ir laba tēma, ar kuras palīdzību dot cilvēkiem iespēju uzzināt par atšķirīgo starp dažādajām pieejām, salīdzināt, labāk saprast argumentus un kritiku. Izglītoties, lai pamatotāk veidotu savu viedokli – nevis pēc principa “neko par to nezinu, bet viedoklis man ir!”.

Paldies, ka lasīji!

1. Ir aizliegts, redzami slimus, gaudenus, ievainotus un klibus zirgus pie darba brūķēt.
2. Nau brīv lopus ar cietiem, spiciem jeb asiem rīkiem, tā ar rungām u.t.j.pr. sist; – pa galvu un pa vēderu sist ir pavisam aizliegts.
3. Ir aizliegts, lopiem uzkŗaut pa gŗūtu, viņa spēkam, vai arī slikta ceļa dēļ, neiespējamu vezumu.
4. Nevienam nau brīv pilsētās aulekšiem braukt, – ir pat ar tukšiem vāģiem ne, nedz vēl ar cilvēkiem, vai ar vezumu.
5. Ir aizliegts, zirgu ar valgu ap kaklu piesiet vezuma pakaļā, kad tas priekšā aizjūgts zirgs tikko spēj to vezumu vilkt.
6. Teļus un citus mazus lopus nau brīv tā turēt, ka tiem jamocās, – tas ir: tos nebūs kŗaut citu uz cita tā, ka braucot galvas tiem karājās pār vāģiem pāri; turklāt arī tas aizliegts, ar smalku šņori tos lopiņus saistīt – un vedējam pašam aizliegts, tiem virsū sēsties.
7. Zirgu, kas vāģus velkot pakritis, nau brīv citādi uzcelt, kā kad tas papriekš tiek izjūgts ārā.
8. Ir aizliegts, visas un visādas lopu mocīšanas. Kas padomu nepieņem un lopus mocīt neatstājās, tas janodod policejai, ka lai viņu soda pēc 311. likuma soda-likumos, valsts likumu gr. XV. daļā.

_{“Taisnais gādā par sava lopa dzīvību, bet to bezdievīgu apžēlošana ir bardzība, jeb, Grāmatiņa priekš jauniem un veciem, īpaši priekš vecākiem, kam savu bērnu sirdsizkopšana rūp”.
Jelgava, 1871., 4.lpp.}

Dzīvnieku aizsardzības likumi un biedrības gan pasaulē, gan Latvijā pastāv jau vismaz 150 gadus un mazāk oficiālos veidos ir pastāvējuši vēl senāk. Cilvēki bija sapratuši, ka dzīvnieki kā īpašuma veids būtiski atšķiras no kartupeļu maisiem, siena gubām utt., tādēļ uz būtu viņiem jāattiecina kaut kādu aizsardzību ar likuma spēku. Šķiet, sākotnēji šie likumi tika radīti, lai mazinātu neikdienišķi cietsirdīgas izturēšanās gadījumus, bet vēlāk sāka aktīvāk veidot dzīvnieku turēšanas noteikumus, kas kaut cik atbilda mainīgajai sabiedrības izpratnei par to, kā pret viņiem jāizturas. Gluži kā mūsdienās – daļa sabiedrības bija apmierināta ar esošo situāciju vai vienaldzīga, bet citi gribēja turēšanas apstākļus padarīt labākus un strādāja pie labturības normu iekļaušanas likumā. Šīs normas ar dažādiem labojumiem un papildinājumiem tiek precizētas un detaļās izstrādātas joprojām.

Nemitīgie likumu papildinājumi, suņu cīņu un roņu kažokādu ievešanas aizliegumi, medību ierobežojumi utt. var radīt pamatu domai, ka laika gaitā dzīvnieku nepamatota izmantošana varētu pakāpeniski izzust pavisam vai samazināties līdz minimumam. Ar tādu pārliecību arī darbojas daļa cilvēku, kas, piemēram, neatbalsta kažokādu ražošanu vai iestājas pret industriālo lopkopību, piedaloties protesta akcijās u.tml. Taču viss rādās diezgan citādi: neskatoties uz labturības likumu vairāk kā 100 gadus ilgo pilnveidošanu, mūsdienās izmantoto dzīvnieku skaits ir lielāks kā jebkad agrāk un šī izmantošana notiek briesmīgākos veidos kā agrāk – masveidā, samazinot sajūtošo un dzīvi pieredzošos indivīdu vērtību līdz numurētu preču un ražošanas mašīnu statusam – “gaļaslopam”, “slaucamgovij”, “dējējvistai” utt., kuru vērtību nosaka pēc tā, cik daudz ar viņa ķermeni un darbaspēku var nopelnīt.

