Ko es sadarīju Maltā un janvārīgajā Rīgā? Kādi ir tuvākie un lielākie plāni? Parādu arī pāris bērnības bildes un fragmentus no topošajiem video, kā arī pastāstu par savu dalību šī gada LT un EE vegānfestos. Skaties video!

Ko piemirsu pateikt:
– man bija pagara intervija žurnālā “OK!” (jāmeklē bibliotēkā, tirdzniecībā vairs nav)
– garu video uzveidojām arī sarunājoties ar “Normālas sarunas”,
– gada beigās Maltā safilmēju arī Gozo salas pirmo “Cube of Truth” akciju.
– dabūju arī iespaidīgus materiālus no zoodārza un piena fermas, drīz publicēšu!

Vairāk par manu darbu un iespējām atbalstīt: http://Patreon.com/Sndris
Lai saņemtu ziņas e-pastā, abonē jaunumus blogā + manā Youtube kanālā!

Advertisements

Šorīt (2019.01.29.) biju tiešraidē redzams un dzirdams Latvijas Radio 1 raidījumā “Kā labāk dzīvot”, kur runājām par vistām un viņu olām – pārsvarā par nesenu “greenwashing” / “humane-washing” tipa pētījumu, bet vārds tika dots arī vistu aizstāvības pusei. Mani gan tā īsti var dzirdēt tikai no 28:00 > šeit ieraksts. Stāstīju par industriju un dzīvnieku aizstāvju info-kariņu, standarta praksēm vistu audzēšanā – par būriem, par gailēnu macerāciju, “iztērēto” vistu de-populāciju u.c. lietām, par ko daudzi zina maz, arī par “vistocēna” laikmetu utt. Studijā vienmēr man nākas labu brīdi dziļi elpot, lai nomierinātu satraukumu, bet pēc tam jau aiziet kā pa sviestu (zemesriekstu, protams). Nākamreiz gan varbūt jāmēģina drosmīgāk “paņemt” sev vārdu, ja tas netiek tik ilgi dots. Raidījuma vadītājs Elvis Jansons teica, ka tiešraides video skatās ap 2000 cilvēku, bet radio tiešraidi klausās vairāk cilvēku nekā skatās “Panorāmu”! (nezinu, cik tas ir, bet pieņemsim, ka šokējoši daudz, haha). Plus vēl cilvēki, kas noklausās ierakstu. Pamatīga auditorija – pamatīga iespēja sasniegt cilvēkus, ko ceru, ka izdarīju, cik labi vien spēju kā vistu neoficiālais pārstāvis, heh. Traki jau viņām tur klājas.

Pēc raidījuma ieminējos par kādu ideju viena cita raidījuma producentei, kas turpat bija – un jau pēc divām nedēļām laikam būs jāiet vēlreiz uz LR1, pastāstīt par Darvinu un to, kā viņa atklājumi palīdz aizstāvēt dzīvniekus. Vai tas nav “Juhū!”? Bieži vien atliek tikai ieminēties cilvēkiem par savām idejām, draudzīgi pastāstīt par savām iecerēm un viss sāk notikt!

Sasodīts, ir tik laba sajūta, darot šo visu! Tik dažādas pieredzes, komforta zonas staipīšanai, jaunu lietu izzināšana, cilvēku iepazīšana, tāda satura radīšana, kam ir potenciāls padarīt pasauli kaut nedaudz labāku. Es patiešām ticu, ka tas ir iespējams, un nav cita veida, kā to darīt, jā vien pilnveidojot savas prasmes, esot disciplinētākam, proaktīvākam, drosmīgākam, radošākam, un atrodot arī pietiekami daudz telpas un laika rūpēm par sevi, protams.

