Nesen portāls Satori.lv publicēja manu rakstu “Zvēri nāk”, kas radās, pārdomājot ik gadu oktobra sākumā atzīmēto Dzīvnieku aizsardzības dienu un novembra sākumā notiekošo “stāsta turpinājumu” – Pasaules vegānisma dienu. Tā visa sakarā centos izcelt dažas kontūras un zīmīgas detaļas mūsdienu situācijai, kurā (pārējo) dzīvnieku aizstāvībai tiek pievērsta tik liela uzmanība kā nekad iepriekš, turklāt ne bez pamata. Tas viss lielā mērā ar mērķi pievērst tēmai to cilvēku uzmanību, kas mēdz publiski izteikties par sociāli nozīmīgām tēmām, kas mēdz neklusēt netaisnības priekšā. Pēc raksta pabeigšanas sapratu, ka vēl derēja minēt faktu, ka tiek atvērtas vegāniem piemērotas ēdināšanas iestādes, veidoti dzīvniekiem draudzīgas kulinārijas blogi un gan jau vēl šo to.

Kā iepriecinošu rezultātu varu minēt to, ka ar mani sazinājās kāda žurnāla redaktore, kuru “pārliecināja mans raksts”. Atliek cerēt, ka turpmāk viņa arī veicinās ar šo tēmu saistītas informācijas publiskošanu un apspriešanu. Tāpat atļaujos cerēt, ka ir vēl citi cilvēki, kas necentās vai nevēlējās sazināties, taču pēc raksta izlasīšanas tēmu pārdomāja un turpmāk par to vairāk interesēsies vai zinošāk izteiksies, neatkarīgi no tā, ar kādu tieši nostāju.

Kadrs no René Laloux animācijas īsfilmas

Kadrs no René Laloux animācijas īsfilmas “Les Escargots” (1965)

Pēdējā laikā tviterī norisinājušās vairākas garas un visai saraustītas sarunas (neizbēgama Twitter blakne) par dzīvnieku tiesību ideju un vegānu pasauli kā tās īstenojumu. Diemžēl nereti uz nopietnas nots sāktās tēmas tiek nobeidzinātas, cenšoties tās novest līdz kādam absurdam secinājumam vai uzrādot neskaidrības, kas rodas, kad ideju cenšas skatīt visplašākā veidā. Pat diskusijām skarot komplicētākas tēmas, tas bieži notiek nevis ar nopietnību un iedziļināšanos, bet kā spēlējoties: “nu, ko dzīvniekmīļi atbildēs uz šo āķīgo jautājumu, hohoho?!” un paliek spriedelēšanas līmenī. Nepamet sajūta, ka ķiķināšana fonā nav dzirdama tikai tāpēc, ka Twitter pašlaik līdz mums nogādā tikai caur klaviatūru pateikto.

Interesanti, vai iesākumā arī LR Dzīvnieku aizsardzības likumu un tā ievadu ar nu jau bezmaz slaveno tekstu “cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku aizsardzību aizsardzību [un] cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt)” apsmēja? No tā taču arī tad izriet “Jā, jā, cienīsim arī baktērijas!” un “tad jau arī zaķis no vilka mežā jāsargā, muahahaha?”. Tādas pārdomas rodas, redzot, kā uz dzīvnieku tiesību ideju reaģē it kā izglītoti, iejūtīgi, domājoši cilvēki, kas nereti apšauba sabiedrībā pastāvošus, bet novecojušus un aplamus priekšstatus.

Mazliet par minēto likuma ievadu: šādi juridiski ne-saistoši, bet vadlīnijas iezīmējoši likuma ievadi esot reta parādība. Atšķirībā no “sasvītrotā”, ar aizsardzības izņēmumiem pieblīvētā un uz dzīvnieku izmantošanu orientētā likuma satura, preambulā paustās vispārīgās prasības lieliski sader arī ar dzīvnieku tiesību un vegānisma ētisko ievirzi. Ja šajās prasībās teikto mēs uztvertu nopietni un nevadoties pēc personiskas ieinteresētības dzīvnieku izmantošanā  (garšo desa, patīk medīt, mīlu kažokādas, tirgoju jērus utt.), bet, ņemot vērā dzīvniekus kā sajūtošus indivīdus, tad likuma saturs būtu pilnīgi citāds – saskanīgs ar pasaules skatījumu, kurā dzīvnieki nav cilvēka rīcībā “nodotas” patērējamas lietas.