Ir vairāki iemesli, kāpēc labturība drīzāk uzskatāma par strupceļu nevis risinājumu:

Pirmkārt, labturības centienu ietvaros uzmanība tiek vērsta tikai uz veidu, kā izturamies pret dzīvniekiem, kad tos izmantojam, ieslogām un nogalinām, neskarot jautājumu, vai vispār ir pieņemami ekspluatēt dzīvniekus tādu mērķu dēļ, ko varam sasniegt, nevienam nekaitējot.

Izskatās, ka labturības centieni nav devuši arī nekādu praktisku labumu dzīvniekiem – pieprasījums pēc dzīvnieku izmantošanas produktiem nevis mazinās, bet pat pieaug.* Piemēram, neskatoties uz periodiskiem protesta pasākumiem, internetā dreifējošiem video utt., pieprasījums pēc kažokādām tikai palielinās.^[UK][LV]

Varētu domāt, ka pieaugot labturības prasībām, pieaugs arī dzīvnieku izcelsmes produktu cenas un līdz ar to mazināsies pieprasījums. Jā, labturības prasību dēļ cenas tiešām pieaug, tomēr tā rezultātā šie produkti drīzāk tiks ievesti no valstīm ar zemākām labturības prasībām nevis kritīsies pieprasījums.

Taču labturības uzlabošanas centieni joprojām notiek un visai sparīgi un tam ir labs iemesls -  tie ir izdevīgi pašiem cilvēkiem. Labturības aizstāvju un no lopkopības pelnošo slavētās “laimīgo vistu” olas, “bioloģiskais” piens, “laimīgā” jeb “humāni” nokauto dzīvnieku gaļa u.tml. nes labumu pašiem ekspluatētājiem – gan tiešajiem, gan netiešajiem:

Ražotāji: Laba labturība uzlabo gala produktu un nodrošina saimniecisko ienesīgumu
Patērētāji: Ētiskie apsvērumi – mēs varam ēst ar tīru sirdsapziņu*

Patērētāja vainas sajūta tiek mierināta, jo viņš var domās sev tagad teikt, ka ēd tikai “laimīgo” to un to vai dabiskos / brīvos / lauku apstākļos ražotu to un to (noticot, ka tiešām turēšanas apstākļi ir vērā ņemami uzlaboti). Turklāt gadās, ka tie, kas ētisku iemeslu dēļ agrāk atteicās lietot gaļu vai citus dzivnieku produktus, parādoties “laimīgajiem” produktiem, atsāk tos lietot. Līdz ar pieprasījums pēc šīm precēm atkal pieaug, tādēļ arī tiešie ekspluatētāji – ražotāji ir laimīgi. Kā ar dzīvniekiem? Nu, ja jau mēs viņus saucam par “laimīgi” audzētiem un “humāni” nokautiem, tad jau droši vien viss kārtībā – gan jau viņi neiebilstu, ja spētu runāt.^</ironija> Cilvēki grib tam ticēt un bez sirdsapziņas pārmetumiem turpināt darīt to pašu, ko iepriekš. Jo tā taču vieglāk.

P.S. Liekas, ka daudzmaz saprotu, cik šī nostāja var likties “radikāla”, “ekstrēma” utt. Nav viegli pieņemt domu, ka labturības rezultātā būtiski uzlabojumi vairāk kā 100 gadu laikā nav notikuši. Vajag laiku, lai to “sagremotu” un tas var nebūt tik viegli kā izsekot kādam matemātiskam vienādojumam un beigās piekrist vai nepiekrist rezultātam kā 2+2=4. Šajos apsvērumos par labturības reālo ietekmi uz pašiem dzīvniekiem ir daudz aspektu, tostarp praktiskas lietas, fakti, ko katram pašam der papētīt, lai nonāktu pie pamatota secinājuma.

• Kāpēc es neticu labturībai

• Cietsirdīgāka un labsirdīgāka kaušana?