Attēlā: Džoja un Ronalds, baigie čomiņi, ko satiku un intervēju nesen Maltā – viņiem (atšķirībā no teju visām “dējējvistām”) ir iespēja nodzīvot savu mūžu līdz tā dabiskam galam. Arī viņus dzirdēsiet un redzēsiet jau drīz Zootehnikumā!vistas

Lielizmēra diskusijas internetā parādās aizvien vairāk, tās dod iespēju sarunai ieskrieties un aizrakties tik dziļi, cik gribas – bez steigas. Normālas Sarunas ir tieši tāds projekts, kas rok dziļi. Zemāk arī apskatīto tēmu saraksts.

Saruna pieejama arī šajās vietnēs: SpotifyStitcherApple PodcastsCastBox.

Jautājumi un tēmas:
00:00:00 Kas tu esi, un kas ir tas, ko dari?
00:06:00 Kad tu sāki, jau bija “Dzīvnieku brīvība” vai citas grupas?
00:11:30 Ja lopkopība kļūtu mazāk brutāla, būtu ok?
00:16:00 Ja pēkšņi vairs netiktu izmantoti un nogalināti dzīvnieki…
00:20:00 Saudzētavas – kas tās ir, kāda ir to loma?
00:27:00 Vai jāregulē arī meža dzīvnieki – medību veidā?
00:32:00 Par topošo izstādi ar rīkiem, ko izmanto pret dzīvniekiem.
00:34:30. Par humānāku putnu kontroli pilsētās.
00:38:00 Otra “dāvana”, sauksim to par “štepseli”.
00:42:10 Vai tu ēstu bez dzīvnieka nogalināšanas ražoto gaļu?
00:45:00 Vai ir jānopeļ cilvēki, kas dzīvniekus audzē, kauj un to atbalsta?
00:48:00 Ko tu domā par šiem cilvēkiem?
00:53:00 Vai vegāni jūtas pārāki par tiem, kas atbalsta dzīvnieku nogalināšanu?
00:55:00. Kustības “Riga Animal Save” miermīlīgā “love based approach” pieeja.
00:56:20 Kur ir jūsu aizstāvamo robeža? Tas taču neattiecas uz visu, kas ir dzīvs.
00:59:00 Par Dekarta ideju, ka dzīvnieki nejūt sāpes un par Dž. Gudolas “ķecerīgo” pieeju pērtiķu izpētē.
01:02:00 Kad bija pēdējā reize, kad tev mainījās domas par dzīvniekiem?
01:03:00 Vai ir viegli būt vegānam?
01:05:00 Vai tu seko līdzi savu oponentu jaunākajiem argumentiem?
01:09:00 Kā tu rūpējies, lai tavi argumenti būtu labi?
01:10:00 Vai vēsturiski bija neizbēgami, ka sākām ēst gaļu?
01:14:20 Cilvēces pārmaiņas kopš lauksaimniecības revolūcijas ap 12 000 g.p.m.ē.
01:20:00 Pretpoli diskusijās par / pret dzīvnieku audzēšanu.
01:23:00 Dzīvnieku audzēšanas un aizstāvības laukā notiek informatīvais karš.
01:27:40 Ēst mazāk gaļas vai neēst viņus vispār – vai tas izslēdz viens otru?
01:32:00 Vegāniska uztura veselīgums un pieejamība mūsdienās.
01:36:00 Varbūt tavs darbs ir vienkārši runāt par mīlestību?
01:41:00 Vai gaļas ražošana jāaizliedz un par tās lietošanu jāsoda?
01:48:00 Vai piekrīti, ka cilvēks ir parazīts?
01:55:30 Vai nevajadzētu drīzāk iestāties par VISU dzīvību, arī augiem, zemi un klimatu?
02:00:00 Nākotnē vairāk runās par sudzismu, nekā par vegānismu.
02:03:00 Dažādās kultūrās ēd dažādus dzīvniekus – cūkas, suņus, govis, ķengurus, bet citus principiāli nē. Vai iespējams atrast universālus ētikas principus, kas attiektos uz visiem un visur?
02:12:00 Mana ģimene ir es, suns, kaķis, draudzene. Bet mana empātija ne vienmēr sniedzas tālāk.
02:16:00 Vegāni, dzīvnieku aizstāvji ļoti dažādi, vai ir kas kopīgs?
02:20:30 Vai cilvēks piedzimst kā “balta lapa”? Vai labestība/nežēlība ir iedzimta vai apgūta? Altruisma iezīmes citu sugu uzvedībā.
02:28:40 Homo sapiens evolūcija turpinās un tas aizvien vairāk to varam ietekmēt.
02:29:30 Par cirku, pieprasījumu un piedāvājumu. Ziloņa un jātnieka analoģija.
02:37:00 Ja tu esi ar taisnīgumu un līdztiesību – vai arī uzskati, ka sievietēm un vīriešiem jābūt proporcionāli pārstāvētiem, piem., Saeimā?
02:39:00 Ko mēs varam darīt, lai mazinātu šo vīrišķo pārsvaru?

