Intervija pētījumam “Vegānisms kā sociāla kustība Latvijā”

Fragments no lekcijas Vilnius VegFest 2019 – “10 gadi vegānu sektā”

Gada sākumā es atsaucos LU Sociālo zinātņu fakultātes studentes Keitijas Krastiņas aicinājumam piedalīties viņas maģistra darba “Vegānisms kā sociāla kustība Latvijā” pētījumā (pilns pētījuma PDF ir šeit), kas ir kā turpinājums viņas 2018. g. bakalaura darbam “Iemesli vegāniska dzīvsstila izvēlei: Rīgas piemērs” (PDF šeit). 30. martā sazvanījāmies un ierakstījām interviju. Bail pat iedomāties, cik stundas viņai pagāja, pašrocīgi transkribējot apmēram pusotru stundu ilgo sarunu, bet esmu pagodināts, ka viņa to nolēma iekļaut savā diplomdarbā kā pielikumu. Ar autores atļauju publicēju to arī šeit, pieļaujot, ka kādam tas varētu būt interesanti.

Jautājumi:

  • Pastāsti par sevi un savu nodarbošanos!
  • Tad tas ir viss, ar ko tu pašlaik nodarbojies – saistībā ar dzīvniekiem viss?
  • Kā tu integrē vegānismu savā dzīvē? Droši vien ne tikai ar ēšanu, bet arī visu pārējo – sadzīves ķīmija, kosmētika.
  • Kā tu, piemēram, raksturotu vegānismu kā sociālu kustību Latvijā pāris vārdos?
  • Cik, tavuprāt, Latvijā vegānisma kustība ir aktīva, salīdzinot ar ārzemēm?
  • Kāds varētu būt tas attīstības līmenis vegānismam Latvijā?
  • Mēs jau iesākām runāt par zīmēm un simboliem. Varbūt vēl kaut kādas atšķirības zīmes starp vegāniem un pārējo sabiedrību?
  • Vai ir kādas sociālas pārmaiņas, ko vegāni ir ieviesuši Latvijas sabiedrībā?
  • Vai, tavuprāt, vegānisma kustībai Latvijā ir kāds līderis, kas uzņemas rīkot aktivitātes?
  • Kāda, tavuprāt, ir sabiedrības attieksme pret vegānismu Latvijā?
  • Kā tu redzi vegānismu pēc pieciem gadiem Latvijā, tās aktivitātes, pasākumus?
  • Kā tev šķiet, vai koronavīruss kaut kā ietekmēs vegānisma attīstību Latvijā?
  • Kā tu raksturotu vegānismu kā sociālu kustību Latvijā pāris vārdos?
Turpināt “Intervija pētījumam “Vegānisms kā sociāla kustība Latvijā”” lasīšanu

Gerijs Frensione joprojām iedvesmo dzīvnieku aizstāvjus Latvijā

Jurists un dzīvnieku tiesību filosofs Gerijs Frensione savulaik man bija galvenais iedvesmas avots, kas ar saviem argumentiem pirms nu jau vairāk kā 10 gadiem mani padarīja par dzīvnieku aizstāvi. Kad savam topošajam bakalaura darba vadītājam Artim Svecem teicu, ka visvairāk mani interesē fundamentālais jautājums par dzīvnieka statusu, stāvokli likuma izpratnē, viņš ieteica uzmeklēt šo man iepriekš nedzirdēto autoru. Latvijas bibliotēkās 2008. gadā nebija vēl nevienas viņa grāmatas, tāpēc man tās nācās pasūtīt no Zviedrijas un Vācijas universitāšu bibliotēkām, kas bija iespējams pateicoties starp-bibliotēku sadarbības projektam. Par katru saņemto grāmatu bija jāsamaksā viens lats un tā jāatdod atpakaļ nedēļas vai reizēm divu nedēļu laikā. Rezultātā man nācās praktiski pilnā apjomā šīs grāmatas nokopēt, lai pēc tam varu pamazām un rūpīgi ar tām strādāt, rakstot bakalaura darbu.

Galu galā izlasītais (un arī viņa podkāstos un lekcijās dzirdētais) mani tik ļoti iedvesmoja un pārliecināja, ka es biju gatavs latviskot gan viņa sagatavoto brošūru, gan abolicionisma pieejas principus, gan bieži uzdotos jautājumus, gan šo nelielo video un vēl izveidot par viņu šķirkli latviešu Vikipēdijā. Un vēl šķirkli par viņa formulēto abolicionisma pieeju dzīvnieku tiesībām. Un vēl šo un to, ko pa daļai jau esmu aizmirsis. Laikam jau lieki piebilst, ka viņš man bija kļuvis par tādu kā elku, kura darbus centos, cik varēju, ienest arī Latvijas dzīvnieku draugu redzeslokā. Caur viņu es arī uzzināju par citiem autoriem – Roger Yates, Al-Ma’arri, Elizabeth Collins, Corey Wrenn, Trish Roberts, Vegan Freaks un daudziem citiem, no kuriem vairums ir minēti šeit. Diemžēl ar laiku dažādu man līdz galam neskaidru iemeslu dēļ Frensiones attiecības ar daudziem viņa domubiedriem sabojājās un vairs neturpinās. Vienlaikus (bet ne tikai saistībā ar to) sāka zust arī mana interese sekot viņa aktivitātēm, ko pamazām izkonkurēja arī aizvien plašākais dzīvniektiesību autoru skaits internetā. Skumji, bet neko darīt.

Lai nu kā, pat ja viņam neizdevās izveidot vienotu spēcīgu, vienotu abolicionisma kustību, viņa ietekme uz dzīvnieku tiesību kustību, manuprāt, ir diezgan neapšaubāma. Tā rosināja karstas debates par kustības stratēģijām un mērķiem, kas, manuprāt, ir ietekmējis daudzu joprojām aktīvo organizāciju un aktīvistu pieeju. Frensione arī turpina pats darboties, rakstīt grāmatas, uzstāties konferencēs un iedvesmo tulkot viņa tekstus latviešu valodā: Ginta Laviņa (kas ir mana kolēģe Riga Animal Save darbā) savā blogā “Būtnes” nesen publicējusi latviskotu Frensiones eseju par to, ka ikviena dzīvnieka īpašnieks diemžēl drīkst paņemt sev līdzi pat kapā savu kaķi vai suni: “Tu vari nogalināt savu mājdzīvnieku“.

Viņa galvenā doma – kas ietekmējusi manu un daudzu citu dzīvnieku aizstāvju darbu: kamēr vien dzīvnieki likuma skatījumā būs lietas, mantas jeb īpašuma statusā, pār kuru cilvēkam ir tiesības valdīt, ir praktiski neiespējami nodrošināt, ka pret dzīvniekiem izturēsies ar cieņu. Kamēr dzīvniekus var pirkt, pārdot, iznīcināt un patērēt, ar viņiem notiks arī visas pārējās šausmu lietas, par ko regulāri lasām ziņās vai dzirdam no mūsu līdzcilvēkiem. Tikai pārtraucot viņus izmantot kā īpašumu mēs varam cerēt, ka viņi būs tiešām pasargāti no neamatota kaitējuma, novēršamām ciešanām, nežēlības un nogalināšanas – bet tas nozīmē pārtraukt viņus lietot arī uzturā, apģērbam un citiem nolūkiem. Viņa argumentos tas viss ir tikpat nopietni kā laikā, kad es viņu pirmo reizi lasīju – palasiet arī jūs!

2017. g. atradu viņa grāmatu (spāņu valodā) kādā no Bilbao vegāniskajām kafejnīcām un sapriecājos tā, ka vajadzēja bildēt selfiju.

Ja vēlies atbalstīt manu darbu: http://patreon.com/Sndris

Jaunie veselīga uztura ieteikumi: labvēlīgāki arī dzīvniekiem?

Papildināts: Šeit lasāmo tekstu audio formātā un kopā ar 4 uztura speciālistu viedokļiem varat noklausīties Zootehnikuma 25. jūlija raidījumā!

LR Veselības ministrija ir izstrādājusi un publicējusi jaunus veselīga uztura ieteikumus pieaugušajiem – vecie bija no tālā 2008. gada, lai gan saturiski daudz tie neatšķiras. Tomēr atšķirības, ko pamanu, manuprāt, ir uzmanības vērtas, tāpēc piedāvāju savas nespeciālista pārdomas par to – un aicinu uz diskusiju. Ieteikumos runā arī par sāls, cukura, ūdens un alkohola patēriņu, kā arī fiziskajām aktivitātēm, taču šeit es fokusējos vairāk uz norādēm un atzinumiem saistībā ar dzīvnieku un augu izcelsmes pārtiku.

Ēdam vairāk augus

Spriežot pēc LSM raksta par šo notikumu, šķiet, galvenais ieteikums no uztura speciālistiem ir “ēdiet vairāk dārzeņus un augļus!” un kā pamatojums tam tiek minēts 2018. g. pētījums par Latvijas iedzīvotāju uztura paradumiem. Tas liecina, ka svaigus dārzeņus ikdienā lieto tikai “nedaudz vairāk kā trešdaļa (36%) pieaugušo, bet augļus un ogas – vien ceturtā daļa (24%).”

Līdz ar to nav brīnums, ka (citāts no LSM ziņas): “Lai nodrošinātu nepieciešamo vitamīnu un minerālvielu daudzumu, jāatceras par daudzveidību un ikdienas ēdienkarte jāpapildina, sākot ar sakņu un lapu dārzeņiem un zaļumiem un beidzot ar dažādiem augļiem un ogām. Dārzeņus un augļus ieteicams iekļaut katrā galvenajā ēdienreizē, kā arī uzkodu laikā. Īpaši ieteicami ir vietējie un sezonai atbilstošie svaigie augļi un dārzeņi.” Ministrijas ieteikumu dokumentā par to arī teikts “Samaziniet dzīvnieku izcelsmes tauku lietošanu uzturā, t.sk. treknas gaļas, sviesta patēriņu. Labāk izvēlieties augu eļļas.”

Tas gan nenozīmē, ka ministrija iesaka izslēgt no uztura dzīvnieku izcelsmes produktus, turklāt vadlīniju dokumentā (tāpat kā 2008. g. versijā) arī teikts, piem., “Zivis ēdiet vismaz divas reizes nedēļā”. Bet, palielinot augu pārtikas daudzumu uzturā, likumsakarīgi, ka samazinātos arī no dzīvniekiem apēstais, vai ne?

Iezīmējas arī viena kvantificējama, izmērāma atšķirība: 2008. gadā “ieteicamais liesas gaļas daudzums nedēļā ir 300-600 g”, bet 2020. gadā maksimālais daudzums ir samazināts līdz 500 g nedēļā – minimālo daudzumu nemaz vairs nenorādot. Varbūt tas ir saistīts ar nākamo teikumu, kāds atrodams tikai jaunajos, bet ne vecajos ieteikumos: “Atsakoties no gaļas vai zivs lietošanas uzturā, ieteicams rūpīgi pārskatīt savu ikdienas uzturu, lai pārliecinātos par visu nepieciešamo uzturvielu uzņemšanu ar citiem pārtikas produktiem”. Šī teikuma beigās ir atsauce uz 2017. g. beigās publicētajiem Veselības ministrijas uztura ieteikumiem veģetāriešiem, kuri, protams, 2008. g. vēl neeksistēja. Tā gan arī ir vienīgā norāde uz šo dokumentu un iespēju – bet vismaz ir! Skaidri pateikts tas nav (kāpēc ne?), bet no tā var secināt, ka mūsdienās arī ir “nulle grami gaļas” uztura speciālistu skatījumā ir pavisam pieņemams variants.

Varbūt ieteikumos vajag skaidrāk ar saitēm norādīt, ka ir pieejami arī atsevišķi ieteikumu materiāli: vecākiem cilvēkiem, veģetāriešiem un grūtniecēm? Ņemot vērā, ka izstrādāti jauni vispārīgie ieteikumi, droši vien jāveic korekcijas arī daļā iepriekšējo materiālu, piem., “Manai sirdij garšo” saturā norādot, ka maksimālais gaļas daudzums nedēļā ir 500 nevis 600 grami un minimālais var būt arī nulle grami.

Ēdiena vieta ir šķīvī, nevis piramīdā

Uztura speciālisti aicina pieturēties pie t.s. šķīvja principa kādreizējā piramīdas principa vietā – citur pasaulē šī pāreja notiek jau vismaz kopš 2011. gada. Jaunā, daudzviet pasaulē izmantotā uztura shēma (piemēram, arī Kanādā) aizvieto veco shēmu. Šķīvja principam dod priekšroku, jo tas ir cilvēkiem saprotamāks un viegli īstenojams katrā maltītē. Tajā arī vairs netiek atsevišķa sadaļa piešķirta gaļai – kā tas nereti bija agrāk. Tagad papildus augļiem, dārzeņiem un graudaugiem ir olbaltumvielu avotu sadaļa, gaļai un citām dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām vairs atsevišķa sadaļa nav atvēlēta. Vairs nav arī atsevišķa segmenta taukiem un eļļām, kas bija piramīdas šaurajā virsotnē.

Pieļauju, ka tā ir arī laba ziņa dzīvnieku aizstāvībā, jo šāds iedalījums biežāk paredz ieteikt nevis, teiksim, tieši gaļu un piena produktus, bet gan olbaltumvielu avotus pēc cilvēka izvēles – arī visdažādākos pākšaugus: zirņus, pupiņas, lēcas, kā arī riekstus. (Nesenā sarunā ar kādu farmaceitu uzzināju, ka līdzīgi novecojusi Latvijā ir arī zāļu izrakstīšana: ārsti izraksta nevis vispārējo medikamenta veidu kā, teiksim, Lielbritānijā, bet jau konkrētu produktu.) Manuprāt, vecajā uztura piramīdas modelī cilvēka iespēja izvēlēties starp augu un dzīvnieku ēšanu nebija tik skaidri saprotama, lai gan tas arī ir atkarīgs to tā, kā jaunā ieteikumu shēma tiek aprakstīta. Teiksim, LSM publicētajā rakstā kā olbaltumvielu avotu piemēri ir minēti tikai dzīvnieku produkti, bet ministrijas ieteikumos pie tiem ir skaidri norādīti arī “pākšaugi, rieksti un sēklas”.

