• 20 bieži uzdoti jautājumi par dzīvnieku tiesībām

Your Child Or The Dog?Gerija Frensiones grāmatā „Ievads dzīvnieku tiesībās: Jūsu bērnu vai suni?” saistoši un vienkāršā veidā pastāstīts, kāpēc mūsu pašreizējā attieksme pret dzīvniekiem ir uzskatāma par „morāli šizofrēnisku” un kā mums būtu jāizturas pret dzīvniekiem, ja vēlamies viņus aizsargāt un tiešām cienīt viņu intereses.

Diskusijās par ētisku attieksmi pret dzīvniekiem parādās visai dažādi jautājumi saistībā ar dzīvnieku ēšanu/neēšanu, medīšanu, izmantošanu eksperimentiem, sportam u.tml. Parasti tos aplūko arī autori, kas raksta par dzīvnieku tiesībām, tostarp Frensione. Viņš minētās grāmatas nobeigumā pievienojis atbildes uz šajā sakarā bieži uzdotajiem jautājumiem.

Frensiones secinājumi lielākajai daļai sabiedrības liktos radikāli, jo tie pieprasa īpaši nopietni aplūkot ikvienu dzīvnieku izmantošanas veidu un galu galā – kļūt par vegāniem. Viņaprāt, problēmas pamatā ir fakts, ka dzīvniekus uzskatām par mūsu īpašumu – tādēļ tie tiek pakļauti visdažādākajām cilvēku vēlmēm un iegribām, līdzīgi kā jebkurš cits īpašuma veids, ko varam saražot, pārdot, mainīt, patērēt un iznīcināt. Ja mums rūp, lai dzīvnieku intereses tiktu respektētas, pirmkārt, ir jāatzīst viņu tiesības nebūt par kāda īpašumu. Un tas nozīmē vegānisma atbalstīšanu – atteikšanos no dzīvnieku ekspluatācijas jebkādā veidā. Frensione šo pieeju dēvē par abolicionismu (atcelšana, pārtraukšana) – pēc analoģijas ar kustību par verdzības atcelšanu 19. gs. ASV.

Grāmatu var apskatīt arī books.google.lv.

Jautājumu saraksts:

[1.] Pieradinātie dzīvnieki, piemēram, cūkas, govis un laboratoriju žurkas, neeksistētu, ja mēs tās nebūtu „laiduši pasaulē”. Vai tas nenozīmē, ka drīkstam izmantot šos dzīvniekus kā resursus savām vajadzībām?

[2.] Tiesības ieviesa cilvēki. Kāpēc tās jāattiecina uz dzīvniekiem?

[3.] Vai arī mīļdzīvnieku (pets) turēšana ir pretrunā ar dzīvnieka tiesībām netikt uzskatītam par lietu?

[4.] Ja uzskatām, ka dzīvnieku kā resursu izmantošana būtu jāpārtrauc, vai tas nenozīmē, ka par dzīvniekiem rūpējamies vairāk nekā par slimajiem cilvēkiem, kurus varētu izārstēt, pateicoties eksperimentiem ar dzīvniekiem?

[5.] Vai tas, ka cilvēki izmanto dzīvniekus, nav „tradicionāli” un „dabiski” un tāpēc morāli attaisnojami?

[6.] Ja mēs nebūtu izmantojuši dzīvniekus, mēs nedzīvotu tādā sabiedrībā, kādā dzīvojam. Vai tas nenozīmē, ka dzīvnieku izmantošana ir morāli attaisnojama?

[7.] Vai pielīdzinot sudzismu rasismam un seksismam, citu rasu pārstāvji un sievietes netiek pielīdzināti dzīvniekiem?

[8.] Hitlers bija veģetārietis – par ko tas liecina?

[9.] Kur novilkt robežu, kam piešķirt tiesības? Vai arī kukaiņiem ir tiesības?

[10.] Vai cilvēkiem, kas nav justspējīgi, piemēram, tie, kam ir neatgriezeniski traumētas smadzenes, arī ir tiesības netikt izmantotiem par resursiem?

[11.] Ja gribam izturēties pret līdzīgām interesēm līdzīgi un atzīstam, ka dzīvniekiem ir tiesības nebūt par kāda īpašumu, tad arī aborti būtu jāaizliedz?