Citur:

• Animal welfarism isn’t working

• Vegetarians give in to humanely raised meat

Tāpat citi nāk klajā ar tipiskiem jautājumiem un iebildumiem dzīvnieku un vegānisma aizstāvībai. Un, kad kārtējo reizi smaidot uzklausu jautāto un atbildu “ēmm… nu, klasiska atbilde ir…”, vaicātājs parasti piekrīt, protams, nereti uzdodot papildjautājumus. Ja jau kuro reizi nākas atbildēt par vienu un to pašu, ir saprotams, ka  iestājas zināms apnikums un tas pat sāk kaitināt. Taču, pat ja jautājums ir dzirdēts jau tūkstots reižu, uz to vajadzētu atbildēt ar tādu pašu pieklājību, entuziasmu un labvēlību, it kā tā būtu pirmā reize. Pretējā gadījumā varam palaist garām veiksmīgu izglītošanas iespēju.

Šī it kā vienkāršo lietu nezināšana pirmajā brīdī ir mulsinoša. Ja par šiem jautājumiem godprātīgi domājam, vairoties no ieinteresētības iegūt sev tīkamas atbildes, nevajadzētu būt grūti nonākt pie šīm klasiskajām atbildēm, kurām pārsvarā piekrīt arī tie, kas par vegāniem tomēr nekļūst kādu personisku iemeslu dēļ: sakot, ka viņiem nerūp, ka nevēlas iesaistīties šajos  jautājumos, ka nevēlas būt pārāk “svētulīgi” u.tml.

Nezināšana par šiem jautājumiem liek noprast, ka cilvēks par to nemaz nav domājis, nav nācies par to nopietni aizrunāties vai palasīt. Un, šķiet, ka vairums cilvēku par to nav domājuši. Tas atklājas kaut vai caur to, ka biežākais jautājums, uzzinot, ka esmu ar visām četrām par vegānismu, ir šie klasiskie iebildumi un šaubas – “bet ko gan tu ēd?”, “ēst gaļu un dzert govju pienu taču ir dabiski!”, “un kā ar kukaiņiem?” u.tml. Un tas ir vēl bēdīgāk, ja neskaitāmas dzīvības tiek izdzēstas lielā mērā tikai vienaldzības un tai piesaistītās nezināšanas dēļ.

Skaidrs, ka, kliedējot nezināšanu un izplatītos mītus, visi uzreiz nekļūs par vegāniem, bet domājošam cilvēkam neizbēgami būs vieglāk saprast vegānisma “reklamētājus”. Izskatās, ka atliek vien vēl un vēl pēc iespējas saistošā veidā atkārtot runas par šīm lietām, pirms ir jēga ķerties pie sarežģītākām diskusijām. Atkārtot un  meklēt tos, kam rūp, kam interesē un kas ir gatavi diskusijai un padomāšanai, jo tādi cilvēki ir un nereti tepat blakus.

Šī sabiedrības nezināšana, kas vairo vienaldzību un vienaldzība, kas baro nezināšanu ir būtisks spēks, kas mani un citus motivē šajā lauciņā darboties. Citu nezināšana ir spēks, impulss, kas virza darīt kaut ko lietas labad, ja gribam dzīvot pēc sabiedrībā, kurā cilvēki rīkojas saprātīgi. Mani iedvesmo arī tāda kā nožēla, ka neviens nemotivēja par to aizdomāties agrāk, nemodināja no ērtās nezināšanas un vienaldzības, jo, kad atceros sevi pirms pāris gadiem, pārņem tieši tāds pats mulsums par savu vienaldzību un nezināšanu.

Atbildes uz klasiskajiem jautājumiem atrodamas daudzos FAQ jeb bieži uzdoto jautājumu sarakstos – viens tāds latviešu valodā lasāms šeit. Iespējams, visplašākais tēmu klāsts ir šajā lapā (angliski), taču biežāko jautājumu skaits ir visai neliels un neprasa lielas pūles par to izglītoties produktīvākām sarunām turpmāk.

Ikdienas valodā “personas” jēdziens lielā mērā ir kļuvis par sinonīmu vārdam “cilvēks” – to apliecina arī Tildes vārdnīcas skaidrojums:

- 1. Atsevišķs cilvēks; indivīds kā sabiedrisko attiecību un darbības subjekts un objekts, cilvēks ar savām sociāli nosacītajām un individuālajām īpašībām.
- 2. jur. Cilvēks kā tiesisko attiecību dalībnieks, kam piemīt tiesībspēja un līdz ar noteikta vecuma sasniegšanu — arī rīcībspēja.