Paldies, ka skaties, klausies un domā līdzi!
Ja vēlies atbalstīt manu darbu: Patreon.com/Sndris

Tik daudz ir pēdējos mēnešos noticis aktīvisma lietās, kur esmu iesaistījies, bet te neko neesmu publiskojis… Viss pārcēlies uz Facebook, Instagram un Patreon lapām un kontiem, kā arī uz pavisam “īsto dzīvi” ārpus interneta. Bet piefiksēšu arī šeit svarīgāko.

Žurnāla OK! jaunajā numurā rēgojos es un stāstu par dzīvnieku aizstāvību, vegānismu, aktīvismu un visu pārējo, kas man aiz ādas un uz sirds. Intervētāja nesen (mēnesi pēc intervijas) atzinās, ka kopš mūsu tikšanās gaļu vairs nav ēdusi.  Ļoti laba sadarbība sanāca un izvērsta, dziļa saruna (ČETRI ATVĒRUMI!) par visvisādiem zemiešiem un to attiecībām – draudzīgāk, romantiskām, varmācīgām, reliģiskām un citām. Pateicoties šai intervijai laikam drīz kaut kas būs arī “Mājas viesī”, juhū!

Meklējiet preses tirdzniecības vietās un bibliotēkās un dodiet lasīt visiem! :)

 

Citas aktuālas lietas, par ko pastāstīšu nākamreiz:
– Aizgāju no algotā darba birojā, lai strādātu dzīvniekiem: Patreon.com/Sndris
– Gara video / podkāsta saruna: “Vai gaļu ēd tikai slikti cilvēki?
– Tika publiskota mana TED runa: “The elephant in the room: a look at animal rights“, par ko esmu saņēmis jau čupiņu labu atsauksmju.

• Dušā ar Simonu

Ar Simonu
Simonai uzmetusies ādas kaite un tagad viņas kažociņš jāmazgā ar īpašu šampūnu, jāpilina skaustā zāles un jābaro ar jūtīgādas kaķiem domātu barību. Viņai ir arī garspalvu kaķiem paredzēta ķemme, jo izskatījās, ka viņa ar savu zootehniski (ir tāds vārds) jeb būtībā ģenētiski modificēto kažoku pati ne visai labi tiek galā – kā daudzi citi selekcijas ceļā veidoto šķirņu dzīvnieki – suņi, kaķi, angoras truši un citi, kam vilna mēdz pinkoties.