Šķīvja principu var ļoti viegli un uzskatāmi ilustrēt, taču diemžēl Veselības ministrijas materiālos un mājaslapā man tādu špikeri neizdevās atrast, tas ir tikai aprakstīs. Bet tikmēr citi jau pacentušies, piem., “Ķekavas” vistu gaļas lapā ir uzzīmēts šķīvja princips, kur olbaltumvielu sadaļā treknu vietu ieņem, protams, vista, kā arī zivs un govs, bet pākšaugi vai rieksti nav pat pieminēti.

Ieklausāmies pasaules ekspertos

Izrādās, ka 2008. gada ministrijas ieteikumos neparādās neviena pati atsauce, nav minēta neviena veselības veicināšanas organizācija vai institūcija, kuras datos ieteikumi balstīti. Šoreiz tas ir mainījies: 13 lpp garajā dokumentā ir 20 atsauces gan uz Latvijas, gan pasaules mēroga avotiem, kā arī pats ieteikumu dokuments pēc satura punktiem, šķiet, balstās šajā Pasaules Veselības organizācijas ieteikumu kopsavilkumā. Ņemot vērā nenoliedzamo saikni starp šiem tekstiem, ir amizanti pamanīt atšķirību pašā pirmajā punktā. PVO raksta: “Izvēlieties daudzveidīgu, uzturvielām bagātu uzturu, dodot priekšroku augu, nevis dzīvnieku izcelsmes produktiem”, savukārt Latvijas versija: “Ik dienas dažādojiet savu uzturu.” – lai gan pārējie punkti lielā mērā sakrīt.

Pašos ieteikumos tas skaidri neparādās, bet LSM raksta ievadā teikts, ka “Ieteicamās enerģijas un uzturvielu devas Latvijas iedzīvotājiem izstrādātas saskaņā ar Ziemeļvalstu uztura rekomendācijām un Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām.” – var noprast, ka to teikusi ziņas ievadā minētā ministrijas pārstāve Anna Strapcāne.

Iespējams, daudziem tas neko nenozīmē, bet tie, kas seko uztura speciālistu nostādnēm saistībā ar augu valsts uzturu, varbūt zina, ka Ziemeļvalstu uztura rekomendācijās ir pausts atbalsts gan pārdomātam veģetāram, gan vegāniskam uzturam – atzīstot, ka tas satur visu cilvēka veselībai vajadzīgo (it īpaši 129. lpp). Savukārt PVO ir “noteikusi gaļas produktus, piemēram, desas, kūpinātu gaļu u.c. par vēzi izraisošiem jeb kancerogēniem produktiem.” (jā, arī tas ir citāts no Latvijas dietologu ieteikumiem!), turpat arī īsa norāde par dzīvnieku produktu saikni ar otrā tipa diabētu un sirds un asinsvadu slimībām. Ņemot vērā, ka šī gada pavasarī LDUSA vadītāja Lolita Neimane gan publiskajā diskusijā, gan “Zootehnikuma” sarunā ar mani teica, ka jau ir rosinājusi Veselības ministriju pievērsties arī jautājumiem par vegānisku uzturu, manuprāt, šie ir daudzsološi jaunumi. Varētu gaidīt, ka Latvijas speciālistu atzinumi un ieteikumi atspoguļos minēto ārzemju ekspertu nostāju, atzīstot sabalansētu augu valsts uzturu kā pietiekamu – un dodot Latvijas iedzīvotājiem skaidru atbildi uz jautājumu “Vai tad cilvēkam nav obligāti jāēd dzīvnieku produkti un var pārtikt no augiem vien?”. Turam īkšķus (un acis vaļā)!

Ko jūs domājat par jaunajiem ieteikumiem?

***
Ja vēlies atbalstīt manu darbu: http://patreon.com/Sndris

Veselības ministrijas publicitātes materiāls.

• Zootehnikums #79: Mātes diena – stāsti no 5 mammām

Maija sākumā izskanējušais Zootehnikums bija veltīts Mātes dienai – šeit LSM lapā pilns ieraksts + šeit, Spotify un Apple Podcasts ir īsā versija bez mūzikas. Es negribēju jau atkal būt galvenā balss raidījumā, bet vēlējos dot vārdu cilvēkbērnu mātēm, kas aizstāv citu sugu mātes. Tad nu rezultātā Latvijas radio 6, Radio NABA ēterā izskanēja pieci personiski stāsti no sievietēm, kam lūdzu sagatavot dažas minūtes garas pārdomas par šo tēmu. Pēc raidījuma izskanēšanas šos stāstus pa vienam arī publicēju teksta formā Facebook ZT lapā, kas, iespējams, galu galā sasniedza vēl vairāk cilvēkus nekā pats raidījums, tāpēc arī turpmāk biežāk pacentīšos izveidot transkriptus. Zemāk varat izlasīt visus piecus stāstus.

Mātes dienai veltītā "Zootehnikuma" raidījuma titulbilde.

1. Lāsma Zviedre-Pitkeviča – divu bērnu mamma, tulkotāja, pasniedzēja un uzņēmuma vadītāja, kas rīko arī kursus par uzturu bērniem (info šeit).

“Mātes diena, manuprāt, ir svētki, kad mēs varam sev atgādināt, cik mātes loma ir nozīmīga. Manā dzīvē mammas loma ir ieviesusi lielas izmaiņas un atbildību. Es tagad redzu, cik ļoti bērni kopē mūsu uzskatus, uzvedību un reakcijas dažādās situācijās, tādēļ ir ļoti svarīgi, kādu piemēru mēs viņiem rādām. Tas, kas bērnībā ir ieaudzināts, arī pieaugušā vecumā lielā mērā ietekmē mūsu izvēles.

Sabiedrībā liela nozīme ir piešķirta cilvēku vajadzībām, vēlmēm un iegribām, bet tiek noklusēta skarbā patiesība par dzīvnieku ciešanām šo iegribu realizācijas procesā. Es tiešām neatceros, ka manā bērnībā kāds būtu atklāti stāstījis par gaļas vai piena reālo izcelsmi. Es par to arī īsti nedomāju, jo tas taču ir tā pieņemts – ēdam un neuzdodam jautājumus, jo visi taču tā dara. Sanāk tāda vardarbības normalizēšana.

Tomēr pusaudža vecumā es arvien vairāk sāku par šo aizdomāties. Diemžēl atbalstu savā ģimenē neguvu, kad izteicu domu par gaļas neēšanu. Tradicionālie uzskati uzvarēja.

Kad pirms 12 gadiem kļuvu par veģetārieti, dzīvoju savā naivajā pārliecībā, ka es vairs nevienam dzīvniekam pāri nedaru. Tomēr tieši kļūšana par mammu šo manu uzskatu sagrāva pilnībā. Tas notika tajā brīdī, kad es meklēju informāciju par bērnu uzturu. Es skaidri zināju, ka bērnam gaļu nedošu, jo kā gan es varu savam bērnam dot to, ko pati uzskatu par kaut ko sliktu gan no ētiskā, gan veselības viedokļa. Meklējot šo informāciju, atklāju arī daudz jauna par piena un olu industriju – šīs patiesībā ir tās sfēras, kas tieši skar dzīvnieku mātes un bērnus – un man kā jaunajai mātei tas vēl jo vairāk lika aizdomāties. Man, piemēram, nešķiet pareizi, ka teliņš tiek atšķirts no savas mātes, lai viņam paredzēto pienu atdotu cilvēkam. Es arī uzskatu, ka govju un vistu dzīves kā tādas ir traģiskas – viņas ir selekcionētas, lai ražotu maksimāli daudz cilvēkam “vajadzīgos” produktus, dzīvi pavada nežēlīgos apstākļos, bērni viņām tiek atņemti, lai vai nu nonāktu gaļas industrijas rokās, vai nu tiktu nodoti tādam pašam bezcerīgam liktenim, kas diezgan drīz beidzas kautuvē. Tas viss patiesībā nav prātam aptverams, cik ļoti cilvēks var būt nežēlīgs, lai tikai apmierinātu savas iegribas.

Teliņš, kas tikko aizvests prom no mammas uz individuālās audzēšanas boksu.
Foto: Jo-Anne McArthur / We Animals

Apzinoties visu šo skarbo patiesību, es nonācu pretrunīgā situācijā – man likās absurdi turpināt lietot piena produktus un olas, bet tajā pašā laikā bija nedrošība par pilnvērtīgu uzturu bērnam bez šiem produktiem. Tādēļ es sāku organizēt kursus, kur meklēju sev nepieciešamās atbildes. Kad sapratu, ka vegānisks uzturs bērniem ir iespējams, es beidzot varēju nomierināt savu sirdsapziņu. Mūsu kā vecāku uzdevums ir nodrošināt bērnam visas nepieciešamās uzturvielas, un to lieliski var izdarīt bez dzīvnieku izcelsmes produktiem.

Es šobrīd atklāti varu runāt ar saviem bērniem par mūsu uztura izvēlēm. Man nav viņiem jāmelo par gaļas izcelsmi vai jārada priekšstats, ka gotiņa laimīga dzīvo zaļā pļaviņā un tā vien gaida, kad cilvēks nāks un viņu izslauks. Šo gadu laikā mani ir pārsteidzis tas, ka daudzi cilvēki patiešām uzskata, ka govs dod pienu tāpat vien. Daudzi pieauguši cilvēki nesaprot, ka govs piens ir paredzēts teliņam, tas rodas pēc teliņa piedzimšanas un ražojas tik ilgi, kamēr teliņam ir nepieciešams. Lopkopībā gan parasti cilvēks ieņem šo teļa lomu un paņem visu sev.

Katrā ziņā kļūšana par mammu man ir palīdzējusi labāk izprast arī citu vajadzības. Es ļoti cenšos arī saviem bērniem iemācīt pamanīt un respektēt citu dzīvu būtņu vajadzības.

Bērni ir mani skolotāji. Es nekad mūžā vēl neesmu apguvusi tik daudz, cik mammas lomā esot. Visa iegūtā informācija man ir likusi saprast to, ka mēs nedrīkstam turpināt šo egocentrisko dzīvesveidu, uzskatot, ka pasaule griežas ap mums un mēs drīkstam ar citiem rīkoties pēc sava prāta.

Mātes diena ir skaisti svētki, kad mēs varam novērtēt to, cik laimīgas mēs kā mammas esam kopā ar saviem bērniem. Es ļoti vēlētos, lai visas šīs zemes mātes – gan cilvēku, gan dzīvnieku – varētu izjust šo kopābūšanas prieku.”


2. Zane Riekstiņa pēc izglītības ir juriste, bet pēc aicinājuma rakstniece un divu romānu autore, kā arī raksta blogu. Viņa ir mamma trīsgadniekam Knutam. Zanes stāsts (mazliet rediģēts):

“Es pārstāju lietot uzturā dzīvnieku izcelsmes produktus īsi pēc bērna piedzimšanas. Tas lielā mērā notika tāpēc, ka, pirmkārt, bērns mani padarīja empātiskāku – es sapratu, ka dzīvnieks ir nevis produkts, kas radīts, lai apmierinātu mūsu vēlmes, bet es sāku viņus uzlūkot kā reālas būtnes ar sirdi, dvēseli un saprātu, kam arī pārdzīvo sāpes un ciešanas. Sapratu, ka mūsdienās īsti nav pamata pakļaut viņus savām vajadzībām, tāpēc man bija emocionāli grūti to turpināt. Otrs iemesls bija tas, ka man būtiski mainījās ikdiena. Pirms tam mana dzīve aizritēja “žurku skrējienā”, kur galvenais bija darbs, nauda, karjera un izklaides. Tajā ikdienā nebija laika aizdomāties un saprast “viens plus viens”, turklāt bija tik daudz kā cita, par ko raizēties. Taču, aizejot bērna kopšanas atvaļinājumā, ikdiena ļoti mainās, tu pielāgojies sava bērna dzīves ritmam, taču vienlaikus katru dienu ir visai daudz laika domāt und tu mēdz aizdomāties par lietām, par ko parasti nedomā.

Zane Riekstiņa ar vīru un dēlu
Zane Riekstiņa ar vīru un dēlu

Es atceros arī gadījumu no laika, kad strādāju birojā – mēs sēžam pusdienu pārtraukumā ar kolēģiem, jautri runājam, jokojam un viens no jokiem bija kaut kas par govīm. Tobrīd kāds jautāja: “Cik tad īsti gadus govis dzīvo?”. Neviens nezināja atbildi, līdz ar to tēma tika mainīta, taču es gribēju uzzināt un internetā izlasīju, ka govis var nodzīvot pat 25 gadus. Tālāk bija teikts, ka tomēr līdz šim vecumam viņas nemēdz nodzīvot, jo lielākā daļu tur nebrīvē un nokauj vēl ilgi pirms tam. Ja pareizi atceros, tur bija teikts, ka sešu vai septiņu gadu vecumā, kad viņas vairs nedod tik daudz pienu vai nav kā citādi derīgas. Tas man likās šokējoši – ir būtne, kam paredzēts nodzīvot līdz pat 25 gadiem, bet viņa nodzīvo tikai ceturto daļu savas dzīves, tikai tāpēc, ka mēs viņas nonāvējam. Arī viņas dzīve līdz nonāvēšanai nav nekāda idille. Tobrīd es par to ilgi neprātoju, pavēstīju kolēģiem, cerot, ka izvērsīsies diskusija, bet nevienam tas nešķita nekas interesants un atkal tēma tika mainīta, kā arī bija jāatgriežas pie darbiem.

Lai gan tobrīd man bija sajūta, ka kaut kas ar to nav pareizi, tajā dzīves posmā tas nešķita tik svarīgi. Taču tad, kad esi ar bērniņu mājās un aizdomājies par daudzām tēmām, man šis fakts sāka likties krietni traģiskāks un negodīgāks. Es nevēlos būt daļa no iemesla, kāpēc dzīvnieki, kam paredzēts dzīvot tik ilgi, tiek nonāvēti vecumā, ko varētu dēvēt par jaunību. Mēs viņus vienkārši brutāli nonāvējam. Un pirms tam viņus būtībā izvarojam un atņemam viņu bērnus, lai iegūtu pienu, ko vēlamies dzert – tā vietā, lai pārtiktu no pietiekami kvalitatīviem un labiem augu produktiem. Šie fakti man toreiz brīvajā laikā sāka likties kopā, liekot aizdomāties un secinot, ka es vairs nespēju tos dzīvnieciņus ēst. Tā tas notika ar mani.”