Ir taisnība, ka dažādas dzīvnieku tiesību ilgtermiņa konsekvences šobrīd ir neskaidrību līmenī. Tomēr nevajadzētu ignorēt, ka ir ārkārtīgi daudz ikdienas gadījumu, kad ir skaidrs, kā varam rīkoties saskaņā ar dzīvnieku tiesību ideju – pārtraucot atbalstīt šo dzīvnieku nepamatotu nogalināšanu, nepamatotu pakļaušanu un nepamatotu izmantošanu. Tas ir relatīvi viegli – nesalīdzināmi vieglāk nekā dzīvniekiem ir tas, kas ar viņiem mūsdienu industrijās notiek. Novēlu mums visiem spēt un gribēt saskatīt, ko varam lietas labā darīt, samierināties ar to, ko pašlaik nevaram ietekmēt, kā arī atšķirt pirmo no otrā.

Y U NO AR

“Tātad, biedri, kāda patiesībā ir mūsu dzīve? Atzīsim nu: mūsu dzīve ir nožēlojama, pūliņu pilna un īsa. Mēs piedzimstam, mums dod vienīgi tik daudz barības, lai mēs neizlaistu garu, un tiem no mūsu vidus, kas spējīgi, liek strādāt līdz vispēdīgajam spēka ato­mam; un tai pašā mirklī, kad mūsu lietderība ir galā, mūs pretīgā nežēlībā nokauj. (..) Dzīvnieka dzīve ir posts un verdzība: tā ir tīra patiesība.
Džordžs Orvels, “Dzīvnieku ferma”

Attēls: http://www.delaval.lv/-/Risinjumi–Produkti/Milking/Systems/Rotaries/

Jāatzīst, biju mazliet pārsteigts, izlasot LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga pārdomas par vistu labturību. Viņš pat visai detalizēti apraksta olu industrijas aizkulises, kurās (kā jebkurā lopkopības nozarē) dzīvnieks ir vispirms kāda produkta ražošanas mašīna – “dzīva lieta” un tikai pēc tam mazliet arī indivīds ar savām interesēm:

Gan jau esam redzējuši sižetus par putnu fabrikām, kur inkubatorā izperinātos cālēnus saliek niecīgos būros, no kuriem tie vairs neiziet, iekāms no viņiem ir paņemts viss, ko var paņemt. Olas uz pannas, gaļu katlā, spalvas spilvenos, galvas un kājas – nezinu – varbūt kažokzvēriem citos sprostos. Pat mēslus pārdod mazdārziņu kopējiem.

Vanags arī atzīst, ka starp dzīvnieku un cilvēku ekspluatēšanas psiholoģiskajiem un ekonomiskajiem mehānismiem pastāv cieša saistība, uz ko mēdz norādīt arī sociologi dzīvnieku tiesību ētikas kontekstā (piem., D.Naiberts).

Ja, pērkot olas, iedomājamies par vistām, nākamreiz varbūt iedomāsimies par cilvēkiem.

Viņš velk paralēles ar godīgās tirdzniecības jeb fair-trade kustību, kura patērētājus aicina padomāt par produktu reālajiem radītājiem un samaksāt vairāk, vienlaikus neatbalstot uzņēmumus, kas ir mazāk godīgi pret saviem darbiniekiem. Tādējādi arī vistas tiek pielīdzinātas šiem strādniekiem, kas pelnījuši pienācīgu atalgojumu – vismaz nedaudz labāku dzīves apstākļu formā.

Sev mēs ar to pērkam izejas biļeti no savstarpējas izmantošanas apburtā loka, kurā ik mirkli pasaulē dzimst baismīgi daudz ciešanu.