Pie vetārsta došanās viņai bija pirmā reize ārpus mājas, kopš pirms dažiem gadiem paņēmu viņu no Latvijas zvēraudzētāju asociācijas runassievas gādīgajām rokām. Jā, iedomājies – cilvēks pelna naudu, gādājot, lai ik gadu tiktu nokauti simtiem tūkstoši dzīvnieku viņu pūkaino kažoku dēļ, bet vienlaikus tas pats cilvēks dedzīgi rūpējas par 10 (!) tikpat kažokainiem kaķiem, kas aiz līdzcietības paņemti no ielas… Vai nav mistērija? Mēs labu laiku runājāmies par bezpajumtes dzīvnieku problēmām Latvijā, par pārpildītajām atversmēm, par nepieciešamību adoptēt nevis pirkt šķirņu dzīvniekus utt. Bet, kad stāstīju par savu vēlmi aizstāvēt arī pārējo sugu dzīvniekus un atstāju viņai bukletu par dzīvnieku tiesībām, viņa dziļdomīgi klusēja. Tikai vēlāk, pētot informāciju par kažokādu industriju Latvijā “Dzīvnieku brīvības” kampaņai “Kažokādas otra puse“, es sapratu, ka esmu dabūjis kaķi no cilvēka, kas atrodas, iespējams, nežēlīgākās nozares pašā augšgalā. Varu tikai minēt, kas noticis cilvēka dzīvē, ka šīs abas visai pretējās lietas savijušās tik cieši kopā.

Simona, ko iepriekšējās mājās sauca par Peciņu, ir ļoti mīļa, bet arī ļoti bailīga un visu laiku “kaķu kastē” pa ceļam pie ārsta un atpakaļ žēli ņaudēja, un tas turpinājās arī vēlāk, kad ieliku viņu dušā. Kāpēc dušā? Jo tas ir nesāpīgākais veids, kā nomazgāt kaķi – vismaz, ja mājās ir aizverama dušas kabīne. Ja kaķi liksi mazgāties vannā, dušā vai izlietnē, ir visai liela iespēja, ka tas beigsies ar drāmu un asinīm, bet ja iekāp kopā ar kaķi dušas kabīnē, aizver durvis un pamazām atgriez silto ūdeni, kaķim nekas cits neatliek, kā vien gaidīt, kad procedūra beigsies. Viņi nav tik tālredzīgi (par laimi), lai tev sāktu kost un skrāpēt, cerībā, ka tas rezultēsies dušas durvju atvēršanā, heh. Baidījos, ka viņa tā visa rezultātā nesaķers kādu saaukstēšanos vai nervu kaiti, bet pēc kārtīgas nosusināšanas ar dvieli un regulāras apmīļošanas viss beidzās labi – ādas kaite tika novērsta.

Vai nav mazliet smieklīgi? Iešana dušā kopā ar kaķi + ar īpašu kaķu šampūnu + ķemmēšana ar speciālu ķemmi + kažokādu ražotāja, kas vienlaikus masveidā glābj kaķus. Pat traģikomiski. Jā, ideālā variantā kažokādu ražošanai vajadzētu būt aizvēsturisku šausmu stāstu līmenī, bet kaķiem nevajadzētu tikt turētiem daudzstāvu māju dzīvokļos. Viņiem nevajadzētu tikt barotiem ar “kaķbarību”, tikt dušotiem, šampūnotiem, ķemmētiem utt. – tas pats ar suņiem. Bet tās ir tikai sekas problēmas cēlonim – viņiem nevajadzētu būt visu mūžu atkarīgiem no cilvēka labvēlības, cilvēka garastāvokļa un cilvēka iespējām nemitīgi aprūpēt viņus. Lielākoties viņi visi ir no tā atkarīgi, un mēs to zinām, viņus iegādājoties vai adoptējot. Galu galā – viņiem nevajadzētu tikt “ražotiem” – pavairotiem visdažādākajās krāsās un ķermeņa konfigurācijās (iedomājies šķirņu daudzveidību) un tirgotiem kā “mājas mīluļiem”, jo tas diez ko neštimmē kopā ar patiesu cieņu pret viņiem kā jūtošām, pasauli uztverošām būtnēm. Lai gūtu priekšstatu par dzīvniektirdzniecību Latvijas sludinājumu tirgū vien, uzmet aci kaut vai SS.lv piedāvājumam.