Papildus: kopā ar Zani pagājušgad arī piedalījāmies Radio NABA raidījumā “Nezāle” – sarunā par govīm un piena industriju.


3. Indra Rutkovska ir mājsaimniece un divu dikti feinu un bezgala žiperīgu bērnu mamma:

“Mātes diena ir svarīga. Šajā dienā mēs īpaši varam pateikt paldies savām radītājām, mīļotājām un aprūpētājām. Mātes loma ir nozīmīga jebkurā sugā – vai tā būtu lapsu māte vai cilvēka māte vai jebkura citas sugas pārstāvju māte – ikviena no tām sniedz beznosacījuma piesaisti savam bērnam, nodrošinot tā attīstību. Katrā sugā mātes loma ir ārkārtīgi līdzīga – tās mīl, tās aizstāv, aprūpē, audzina, liek pamatus pēcteču nākotnei un pretī par to neprasa neko.

Sākumā mūsu ģimene izvēlējās iet vegānisko / veģetāro ceļu manis dēļ – man no gaļas produktiem bija slikti, fiziski slikti. Sākumā nesapratām, kas notiek. Bet dzīvojot saskaņā ar sevi, palēnām apzinājos notiekošo un sāku gatavot mājās vairāk veģetāros ēdienus. Bet ne katram atsevišķi, tos mēs ēdām visi kopā. Vīrs un meita neiebilda – viņi gaļas produktus varēja dabūt ārpus mājas – darbā vai bērnudārzā. Krājot zināšanas par pilnvērtīgu uzturu, mēs nonācām pie secinājuma, ka mūsu uzturā nav nepieciešami dzīvnieku izcelsmes produkti. Ar laiku mūsu apziņa attīrījās, un mēs atklājām arī garīgo rakursu mūsu dzīves veidam, kurš mūs nodrošināja ar daudzām atbildēm par cieņpilnu attieksmi pret citām dzīvajām radībām, par mūsu līdzdalību citu radību dzīvēs un izpratni, ka ne mūsu pilnvaras ir kādam sniegt vai atņemt dzīvību. Šī cieņa mūsu ģimenē ir izaugusi par vienu no pamatvērtībām.

Es kā māte esmu izteikti empātiska. Man ir grūti noskatīties un apzināties citu ciešanas. Tāpēc vairos tās kādam izraisīt. Tāpat mēs audzinām arī savus bērnus – sajust citus, izprast, ka otra dzīvība ir tikpat liela vērtība kā manējā. Nav augstākas kārtas.

Pagājušajās brīvdienās mums bija liels pārsteigums – patīkams pārsteigums. Mēs laukos rakām dobes un mūsu bērni paši izdomāja, ka jāglābj sliekas. Šī vēlme glābt sliekas viņiem bija dabiska un loģiska.

Zeme – mūsu māte ir pelnījusi cieņpilnu attieksmi no mums, un mēs visi esam šeit, lai dzīvotu kopā cieņpilni.”


4. Ieva Lejiņa ir divu bērnu mamma, kaislīga šuvēja, dizainere un ēst gatavošanas entuziaste. Instagram kontā @healthy.eve.lv viņa dalās ar receptēm, idejām un skaistām veselīgu ēdienu fotogrāfijām.

“Man apjausma par to, ka dzīvniekus var arī neēst, patiesībā radās jau padsmit gados, jo mana mamma bija veģetāriete – kā paraugs, kam sekot. Arī es sāku neēst gaļu un jutos labi, taču pēc vairākiem gadiem, pakļaujoties apkārtējo spiedienam, to atsāku darīt. Par piena produktiem: kad man piedzima otrais bērns, atklājās, ka viņai ir piena nepanesība, taču es ļoti gribēju viņu turpināt barot ar krūti, es biju gatava uz visu dēļ tā. Es sāku lasīt produktu sastāvu uz visiem iepakojumiem un pat, ja kaut kur bija rakstīts, ka tas VAR saturēt piena produktus, bet īsti nesaturēja, es to produktu izslēdzu no uztura. Beigās es bezmaz ēdu tikai kartupeļus un grauzu burkānus, jo baidījos no visa, taču sapratu, ka bez piena produktiem var dzīvot.

Šobrīd es nelietoju dzīvnieku izcelsmes produktus, kā arī mani bērni ir līdz tam nonākuši, taču ne piespiedu kārtā. Viņi paši man jautā daudz ko, es arī atklāti izstāstu, kā kas ir. Viņi arī meklē un skatās dažādus video par šīm tēmām, ko es viņiem neliedzu. Godīgi sakot, viņi ir tie, kas man māca empātiju visvairāk, līdzcietību pret dzīvniekiem. Tieši no viņiem es dzirdu rekstus – kāpēc mums jāēd dzīvnieki, ja varam to nedarīt? Kāpēc viņi jānogalina un jāatņem bērniņiem mammas? Tieši mana jauunākā meita, viņai ir seši gadi šobrīd, viņa ļoti jūt līdzi un to visu saprot, bet nesaprot, kāpēc cilvēki turpina to darīt. Man tas vairāk sākās veselības dēļ, piemēram, manam vēderam ļoti nepatīk gaļa, pēc tās ēšanas jūtos slikti. No piena produktiem man kļūst slikti ar ādu, mēs secinājām, ka arī vecākajam dēlam no piena produktiem rodas ādas iekaisumi. Tā palēnām nonācām līdz tam, ka šobrīd mums aktuāls ir arī līdzcietības jautājums. Un tas nāk no bērniem pašiem – līdzcietība un jautājums, “kāpēc cilvēki turpina darīt dzīvniekiem sliktu?”.

Mēs ejam kā cilvēce uz priekšu zināšanās un tehnoloģijās, bet uztura domāšanā esam pilnīgi atpalikuši. Kādreiz likās normāli sūtīt ziņas ar baložiem, vai ne? Bet šobrīd mums tas liekas dīvaini. Tad kāpēc tagad, kad viss ir tā attīstījies, mēs joprojām ēdam dzīvniekus? Pie tam viņus speciāli audzējam drausmīgos, necilvēciskos apstākļos, lai nogalinātu un apēstu. Piebarojam ar hormoniem un zālēm… Un beigās, kas tas ir, ko mēs apēdam? Kas tur var būt labs? Turklāt tas nāk komplektā ar sliktu “emocionālo iepakojumu”. Jo tu vairāk iedziļinies, jo neloģiskāk tas viss šķiet. Pie tam tagad ir tik daudz alternatīvu. Ja tu nespēj atteikties no tā cīsiņa, apēd taču tofu cīsiņu! Bet arī bez tām alternatīvām var iztikt. Man ļoti patīk augu uzturs, tas ir interesants un daudzveidīgs, arī bērniem patīk. Ir tik daudz variantu. Man arī patīk izaicinājumi. Ja man kāds pateiks, ka kaut ko nevar, tad es atradīšu veidu, kā to uztaisīt. Absolūti nav grūti. Jā, būtu vieglāk, ja būtu vairāk iespēju paēst vegāniski ārpus mājas, bet tas lēnām nāk un par to man prieks.

Diemžēl vārds “vegāns” un “vegānisks” ir kļuvuši gandrīz kā lamu vārdi, bet es nesaprotu, kāpēc, jo es neesmu nevienu agresīvu, briesmīgu vegānu sastapusi. Gluži otrādi, tie ir līdzcietīgākie un jaukākie cilvēki! Tomēr tāpēc es sevi nepozicionēju kā vegānu un neuzbāžos ar šo informāciju. Ja man kāds kaut ko jautā, es atbildēšu, bet man nepatīk iesaistīties asās diskusijās par to, jo uzskatu, ka katram pašam jānonāk līdz tam.

Arī mans vīrs lieto dzīvnieku izcelsmes produktus, bet mēs tīri normāli sadzīvojam ar to. Es priecājos, ja viņš man kaut ko pajautā vai ēd to, ko es ēdu. Katram savs ceļš ejams. Es priecājos par to, ka tomēr pasaule iet uz priekšu, cilvēki aizdomājas. Daudzi, pat kaislīgi mednieki un citi nosoda industriālo lopkopību, kas ir liels, nežēlīgs un diezgan bezsakarīgs bizness, kas nenes neko labu ne planētai, ne zemei, ne gaisa piesārņojumam… Kur nu vēl mūsu organismam, apēdot to visu. Es esmu optimiste un redzu, ka cilvēce iet pareizās sliedēs. Arī šis “superīgais” koronas laiks, kas ir mūs piebremzējis, ievieš izmaiņas mūsu domāšanā, cerams, uz labo pusi – liek paskatīties uz lietām citādi.

Novēlu visiem skaistus svētkus! Esiet mīļi viens pret otru, cieniet viens otru. Nebakstiet viens otram par sliktajām lietām, bet bakstiet par labajām! Sakiet labus vārdus viens otram un esiet mīļi ne tikai pret cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Ja sunītis, kaķītis mīļš, tad gotiņa arī mīļa. Gan gotiņai, gan kaķītim ir savi bērniņi. Tur nav īpašas atšķirības – tikai izmērā. Mīlam viens otru, cienām viens otru un atceramies, ka daudz var mācīties no saviem bērniem! Viņi tik daudz patiesa runā, jo viņi ir vēl nesamaitāti. Ieklausāmies viņos. Veiksmi visiem!”


5. Sanita Ločmele ir pedagoģe, veselības sporta speciāliste, @vegkid bloga autore Instagramā un Facebook grupas “Bērni vegāni” izveidotāja un uzturētāja, kura ar vīru un diviem puikām dzīvo Zviedrijā un māca bērniem ar godbijību izturēties pret visu dzīvo.

“Mātes diena man no bērnības asociējas ar ziediem mammai un paštaisītu apsveikumu, kurā varētu būt ierakstītas četrrinde, ko iemācījās skolā. Vai kāds novēlējums, piemēram: “Mammīt, tu man esi vislabākā” – tādā prozaiskā veidā. Taču tagad Mātes diena man dzīvē īsti neko tā ļoti nenozīmē, ka tā būtu jāsvin vai jāatzīmē kaut kā īpaši. Varbūt tāpēc, ka mūsu ģimenē notiek dažādu kultūru savīšanās un Mātes diena, ko svin Latvijā, nav tajā pašā dienā, kad to svin Zviedrijā un nav tajā dienā, kad svin Francijā. Mēs tā īsti nemaz nesvinam. No otras puses, protams, manas dzīves lielākā loma šobrīd ir mammas loma. Es esmu mamma diviem bērniem, līdz ar to manī arī raisās domas par to, kas ir mamma. Parasti tā ir sieviete, kas ir dzemdējusi bērnus vai varbūt paņēmusi bērnu, vai vairākus savā aprūpē. Un ziedo savu dzīvi, ja tā var teikt, vismaz uz kādu laiku, lai rūpētos par šiem bērniem. Tieši tas pats notiek arī dzīvnieku pasaulē. Dzīvnieki dzemdē bērnus vai pieņem aprūpē, tādus gadījumus mēs redzam bieži. Un es domāju, vai man ir tādas pašas sajūtas, kā dzīvniekiem, viņu mātēm. Pētījumi liecina, ka arī dzīvnieki mātes rūpējas par saviem bērniem, pārdzīvo un pieskata viņus, nogādā drošībā, rūpējas, lai viņiem būtu ko ēst un ir blakus saviem bērniem. Lai viņi būtu pietiekami stipri, lai paši varētu turpināt dzīvi jau kā patstāvīgi indivīdi.

Un tad es domāju par to, kāpēc mēs, cilvēki – arī mātes – izlemjam, ka drīkstam viņu bērnus no dzīvnieku mātēm atņemt, lai uzliktu sev uz šķīvja un apēstu, vai lai kā citādi paverdzinātu. Man tas šobrīd liekas diezgan ārprātīgi. Mēs, mammas atņemam bērnus citām mammām. Tas, ka tā sabiedrībā pieņemta norma, nenozīmē, ka tā ir pareiza un taisnīga norma. Mēs zinām, ka dzīvnieki jūt, tāpat kā mēs, kad viņi redz savus bērnus aizvestus prom vardarbīgā ceļā – visdrīzāk, tās sajūtas ir ļoti nepatīkamas. Mēs varam tikai minēt, jo diemžēl dzīvnieki nevar mums pastāstīt par savām izjūtām, taču dažādi pētījumi liecina, ka dzīvnieki ilgi sēro, jo ļoti, ļoti ilgojas. Nesen lasīju par ziloņiem, viņi ļoti ilgojas pēc citiem ziloņiem, kas viņus ir pametuši.

Zināmākais piemērs, kur var salīdzināt cilvēku mātes un bērnus ar dzīvnieku mātēm un bērniem, ir govis un teļi. Jo govij piens sāk rasties tikai tad, kad piedzimst mazuli. Tas ir tik fiziski un organiski, kad es par to runāju, bet arī tik abstrakti! Kāpēc mēs atņemam govij bērnu, lai paņemtu viņas pienu mērcei vai saldējumam, ēdieniem, ko var pagatavot arī no augiem? Tas liekas tiešām absurdi, ka mēs to darām – mātes, kas atņemam bērnus citām mātēm.

Var domāt, ka tas notiek jau kopš seniem laikiem, jo, protams, cilvēks ir jau sen paverdzinājis dzīvniekus. Tas tas nav jautājums apspriešanai. Cita lieta ir attieksme pret dzīvniekiem – lai arī cilvēks ir izmantojis dzīvniekus, lai apmierinātu savas vajadzības, tas nenozīmē, ka visus tos tūkstošus gadu mēs esam attiekušies pret dzīvniekiem kā šodien. Šodienas attieksme ir traģiska. Mēs esam pavairojuši dzīvniekus tādos apmēros, ka mums vairs nav vietas uz zemeslodes darīt neko daudz citu. Un patiesībā cilvēkam nav vajadzīgs dzīvnieku piens un viņu gaļa. Produkti, kas nāk no dzīvniekiem, nemaz netiek visi izlietoti, tas viss nemaz netiek apēsts un izdzerts, bet izmests, izliets un piedrazo zemeslodi.