Taču varētu nebūt tik vienkārši. Samaksājot par “laimīgāku vistu” olām (nerunājot par to, ka šis nošķīrums ir diskutabls), iespējams, sirdsapziņu urdošā problēmas būtība – rūpes par šo dzīvnieku labklājību – tiek noklusināta, atlikta, paslēpta zem šķietami ārstējoša plākstera. Varbūt piemaksāšana “laimīgajām vistām” ir drīzāk nevis “izejas biļete no izmantošanas apburtā loka”, bet gan indulgence, vainas un grēku izpirkšanas mēģinājums, ļaujoties vieglam pašapmānam ar domu “vismaz kaut kas!”.

Jo mēs varam arī paveikt daudz vairāk jau tagad un bez lieliem ieguldījumiem.

Tomēr nesteidzieties mest ar akmeni, es pilnībā piekrītu, ka arī mazās lietas nav nicināmas, ar kaut ko jau ir jāsāk:

Ja esmu ieraudzījis īsto virzienu, bet vēl nespēju tajā lidot vai skriet, tad varu kaut vai nogulties uz to pusi.

Turēsim Vanaga kungu pie vārda un vēlēsim, lai tiešām izdodas, ja ne ar lidošanu, tad vismaz saskatīšanu, ka vegānisms nebūt nav raķešu zinātne, bet pārdomāts veids kā labāk izturēties pret visu sugu būtnēm, nekaitējot arī sev.

.

Pievienoju minētajam rakstam arī komentāru:

Patīkami, ka Vanaga kungs saskata gan problēmas pamatotību, gan plašāku kontekstu attiecībās ar pārējiem – mazspalvotajiem divkāju dzīvniekiem.

Gribētos, lai, raugoties šajā virzienā, tiktu saskatīts vēl vairāk – tas, ka dzīvnieku izmantošana pārtikas ieguvei ir ētiski problemātiska ne vien detaļās (sprostu lielums, kaušanas metodes utt.), bet arī kopumā.  Risinājums ir nevis “lielāki sprosti”, bet gan “tukši sprosti”.
Veselības speciālisti aizvien drošāk atzīst, ka dzīvnieku miesas un teļa zīdīšanai “domātā” govs piena lietošana pārtikā nav obligāta vajadzība. Arī vides aizstāvji uz to aicina, jo lopkopība ir viens no lielākajiem planētas piesārņojuma cēloņiem.
Ja tā ir taisnība (par ko aicinu visus pārliecināties pašiem), jāsecina, ka dzīvnieku izmantošana lopkopībā ir vardarbība un netaisnība bez pamatota iemesla. Jo “man garšo”, “tā ir pierasts” vai “tā ir ērtāk” nav nopietni iemesli, lai kādu pakļautu ciešanām vai nonāvētu.

Dzīvojot no paaudzes paaudzē pārņemtu ieradumu inercē, mēs mēdzam nepamanīt, kādas ciešanas un ļaunumu nodarām pašiem neaizsargātākajiem. Taču, pārtraucot iesaistīties dzīvnieku izmantošanā, uz viņiem sākam skatīties vairs ne kā uz numurētiem bezvārda resursiem, ko ekspluatēt pēc saviem ieskatiem, bet kā uz respektējamiem indivīdiem. Pat ja tas samazina mūsu komforta zonu. Turklāt, cilvēkam pārtraucot patērēt dzīvniekus, ik gadu tiek saudzēti vairāki desmiti dzīvību. Jā, atsevišķas ikdienas izvēles pasauli neizmainīs, bet aiztaupīs ciešanas daudzām konkrētām būtnēm. Arī šajā gadījumā cilvēkam “tas ir mazs ieguldījums, bet svarīgs pavērsiens.”

Vai tas izbrīnītu daudzus kristiešus, ja mūsdienās Kristus iestātos arī pret dzīvnieku nepamatotu ekspluatēšanu un būtu vegāns? Manuprāt, katram, kas augstu vērtē labestību un nevardarbību, neizbēgami ir jāskatās, jādomā un jārīkojas šajā virzienā.