Pat bez visām negatīvajām šķirņu selekcijas blaknēm (fizioloģiskām un psiholoģiskām, par ko raksta, piem., Templa Grendina) jau pats uzskats, ka ir normāli ražot un lietot dzīvniekus, lai cilvēki apmierinātu savas vēlmes, ir skumja. Tā traucē mums īstenot tās vērtības, ko vienā vārdā mēdz saukt par, piemēram, cilvēcību. Ja mēs viņus audzējam, pavairojam, krustojam, pārveidojam un pelnām naudu, viņus pārdodot… Tad mums vēl ir daudz jāmācās par cieņpilnu izturēšanos pret viņiem. Vai jāturpina sev stāstīt, ka mēs esam “radības kronis”, kam pieder visi pārējie šīs planētas iemītnieki.

Stāsts no 2015. gada.

P.S. Jau piedzimušajiem bezmāju zvēriem noteikti vajag palīdzēt – gan tiem, kas patversmēs, gan tiem, kas uz ielām. Šeit vari lasīt par patversmju dzīvniekiem no dzīvniektiesību skatpunkta.

• Vegānisma mēnesis

Cuka un galas amursKopš 1994. gada novembrī tiek atzīmēta Vegānu / Vegānisma* diena, sakarā ar to, ka 50 gadus iepriekš (1944.g.) tika dibināta pirmā vegānu biedrība. Nu jau pāris gadus arī Latvijā tiek atzīmēts 1. novembris kā Vegānisma diena (un viss veļu mēnesis kā Vegānisma mēnesis). Šajā sakarā un saistībā ar pēdējā laikā aizvien biežāk notiekošām vārdu apmaiņām uzrakstīju rakstu – fokusējoties tieši uz komunikāciju ap šo tēmu.
Raksts “Eksplozija un empātija” lasāms portālā “Satori”.

+ Te arī “Radio NABA” raidījums “Zootehnikums” Vegānisma mēneša sakarā, kura beigās raksta tekstu var noklausīties.

+ Novembra ietvaros notiek 30 dienu izaicinājums ēst videi draudzīgāk, samazinot dzīvnieku produktu daudzumu uzturā: “Neapēd zemeslodi!

*  Citur pasaulē to mēdz saukt par Pasaules vegānu dienu, bet Latvijā pirms pāris gadiem kopā ar domubiedriem nolēmām to saukt par VEGĀNISMA dienu. Jo tās nolūks ir pievērst uzmanību pašai vegānisma IDEJAI nevis vegāniem kā cilvēkiem. Protams, nav slikti, ka piemēram, skolotāju dienā tiek pasniegti ziedi skolotājiem un notiek visādas sumināšanas, bet lakstu pasniegšana vegāniem nav tas, ko varētu gribēt no vegānisma dienas.

Bet kas īsti ir vegānisms? Lai gan tā izpratnes niansēs mēdz atšķirties, kopumā runa ir par dzīvi, kurā vairs nedzīvojam uz dzīvnieku rēķina.

Vārds vegāns tika atvasināts no vārda “veģetārietis” (vegetarian) 1944. gadā, kad Elsija Šriglija un Donalds Vatsons Apvienotajā Karalistē dibināja Vegānu biedrību, jo bija neapmierināti ar to, ka vārds “veģetārisms” aizvien vairāk tiek saistīts arī ar piena produktu lietošanu. Viņi savienoja vārda “vegetarian” pirmos trīs un pēdējos divus burtus, radot vārdu “vegan“, ko uzskatīja par “veģetārisma idjas sākumu un galamērķi”. Viņu dibinātā pirmā vegānu biedrība piedāvā šādu definīciju:

Vārds “vegānisms” apzīmē tādu cilvēku filozofiju un dzīvesveidu, kuri cenšas izvairīties – cik tas ir praktiski iespējami – no jebkādas izmantošanas un vardarbības pret dzīvniekiem pārtikas, apģērba vai jebkura cita mērķa dēļ, turklāt atbalsta tādu alternatīvu metožu attīstīšanu, kurās neizmanto dzīvniekus un kas nes labumu cilvēkiem, dzīvniekiem un apkārtējai videi. Attiecībā uz uzturu tas nozīmē, ka vegāni nelieto nekādus produktus, kas pilnībā vai daļēji iegūti no dzīvniekiem.