Novēlu, lai Mātes diena būtu svētki ne tikai cilvēku mātēm, bet arī dzīvnieku mātēm. Un tad, kad cilvēku mātes svinēs savu dienu, lai tas “sveiciens”, kas nonāk uz galda, nav ar citas mātes sāpēm “kaisīts” – visādiem pieniem, piena kūkām un piena saldējumu kravām!”


Ceru, ka jums bija interesanti lasīt vai klausīties šos stāstus! Ko jūs par to visu domājat? Vai Mātes dienā mums arī turpmāk vajadzētu runāt par ne tikai par cilvēku mātēm? Jebkādus komentārus un jautājumus droši varat ierakstīt zem šī teksta!

P. S. Papildus par godu šī gada Mātes dienai tapa arī divi Riga Animal Save aktīvistu veidoti materiāli:
1) Karolinas Gonsovskas detalizētais raksts “Mātes, kuras mēs neatceramies” krievu un latviešu valodās (pierunāju, ka vajag arī šo tulkojumu (heh) un palīdzēju redakcionāli).
2) un Darjas Čistjakovas kodolīgais video sveiciens “Mammas” (palīdzēju ar teksta izveidi).

Ja vēlies atbalstīt manu darbu: http://patreon.com/Sndris

• Lieldienas: svēki dzīvībai, bet caur citu ciešanām?

(Tiem, kas labprātāk lasa, nevis klausās – teksts no jaunā ZT raidījuma “Lieldienas karantīnā”, ko var atrast LSM portālā, kā arī bez mūzikas: Spotify, Apple Podcasts u.c.)

Kad un kāpēc par Lieldienu simbolu kļuva olas un to krāsošana? Tradicionāli un senākā tradīcija ir vistu olu krāsošana (nevis to paslēpšana un meklēšana, ripināšana utt), lai gan mūsdienās tās nereti aizstāj ar šokolādes vai marcipāna olām, kas ietītas krāsainā folijā, t’as var būt ar rokām veidotas koka olas vai plastmasas olas, kas piepildītas ar saldumiem, piemēram, šokolādi. Tomēr Eiropas centrālajā un austrumu daļā joprojām daudz izmanto īstas putnu olas.

Tradicionāli ola ir bijusi auglības un atdzimšanas simbols, taču caur kristietības ietekmēm Lieldienu olas simbolizē Jēzus tukšo kapavietu, no kuras viņš esot augšāmcēlies. Olu krāsošana sarkanā krāsā, novārot sīpolu mizās, arī ir sena tradīcija, kas it kā simbolizē piemiņu par Jēzus asinīm, kas izlietas, viņu piesitot krustā.

Lieldienu olas tradīcija varētu būt nākusi no Mezopotāmijas agrīnajiem kristiešiem, pēc tam izplatoties Austrumeiropā un Sibīrijā caur pareizticīgo baznīcas ietekmi, vēlāk arī Eiropā caur katoļu un protestantu ticību. Citos avotos minēts, ka Rietumeiropā šī tradīcija izplatījusies viduslaikos, kad pirms Lieldienām gavēņa laikā kristiešiem bijis aizliegts ēst olas (tāpat kā gaļu un piena produktus) līdz brīdim, kad pienākušas Lieldienas. Tā kā vistas turpina dēt olas arī gavēņa laikā, tad tās sakrājas tik daudz, ka, pienākot Lieldienām, ir radusies vajadzība tās apēst lielā daudzumā, lai nesabojājas – tātad pavisam praktisku iemeslu dēļ (kas vairs nav spēkā mūsdienās, kad pirms Lieldienām gavē tikai retais, bet olas ražo lielfermās).

Vintage postcard depicting the Easter bunny - ABC News (Australian ...

Mūsdienām tuvāka tradīcija ir paslēpt šīs olas, kas pēc tam bērniem jāatrod, sakot, ka tās paslēpis Lieldienu zaķis, kas arī ir no kristietības nācis tēls. Šis brīnumainais zaķis nāk no vācu luterāņu tradīcijas un tekstos parādās 17. gs. beigās. Sākotnēji šī zaķa loma ir līdzīga kā Ziemasvētku vecītim: izvērtēt, cik paklausīgi un čakli ir bijuši bērni un atnest tiem dāvanas.

Manā bērnībā Talsu pusē mamma Lieldienu rītos mēdza dārzā no manis un māsas paslēpt olas. Ja nemaldos, tās bija gan īstās, gan šokolādes olas un to meklēšana un atrašana, protams bija aizraujošs piedzīvojums. Mana mamma parasti pacenšas sagādāt jaukas, krāsainas svētku dekorācijas, kas Lieldienās bija īpašī pavasarīgas, spilgtas un saulainas. Līdz ar to man tas viss asociējas ar dzīvespriecīgām noskaņām.

Latvijā šajos svētkos izplatītas ir tautiskās māņticības, piemēram, ka Lieldienās obligāti olas jāēd ar sāli, lai nemelotu, tāpat daudz šūpojas, lai vasarā nekož odi un visu gadu nenāk miegs, bet pēc svētkiem šūpoles jāizjauc, lai tajās “nenāk šūpoties raganas” un mājputniem labāk padodas perēšana. Domāju, ka, būdami pieauguši, mēs saprotam, ka tās ir māņticības, bet vismaz daļai bērnu tas droši vien ir pavisam īsti un nopietni.

Vidusskolas laikā, kad dzīvoju pie vecmāmiņas pilsētā, Lieldienu rītā atvēru logu, lai dziļi ieelpotu un ar svaiga gaisa devu pamodinātu organismu. Tobrī es neierasti sev uzrakstīju arī pāris poētiskas rindas:
Šodien es redzēju trīsdimensiju debesis – ir lielā diena klāt.
Jēzu nāc, gribu tevi ar vistu olšūnām pacienāt.

Kā jau var apjaust, tobrīd biju diezgan ironiski noskaņots par organizēto reliģiju un, iespējams, tas bija laiks 11. klasē, kad rakstīju zinātniski pētniecisko darbu par veģetārismu. Vienlaikus ar interesi par gaļas ieguvi un procesiem es biju iedziļinājies arī piena un olu bioloģiskās rašanās norisēs un industrialās ražošanas procesos. Pāris gadus vēlāk (2008. gadā) pavasarī es nolēmu, ka olas vairs nelietošu uzturā.

Cilvēki reizēm ir nesaprašanā par to, ka vegāni neēd olas, it īpaši Lieldienās. Ar domu, ka vegāni nevar saglabāt savus ētiskos apsvērumus, vienlaikus ar ēdienu godinot Lieldienu tradīcijas kopā ar ģimeni – it kā tās būtu savstarpēji nesavienojamas lietas.

Kā norāda Kolīna Patrika-Gudro (Colleen Patrick-Goudreau – vairāku grāmatu autore, ilggadēja lektore un podkāstu autore par dažādiem vegānisma aspektiem): tas, ka primāri liekam uzsvaru uz tradicionālo svētku ēdiena formu – kā, piem., tītara cepetis ASV plaši atzīmētajā Pateicības dienā vai olas Lieldienās – tas rada risku, ka pazaudējam patieso nozīmi tam, ko atzīmējam vai godinām. Taču, ja pievēršam uzmanību šo simbolu nozīmei, var secināt, ka augu valsts uzturs vēl labāk atspoguļo un iemieso šīs nozīmes.

Jā, ola teorētiski ir lielisks iemiesojums cerībai, ka pēc nāves nāk dzīvība, pēc ziemas – pavasaris, un pēc izmisuma dzimst cerība kā tāda. Taču mēs esam sākuši pievērst daudz vairāk uzmanības šī simbola virspusējiem aspektiem, nevis patiesajai nozīmei.

Vistām, kuru reproduktīvās funkcijas mūsdienās tiek industriālos apmēros izmantotas šim simbolam, viņām jau patiesībā nav nekādas cerības. Mēs esam romantizējuši olas tēlu, lai gan tās mūsdienās iemieso pretējo – putnu ciešanas un nāvi lielfermo sablīvētajos apstākļos. Olas iemieso šo putnu nesaudzīgu izmantošanu un galu galā arī masveidīgu nokaušanu.

Pēc jaunākajiem statistikas datiem, ko es atradu, Latvijā 2016. g. viens iedzīvotājs gadā apēd vidēji 207 olas un šis daudzums pēdējo gadu laikā pieaug. Lai uzturētu šādu patēriņu, olu idustrija Latvijā nemitīgi tur fermās apmēram 3 miljonus dēšanai paredzēto vistu. Šis skaits pagājušā gadsimta 20. gadiem ir pieaudzis par vienu miljonu. Interesanti, ka vistu dējība esot trīškāršojusies – 1920. gados katra vista gadā izdējusi vidēji 102 olas, taču mūsdienās jau 299 olas. Cik es saprotu, tas noticis gan pateicoties uzlabotai barībai, gan (varbū pat vēl vairāk) tāpēc, ka šie putni ir ģēnētiski atlasīti, tās ir selekcionētas šķirnes ar mērķi radī putnus, kas pēc iespējas agrākā vecumā rada pēc iespējas vairāk olu. Ņemot vērā, ka olas saturs rodas no vistas ķermenī esošajām vielām, tostarp no kalcija, tad arī nav brīnums, ka izplatīta problēma ir tas, ka vistām novājinās kaulu stiprība, sākas dažādas veselības problēmas, tāpēc arī viņas tiek “iztērētas” un nokautas pavisam agrā vecumā. Lai gan varētu dzīvot vēl daudzus gadus.

Varbūt zināt, ka stipri līdzīgi ir ar broileru šķirnes putniem: arī viņi ir selekcijas ceļā izveidoti tādi, lai pavisam agrā vecumā uzbarotos tik lieli, ka viņu kāju kauli nav spējīgi šo svaru panest. Cilvēki ir spējīgi izveidot šādus organismus un peļņas dēļ to dara, bet rezultātā dzīvnieki smagi cieš vēl pirms nonākšanas kautuvē. Domāju, ka līdzīgi ir noticis ar t.s. “dējējvistām”, kuras ir izveidotas tādas, ka viņas dēj nesalīdzināmi daudz vairāk olas nekā jebkurš putns savvaļā, tajā skaitā domesticēto vistu priekšteči. Cik es zinu, dabā putni izdēj tikai tik daudz olas, cik ir gatavi arī perēt, nevis gandrīz katru dienu pa vienai, kā tas ir mūsdienās izdarīts ar vistām.

Kā tad ar “laimīgo vistu” olām? Manuprāt, tādi apzīmējumi kā “brīvos turēšanas vistas” vai piem., “laimīgo vistu” olas, “bioloģiski ražotas” un uz iepakojumiem redzamie idilliskie zaļo ganību attēli – tie ir ļoti efektīvi mārketinga gājieni, bet neko daudz nepalīdz putniem (google: humane washing), tas nenozīmē, ka tiem putniem klājas labi.

Tāpat kā cilvēku sievietēm u.c. sugām, arī vistu auglība ar laiku krītas – līdz brīdim, kad arī viņas pārstāj radīt olas. Pirms tas jau ir noticis un vistu dējība ir kritusies, viņas vairs nav vērtīgas industrijas skatījumā – tāpēc tiek pārdotas gaļas industrijai un pārstrādātas zemākās kategorijas gaļas produktos. Ja dabiskais vistas mūža ilgums var būt 10 gadi, fermās audzētās vistas nosūta uz kautuvi jau pat pusotra gada vecumā.

Daudzi nemaz nezina, ka tā notiek. Cilvēki meklē olas no vistām, kas nav turētas sprostos, kas it kā audzētas humāni, tomēr daudzas no viņām tik un tā tiek turētas ciešā saspiestībā angāriem līdzīgajās novietnēs. Daļai cāļu tiek nogriezti jūtīgo knābju gali – fermu stresa izraisītās agresijas un kanibālisma mazināšanai. Turklāt vistas nāk no olu inkubatoru uzņēmumiem, kas masveidā veic tikko izšķīlušos gailēnu nonāvēšanu – jo gaiļi jau olas nedēs, tos nav ekonomiski izdevīgi audzēt arī gaļai, jo tie neaug tik ātri un tik lieli kā gaļas šķirņu cāļi jeb broileri. Divas visvairāk izmatotās gailēnu nonāvēšanas metodes ir samalšana un nosmacēšana maisos ar slāpekli – tās ir legālas un plaši izmantotas metodes olu ražošanā. Par to tikai pēdējos gados ES parlamenta līmenī sāk runāt, ka šādu barbarisku, bet ierastu praksti vajadzētu mainīt. Taču dzīvu gailēnu samalšana un nosmacēšana maisos joprojām turpinās kā galvenā metode. Pieņemot, ka puse no cālēniem, kas izšķiļas ir vistiņas un puse – gailēni, varētu minēt, ka uz katru no 3 miljoniem fermās turēto dējējvistu, ir arī nogalināti 3 miljoni gailēnu – tikai tāpēc, lai ekonomiski izdevīgāk ražotu olas. Ja vistām ļauj nodzīvot tikai pusotru vai divus gadus, pēc tam atjaunojot vistu skaitu no inkubatoriem, tad tas varētu nozīmēt, ka gadā apmēram pusotru miljonu mazo gailēnu vienkārši samaļ dzīvus vai nosmacē Latvijas fermu nodrošināšanai vien.

Vai zināt kas, ir macerācija? Tas ir industriāli tehniskais apzīmējums gailēnu mehāniskai samalšanai. Saskaņā ar Eiropas Komisijas regulu Nr. 1099: Macerācija — visa dzīvnieka tūlītēja sasmalcināšana. Izmantošana: līdz 72 h veci cāļi. Un uz šiem dzīvniekiem neattiecas nekādi dzīvnieku aizardzības noteikumi, viņus ir atļauts vienkārši “sablenderēt putriņā” (google: chick culling). Manuprāt, mums tas ir jāzina – kas un kā notiek, it īpaši, kamēr tas ir tik ārkārtīgi plaši izplatīti.