[12.] Ja kļūsim par veģetāriešiem, neizbēgami tiks nodarīts kaitējums dzīvniekiem – audzējot dārzeņus. Kāda ir atšķirība starp dzīvnieku audzēšanu nogalināšanai un nejaušu nonāvēšanu, kas ir zemkopības neizbēgama daļa?

[13.] Vai atbalstot dzīvnieku tiesības, nebūtu jāatsakās no dažādiem medikamentiem un procedūrām, kas izstrādāti, pateicoties eksperimentiem ar dzīvniekiem?

[14.] Vai varam paļauties, ka centieni padarīt dzīvnieku izmantošanu „humānāku” novedīs pie tā, ka tiks atzītas to tiesības nebūt par resursiem, un līdz ar to tiks pārtraukta dzīvnieku izmantošana?

[15.] Vai likumi par apdraudētajām dzīvnieku sugām būtiski neizmaina dzīvnieku kā īpašuma statusu?

[16.] Ja dzīvniekiem būtu tiesības, vai tas nenozīmētu, ka par dzīvnieku nogalināšanu būtu jāsoda tikpat bargi kā par cilvēku nogalināšanu?

[17.] Ja dzīvniekiem būtu tiesības, vai tas nenozīmētu, ka mums jāiejaucas gadījumos, kad dzīvnieki nogalina viens otru vai, ka mums būtu jāsargā dzīvniekus no jebkāda kaitējuma?

[18.] Vai jautājums par to, ka dzīvniekiem jāpiešķir tiesības nebūt par kāda īpašumu, nav atkarīgs no katra atsevišķa cilvēka viedokļa? Kādas gan cilvēkiem var būt tiesības teikt, ka otrs drīkst ēst gaļu vai citus dzīvnieku izcelsmes produktus, vai mācīt, kā izturēties pret dzīvniekiem?

[19.] Vai dzīvnieku tiesību pozīcija nav “reliģiozs” skatījums?

[20.] Protams, ka dzīvniekiem nodarītās ciešanas ir briesmīgas, un mums nevajadzētu izmantot dzīvniekus “nenozīmīgiem” mērķiem, piemēram, izklaidei, taču, kā gan varam cerēt, ka cilvēki pārtrauks ēst gaļu?


Gerijs Frensione: bieži uzdotie jautājumi

Šajā pielikumā vēlos aplūkot vairākus ar dzīvnieku tiesībām saistītus jautājumus, ar kuriem esmu saskāries gadu gaitā. Tie ir jautājumi, kas tiek uzdoti atkal un atkal diskusijās dažādās pasaules vietās un ko uzdod gan jurisprudences, medicīnas, veterinārijas un citi studenti, gan cilvēki, kas zvana uz radioraidījumiem, gan žurnālisti, gan arī kaimiņi dārza ballītē. Šo jautājumu apskatīšana palīdz labāk saprast, kā dzīvnieku tiesību teorija, ko esmu izvirzījis šajā grāmatā, ir attiecināma uz dažādām konkrētām situācijām.


1. jautājums:
Pieradinātie dzīvnieki, piemēram, cūkas, govis un laboratoriju žurkas, neeksistētu, ja mēs tās nebūtu „laiduši pasaulē”. Vai tas nenozīmē, ka drīkstam izmantot šos dzīvniekus kā resursus savām vajadzībām?

Atbilde: Nē. Tas, ka kāda būtne eksistē kaut kādā ziņā mūsu dēļ, nedod mums tiesības izrīkoties ar šo būtni kā ar resursiem. Ja tā būtu, tad mēs varētu izmantot arī savus bērnus kā resursus. Galu galā tie neeksistētu bez mūsu palīdzības – sākot ar lēmumu ieņemt bērnu, un beidzot ar lēmumu neveikt abortu. Un, kaut arī mums ir kaut kāda rīcības brīvība attiecībā uz to, kā izturamies pret saviem bērniem, tomēr pastāv ierobežojumi: mēs nevaram pret tiem izturēties tā, kā izturamies pret dzīvniekiem. Mēs nedrīkstam tos pakļaut jeb paverdzināt, pārdot tos prostitūcijā vai tirgot to orgānus. Mēs nedrīkstam tos nogalināt. Patiešām – tā ir pieņemta norma, ka, laižot bērnu pasaulē, vecāki uzņemas atbildību rūpēties par bērnu un to neizmantot.