Jāpiezīmē, ka tīri statistiski lielākā daļa dzīvnieku izmantošanas un nonāvēšanas notiek tieši lopkopībā – tāpēc par to un pakāpenisku pāreju uz augu valsts uzturu arī tik bieži runā vegāni. Pārējās jomas – kažokādu ražošana vai dzīvnieku izmantošana izklaidei cirkā, reliģiskos rituālos u.tml. ir salīdzinoši mazāk apjomīgas – arī par tām runā, bet retāk.

Ja vēlaties uzzināt vairāk par vegānismu latviešu valodā – meklējiet informāciju, piemēram, Vegan.lv mājaslapā, bet diskusijām un jautājumiem par to visu varat atrast domubiedru grupas Feisbukā: Vegan Latvia, Jā, tas ir vegānisks!, Vegānu spēks, Bērni vegāni, Topošie vegāni u.c.

Lai labi!

Dzīvnieku aizsardzības kustības pirmsākumos tās centrā bija rūpes par zirgiem. Laikā pirms velosipēdiem, automašīnām un tramvajiem zirgi un viņu vilktie rati un pajūgi bija praktiski vienīgie transporta līdzekļi, un ne vienmēr ormaņi, jātnieki un aprūpētāji bija savu uzdevumu augstumos. Par to liecina agrīnie dzīvnieku aizsardzības noteikumi Latvijā, kas attiecās lielākoties uz zirgiem, piemēram, 1866. gada “likumi pret lopu mocīšanu” (saglabāta tā laika rakstība):
1. Ir aizliegts, redzami slimus, gaudenus, ievainotus un klibus zirgus pie darba brūķēt.
2. Nau brīv, lopus ar cietiem, spiciem jeb asiem rīkiem, tā ar rungām u.t.j.pr. sist; – pa galvu un pa vēderu sist ir pavisam aizliegts.
3. Ir aizliegts, lopiem uzkraut pa grūtu, viņa spēkam, vai arī slikta ceļa dēļ, neiespējamu vezumu.
4. Nevienam nau brīv pilsētās aulekšiem braukt, – ir pat ar tukšiem vāģiem ne, nedz vēl ar cilvēkiem, vai ar vezumu.
5. Ir aizliegts, zirgu ar valgu ap kaklu piesiet vezuma pakaļā, kad tas priekšā aizjūgts zirgs tikko spēj to vezumu vilkt.[1]

Ja tolaik vissmagāk klājās, iespējams, tieši zirgiem (kurus ar laiku aizstāja mehanizētie transportlīdzekļi), tad mūsdienās visskarbākā dzīve ir industriālajās fermās turētajiem kustoņiem, kam dzīvnieku aizstāvji ne bez iemesla pievērš visvairāk uzmanības. Foto un video materiāli no kažokādu, olu, vistu vai cūku gaļas rūpnīcveida ražotnēm reti kuru atstāj vienaldzīgu, turklāt šie dzīvnieki tiek audzēti un nogalināti tik lielā skaitā, ka prātam grūti aptvert. Piemēram, ik gadu Latvijā īpašās gāzes kamerās nosmacē vairāk nekā pusmiljonu ūdeļu kažokādām, bet 2016. gadā tepat, mums netālu esot, nokauti 17 696 577 mājputni.[2]

21. gadsimtā visā pasaulē dzīvniekus pavisam burtiski “ražo” pēc rūpniecības principiem – pavairo, pārveido, tirgo un lieto – tāpat kā nedzīvas lietas. Turklāt šķiet, ka cilvēki ir pieraduši domāt, ka dzīvnieka dzīvībai ir niecīga vērtība – “liekos” kaķēnus un kucēnus aizvien “sūta jūrskolā”, zooveikalā kāmīšus vai zivis var nopirkt par skolēna kabatas naudu, nemaz nerunājot par “ēdamo dzīvnieku” ķermeņa daļām, ko ik dienas cilvēki patērē.