Chick culling: Germany makes tech to stop slaughter of male chicks

Viss manis minētais par vistām, protams, ļoti atšķiras no tā, kā mēs iztēlojamies Lieldienu kā pavasara svētku pozitīvo nozīmi, vai ne? Bet labā ziņa ir tā, ka mēs varam atzīmēt šos svētkus, arī nepieverot acis uz mūsu vēlmi lieki nedarīt pāri dzīvniekiem. Mēs varam turpināt lietot olas tēlu kā simbolu dzīvībai, dzimšanai un cerībai, lietojot koka olas, apgleznotas keramikas vai papjē mašē olas kā skaistas dekorācijas. Kaut vai plastmasas olas, kurās ieliekam gardumus bērniem un paslēpjam atrašanai. Plastmasas olas varam lietot atkal un atkal daudzus gadus pēc kārtas, neradot atkritumus un ciešanas putniem.

Man bērnībā patiešām patika meklēt Lieldienu rītā mammas paslēptās olas kopā ar māsu. Šis piedzīvojums, aizraujošā meklēšana nav jāatmet tāpēc vien, ka nelietojam no putniem paņemtās olas.

Iespējams, vēl patiesāki, ar šo svētku nozīmi saskanīgāki un labestīgāki simboli pavasarim būtu apaļie puķu sīpoli, kādi dārzeņi vai lielas sēklas un tamlīdzīgi. Turklāt tie pat ir vairāk nekā simboli – jo tie sevī patiešām satur un pasaulē atnes dzīvību – asnu, pumpuru, pūpolu, ziedu, augļu vai lapu veidolā, kas no tiem izaug. Vai tas nebūtu lielisks veids, kā palīdzēt bērniem saprast dabas norises – ka ar saudzīgumu, uzmanību un ūdeni galu galā varam nonākt pie skaista vai pat ēdama rezultāta bez nogalināšanas un ciešanām. Skatāmies dabā, meklējam, kas konkrētajā jau ir izaudzis, izplaucis vai kaut vai nopērkams. Atzīmējam svētkus ar pārtiku, kas ir nevis saistīta ar dzīvību un cerības atņamšanu ciešanām, bet ar dzīvīgiem, krāsainiem augu produktiem! Es esmu pārlieināts, ka tas daudz labāk saskan ar to, ko mēs gribam svinēt un mūsu vērtībām, ko gribam turēt dzīvas. Mēs taču nevēlamies neapdomīgi kaut ko patērēt tāpēc vien, kas sabiedrībātā pieņemts.

Ar radošu un vērīgu pieeju mēs varam atrast veidus, kā joprojām godāt ieražas un tradīcijas, vienlaikus neasakoties no mūsu ētiskajām vērtībām. Mēs neesam spiesti upurēt simboliskās nozīmes un telus mūsu vērtību vārdā. Tas ir tāds vegānisks, dzīvniekiem draudzīgs skatījums uz šo tēmu. Ceru, ka šis bija noderīgi un ceru, ka kāda daļa cilvēku šajās dienās izmēģinās citādas receptes un idejas, kas ir dzīvniekiem draudzīgākas.

Paldies, ka lasīji!

Ja vēlies atbalstīt manu darbu: http://patreon.com/Sndris

P.S. Šeit 5 min video par olu ražošanas industriju, ko sagatavoju Riga Animal Save akcijai (karantīnas dēļ tika atcelta):
http://facebook.com/RigaAnimalSave/videos/525858641411545/

• Reportāža no dietologu diskusijas par vegānismu

Papildināts: L. Neimane piekrita intervijai – ierakstu klausieties šeit.

12. februārī “Turībā” notika pasākums “Viedokļu rings: Vegānisms – uzturs un ētiskie aspekti”, kur piedalījās pazīstamie dietologi Dr. Andis Brēmanis (LV Diētas ārstu asociācijas priekšsēdētājs) un Dr. Lolita Neimane (Latvijas Diētas un Uztura Speciālistu Asociācijas prezidente, RSU lektore). Iespējams pat, ka viņi ir valstī ietekmīgākie uztura speciālisti, tāpēc šis pasākums man šķita īpaši svarīgs. Zālē nebija viegli atrast brīvu krēslu un rīkotāji jau pa dienu FB ziņoja, ka pieteikšanās beigusies, vietu nav. Domāju, ka ne es vienīgais biju pārsteigts par šāda pasākuma tapšanu, it īpaši pieteikto ētikas aspektu dēļ. Lai gan vienlaikus – pašreizējā vegānisma un dzīvnieku aizstāvības uzplaukuma laikā šāda saruna bija jau pašsaprotami vajadzīga.

Pēc vispārīgā ievada un terminu skaidrojuma klausītājiem tika pasniegta vilšanās: par spīti nosaukumam nekāda viedokļu cīņa nav gaidāma, jo ne viens, ne otrs neesot izteikti par vai pret šajā jautājumā (kā latviskot “eyeroll”?), lai gan pasākuma gaitā attieksmes tomēr iezīmējas.

Piemēram, Brēmanis iesākumā, runājot par vegānismu, vairākkārt, it kā nejauši un netieši iestarpināja vārdu “radikāls”, vienubrīd deva mājienu, ka tā ir tāda dīvainība, līdzīgi kā citas lietas daudzveidīgā sabiedrībā. Par to pēc tam tika jautāts no zāles, bet viņš raustīja plecus, tas viss tā nejauši, hah. Bet tomēr paskaidroja, ka ar to domājis, ka tas VAR kļūt radikāli, teiksim, kad cilvēks “meklē katrā kapsuliņā, vai tik tur nav kaut kas klāt”. N. uz to atbildēja: “Bet tas taču ir īsts vegāns. Kāpēc kaut kas “radikāls”?”.

Pašā noslēgumā B. vēl visam izrunātajam pievienoja tādu kā “stāsta morāli”: pasaulē vērojama ne tikai sugu daudzveidība, bet arī dažnedažādas kultūras un uztura paradumi, daži ēd roņus, citi tropu augļus utt., katrs atrod sev derīgo. Droši vien caur šo arī var labāk saprast viņa nejaušo ieminēšanos par “dīvainību” – vienkārši kaut kas neparasts.

B. vairākkārt uzsvēra, ka jārūpējas, lai uzturs būtu daudzveidīgs, minēja vispārīgus veselīga uztura principus un fiziskas aktivitātes. Atsaucās arī uz salīdzinošo anatomiju: cilvēks vislīdzīgākais visēdājiem, kam pamatuzturs ir augi un bonusā dzīvnieku izcelsmes produkti, bet, šķiet, piekrita Neimanei, ka vajadzētu tos lietot stipri mazāk nekā pieņemts, ne vairāk par 50 g gaļas dienā.

N. jūsmoja par pēdējās nedēļās sev atklāto informatīvi un produktu daudzveidību (piem., aļģu produktiem), bija gatavojusies pasākumam gan saturiski, gan praktiski. Tomēr arī drusku kaunīgi atzina, ka īstajā šī vārda nozīmē vegāns tomēr viņa laikam nebūs, jo ļoti patīk valkāt zīdu. Teica arī, ka viņai ir ādas apģērbs, bet, piemēram, ādas jaku nolēmusi uz pasākumu nevilkt – aiz cieņas. Un vispār viņa ļoti cienot veģetāriešus un vegānus. Pat atvainojās par tikko medijos bijušo virsrakstu ziņai par pasākumu: “Vegānam ir jābūt ļoti izglītotam cilvēkam” – tas esot pārpratums, viņa neuzskata, ka uz vegāniem attiecas stipri lielāka prasība atbildīgi izturēties pret savu uzturu un veselību. Un vispār: “Man aizvien vairāk patīk šī ideja un augu produktu daudzveidība!” un slimnīcu ēdienkartē vajadzētu iekļaut daudz mazāk gaļas, tā tur aizķērusies no padomju laikiem, kad svara pieaugums, izrakstoties no slimnīcas, tika vērtēts kā sasniegums. Izteica arī atbalstu tam, ka neveselīgās lietas būtu dārgākas, veselīgās – lētākas.

Pirms pasākuma tika ziņots, ka pieteikšanās beigusies, vietu nav.

Atbildot uz jautājumu: Vai pie jums ir nākuši klienti, kas grib kļūt par vegāniem?, abi teica, ka nē un visi nobrīnījās. Manuprāt, tas varētu būt saistīts ar to, ka ir daži citi dietologi, kam par šo tēmu bijušas publikācijas un, piemēram, “Vegan Latvia” grupā iesaka doties tieši pie tiem, kas jau medijos apliecinājuši savu izpratni un atbalstošu attieksmi. Protams, arī tas, ka vegāni joprojām ir statistiski reta parādība. N. piebilda, ka vegāni paši bieži vien ir ļoti izglītoti un varbūt viņiem konsultāciju nemaz īsti nevajag.

Tika arī uzsvērta vajadzība pēc kvalitatīvas informācijas medijos, šobrīd tās trūkst, tāpēc arī pastāv mīti un aizspriedumi. N.: “Dietologu uzdevums ir izglītot!”. Vēlāk, atbildot uz manu jautājumu, viņa arī atzina, ka noteikti nākotnē taps arī Veselības ministrijas ieteikumi veselīgam vegāniskam uzturam – līdzīgi kā tikko izdotā brošūra “Ieteikumi veselīgam veģetāram uzturam”, ko atradu kādas skolas skolotāju istabā, blakus bukletu kaudzītēm par smēķēšanas atmešanu un attiecībām / seksuālo veselību. Cerams, nebūs jāgaida vēl 10 gadi, jo veģetāra uztura vadlīniju ziņā Latvija, manuprāt, bija stipri atpalikusi.

N. nokritizēja nutricioloģijas nejēdzības (kas nesen dabūja pa mizu arī no Re:Baltica), uzsvēra arī, ka ir ļoti svarīgi saglabāt skaidru nopietnas uztura zinātnes nošķīrumu no visa pārējā un neļauties vēlmei “meklēt diagnozes Gūglē”. Teica, ka ir bijušas pacientes veģetāriete ar dzelzs anēmiju. Citas piebildes: kopumā ēdam stipri par daudz, pieejā uzturam joprojām šur tur valda PSRS izpratne, lai gan daudz mainījies, līdz ar to grūtāk arī sniegt vispārīgus uztura ieteikumus. Bet diskusijas nosaukumā solītie ētiskie aspekti dalībnieku un moderatores teiktajā tā īsti neparādījās.

Beigās izmantoju arī iespēju parunāties privāti.

Jautājumu daļa:

“Vai vegānisks uzturs var būt pilnvērtīgs parastam, normālam cilvēkam?” Atbilde no B.: būs lietas, kas rūpīgi jāpārdomā, piemēram, B12, D, garajām omega taukskābēm, dzelzi, tas viss ir jāpārdomā. Atbilde no N.: “Esmu nedaudz šaubīga par zīdaiņiem, lai gan varbūt zinātne mani pārliecinās. Jo es nezinu nevienu savā vecuma cilvēku, kam abi vecāki būtu bijuši vegāni. Jāskatās, ko laiks rādīs, nezinu.” B. piebilde – profesoram Danilānam šajā sakarā ir teiciens: pie labas apstākļu sakritības arī vegāns var nodzīvot tikpat ilgu mūžu kā vegāns (zālē ieskanas smiekli).

Tālāk liela daļa jautājumu bija par konkrētiem produktiem (eļļas, cukurs utt) vai uzturvielām. Mazliet par vegāniska uztura piemērotību sportistiem un pusaudžiem, uzturu skolās. Arī piebilde, ka mūsdienās B12 tiek pievienots jau lopbarībai. Abi atbildēja arī, ka nav novērojuši, ka vegāniem būtu vairāk veselības problēmu nekā pārējiem, ieteica pa laikam veikt analīzes utt.

Uz otru manu komentār-jautājumu, ka nebija praktiski nekas par ētiku un varbūt, ņemot vērā industriālās lopkopības sekas uz dzīvniekiem un aizvien biežāk minētās klimata ietekmes, mums vajadzētu ieteikt cilvēkiem samazināt dzīvnieku produktu īpatsvaru, abi atbildēja izvairīgi. B. teica, ka ētiskumam jāizpaužas tā, ka, piem., neaudzējam vistas tikai filejas dēļ, bet “ēdam visu vistiņu”. N. laikam īsti nesaprata manu jautājumu un teica, ka lopkopību jau tā vienkārši neaizliegsi (“vismaz paredzamā nākotnē es to neredzu”) un tas viss ir piņķerīgi politisks temats, kam būtu milzu pretestība, kas balstās arī vājā izpratnē par uzturu. Tā kā principā viņai laikam nebūtu iebildumu pret dzīvnieku audzēšanas pārtraukšanu, lai gan es tik pamatīgu jautājumu nemaz neuzdevu.

Izskanēja arī jautājumi par klimata krīzes potenciālo ietekmi uz uztura ieteikumiem un to, ka lopkopībai ir milzīgs atbalsts no subsīdijām, ko varbūt vajadzētu samazināt.

Kopumā saruna man šķita pārāk vispārīga, pļāpīga un sarunas vadītāja īsti nelūdza turēties pie vegānisma tēmas, bet klausītāji izmantoja iespēju konsultēties par viņiem interesējošiem šaurākiem jautājumiem. Bet vismaz netika pateikts praktiski nekas nosodošs, kritisks, neizskanēja šaubas par vegāniska uztura pietiekamību. Kas ir ļoti forši, ņemot vērā, ka šie ir vadoši dietologi, kam ir tieša ietekme uz valsts oficiālo nostāju uztura ieteikumos. Lai gan gribējās fokusētāk un intensīvāk, priecājos par šo pasākumu, svarīgs punkts vegānisma normalizēšanas līkločiem Latvijā – divi uztura zinātnes smagsvari draudzīgi parunājās par to, ka vegānisma bubulis nav nemaz tik baiss. Un nākotne rādās pavisam pozitīva.

***

Beigās arī dabūju Lolitas numuriņu, hah. Sarunāju, ka atnāks uz interviju Zootehnikums, tur arī uzdošu kaudzi ar konkrētiem jautājumiem, jo tēmu kontrole šoreiz būs MANĀS ROKĀS! /dēmoniski smiekli aizskan tālumā/

(Teksts sākotnēji publicēts Facebook, kur izvērsās arī neliela diskusija)

Tikko izdotais Veselības ministrijas buklets, ko atradu kādas skolas skolotāju istabā. Gribētos ticēt L. Neimanei un cerēt, ka nebūs ilgi jāgaida līdzīgs par vegānisku uzturu.