Jāņem vērā, ka savulaik viens no melnādaino paverdzināšanas attaisnojumiem bija tas, ka daudzi no vergiem neeksistētu, ja nepastāvētu verdzība. Pirmie vergi, kas tika aizvesti uz ASV, tika piespiesti vairoties, un to bērni tāpat kā vecāki tika uzskatīti par īpašumu jeb saimnieka mantu. Kaut arī šāds pamatojums šobrīd šķiet smieklīgs, tas parāda, ka nevaram vispirms pieņemt par likumīgu cilvēku vai dzīvnieku uzskatīšanu par īpašumu un tikai pēc tam jautāt, vai drīkstam apieties ar īpašumu kā ar īpašumu. Atbilde jau būs iepriekš noteikta. Mums, drīzāk, vispirms ir jājautā, vai cilvēku (vai dzīvnieku) uzskatīšana par īpašumu ir morāli attaisnojama.


2. jautājums:
Tiesības ieviesa cilvēki. Kāpēc tās jāattiecina uz dzīvniekiem?

Atbilde: Gluži tāpat, kā cilvēka vai dzīvnieka morālo statusu nenosaka tie, kas palīdzējuši šim cilvēkam vai dzīvniekam nākt pasaulē, arī morāles jēdzienu attiecināšana uz šīm būtnēm nav atkarīga no tā, kas šo jēdzienu ieviesis. Ja „labumi” attiektos tikai uz tiem, kas morāles idejas ieviesuši, tad lielākā daļa cilvēces joprojām atrasos ārpus morāles sfēras. Tiesības, kādas mēs tās saprotam, sākotnēji tika radītas kā bagāto balto vīriešu (zemes īpašnieku) interešu aizsardzības veids; patiešām – lielāko daļu morāles principu izstrādāja priviliģēti vīrieši, citu priviliģētu vīriešu labuma vārdā. Laika gaitā mēs sapratām, ka vienlīdzīgas izturēšanās princips pieprasa, lai mēs līdzīgos gadījumos izturētos līdzīgi un pēc tam attiecinājām tiesības uz pārējiem cilvēkiem. Pieņemot vienlīdzības principu, sapratām, ka ir nepieņemami, ja kāds cilvēks atrodas cita īpašumā. Ja vēlamies vienlīdzības principu attiecināt arī uz dzīvniekiem, mums jāattiecina arī uz dzīvniekiem tiesības nebūt par kāda resursiem jeb īpašumu.

Nav būtiski, vai dzīvnieki paši ir ieviesuši tiesības, ne arī tas, vai tie spēj saprast, ko nozīmē tiesības. Mēs neprasām no cilvēkiem, lai tie spētu saprast tiesības vai tās ieviest. Piemēram, cilvēki ar nopietniem garīgiem traucējumiem varētu nesaprast, kas ir tiesības, taču tāpēc vien mēs nesakām, ka drīkstam tos izmantot kā resursus.


3. jautājums:
Vai arī mīļdzīvnieku (pets) turēšana ir pretrunā ar dzīvnieka tiesībām netikt uzskatītam par lietu?

Atbilde: Jā, tā nav saderīga. Mīļdzīvnieki tiek uztverti kā mūsu īpašums. Suņi, kaķi, kāmji, truši un citi dzīvnieki tiek masveidā „ražoti” kā preces fabrikā, bet putnus un eksotiskos dzīvniekus sagūsta savvaļā un transportē garus ceļa gabalus, bet brauciena laikā daudzi iet bojā. Pret mīļdzīvniekiem tirgotāji mēdz izturēties kā pret jebkuru citu preci. Kaut arī daļa no mums izturas labi pret saviem mīluļiem, daudz ir tādu, kas izturas slikti. ASV lielākā daļa suņu pie saimniekiem nodzīvo mazāk kā divus gadus, līdz nonāk patversmē vai pie citiem saimniekiem; vairāk nekā 70% cilvēku, kas paņem dzīvniekus, tos aizdod kaut kur citur, atstāj patversmē vai vienkārši pamet. Mēs zinām šausmu stāstus par kaimiņu suņiem, kas, piesieti īsā ķēdē, pavada mūžu vienatnē. Mūsu pilsētas ir pilnas ar klaiņojošiem kaķiem un suņiem, kas vada nožēlojamas dzīves, cieš badu, salu, slimo vai tiek mocīti. Daļa cilvēku, kas apgalvo, ka mīl savus mīluļus, tos bez sirdsapziņas pārmetumiem sakropļo, nogriežot tiem ausis vai astes.