Tomēr persona kā juridisks jēdziens tiek attiecināts ne tikai uz cilvēkiem, bet arī, piem., uzņēmumiem, iestādēm utt. (juridiska persona) – tas nozīmē, ka šīm cilvēku apvienībām kā abstraktam veselumam ir tiesības tikt pārstāvētiem tiesā u.tml. Savukārt filosofijā pastāv diskusijas par to, kas ir un kas uzskatāms par personu – piem., aborta tēmas kontekstā – jautājumā par to, no kāda vecuma cilvēka embrijs ir uzskatāms par personu, kuras intereses un dzīvība ir aizsargājamas. Kuras tieši ir tās īpašības, kurām embrijam jāpiemīt, lai aborts būtu uzskatāms par amorālu?

Tāpat šis jautājums ir “karsts” citā filosofijas lauciņā – dzīvnieku aizstāvības ētikā: likuma priekšā viss ir vai nu persona vai lieta, kas var būt personu īpašums. Dzīvnieki, kā jau noprotat, ir lietu kategorijā. Piem., savvaļas dzīvnieki skaitās “bezsaimnieka manta” jeb “dzīvi bezīpašnieka priekšmeti“, ko noķerot vai nogalinot cilvēks var iegūt savā īpašumā.

Tiesības uz īpašumu tiek uzskatītas par ļoti svarīgām, pat par vienām no cilvēka pamattiesībām un tas izpaužas arī attiecībā uz dzīvniekiem kā īpašumu:

“Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i. tiesība valdīt un lietot to,  iegūt  no  tās  visus  iespējamos  labumus” [Civillikums, 927.p.].

“Īpašnieks drīkst lietu lietot, valdīt un pat iznīcināt” [wiki].

Dzīvnieki jau sen skaitās "atjaunojamie resursi".

Likuma ietvaros jebkura dzīva būtne attiecībā pret cilvēku ir manta, lieta un daļa no dabas resursiem, kas faktiski pilnībā ir pakļauta cilvēku interesēm. Pat vissvarīgākās dzīvnieku vajadzības tiek uzskatītas par daudz mazāk svarīgām kā visdažādākās cilvēku vēlmes. Piemēram, es drīkstu neņemt vērā govs intereses turpināt dzīvot, ja vēlos vakariņās pagatavot kotletes, bez kurām es mierīgi varu iztikt.

Interesanti arī, kā valodā parādās vārdi “lietot” un “izmantot” – “Lietot nozīmē tiesību iegūt no lietas visus iespējamos labumus, tajā skaitā augļus, lietot to pēc sava ieskata (..)”. Tātad, ja kaut ko lietojam / izmantojam, mēs izturamies pret to kā pret lietu, mantu, kam nav savu interešu.

Jūs teiksiet, ka tik traki jau nav, ka var darīt pilnīgi jebko – mums taču ir dzīvnieku aizsardzības likums un noteikumi par pareizu turēšanu, kaušanu utt. Taču tie neko būtisku nemaina faktā, ka dzīvnieku pamatintereses cilvēki atļaujas ignorēt visniecīgāko iemeslu dēļ. Dzīvniekiem nav nekā tāda, ko cilvēki tiem būtu vienojušies neatņemt – tiem kā īpašumam nav nekādu neatkarīgu tiesību.

Ja vēlos izklaidēt draugus, varu nopirkt 60 dzīvus fazānus un tad tos pa vienam palaist nokalna tā, lai lejā stāvošie vīri var izmēģināt savas šāvēja spējas [iedvesmas avots].

Tāpat es varu nopirkt visdažādāko krāsu un formu radījumus, ko turēt mājās dažādiem nolūkiem un kad tie apnīk, pārdot tālāk vai aiznest pie vetārsta, lai palīdz no tiem atbrīvoties – iemidzinot. Un nopirkt vietā kaut ko modīgāku vai vismaz citā krāsā. Es varu iekopt dārziņu un tirgot izaudzēto un varu arī audzēt cūkas un tirgot to mazuļus vai apēst visus pats. Mana manta – daru, ko gribu.