• Trīsstāvīgā Darvina diena 2019

Es tiešām esmu ar viņu aizrāvies – Čārlzs Roberts Darvins bija ne vien apbrīnojami rūpīgs dabas pētnieks, bet arī iedvesmojošs un līdzcietīgs sava laika pilsonis. Lai gan, protams, viņš “stāvēja uz milžu pleciem”, dzīvoja vienlaikus ar citiem ievērojamiem pētniekiem un arī viņa pienesumu zinātnei nemitīgi ir pilnveidojuši citi “milži”. Tomēr 12. februāris ir diena, ko atzīmē par godu viņam, un pēdējos gados to atzīmējam arī Rīgā: 2017. gadā ar viņam veltītu Zootehnikuma raidījumu, 2018. gadā ar lekciju par viņa darbu un biogrāfiju, bet 2019. gadā jau “trīsstāvīgi”, heh. Jāpalielās!

Darvina diena Plakats

1. daļa – Latvijas radio 1 ēterā
Vispirms Latvijas radio raidījumā “Zināmais nezināmajā”, ko vadīja Sandra Kropa, par Darvinu un viņa “mantojumu” runājām ar molekulārbiologu Īzaku Rašalu un filosofu Arti Sveci. Sarunas ierakstu var noklausīties Latvijas Sabiedrisko Mediju arhīvā. Šis raidījums tapa lielā mērā tāpēc vienm, ka raidījuma producentei ieminējos par šādas dienas tuvošanos un manu ieceri tajā sarīkot pasākumu, kur sarunāšos filosofu un biologu. Nav laikam brīnums, ka producente labprāt piekrita šādu jau gatavu ideju īstenot – un rezultātā tas notika radio tiešraidē vairākiem tūkstošiem klausītāju. Juhū!

Zinamais crop

2. daļa – raksts Satori portālam
“12. februāris iezīmē 210. reizi, kad Zeme apriņķo Sauli kopš Čārlza Darvina dzimšanas. Šajā datumā atzīmē Darvina dienu – ar mērķi iedvesmot cilvēkus spriest rūpīgi un intelektuāli drosmīgi. Tās ir svinības par godu atklājumiem un zinātniskai pieejai, publicējot grāmatas, rīkojot izstādes muzejos, lekcijas, zinātnes entuziastu ballītes vai pasniedzot svinīgās vakariņās krāšņu “pirmatnējo zupu” ar visvisādām sugām receptē. Arī viņš pats studiju gados bijis “Gardēžu klubā”, kas nodarbojās ar kulināro apvāršņu paplašināšanu – ēdot garšas kārpiņām iepriekš nepazīstamus dzīvniekus. Par to arī būs šis stāsts – par Darvinu un citiem dzīvniekiem – kā barojošu vielu pārdomām. Biogrāfiskā ekskursā iezīmēšu retāk dzirdētas nianses, kas papildus zināmajam viņa ieguldījumam Darvinu padara uzmanības vērtu joprojām. Laikā, kad, iespējams, vairāk nekā jebkad vajadzīga rūpīga, faktos balstīta domāšana, pieticība cilvēka pašvērtējumā, pacietība nezināmā priekšā un līdzcietība pret savējiem un pārējo sugu būtnēm.”
Pārējais lasāms te: “Darvina saldie bruņurupuči“.

Sator screenshot

3. daļa – saruna ar filosofu un paleontologu
Sadarbībā ar zinātnes un kritiskās domāšanas entuziastiem no SkeptiCafe Darvina dienas vakarā sarīkojām plaši apmeklētu sarunu pasākumu “Evolucionējam kopā!” ar diviem Latvijas Universitātes pētniekiem. Pirmais no viņiem bija filosofs Artis Sveci, kurš ir arī 19.gs. naturālisma pētītājs un ētikas, kritiskās domāšanas un cilvēka/dzīvnieka nošķīruma tēmu pasniedzējs, kas mani un daudzus citus iepazīstinājis ar dzīvnieku aizstāvības ētikas piņķeriem. Otrs – paleontologs Jurijs Ješkins, Ventastegas un arheopteriksa pazinējs, ko drīzumā intervēšu Zootehnikumam sīkāk par aizvēstures dzīvniekiem, fosīliju izpēti utt. Zemāk redzamā video ieraksta sākumā – sarunājos ar viesiem, uzdodot iepriekš sagatavotus jautājumus, bet otrajā daļā iesaistās arī skatītāji. Patīkamu evolucionēšanu!
Sarunājāmies par vēsturi, zinātni, ētiku, reliģiju, Darvina dzīvi, mūsdienu tehnoloģijām un daudz ko citu saistībā ar atklājumiem un dzīvības izpēti: video ieraksts.

Evolucionejam kopaa Video

Kas notiks Darvina dienā 2020?

Varbūt neliela dokumentāla filma par evolūciju, dabisko atlasi un sugu radniecību? Varbūt drukāts izdevums lietošanai skolās? Laiks rādīs. Un, cerams, ka ne tikai sadarbojoties tikai ar vīriešiem visu laiku. Bet diezgan skaidrs, ka šo dienu atzīmēt vajag, to ieviešot kā regulāru mūsdienīgu tradīciju. Tā palīdz veicināt gan zinātnes izpratni sabiedrībā, gan kritisko domāšanu, turklāt dod iespēju parādīt, kā tas viss saistīts ar dzīvnieku aizstāvību – kas nebija sveša arī pašam šo svinību vaininiekam.

Lai šo visu darītu, es kopš 2019. gada sākuma vairs nestrādāju “normālu” darbu. Es vēlos strādāt pie tā, kas man liekas svarīgāk. Ja vari mani atbalstīt finansiāli kaut vai ar 1 $ mēnesī, šeit ir tāda iespēja: Patreon.com/Sndris

Čārlzs Darvins (1809-1882) un Krišjānis Barons (1835-1923) bija laikabiedri un vismaz otrais par pirmo zināja.

P.S. Šis arī te jānoglabā, lai nepazūd Feisbuka akacī:

Izrādās, ka Krišjānis Barons, kas rakstīja par folkloru, valodu, pedagoģiju un aktuālajām dabaszinātņu tēmām, kā arī apkarojis dažādas māņticības un recenzējis industriālo sasniegumu izstādes, jau 1862. gadā “Pēterburgas Avīzēs” publicēja pirmo rakstiņu latviešu valodā par dabiskās izlases teoriju: “Mūžīgs kaŗa lauks” – diezgan gleznaini: http://historia.lv/raksts/muzigs-kara-lauks-53-55lpp. Tas notiek nieka ~trīs gadus pēc Darvina “Par sugu izcelšanos” izdošanas, kas ir samērā drīz tam laikam.

Atpakaļskatā uz tā laika kontekstu prasās pēc pāris piezīmēm:

1) Barona atstāstā dabā valda nemitīga cīņa (Darvins pats arī rakstīja par “the war of nature”) – “Kur vien acis metam, visur ieraugām mūžīgu kaŗu starp dabas radījumiem.” Daba esot viens “liels kaŗa lauks, kur viens ar otru cīkstās, viens otru meklē nomākt, nevien caur savu stiprumu un plēsību, bet arī caur savu lielāku vaislību, caur savu sīkstāku dzīvību, caur savu žiglāku barības panākšanu un tā j.pr.”.
Mūsdienu bioloģija tomēr aizvien vairāk uzrāda, ka dabā vienlaikus ir arī daudz sadarbības un simbiozes, kam līdz šim pievērsts pavisam maz uzmanības. Sadarbība notiek ne vien vienas sugas ietvaros, bet nereti arī starp pavisam atšķirīgām sugām, īpaši apstākļos, kas ir tālāk no ekstremāliem, dzīvībai mazāk piemērotiem.

2) Barona teksta noslēgumā parādās arī tam laikam diezgan raksturīgās spekulācijas par rasu hierarhiju, kas vēlāk caur nacismu pārauga reālā vardarbībā. Cik zinu, Darvins neko tādu nav rakstījis un noraidījis ideju par “progresa” pastāvēšanu dabā un virzību uz “pilnīgākām” formām – dzīvības formu pārveidošanās notiek lielākoties nejauši, pielāgojoties ārējo apstākļu izmaiņām. Taču Barons raksta: “Pēdīgi lai vēl lūkojam uz cilvēku cilti. Zvērus un citus pretiniekus tā drīz pārspēja, tik atlikās viens pilnīgs ienaidnieks – cilvēks pats. (..) Voi zemākas cilvēku slakas (Rassen) jau bojā gājušas, kamēr cilvēku cilts pastāv, to nemākam teikt; bet starp tagadējām slakām liela cīkstēšanās. (..) Ja mēs garā vēl uz priekšu, uz nākošiem laikiem, lūkojam, tad ieraugām atkal cilvēku slakas, kas miesīgi un īpaši garīgi pārākas par šinējām.” Mūsdienu izpratnē šādi minējumi ir nepamatoti, taču 19. gadsimtā (salīdzinoši nelielo zināšanu kontekstā) diezgan izplatīti.

3) E. Šillers, kura sastādītajā krājumā (“Latvijas Vēstures pirmavoti. VII burtnīca”, 1928.g.) teksts publicēts, norādījis: “Raksturīgi, ka paša cilvēka celšanās no dzīvnieku valsts nav apskatīta Kr.Barona rakstiņā. Šis jautājums bija baznīcai pārāk bīstams, lai par to iedrošinātos klaji runāt pat “Pēt. Avīzes”.” Bet tas tomēr nav pārsteidzoši – pat Darvins salīdzinoši progresīvajā Lielbritānijā tikai 12 gadus pēc “Sugu izcelšanās” publiskoja savus secinājumus par Homo sapiens un pārējo primātu (un citu sugu) kopīgo izcelsmi darbā “Cilvēka izcelšanās un dzimumatlase” (1871). Darvins vilcinājās par to atklāti runāt, vairoties saasināt domstarpbības ar daudzajiem reliģiozajiem zinātniekiem un baidoties izraisīt to globāla mēroga pasaules izpratnes “karu”, kas neizbēgami galu galā tomēr sākās. Lai gan viņš deva mājienus, ka evolūcijas teorija tikpat labi varētu būt attiecināma arī uz cilvēkiem, pavisam iespējams, ka Barons līdz tam neaizdomājās – nav gan arī skaidrs, vai viņš lasījis oriģinālu vai jau kādu pārstāstījumu, un patiesībā tekstā nav pat pieminēts Darvina vārds. Bet paldies Krišjānim tik un tā.

Tekstā arī maza norāde, ka vēl tajā laikā krāsu mēdza saukt par “spalvu” – šo vārdu tādā nozīmē šobrīd laikam lieto tikai lietuvieši: “Zaļi kukaiņi uz lapām un brūni uz koku mizas drīzāki un vieglāki uz priekšu top, nekā kukaiņi no citādas spalvas”.

Plakāts 2018. gada pasākumam / lekcijai. Zvēru autore: Sabīne Moore.

• Ko es sadarīju Maltā un Rīgā

Ko es ap gadu miju sadarīju Maltā un Rīgā? Kādi ir tuvākie un lielākie plāni? Parādu arī pāris bērnības bildes un fragmentus no topošajām filmiņām, kā arī pastāstu par savu dalību šī gada LT un EE vegānfestos. Skaties video!

Ko piemirsu pateikt:
– man bija pagara intervija žurnālā “OK!” (tagad lasāma arī jauns.lv)
– garu video uzveidojām arī sarunājoties ar “Normālas sarunas”,
– gada beigās Maltā safilmēju arī Gozo salas pirmo “Cube of Truth” akciju.
– dabūju arī iespaidīgus materiālus no zoodārza un piena fermas, drīz publicēšu!

Vairāk par manu darbu un iespējām atbalstīt: http://Patreon.com/Sndris
Lai saņemtu ziņas e-pastā, abonē jaunumus blogā + manā Youtube kanālā!

• Par vistām – stāstīju Latvijas radio 1

Šorīt (2019.01.29.) biju tiešraidē redzams un dzirdams Latvijas Radio 1 raidījumā “Kā labāk dzīvot”, kur runājām par vistām un viņu olām – pārsvarā par nesenu “greenwashing” / “humane-washing” tipa pētījumu, bet vārds tika dots arī vistu aizstāvības pusei. Mani gan tā īsti var dzirdēt tikai no 28:00 > šeit ieraksts. Stāstīju par industriju un dzīvnieku aizstāvju info-kariņu, standarta praksēm vistu audzēšanā – par būriem, par gailēnu macerāciju, “iztērēto” vistu de-populāciju u.c. lietām, par ko daudzi zina maz, arī par “vistocēna” laikmetu utt. Studijā vienmēr man nākas labu brīdi dziļi elpot, lai nomierinātu satraukumu, bet pēc tam jau aiziet kā pa sviestu (zemesriekstu, protams). Nākamreiz gan varbūt jāmēģina drosmīgāk “paņemt” sev vārdu, ja tas netiek tik ilgi dots. Raidījuma vadītājs Elvis Jansons teica, ka tiešraides video skatās ap 2000 cilvēku, bet radio tiešraidi klausās vairāk cilvēku nekā skatās “Panorāmu”! (nezinu, cik tas ir, bet pieņemsim, ka šokējoši daudz, haha). Plus vēl cilvēki, kas noklausās ierakstu. Pamatīga auditorija – pamatīga iespēja sasniegt cilvēkus, ko ceru, ka izdarīju, cik labi vien spēju kā vistu neoficiālais pārstāvis, heh. Traki jau viņām tur klājas.

Pēc raidījuma ieminējos par kādu ideju viena cita raidījuma producentei, kas turpat bija – un jau pēc divām nedēļām laikam būs jāiet vēlreiz uz LR1, pastāstīt par Darvinu un to, kā viņa atklājumi palīdz aizstāvēt dzīvniekus. Vai tas nav “Juhū!”? Bieži vien atliek tikai ieminēties cilvēkiem par savām idejām, draudzīgi pastāstīt par savām iecerēm un viss sāk notikt!