Jūs varat izturēties pret savu mīluli kā pret ģimenes locekli un uzskatīt to par dārgāku nekā ir tā vērtība naudas izteiksmē, varat uzskatīt, ka tam ir tiesības netikt izmantotam par resursiem kāda nolūkam. Taču, neskatoties uz to, vai nolemjat pakļaut sitieniem suni dresūras nolūkos, vai turat kaķi pusbadā, lai tas cītīgāk medītu peles noliktavā, vai nolemjat nogalināt dzīvnieku, jo tā turēšana ir pārāk neizdevīga, jūsu lēmumus aizsargās likums. Likuma priekšā varat novērtēt savu īpašumu, kā vien vēlaties. Līdzīgi, kā varat izvēlēties – tīrīt savu auto regulāri vai ļaut tam sarūsēt. Izvēle ir jūsu. Ja vien veicat minimālo auto aprūpi, lai tas var iziet tehnisko apskati, jebkurš cits lēmums saistībā ar to, tai skaitā, vai nodot auto metāllūžņos vai nē, ir jūsu darīšana. Ja vien sagādājat minimālo barību, ūdeni un pajumti savam mīļdzīvniekam, jebkurš cits lēmums, izņemot mocīšanu bez nopietna iemesla, ir jūsu darīšana, tai skaitā – atdot dzīvnieku patversmē vai nē, vai arī nogalināt to ar veterinārārsta palīdzību.

Pirms daudziem gadiem pieņēmu savā aprūpē studiju biedra kāmi. Kādu nakti kāmis izrādījās saslimis, un es zvanīju uz veterināro klīniku. Veterinārs teica, ka par šādu ārkārtas vizīti būs jāmaksā vismaz 50 dolārus un jautāja, kāpēc gan gribu tērēt tādu naudu, ja zooveikalā „jaunu” kāmi var nopirkt par 3 dolāriem. Galu galā es kāmi pie veterinārārsta nogādāju, bet šis notikums bija viens no pirmajiem, kas ļāva man apzināties, cik lielā mērā dzīvnieki tiek pielīdzināti jebkurai citai precei.

Tā kā dzīvoju kopā ar septiņiem suņiem, kurus ļoti mīlu, šo tēmu uztveru visai nopietni. Kaut arī uzskatu savus mīluļus par ģimenes locekļiem, tie tomēr skaitās mans īpašums, un es drīkstētu kaut jau rīt tos nonāvēt. Neskatoties uz to, cik ļoti man patīk dzīvot kopā ar šiem suņiem, – ja uz pasaules būtu palikuši tikai divi suņi, es būtu pret viņu sapārošanu nevis pieļautu, lai cilvēkiem būtu vairāk „mīļdzīvnieku” un tādējādi saglabātos to kā īpašuma statuss. Patiešām – ikvienam, kam rūp suņi, vajadzētu apmeklēt „kucēnu fabrikas” („puppy mill”) – vietas, kur suņi tiek audzēti neskaitāmā daudzumā, un, kur ar tiem apietas kā ar preci, – ne vairāk, ne mazāk. Tur dzīvojošās suņu mātes tiek atkal un atkal padarītas grūtas, līdz to spējas radīt pēcnācējus izsīkst un  tās tiek nogalinātas vai pārdotas pētījumiem. Mums vajadzētu, protams, rūpēties par visiem pieradinātajiem dzīvniekiem, kas pašlaik eksistē, bet nevajadzētu turpināt to vairošanu, lai kāds varētu tos turēt savā īpašumā.

4. jautājums:
Ja uzskatām, ka dzīvnieku izmantošana par resursiem būtu jāpārtrauc, vai tas nenozīmē, ka par dzīvniekiem rūpējamies vairāk nekā par slimajiem cilvēkiem, kurus varētu izārstēt, pateicoties eksperimentiem ar dzīvniekiem?

Atbilde: Nē, protams, ka ne. Šis jautājums loģiski un morāli nav nošķirams no jautājuma: „Vai tie, kas atbalstīja verdzības atcelšanu, nerūpējās vairāk par vergiem nekā par vergturiem, kuru bizness bankrotētu, ja verdzība tiktu atcelta?”.