Vecāki saviem bērniem mēdz mācīt, ka dzīvnieki nav lietas, ka tie nav arī rotaļlietas – pret tiem jāizturas savādāk, rūpīgāk. Tomēr ir arī tādi, kas dāvina vai pērk savām atvasēm (vai sev) īpaši šim nolūkam selekcionētus dzīvniekus, lai kliedētu garlaicību, lai būtu ar ko paspēlēties. Paspēlējies, papriecājies un, kad apnīk, vari pārdot vai atdot kādam citam, nodot dzīvnieku patversmē vai iemidzināt pavisam – legāli. Daļa cilvēku nekautrējas arī vienkārši izmest apnikušo “mantu” uz ielas vai piesiet mežā pie koka. Sabiedrībā, kur dzīvnieks ir īpašums, tas nav nekas ārkārtējs. Un lielā mērā tas notiek arī ar manu un tavu piekrišanu. Vismaz līdz brīdim, kad sākam vairāk vai mazāk publiski pret to iebilst.

Pret dzīvniekiem kopumā jau gadsimtiem mēs izturamies kā pret lietām – īpašniekam ir tiesības rīkoties ar mantu pēc saviem ieskatiem. Līdz ar to rodas problēma īstenot dzīvnieku aizsardzības pamatdomu, ka “Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt“. Ja man ir vara pār savu īpašumu, tad praktiski jebkura mana vēlme ir pamatots iemesls. Samērojot īpašnieka un īpašuma intereses īpašums – dzīvnieks – vienmēr zaudēs.

Lūk, apmēram tādā kontekstā būtu skatāms šis zinātnieku paziņojums un daļas dzīvnieku aizstāvju (abolicionistu) pūliņi panākt, lai dzīvnieki tiktu uztverti par personām nevis lietām un īpašumu.

Noslēgumā vēl divi citāti pārdomām:

“Ekskluzīva dzīvības aizsardzība cilvēka ķermeņa auglim un minimāla dzīvības aizsardzība dzīvniekiem ir asimetrija, kas prasa pamatojumu.”

~ (Prof., Dr. phil. Andris Rubenis)

LR Dzīvnieku aizsardzības likuma 44.pants:

“Dzīvnieku aizliegts nogalināt. Aizliegums neattiecas uz:
1) lauksaimniecības dzīvniekiem;
2) dzīvnieka eitanāziju; [derīgs ir jebkurš īpašnieka norādīts iemesls]
3) medībām;
4) zveju;
5) kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšanu;
6) gadījumiem, kad dzīvnieks, uzbrūkot cilvēkam, apdraud viņa veselību vai dzīvību;
7) gadījumiem, kad dzīvnieka nogalināšana paredzēta infekcijas slimību vai invazīvo sugu apkarošanas programmā;
8) eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku nogalināšanu, ja to paredz eksperimenta mērķi.”

Paldies, ka lasīji.

“Zinātnieki uzskata, ka delfīni jāpasludina par otru saprātīgāko radījumu aiz cilvēka un pret viņiem jāizturas kā pret “personām“.”
“Zinātnieki uzskata, ka viņu pētījumu rezultāti padara par morāli neiespējamu šādus saprātīgus dzīvnieku turpmāk turēt izklaides parkos vai nogalināt tos pārtikas ieguvei.” [sākotnējais raksts angliski šeit]

Iespaidīga ziņa, vai ne? Tomēr vairums cilvēku droši vien būs pārsteigti, uzzinot, ka dzīvnieku tiesību aizstāvju vidū tomēr nav vienprātības, vai šādi delfīnu tiesību atzīšanas centieni ir atbalstāmi. Līdzīgi, kā ne visi atbalsta Spānijas lēmumu piešķirt īpašas privilēģijas atsevišķām lielo pērtiķu sugām.

Mērija Mārtina ironiskā rakstā norāda, ka šajā jautājumā pastāv “trīs nometnes”:
1. Tie, kas uzskata, ka delfīnu un/vai cilvēkveidīgo pērtiķu tiesību atzīšana varētu būt pāreja jeb starpposms ceļā uz situāciju, kad tiek atzītas arī citu sugu tiesības.
2. Tie, kas uzskata, ka jāatzīst vienīgi delfīnu un dažu citu sugu tiesības, jo šīs sugas ir īpašākas par pārējām.
3. Tie, kas uzskata, ka šādas tēmas virzīšana pati par sevi jau ir sudzisma izpausme un neatbalsta diskusijas par to (pretstatā “pirmās nometnes” aizstāvjiem, kas arī, iespējams, piekrīt, ka tā ir sugu diskriminācija, tomēr vienlaikus to uzskata par soli pareizā virzienā).