Sasodīts, ir tik laba sajūta, darot šo visu! Tik dažādas pieredzes, komforta zonas staipīšanai, jaunu lietu izzināšana, cilvēku iepazīšana, tāda satura radīšana, kam ir potenciāls padarīt pasauli kaut nedaudz labāku. Es patiešām ticu, ka tas ir iespējams, un nav cita veida, kā to darīt, jā vien pilnveidojot savas prasmes, esot disciplinētākam, proaktīvākam, drosmīgākam, radošākam, un atrodot arī pietiekami daudz telpas un laika rūpēm par sevi, protams.

Video: Džoja un Ronalds, baigie čomiņi, ko satiku un intervēju janvārī Maltā – viņiem (atšķirībā no teju visām “dējējvistām”) ir iespēja nodzīvot savu mūžu līdz tā dabiskam galam. Zootehnikuma sarunu ar Maltā dzīvojošo Irēnu, kas glābj vistas, var noklausīties šeit.

• “Vai gaļu ēd tikai slikti cilvēki?” @ Normālas sarunas

Lielizmēra diskusijas internetā parādās aizvien vairāk, tās dod iespēju sarunai ieskrieties un aizrakties tik dziļi, cik gribas – bez steigas. Normālas Sarunas ir tieši tāds projekts, kas rok dziļi. Zemāk arī apskatīto tēmu saraksts.

Saruna pieejama arī šajās vietnēs: SpotifyStitcherApple PodcastsCastBox.

Jautājumi un tēmas:

00:00:00 Kas tu esi, un kas ir tas, ko dari?

00:06:00 Kad tu sāki, jau bija “Dzīvnieku brīvība” vai citas grupas?

00:11:30 Ja lopkopība kļūtu mazāk brutāla, būtu ok?

00:16:00 Ja pēkšņi vairs netiktu izmantoti un nogalināti dzīvnieki…

00:20:00 Saudzētavas – kas tās ir, kāda ir to loma?

00:27:00 Vai jāregulē arī meža dzīvnieki – medību veidā?

00:32:00 Par topošo izstādi ar rīkiem, ko izmanto pret dzīvniekiem.

00:34:30. Par humānāku putnu kontroli pilsētās.

00:38:00 Otra “dāvana”, sauksim to par “štepseli”.

00:42:10 Vai tu ēstu bez dzīvnieka nogalināšanas ražoto gaļu?

00:45:00 Vai ir jānopeļ cilvēki, kas dzīvniekus audzē, kauj un to atbalsta?

00:48:00 Ko tu domā par šiem cilvēkiem?

00:53:00 Vai vegāni jūtas pārāki par tiem, kas atbalsta dzīvnieku nogalināšanu?

00:55:00. Kustības “Riga Animal Save” miermīlīgā “love based approach” pieeja.

00:56:20 Kur ir jūsu aizstāvamo robeža? Tas taču neattiecas uz visu, kas ir dzīvs.

00:59:00 Par Dekarta ideju, ka dzīvnieki nejūt sāpes un par Dž. Gudolas “ķecerīgo” pieeju pērtiķu izpētē.

01:02:00 Kad bija pēdējā reize, kad tev mainījās domas par dzīvniekiem?

01:03:00 Vai ir viegli būt vegānam?

01:05:00 Vai tu seko līdzi savu oponentu jaunākajiem argumentiem?

01:09:00 Kā tu rūpējies, lai tavi argumenti būtu labi?

01:10:00 Vai vēsturiski bija neizbēgami, ka sākām ēst gaļu?

01:14:20 Cilvēces pārmaiņas kopš lauksaimniecības revolūcijas ap 12 000 g.p.m.ē.

01:20:00 Pretpoli diskusijās par / pret dzīvnieku audzēšanu.

01:23:00 Dzīvnieku audzēšanas un aizstāvības laukā notiek informatīvais karš.

01:27:40 Ēst mazāk gaļas vai neēst viņus vispār – vai tas izslēdz viens otru?

01:32:00 Vegāniska uztura veselīgums un pieejamība mūsdienās.

01:36:00 Varbūt tavs darbs ir vienkārši runāt par mīlestību?

01:41:00 Vai gaļas ražošana jāaizliedz un par tās lietošanu jāsoda?

01:48:00 Vai piekrīti, ka cilvēks ir parazīts?

01:55:30 Vai nevajadzētu drīzāk iestāties par VISU dzīvību, arī augiem, zemi un klimatu?

02:00:00 Nākotnē vairāk runās par sudzismu, nekā par vegānismu.

02:03:00 Dažādās kultūrās ēd dažādus dzīvniekus – cūkas, suņus, govis, ķengurus, bet citus principiāli nē. Vai iespējams atrast universālus ētikas principus, kas attiektos uz visiem un visur?

02:12:00 Mana ģimene ir es, suns, kaķis, draudzene. Bet mana empātija ne vienmēr sniedzas tālāk.

02:16:00 Vegāni, dzīvnieku aizstāvji ļoti dažādi, vai ir kas kopīgs?

02:20:30 Vai cilvēks piedzimst kā “balta lapa”? Vai labestība/nežēlība ir iedzimta vai apgūta? Altruisma iezīmes citu sugu uzvedībā.

02:28:40 Homo sapiens evolūcija turpinās un tas aizvien vairāk to varam ietekmēt.

02:29:30 Par cirku, pieprasījumu un piedāvājumu. Ziloņa un jātnieka analoģija.

02:37:00 Ja tu esi ar taisnīgumu un līdztiesību – vai arī uzskati, ka sievietēm un vīriešiem jābūt proporcionāli pārstāvētiem, piem., Saeimā?

02:39:00 Ko mēs varam darīt, lai mazinātu šo vīrišķo pārsvaru?

Paldies, ka skaties, klausies un domā līdzi!

Ja vēlies atbalstīt manu darbu: Patreon.com/Sndris

• Intervija žurnālā “OK!”

Tik daudz ir pēdējos mēnešos noticis aktīvisma lietās, kur esmu iesaistījies, bet te neko neesmu publiskojis… Viss pārcēlies uz Facebook, Instagram un Patreon lapām un kontiem, kā arī uz pavisam “īsto dzīvi” ārpus interneta. Bet piefiksēšu arī šeit svarīgāko.

Žurnāla OK! jaunajā numurā rēgojos es un stāstu par dzīvnieku aizstāvību, vegānismu, aktīvismu un visu pārējo, kas man aiz ādas un uz sirds. Intervētāja nesen (mēnesi pēc intervijas) atzinās, ka kopš mūsu tikšanās gaļu vairs nav ēdusi.  Ļoti laba sadarbība sanāca un izvērsta, dziļa saruna (ČETRI ATVĒRUMI!) par visvisādiem zemiešiem un to attiecībām – draudzīgāk, romantiskām, varmācīgām, reliģiskām un citām. Pateicoties šai intervijai laikam drīz kaut kas būs arī “Mājas viesī”, juhū!

Meklējiet preses tirdzniecības vietās un bibliotēkās un dodiet lasīt visiem! :)

Citas aktuālas lietas, par ko pastāstīšu nākamreiz:

– Aizgāju no algotā darba birojā, lai strādātu dzīvniekiem: Patreon.com/Sndris

– Gara video / podkāsta saruna: “Vai gaļu ēd tikai slikti cilvēki?

– Tika publiskota mana TED runa: “The elephant in the room: a look at animal rights“, par ko esmu saņēmis jau čupiņu labu atsauksmju.

• Dušā ar Simonu

Ar Simonu

Simonai uzmetusies ādas kaite un tagad viņas kažociņš jāmazgā ar īpašu šampūnu, jāpilina skaustā zāles un jābaro ar jūtīgādas kaķiem domātu barību. Viņai ir arī garspalvu kaķiem paredzēta ķemme, jo izskatījās, ka viņa ar savu zootehniski (ir tāds vārds) jeb būtībā ģenētiski modificēto kažoku pati ne visai labi tiek galā – kā daudzi citi selekcijas ceļā veidoto šķirņu dzīvnieki – suņi, kaķi, angoras truši un citi, kam vilna mēdz pinkoties.

Pie vetārsta došanās viņai bija pirmā reize ārpus mājas, kopš pirms dažiem gadiem paņēmu viņu no Latvijas zvēraudzētāju asociācijas  pārstāves gādīgajām rokām. Jā, iedomājies – cilvēks pelna naudu, gādājot, lai ik gadu tiktu nokauti simtiem tūkstoši dzīvnieku viņu pūkaino kažoku dēļ, bet vienlaikus tas pats cilvēks dedzīgi rūpējas par 10 (!) tikpat kažokainiem kaķiem, kas aiz līdzcietības paņemti no ielas… Vai nav mistērija? Mēs labu laiku runājāmies par bezpajumtes dzīvnieku problēmām Latvijā, par pārpildītajām atversmēm, par nepieciešamību adoptēt nevis pirkt šķirņu dzīvniekus utt. Bet, kad stāstīju par savu vēlmi aizstāvēt arī pārējo sugu dzīvniekus un atstāju viņai bukletu par dzīvnieku tiesībām, viņa klusēja. Tikai vēlāk, pētot informāciju par kažokādu industriju Latvijā “Dzīvnieku brīvības” kampaņai “Kažokādas otra puse“, es sapratu, ka esmu dabūjis kaķi no līdzcietīga cilvēka, kas vienlaikus atrodas, iespējams, nežēlīgākās nozares pašā augšgalā. Varu tikai minēt, kas noticis cilvēka dzīvē, ka šīs abas visai pretējās lietas savijušās tik cieši kopā.

Simona, ko iepriekšējās mājās sauca par Peciņu, ir ļoti mīļa, bet arī ļoti bailīga un visu laiku “kaķu kastē” pa ceļam pie ārsta un atpakaļ žēli ņaudēja, un tas turpinājās arī vēlāk, kad ieliku viņu dušā. Kāpēc dušā? Jo tas ir nesāpīgākais veids, kā nomazgāt kaķi – vismaz, ja mājās ir aizverama dušas kabīne. Ja kaķi liksi mazgāties vannā, dušā vai izlietnē, ir visai liela iespēja, ka tas beigsies ar drāmu un asinīm, bet ja iekāp kopā ar kaķi dušas kabīnē, aizver durvis un pamazām atgriez silto ūdeni, kaķim nekas cits neatliek, kā vien gaidīt, kad procedūra beigsies. Viņi nav tik tālredzīgi (par laimi), lai tev sāktu kost un skrāpēt, cerībā, ka tas rezultēsies dušas durvju atvēršanā, heh. Baidījos, ka viņa tā visa rezultātā nesaķers kādu saaukstēšanos vai nervu kaiti, bet pēc kārtīgas nosusināšanas ar dvieli un regulāras apmīļošanas viss beidzās labi – ādas kaite tika novērsta.

Vai nav mazliet smieklīgi? Iešana dušā kopā ar kaķi + ar īpašu kaķu šampūnu + ķemmēšana ar speciālu ķemmi + kažokādu ražotāja, kas vienlaikus masveidā glābj kaķus. Pat traģikomiski. Jā, ideālā variantā kažokādu ražošanai vajadzētu būt aizvēsturisku šausmu stāstu līmenī, bet kaķiem nevajadzētu tikt turētiem daudzstāvu māju dzīvokļos. Viņiem nevajadzētu tikt barotiem ar “kaķbarību”, tikt dušotiem, šampūnotiem, ķemmētiem utt. – tas pats ar suņiem. Bet tās ir tikai sekas problēmas cēlonim – viņiem nevajadzētu būt visu mūžu atkarīgiem no cilvēka labvēlības, cilvēka garastāvokļa un cilvēka iespējām nemitīgi aprūpēt viņus. Lielākoties viņi visi ir no tā atkarīgi, un mēs to zinām, viņus iegādājoties vai adoptējot. Galu galā – viņiem nevajadzētu tikt “ražotiem” – pavairotiem visdažādākajās krāsās un ķermeņa konfigurācijās (iedomājies šķirņu daudzveidību) un tirgotiem kā “mājas mīluļiem”, jo tas diez ko neštimmē kopā ar patiesu cieņu pret viņiem kā jūtošām, pasauli uztverošām būtnēm. Lai gūtu priekšstatu par dzīvniektirdzniecību Latvijas sludinājumu tirgū vien, uzmet aci kaut vai SS.lv piedāvājumam.

Pat bez visām negatīvajām šķirņu selekcijas blaknēm (fizioloģiskām un psiholoģiskām, par ko raksta, piem., Templa Grendina) jau pats uzskats, ka ir normāli ražot un lietot dzīvniekus, lai cilvēki apmierinātu savas vēlmes, ir skumja. Tā traucē mums īstenot tās vērtības, ko vienā vārdā mēdz saukt par, piemēram, cilvēcību. Ja mēs viņus audzējam, pavairojam, krustojam, pārveidojam un pelnām naudu, viņus pārdodot… Tad mums vēl ir daudz jāmācās par cieņpilnu izturēšanos pret viņiem. Vai jāturpina sev stāstīt, ka mēs esam “radības kronis”, kam pieder visi pārējie šīs planētas iemītnieki.

Stāsts no 2015. gada.

P.S. Jau piedzimušajiem bezmāju zvēriem noteikti vajag palīdzēt – gan tiem, kas patversmēs, gan tiem, kas uz ielām. Šeit vari lasīt par patversmju dzīvniekiem no dzīvniektiesību skatpunkta.

• Vegānisma mēnesis

Cuka un galas amursKopš 1994. gada novembrī tiek atzīmēta Vegānu / Vegānisma* diena, sakarā ar to, ka 50 gadus iepriekš (1944.g.) tika dibināta pirmā vegānu biedrība. Nu jau pāris gadus arī Latvijā tiek atzīmēts 1. novembris kā Vegānisma diena (un viss veļu mēnesis kā Vegānisma mēnesis). Šajā sakarā un saistībā ar pēdējā laikā aizvien biežāk notiekošām vārdu apmaiņām uzrakstīju rakstu – fokusējoties tieši uz komunikāciju ap šo tēmu.
Raksts “Eksplozija un empātija” lasāms portālā “Satori”.

+ Te arī “Radio NABA” raidījums “Zootehnikums” Vegānisma mēneša sakarā, kura beigās raksta tekstu var noklausīties.

+ Novembra ietvaros notiek 30 dienu izaicinājums ēst videi draudzīgāk, samazinot dzīvnieku produktu daudzumu uzturā: “Neapēd zemeslodi!