Jautājums nav par to, kurus mēs vērtējam augstāk vai par kuriem rūpējamies vairāk; jautājums ir par to, vai var būt morāli attaisnojami izmantot justspējīgas būtnes – cilvēkus vai pārējos dzīvniekus – kā preces vai kā tikai līdzekļus kādu mērķu sasniegšanai.


5. jautājums:
Vai tas, ka cilvēki izmanto dzīvniekus, nav „tradicionāli” un „dabiski” un tāpēc morāli attaisnojami?

Atbilde: Jebkura diskriminācijas forma cilvēces vēsturē ir tikusi aizstāvēta kā „tradicionāla”. Seksisms (dzimumu diskriminācija) bieži tiek attaisnots, sakot, ka sievietes tradicionāli ir bijušas pakļautas vīriešiem – „sievietes vieta ir mājās pie plīts!”. Lielākajā daļā sabiedrību laiku pa laikam arī verdzība ir uzskatīta par tradīciju. Taču no tā, ka kāda rīcība ir uzskatāma par tradicionālu, nav atkarīgs, vai šāda rīcība ir vai nav uzskatāma par morāli pieņemamu.

Līdzīgi kā atsaucoties uz tradīciju, ir cilvēki, kas mūsu izturēšanos pret dzīvniekiem sauc par „dabisku” un tāpēc morāli pieņemamu. Taču arī šajā gadījumā, ja kāda rīcība tiek nosaukta par dabisku, tā automātiski nekļūst pieņemama. Jebkura veida diskriminācija ir saukta ne tikai par tradicionālu, bet arī par dabisku. Turklāt šie abi jēdzieni nereti tiek uzskatīti par tādiem kā sinonīmiem. Reiz tika attaisnota verdzība, sakot, ka tā attēlo dabisko hierarhiju, kurā vergi ir zemāki par to saimniekiem. Tāpat reiz tika attaisnota sieviešu apspiešana, sakot, ka tas ir dabiski, ka vīrieši ir pārāki par sievietēm. Būtu diezgan jocīgi saukt mūsu izturēšanos pret dzīvniekiem kā precēm par dabisku jebkurā šī vārda nozīmē. Mēs esam izveidojuši pilnīgi NEdabisku vidi un lauksaimniecību, lai izspiestu maksimāli daudz labumu. Mēs veicam dīvainus eksperimentus, kuros transplantējam gēnus no dzīvniekiem cilvēkos un otrādi, mēs klonējam dzīvniekus. Nekas no tā nav saucams par dabisku. Tādi vārdi kā „dabisks” un „tradicionāls” ir tikai birkas. Tie nav iemesli vai pamatojumi. Ja kāds cenšas pamatot dzīvnieku pakļaušanu sāpēm un ciešanām, sakot, ka tas ir dabiski vai tradicionāli, tas parasti nozīmē, ka šis cilvēks nespēj citādi attaisnot savu rīcību.

Līdzīgas problēmas ir ar tradīcijām, kas izplatītas atsevišķās sabiedrības grupās. Piemēram, 1999. gada maijā kāda indiāņu cilts Vašingtonas štatā nogalināja pirmo pelēko vali septiņdesmit gadu laikā. Nogalināšana, kas tika veikta no motorlaivām ar metāla harpūnām, prettanku šaujamajiem un bruņas caursitošu munīciju, kā arī 310 000 dolāru finansējumu no valdības, tika pamatota ar faktu, ka vaļu medīšana šajā indiāņu ciltī bijusi tradicionāla. Taču tādā veidā var tikt (un tiek) attaisnota arī bērnu ģenitāliju apgraizīšana Āfrikā un mirušo vīriešu sievu sadedzināšana Indijā. Jautājums nav par to, vai konkrētā rīcība ir daļa no kultūras, jo jebkura rīcības forma ir daļa no kultūras. Jautājums ir par to, vai rīcība ir morāli attaisnojama.