Kādā draugu portāla domubiedru grupā parādījās šis poļu mākslinieka Pāvela Kučinska darbs, par ko mazliet uzrakstīju, dziesma jau gan tā pati vecā.
Pirmais, par ko ilustrācija liek domāt, ir t.s. dubultā morāle mūsu attieksmē pret dažādām sugām jeb sudzisms. Pret vieniem dzīvniekiem izturamies kā pret savējiem, VIŅI nereti tiek uztverti kā ģimenes locekļi, bet vienlaikus pret citu sugu būtnēm – kā jau pret lopiem. TIE taču tikai resursi, TIE domāti nobarošanai, kaušanai, ēšanai, pārstrādei zābakos, zeķēs un ādas vestēs. Atšķirībā no cilvēkiem un “ģimenes mīluļiem”, ko uztveram kā indivīdus un personības, pārējie pamatā ir līdzekļi konkrēta labuma (pārtikas, apģērba, darbaspēka) ieguvei. Kā rīki instrumentu kastē tie mūsu uztverē un kūtī sakārtoti ne vien pēc izmēra un sugas, bet arī pēc pielietojuma un vērtības – sākot ar zirgu un govi, kam pat varbūt ir piešķirti vārdi, un beidzot ar cāļiem, kurus (saskaņā ar tautas parunu) tikai rudenī esot vērts skaitīt.
Lai gan, ja jautājam, kāpēc tāds nošķīrums, labākā atbilde, pie kā varam nonākt, ir – vieniem paveicies vairāk, otriem mazāk. Vai nošķīrums “mīļojamie un ēdamie” iztur nopietnas pārdomāšanas kritiku, lai to turpinātu atbalstīt? Vai tomēr gan vieni, gan otri nebūtu vienlīdz cienāmi?

Otra lieta – gribam turēt kaķus un suņus? Visticamāk kādam būs jāmirst, lai viņus pabarotu. Vai nebūtu prātīgāk pārtraukt šo dzīvnieku vairošanu? Viņi taču tāpat ir pirms gadu tūkstošiem piejaucēti, paaudzi pēc paaudzes apzināti vai neapzināti pārveidojot, pielāgojot mūsu vēlmēm – īsinot kājeles, pagarinot vilnu, saplacinot sejas, galu galā padarot nespējīgus patstāvīgai dzīvei.
Un, pat ja viņus varētu barot, nenogalinot citus, attiecībā pret kaķiem un suņiem situācija jau praktiski tāda pati kā ar lopkopības dzīvniekiem – pirms gadu tūkstošiem esam viņus paņēmuši no dabiskās vides un tagad vairojam, turam, “uzlabojam”, pārdodam – tāpat kā cūkas, govis, vistas utt. Un sev sakām, ka tam viņi esot paredzēti.

Vegānisma jēdziens ir salīdzinoši jauns, tādēļ skaidrojumi un viedokļi par to mēdz būtiski atšķirties, turklāt reti kurā latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā šis vārds vispār ir atrodams.

Īsumā: vegānisms ir mērķtiecīga neiesaistīšanās dzīvnieku izmantošanā.

Ja gribam runāt par vegānismu nopietni, ir jāsaprot un jāvienojas, ko ar to īsti domājam, jo medijos un citur vegānisms līdz šim nereti tiek pārprasts, skaidrots ļoti šauri* un sabiedrībā šāda izpratne arī nostiprinās. Ja vegānismu apraksta kā specifisku uztura režīmu un nepaskaidro, kāpēc cilvēki izvēlas kļūt par vegāniem, nav brīnums, ka daudzi to uzskata par kaprīzi, diētu svara nomešanai vai māņticīgām muļķībām. Kaut arī lielākā daļa dzīvnieku, kurus mēs izmantojam, ir lopkopības dzīvnieki, vegānisms attiecas ne vien uz pārtikas izvēli, bet arī apģērba izcelsmi, izklaidi un pasaules skatījumu plašā nozīmē.

Iespējams, cilvēkus vairāk uzrunā apelēšana pie emocijām un bažas par sabiedrības veselību un labklājību, tomēr balstīt vegānismu uz šādiem argumentiem var izrādīties slideni.

Reizēm tiek minēti ekoloģijas apsvērumi, kāpēc būtu prātīgi atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas, taču vides problēmu risināšana neprasa pārtraukt dzīvnieku izmantošanu – var taču ieviest tehnoloģijas, lai mazinātu kaitējumu videi, vienlaikus turpinot lopkopību.