Ja tu būtu trešajā nometnē – vai tu teiktu, ka tas ir slikti – censties panākt atsevišķas sugas pārstāvju uzskatīšanu par personām? Jeb drīzāk tā vienkārši ir tēma, kuras dēļ nav vērts tērēt laiku, jo tad būtu jācīnās ar milzumu problēmu (piem., kuras sugas un kāpēc tieši tās?, pēc kādiem kritērija noteikt? utt.)? Un no otras puses – vai tu aktīvi protestētu pret centieniem atzīt tikai atsevišķu sugu tiesības? Droši vien, ka nē, bet tu šos centienus tomēr neatbalstītu.

Dekonstruējot jeb it kā “pa ķieģelīšiem izjaucot” minēto rakstu par delfīniem, lai saprastu, uz cik drošiem pamatiem tas veidots, argumentācijā atklājas vairāki vājie punkti:

• “Delfīni jāpasludina par otru saprātīgāko radījumu aiz cilvēka” – delfīni ir tik gudri, ka, pēc pētnieku domām, tos būtu jāatzīst par “non-human persons” (personām, kas nav cilvēki) un līdz ar to būtu amorāli viņus izmantot vai nogalināt. Tas izklausās aizdomīgi tādā ziņā, ka saprātīgums, par ko te ir runa, ir atkarīgs no tā, ko mēs cilvēki esam nodēvējuši par saprātīgumu. Definīcija veidota, vadoties pēc cilvēku īpašībām, ko saistām ar saprātīgumu, izvirzot tās par būtiskākajiem kritērijiem un tikai pēc tam pētot, vai arī citām sugām piemīt tādas īpašības, neņemot vērā, ka dažādu sugu saprātīgums var izpausties atšķirīgos veidos.

• “Delfīni jau sen tikuši atzīti par vienu no saprātīgākajām dzīvnieku sugām, taču daudzi zinātnieki uzskatījuši, ka tos pārspēj šimpanzes.” Delfīniem arī:  “piemīt personība” (un šimpanzēm nē? un suņiem nē? un vistām nē?) un “spēcīgi attīstīta sevis apzināšanās“. Protams, tas atkal ticis pierādīts klasiskajā eksperimentā ar sevis atpazīšanu spogulī, kas sugām ar attīstītu redzi ir daudz piemērotāks nekā, piemēram, sunim, kam attīstītāka ir dzirde un oža, tāpēc par suņa sevis apzināšanos spoguļa eksperiments varbūt nedod iespēju uzzināt pietiekami – suns, piemēram, apostot krūmu, spētu noteikt, ka tieši viņš tur ir bijis pirms vairākām nedēļām. Turklāt sevi atpazīt spogulī spēj arī ziloņi, žagatas un citi.

Par nozīmīgu kritēriju saprātīguma piedēvēšanai tiek uzskatīta arī “spēja domāt par nākotni“. Taču varbūt esat pamanījuši, ka – dažādi garīgie, reliģiskie un pašpalīdzības guru jau daudzus gadus cenšas cilvēkus pārliecināt tieši mazāk koncentrēties uz nākotni, bet gan “dzīvot pa īstam tagadnē”, “šeit un tagad”, kas (kā izskatās) diez ko labi mums nepadodas… Ko no tā cilvēki secina? Droši vien kaut ko līdzīgu kā: “esam tik gudri, ka pašu saprātīgums mums sācis traucēt”.

• Galu galā delfīni esot “kultūras” dzīvnieki“, ar ko ir domāta spēja “ātri apgūt jaunus uzvedības modeļus, pārņemot tos no citiem sugas brāļiem“. Bet kā gan nošķirt vienkāršu mācīšanos vai adaptēšanos, no uzvedības, kas veido kultūru? Kā paliek ar  vaļiem, jūras lauvām un citām sugām?