Bet kāpēc par to vērts domāt? Kopš dzīvnieku aizsardzības pirmsākumiem tās pamatā ir doma, ka četrkājainie, spārnotie, spurainie un citi spēj just, baudīt un ciest gluži kā mēs. Viņiem pienākas labestīga attieksme un aizsardzība ne jau tāpēc, ka viņi būtu “radīti pēc Dieva ģīmja un līdzības”, izšķiroša nav arī spēja vai nespēja pildīt pienākumus pret citiem vai spēja racionāli pamatot savas tiesības (tāpat kā tas nav kritērijs bērnu aizsardzībā). Visu izšķir tas, ka viņi tāpat kā mēs ir sajūtošas būtnes, kas pasauli uztver caur personisku pārdzīvojumu prizmu – ar patiku vai nepatiku, ilgām, bailēm, prieku vai sajūsmu.

Šķiet, vairums cilvēku par to nešaubās, kad domā par suņiem un kaķiem, jo tie ir dzīvnieki, ar kuru uzvedību esam samērā pazīstami. Mēs zinām, ka viņiem nepatīk būt iesprostotiem, viņi izvairās no nepatīkamā un tiecas pēc patīkamā – gards ēdiens, izskraidīties, kontakts ar citiem, atpūta siltā, ērtā vietā un tā tālāk. Tieši tas pats attiecas gan uz jau minētajiem zirgiem, gan, piemēram, uz cūkām.

Vai esat redzējuši, cik līdzīgi kucēniem spēlējas sivēni?

Kaķos vai suņos, ko daudzi no mums uztver kā ģimenes locekļus, nav nekā īpašāka kā cūkās, govīs, vistās un citos dzīvniekos, ko audzē apēšanai. Tam, ka t.s. “mīluļus” rūpīgi aizsargā, bet “lopus” audzē maksimālā šaurībā un vēl ilgi pirms vecuma iestāšanās nokauj, nav nekāda viņu bioloģiskajās īpašībās balstīta iemesla. Kā vieni, tā otri jūt un pārdzīvo, un katrs ir ar savām īpašībām un rakstura iezīmēm, kuras suņu un kaķu gadījumā mēs parasti uztveram nopietni. Bet par tikpat jūtošo cūku, vistu, govju un citu dzīvnieku “likteni” labprātāk nedomāt un nezināt – tā jau var sabojāt apetīti.

Ziņas, kas sākas ar vārdiem “zinātnieki noskaidrojuši” var uztvert ar aizdomām, jo pētījumu tēmas un detaļas bieži vien šķiet dīvainas. Tomēr zinātnei ir vērā ņemama ietekme uz sabiedrisko domu un arī uz dzīvnieku aizsardzību. Teiksim, ja apstiprinās, ka arī zivis spēj just sāpes, tad makšķerēšana pēc principa “noķer un atlaid” varbūt vairs nav nevainīga izklaide. Pat, ja āķa savainotā zivs pirms atlaišanas ūdenī tiek sabučota.

Atklājumi dzīvnieku izpētē nemitīgi vājina seno uzskatu, ka cilvēki no pārējām sugām atšķiras fundamentāli un daudzējādi. Komplicēta saziņa un apziņa, rīku lietošana, emociju daudzveidība, altruisms, paradumu nodošana nākamajām paaudzēm un citas pazīmes, ko agrāk saistījām vienīgi ar cilvēkiem, aizvien vairāk novēro arī starp pārējiem zīdītājiem, kā arī putniem, zivīm un citiem.