Par ietekmi uz veselību uztura speciālistu vidū ir dažādi viedokļi, taču, ja vegānismu balsta tikai uz veselības apsvērumiem, var iebilst: “Vai tad arī meža dzīvnieku gaļa, medus vai paniņas ir tik kaitīgi? Visu ar mēru un būs labi!”. Arī tad vegānismu var apiet.

Ētiskais aspekts – morāls pienākums respektēt dzīvnieku intereses ir vegānisma vienīgais nepieciešamais un pietiekamais nosacījums – vienīgais, bez kura vegānisms nevar pastāvēt un vienīgais, ar kuru var pietikt bez citu aspektu papildinājuma.

Vienlaikus – vegānisma ētiskais pamatojums var ietvert arī rūpes par savu veselību (nekaitēt sev), un rūpes par vidi un planētas resursu saprātīgu tērēšanu (no tā atkarīga visu planētas iemītnieku labklājība).

Daži internetā un citur sagramstīti formulējumi:

• Vegānisms ir pirmais solis, izrādot cieņu sajūtošām būtnēm.
• Vegānisms ir dzīvnieku tiesību ievērošanas pamats un “mugurkauls”.
• Vegānisms ir cieņas un pieklājības minimums pret dzīvniekiem, nevis šķīstības vai svētulības maksimums.
• Vegānisms ir taisnīga izturēšanās pret visām būtnēm, nevis laipnība, ko sniedzam kā ziedojumu.
• Būt vegānam nozīmē atzīt, ka arī pārējie dzīvnieki ir nevis lietas, kuru vērtība atkarīga no derīguma mums, bet morāli respektējami indivīdi.
• Būt vegānam nozīmē noraidīt dzīvnieku izmantošanu visos dzīves aspektos – nevis tikai nelikt tos uz šķīvja.
• Vegāni noraida ne vien cilvēku, bet arī citu būtņu paverdzināšanu, izmantošanu un nogalināšanu, lai cik “humāna” tā būtu.
• Vegānisms ir mazākais, ko varam darīt, ja respektējam dzīvnieku intereses.
• Vegānisms ir sirdsapziņas balss, kas saka, ka mūsu planētu apdzīvo ne tikai cilvēki, bet arī citas būtnes, kuru dzīvība, vēlmes un ciešanas ir tikpat īstas kā mūsu.
• Vegānisms kā nevardarbīga pretošanās: vegāni noraida domu, ka dzīvnieki ir izmantojami kā lietas, un uzskata visas sajūtošas būtnes par tādām, kam ir morālas tiesības nebūt par cilvēku īpašumu vai resursiem.
• Vegānisms ne vien mazina ciešanas un kaitējumu, bet palīdz atbrīvoties no pasaules skatījuma, kurā pret dzīvniekiem izturas kā pret lietām.

Paldies, ka lasīji.

* PAPILDINĀTS: Kopš 2012. gada sākuma Tezaurs.lv vegānisma definīcija ir daudz izvērstāka un atbilstošāka tam, kā paši vegāni to formulē:

Kustība, kuras dalībnieki uzskata par morālu pienākumu respektēt dzīvnieku intereses un tādēļ ne tikai nelieto uzturā nekādu dzīvnieku izcelsmes pārtiku — ne gaļu un zivis, ne arī olas un piena produktus, bet arī neizmanto dzīvnieku izcelsmes apģērbu un citādi mērķtiecīgi neiesaistās dzīvnieku izmantošanā.

 

Pirms nedēļas naktī biju nokļuvis kādā Polijas benzīntankā. Stāvlaukumā piestāja smagais auto, kas, kā varēja noprast pēc īdēšanas, veda govis uz kautuvi. Caur šķirbām konteinera sānos rēgojās nemierīgi ķermeņi un pēc brīža “prece” sāka dauzīt dzelzs sienas.

Ja tu tici, ka šādas lietas var notikt “humāni” un “iejutīgi”, lūdzu, pārbaudi, vai tu patiešām esi nomodā.