• Tātad ņemam vērā testu ar spoguli, kas pierāda, ka delfīni apzinās sevi. Tie ir arī apguvuši speficisku uz simboliem balstītu valodu un risina uzdevumus, sadarbojas un mācās viens no otra trikus. Tie ir  iemācījušies arī “medījot dzeloņainas zivis, savu purnu aizsargāt ar sūkļiem“. Bet tad, kad pērtiķis Čārlijs grib apēst kaķa kaku, pa kuru pastaigājas sarkanās skudras, viņš tās vai nu aizslaucīs ar kādu lapu vai ar veiklu plaukstas kustību, jo ir iemācījies, cik ātri skudras spēj viņam “uzlekt un iekost”. Kā arī viņš ir iemācījies, ka visu kaķu kakas ir šādu pūliņu vērtas. Vai tiešām šīs spējas ir būtiski atšķirīgas no delfīnu spējām?

Jauki jau, ka zinātnieki priecājas par delfīniem un vērtē viņus tik augstu, bet būtu vēl jaukāk, ja viņu skatījums kļūtu plašāks. Bet laikam jau no stingri zinātnātniskas pētniecības tādu elastību nevar prasīt – jāpārbauda taču katras sugas gadījums atsevišķi pēc rūpīgi izvēlētiem kritērijiem. Es tikai domāju, ka šis pētījumu kopums, ko vainago svinīga delfīnu pasludināšana par personām (jeb būtnēm, kuru interesēm būtu jābūt nosacīti brīvām no mūsu vēlmēm) – ka šis pētījumu kopums ir tāda birokrātiski tukša ņemšanās. Manuprāt, lai kādu atzītu par personu, kuras intereses ir jārespektē, pietiek ar spēju just – ciest, baudīt, uztvert pasauli.

Es esmu no nometnes numur 3. Un Tu?

Savukārt laimīgums, bailes, domāšana, pieķeršanās, empātija, mīlestība, skumjas u.c. norādīti kā mums visiem kopīgas īpašības.

Attēla augšpusē un apakšā teikts, ka tā kā cilvēkiem un pārējiem dzīvniekiem ir tik daudz vienojošu īpašību, tad pret tiem visiem mums vajadzētu izturēties ar vienlīdzīgu cieņu – kļūstot par vegāniem. Kāpēc gan lai spēja racionāli domāt cilvēku padarītu par morāli vērtīgāku par citām sugām? Vai tādā gadījumā arī tie cilvēki, kas spēj domāt racionālāk ir morālā ziņā vērtīgāki par tiem, kas spēj mazāk, piemēram, garīgi slimajiem? Diez vai mēs to pieļautu, kaut vai tādēļ, ka tas nonāktu pretrunā ar mūsu morālo intuīciju: tam varētu būtu tādas praktiskas sekas, ka “mazāk vērtīgo” cilvēku intereses tiek upurētas “pārāko” labad.

Protams, šīs shēmas pieņemamība ir atkarīga arī no katra izpratnes par atsevišķajām īpašībām un spējām. Piemēram, mīlestība vai laimīgums, kas vismaz latviešu valodā parasti netiek attiecināti uz dzīvniekiem kā kaut kas to dzīvei raksturīgs (kāpēc tā?). Un kā ar domāšanu – vai tā var būt neracionāla? Ja var, tad kāpēc nav pieņemts teikt, ka, piemēram,  “tas suns domā, ka…”?

Vai nevainīgums – pirmajā brīdī šķiet pārsteidzoši, ka minēta šāda īpašība (ne jau tādēļ, ka es pieļautu, ka runa ir par kaut ko citu nevis morāli). Taču morāliem pienākumiem – nezagt, neslepkavot utt – un līdz ar to vainīguma / nevainīguma kategorijām pakļautas ir tikai tās būtnes, kas ir spējīgas šos pienākumus saprast un domāt racionāli. Uz rīcību, ko veic būtnes, kas nespēj paredzēt savas rīcības sekas (zīdaiņi, cilvēki ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai citu sugu būtnes) un līdz ar to nenes atbildību par savu rīcību, īsti nav jēgas attiecināt morālu vērtību (vainīgs vai nevainīgs).

No šādas analīzes viedokļa dzīvnieku “nevainīgums” varbūt arī nav nepieciešama šīs shēmas sastāvdaļa. Taču retoriskā un emocionālā ziņā tam ir savs iespaids, kas cilvēkam kā kaut kam atšķirīgam no racionāli kalkulējoša mehānisma var būt nozīmīgs.

Attēls atrasts šeit