Nostiprinās Čārlza Darvina jau 19. gadsimtā rakstītais, ka atšķirības starp cilvēkiem un citām sugām ir pakāpeniskas – mēs visi esam daļa no evolucionāri vienota “dzīvības ciltskoka”, līdz ar to nav brīnums, ka mums raksturīgais novērojams arī citām sugām, ko galu galā mēdz saukt par mūsu mazajiem brāļiem un māsām. Tas liek domāt, ka atbilstoši būtu jāmainās arī tam, kā izturamies pret dzīvniekiem, vai ne?

Latvijas Dzīvnieku aizsardzības likuma ievadā ir šāda apņemšanās: “Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.”[3].

Šis ievads, kas iezīmē tā saukto likuma garu, lieliski saskan ar mūsdienu dzīvnieku tiesību un vegānisma ētiku, lai gan netrūkst vietas arī interpretācijām. Taču, ja mēs to uztvertu nopietni, mums būtu jāpārtrauc daudzas ierastas un līdz šim likumīgas dzīvnieku izmantošanas prakses, jo tās vairs neatbilstu, piemēram, principam nenogalināt un nekaitēt bez pamatota iemesla.

Pamatots iemesls diez vai būs mūsu bauda, ērtība vai ieradums, kas lielākoties ir galvenie dzīvnieku turēšanas un nonāvēšanas iemesli. Vairumam dzīvnieku izmantošanas veidu (pārtikai, apģērbam, izklaidei u.t.t.) mūsdienās ir pieejamas mazāk varmācīgas alternatīvas, kas nereti nāk par labu arī apkārtējai videi un mūsu veselībai. Kažokāda nav vajadzīga izdzīvošanai, kosmētiku var pārbaudīt, neizmantojot dzīvniekus, cirks var būt aizraujošs arī ar cilvēkiem vien un izrādās, ka dzīvnieku ēšana vai neēšana arī nav dzīvības un nāves jautājums. Nu, vismaz ēdājiem.

Nav gluži tā, ka dzīvnieku aizstāvji pie sevis dungo “caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu, ne skudriņas nesaminu”. Ideāli risinājumi neeksistē, taču ir daudz lietu, ko varam darīt un kā dēļ ir vērts būt rūpīgākiem un saudzīgākiem ikdienā. Palīdzi kādam no patversmju dzīvniekiem. Apsver iespēju piedalīties dzīvnieku aizstāvības pasākumos. Pārtrauc atbalstīt lietas, kuru rezultātā dzīvnieki bez nopietna iemesla cieš, tiek turēti nebrīvē un nonāvēti. Noskaidro detalizēti, kā notiek kažokādas, ādas, gaļas, olu, piena un citu no dzīvniekiem iegūtu produktu ražošana. Kādas ir alternatīvas, kas dzīvniekiem nekaitē vai vismaz kaitē mazāk? Ja varam dzīvot labi, vienlaikus ļaujot dzīvot arī citiem – kāpēc gan to nedarīt!

 

[1] “Taisnais gādā par sava lopa dzīvību, bet to bezdievīgu apžēlošana ir bardzība, jeb, Grāmatiņa priekš jauniem un veciem, īpaši priekš vecākiem, kam savu bērnu sirdsizkopšana rūp”, Chr. Schönberg, Jelgavā, 1871, 4. lpp.
[2] http://laukos.la.lv/neimane-cik-drosa-veselibai-ir-latvija-noperkamo-putnu-gala/http://laukos.la.lv/neimane-cik-d…
[3] Latvijas Republikas Dzīvnieku aizsardzības likums. http://likumi.lv/doc.php
***
Raksts veltīts Dzīvnieku aizsardzības dienai 2017. gada 4. oktobrī un sākotnēji publicēts Delfi.lv.
Paldies