*  Citur pasaulē to mēdz saukt par Pasaules vegānu dienu, bet Latvijā pirms pāris gadiem kopā ar domubiedriem nolēmām to saukt par VEGĀNISMA dienu. Jo tās nolūks ir pievērst uzmanību pašai vegānisma IDEJAI nevis vegāniem kā cilvēkiem. Protams, nav slikti, ka piemēram, skolotāju dienā tiek pasniegti ziedi skolotājiem un notiek visādas sumināšanas, bet lakstu pasniegšana vegāniem nav tas, ko varētu gribēt no vegānisma dienas.

Bet kas īsti ir vegānisms? Lai gan tā izpratnes niansēs mēdz atšķirties, kopumā runa ir par dzīvi, kurā vairs nedzīvojam uz dzīvnieku rēķina.

Vārds vegāns tika atvasināts no vārda “veģetārietis” (vegetarian) 1944. gadā, kad Elsija Šriglija un Donalds Vatsons Apvienotajā Karalistē dibināja Vegānu biedrību, jo bija neapmierināti ar to, ka vārds “veģetārisms” aizvien vairāk tiek saistīts arī ar piena produktu lietošanu. Viņi savienoja vārda “vegetarian” pirmos trīs un pēdējos divus burtus, radot vārdu “vegan“, ko uzskatīja par “veģetārisma idjas sākumu un galamērķi”. Viņu dibinātā pirmā vegānu biedrība piedāvā šādu definīciju:

Vārds “vegānisms” apzīmē tādu cilvēku filozofiju un dzīvesveidu, kuri cenšas izvairīties – cik tas ir praktiski iespējami – no jebkādas izmantošanas un vardarbības pret dzīvniekiem pārtikas, apģērba vai jebkura cita mērķa dēļ, turklāt atbalsta tādu alternatīvu metožu attīstīšanu, kurās neizmanto dzīvniekus un kas nes labumu cilvēkiem, dzīvniekiem un apkārtējai videi. Attiecībā uz uzturu tas nozīmē, ka vegāni nelieto nekādus produktus, kas pilnībā vai daļēji iegūti no dzīvniekiem.

Jāpiezīmē, ka tīri statistiski lielākā daļa dzīvnieku izmantošanas un nonāvēšanas notiek tieši lopkopībā – tāpēc par to un pakāpenisku pāreju uz augu valsts uzturu arī tik bieži runā vegāni. Pārējās jomas – kažokādu ražošana vai dzīvnieku izmantošana izklaidei cirkā, reliģiskos rituālos u.tml. ir salīdzinoši mazāk apjomīgas – arī par tām runā, bet retāk.

Ja vēlaties uzzināt vairāk par vegānismu latviešu valodā – meklējiet informāciju, piemēram, Vegan.lv mājaslapā, bet diskusijām un jautājumiem par to visu varat atrast domubiedru grupas Feisbukā: Vegan Latvia, Jā, tas ir vegānisks!, Vegānu spēks, Bērni vegāni, Topošie vegāni u.c.

Lai labi!

• Dzīvnieku aizsardzība 21. gadsimtā

Dzīvnieku aizsardzības kustības pirmsākumos tās centrā bija rūpes par zirgiem. Laikā pirms velosipēdiem, automašīnām un tramvajiem zirgi un viņu vilktie rati un pajūgi bija praktiski vienīgie transporta līdzekļi, un ne vienmēr ormaņi, jātnieki un aprūpētāji bija savu uzdevumu augstumos. Par to liecina agrīnie dzīvnieku aizsardzības noteikumi Latvijā, kas attiecās lielākoties uz zirgiem, piemēram, 1866. gada “likumi pret lopu mocīšanu” (saglabāta tā laika rakstība):
1. Ir aizliegts, redzami slimus, gaudenus, ievainotus un klibus zirgus pie darba brūķēt.
2. Nau brīv, lopus ar cietiem, spiciem jeb asiem rīkiem, tā ar rungām u.t.j.pr. sist; – pa galvu un pa vēderu sist ir pavisam aizliegts.
3. Ir aizliegts, lopiem uzkraut pa grūtu, viņa spēkam, vai arī slikta ceļa dēļ, neiespējamu vezumu.
4. Nevienam nau brīv pilsētās aulekšiem braukt, – ir pat ar tukšiem vāģiem ne, nedz vēl ar cilvēkiem, vai ar vezumu.
5. Ir aizliegts, zirgu ar valgu ap kaklu piesiet vezuma pakaļā, kad tas priekšā aizjūgts zirgs tikko spēj to vezumu vilkt.[1]

Ja tolaik vissmagāk klājās, iespējams, tieši zirgiem (kurus ar laiku aizstāja mehanizētie transportlīdzekļi), tad mūsdienās visskarbākā dzīve ir industriālajās fermās turētajiem kustoņiem, kam dzīvnieku aizstāvji ne bez iemesla pievērš visvairāk uzmanības. Foto un video materiāli no kažokādu, olu, vistu vai cūku gaļas rūpnīcveida ražotnēm reti kuru atstāj vienaldzīgu, turklāt šie dzīvnieki tiek audzēti un nogalināti tik lielā skaitā, ka prātam grūti aptvert. Piemēram, ik gadu Latvijā īpašās gāzes kamerās nosmacē vairāk nekā pusmiljonu ūdeļu kažokādām, bet 2016. gadā tepat, mums netālu esot, nokauti 17 696 577 mājputni.[2]

21. gadsimtā visā pasaulē dzīvniekus pavisam burtiski “ražo” pēc rūpniecības principiem – pavairo, pārveido, tirgo un lieto – tāpat kā nedzīvas lietas. Turklāt šķiet, ka cilvēki ir pieraduši domāt, ka dzīvnieka dzīvībai ir niecīga vērtība – “liekos” kaķēnus un kucēnus aizvien “sūta jūrskolā”, zooveikalā kāmīšus vai zivis var nopirkt par skolēna kabatas naudu, nemaz nerunājot par “ēdamo dzīvnieku” ķermeņa daļām, ko ik dienas cilvēki patērē.

Bet kāpēc par to vērts domāt? Kopš dzīvnieku aizsardzības pirmsākumiem tās pamatā ir doma, ka četrkājainie, spārnotie, spurainie un citi spēj just, baudīt un ciest gluži kā mēs. Viņiem pienākas labestīga attieksme un aizsardzība ne jau tāpēc, ka viņi būtu “radīti pēc Dieva ģīmja un līdzības”, izšķiroša nav arī spēja vai nespēja pildīt pienākumus pret citiem vai spēja racionāli pamatot savas tiesības (tāpat kā tas nav kritērijs bērnu aizsardzībā). Visu izšķir tas, ka viņi tāpat kā mēs ir sajūtošas būtnes, kas pasauli uztver caur personisku pārdzīvojumu prizmu – ar patiku vai nepatiku, ilgām, bailēm, prieku vai sajūsmu.

Šķiet, vairums cilvēku par to nešaubās, kad domā par suņiem un kaķiem, jo tie ir dzīvnieki, ar kuru uzvedību esam samērā pazīstami. Mēs zinām, ka viņiem nepatīk būt iesprostotiem, viņi izvairās no nepatīkamā un tiecas pēc patīkamā – gards ēdiens, izskraidīties, kontakts ar citiem, atpūta siltā, ērtā vietā un tā tālāk. Tieši tas pats attiecas gan uz jau minētajiem zirgiem, gan, piemēram, uz cūkām.

Vai esat redzējuši, cik līdzīgi kucēniem spēlējas sivēni?

Kaķos vai suņos, ko daudzi no mums uztver kā ģimenes locekļus, nav nekā īpašāka kā cūkās, govīs, vistās un citos dzīvniekos, ko audzē apēšanai. Tam, ka t.s. “mīluļus” rūpīgi aizsargā, bet “lopus” audzē maksimālā šaurībā un vēl ilgi pirms vecuma iestāšanās nokauj, nav nekāda viņu bioloģiskajās īpašībās balstīta iemesla. Kā vieni, tā otri jūt un pārdzīvo, un katrs ir ar savām īpašībām un rakstura iezīmēm, kuras suņu un kaķu gadījumā mēs parasti uztveram nopietni. Bet par tikpat jūtošo cūku, vistu, govju un citu dzīvnieku “likteni” labprātāk nedomāt un nezināt – tā jau var sabojāt apetīti.

Ziņas, kas sākas ar vārdiem “zinātnieki noskaidrojuši” var uztvert ar aizdomām, jo pētījumu tēmas un detaļas bieži vien šķiet dīvainas. Tomēr zinātnei ir vērā ņemama ietekme uz sabiedrisko domu un arī uz dzīvnieku aizsardzību. Teiksim, ja apstiprinās, ka arī zivis spēj just sāpes, tad makšķerēšana pēc principa “noķer un atlaid” varbūt vairs nav nevainīga izklaide. Pat, ja āķa savainotā zivs pirms atlaišanas ūdenī tiek sabučota.

Atklājumi dzīvnieku izpētē nemitīgi vājina seno uzskatu, ka cilvēki no pārējām sugām atšķiras fundamentāli un daudzējādi. Komplicēta saziņa un apziņa, rīku lietošana, emociju daudzveidība, altruisms, paradumu nodošana nākamajām paaudzēm un citas pazīmes, ko agrāk saistījām vienīgi ar cilvēkiem, aizvien vairāk novēro arī starp pārējiem zīdītājiem, kā arī putniem, zivīm un citiem.

Nostiprinās Čārlza Darvina jau 19. gadsimtā rakstītais, ka atšķirības starp cilvēkiem un citām sugām ir pakāpeniskas – mēs visi esam daļa no evolucionāri vienota “dzīvības ciltskoka”, līdz ar to nav brīnums, ka mums raksturīgais novērojams arī citām sugām, ko galu galā mēdz saukt par mūsu mazajiem brāļiem un māsām. Tas liek domāt, ka atbilstoši būtu jāmainās arī tam, kā izturamies pret dzīvniekiem, vai ne?

Latvijas Dzīvnieku aizsardzības likuma ievadā ir šāda apņemšanās: “Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.”[3].

Šis ievads, kas iezīmē tā saukto likuma garu, lieliski saskan ar mūsdienu dzīvnieku tiesību un vegānisma ētiku, lai gan netrūkst vietas arī interpretācijām. Taču, ja mēs to uztvertu nopietni, mums būtu jāpārtrauc daudzas ierastas un līdz šim likumīgas dzīvnieku izmantošanas prakses, jo tās vairs neatbilstu, piemēram, principam nenogalināt un nekaitēt bez pamatota iemesla.

Pamatots iemesls diez vai būs mūsu bauda, ērtība vai ieradums, kas lielākoties ir galvenie dzīvnieku turēšanas un nonāvēšanas iemesli. Vairumam dzīvnieku izmantošanas veidu (pārtikai, apģērbam, izklaidei u.t.t.) mūsdienās ir pieejamas mazāk varmācīgas alternatīvas, kas nereti nāk par labu arī apkārtējai videi un mūsu veselībai. Kažokāda nav vajadzīga izdzīvošanai, kosmētiku var pārbaudīt, neizmantojot dzīvniekus, cirks var būt aizraujošs arī ar cilvēkiem vien un izrādās, ka dzīvnieku ēšana vai neēšana arī nav dzīvības un nāves jautājums. Nu, vismaz ēdājiem.

Nav gluži tā, ka dzīvnieku aizstāvji pie sevis dungo “caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu, ne skudriņas nesaminu”. Ideāli risinājumi neeksistē, taču ir daudz lietu, ko varam darīt un kā dēļ ir vērts būt rūpīgākiem un saudzīgākiem ikdienā. Palīdzi kādam no patversmju dzīvniekiem. Apsver iespēju piedalīties dzīvnieku aizstāvības pasākumos. Pārtrauc atbalstīt lietas, kuru rezultātā dzīvnieki bez nopietna iemesla cieš, tiek turēti nebrīvē un nonāvēti. Noskaidro detalizēti, kā notiek kažokādas, ādas, gaļas, olu, piena un citu no dzīvniekiem iegūtu produktu ražošana. Kādas ir alternatīvas, kas dzīvniekiem nekaitē vai vismaz kaitē mazāk? Ja varam dzīvot labi, vienlaikus ļaujot dzīvot arī citiem – kāpēc gan to nedarīt!

 

[1] “Taisnais gādā par sava lopa dzīvību, bet to bezdievīgu apžēlošana ir bardzība, jeb, Grāmatiņa priekš jauniem un veciem, īpaši priekš vecākiem, kam savu bērnu sirdsizkopšana rūp”, Chr. Schönberg, Jelgavā, 1871, 4. lpp.
[2] http://laukos.la.lv/neimane-cik-drosa-veselibai-ir-latvija-noperkamo-putnu-gala/http://laukos.la.lv/neimane-cik-d…
[3] Latvijas Republikas Dzīvnieku aizsardzības likums. http://likumi.lv/doc.php
***
Raksts veltīts Dzīvnieku aizsardzības dienai 2017. gada 4. oktobrī un sākotnēji publicēts Delfi.lv.
Paldies

• Nošautās lūsenes skandāls

Īsi pirms Ziemassvētkiem Latvijas sociālajos tīklos un pēc tam arī portālos, radio un televīzijās kā neskaidrs, bet ļoti skaļš blīkšķis izskanēja t.s lūšu mātes skandāls. Šo notikumu un pašas medības, kas mūsdienās sapinušās neskaidrībās, nezinātniskumā un morāli novecojušās tradīcijās, komentēju rakstā “Medību maģija un alķīmija“, kas publicēts portālā “Satori” un esot kļuvis arī par nedēļas lasītāko rakstu (juhū!). Tā, lūk, es bezkaunīgi aicinu jūs to izlasīt un ceru, ka šis notikums veicinās tālākas diskusijas un reālas pārmaiņas.

15822925_10154926199574190_9188300799434743243_n

Īsi pēc raksta publicēšanas mani uzaicināja piedalīties Latvijas radio 1 raidījumā “Krustpunktā” par tēmu “Medības – vaļas prieks vai nepieciešamība?”. Ja vēlaties dzirdēt par šo visu arī mednieka viedokli – klausieties!