Vēl ir arī tādi, kas saka, ka mēs drīkstam ēst dzīvniekus, jo tā dara arī citas sugas, tāpēc šāda rīcība uzskatāma par dabisku. Šādam uzskatam var atbildēt četros veidos – pirmkārt, kaut arī savvaļā daļa dzīvnieku ēd citus dzīvniekus, tomēr ir daudzi, kas to nedara. Daudzi dzīvnieki ir veģetārieši. Turklāt dabā pastāv daudz vairāk sadarbības nekā mūsu priekšstati par „nežēlīgo dabu” liek mums domāt. Otrkārt, tas, ka vieni dzīvnieki ēd citus, nav būtiski. Daļa dzīvnieku ir plēsēji un nespēj izdzīvot bez gaļas ēšanas. Mēs tādi neesam, mēs pavisam viegli varam iztikt bez gaļas un aizvien vairāk cilvēku uzskata, ka atteikšanās no dzīvnieku izcelsmes produktiem dotu labumu gan veselībai, gan videi. Treškārt, dzīvnieki dara visdažādākās lietas, ko mēs neuzskatām par morāli pieņemamām, ja to dara cilvēki. Piemēram, suņi mēdz kopoties un izkārnīties publiskās vietās. Vai tas nozīmē, ka mums vajadzētu darīt to pašu, jo tas ir dabiski? Ceturtkārt, interesanti, ka tad, kad mums ir izdevīgi, mēs norādām uz savu „pārākumu” pār citām sugām, taču citā gadījumā cenšamies uzsvērt cilvēka līdzību ar savvaļas dzīvniekiem.


6. jautājums:
Ja mēs nebūtu izmantojuši dzīvniekus, mēs nedzīvotu tādā sabiedrībā, kādā dzīvojam. Vai tas nenozīmē, ka dzīvnieku izmantošana ir morāli attaisnojama?

Atbilde: Nē. Pirmkārt, uzdodot šādu jautājumu, tiek pieņemts, ka mums nav bijušas iespējas rīkoties savādāk – neizmantojot dzīvniekus. Otrkārt, pat, ja šāda rīcība bija nepieciešama, lai izveidotos tāda sabiedrība, kāda tā ir šobrīd, tas pats attaisnojums varētu tikt izmantots saistībā ar jebkuru cilvēka rīcību. Piemēram, bez kariem, patriarhāta un citām vardarbības un ekspluatācijas formām sabiedrība nebūtu tāda, kāda tā ir šobrīd. Ja kāda rīcība ir izraisījusi kādam tīkamas sekas, tas nenozīmē, ka tāda rīcība ir morāli pieņemama. Mūsdienu amerikāņi nevarētu baudīt tādu labklājību, kādu tie bauda, ja nebūtu pastāvējusi verdzība, taču tāpēc vien mēs nesakām, ka verdzība ir morāli pieņemama. Treškārt, varētu norādīt, ka mūsdienu pasaule ar tās vardarbīgumu, piesārņojumu, nevienlīdzīgo resursu sadali un citām netaisnības izpausmēm ir mazāk tīkama, nekā varētu domāt.


7. jautājums:
Vai, pielīdzinot sudzismu rasismam un seksismam, citu rasu pārstāvji un sievietes netiek pielīdzināti dzīvniekiem?

Atbilde: Nē. Rasisms, seksisms, sudzisms un citas diskriminācijas formas ir līdzīgas tai ziņā, ka visām raksturīgs maldīgs uzskats, ka kāda morālei nebūtiska iezīme (rase, dzimums, suga) ir izmantojama, lai attaisnotu būtnes izslēgšanu no morāles sfēras vai, lai attaisnotu tās interešu ignorēšanu. Piemēram, sudzisms un verdzība ir līdzīgi tādā ziņā, ka gan dzīvnieku, gan vergu interesēs ir nebūt par kāda īpašumu jeb lietu, tomēr pret tiem izturas kā pret īpašumu jeb lietu, pamatojoties uz morālei nebūtiskiem kritērijiem. Neatzīt, ka dzīvniekiem ir šādas pamattiesības, jo tie ir dzīvnieki, būtu tāpat kā teikt, ka citu rasu paverdzināšana ir normāla lieta, jo, mūsuprāt, šī rase ir zemāk attīsta. Tie argumenti, ar kuriem tika attaisnota verdzība, un tie, ar kuriem tiek attaisnota dzīvnieku paverdzināšana, pēc ir struktūras ir līdzīgi: mēs izslēdzam no morāles sfēras būtnes ar interesēm, balstoties uz kādu atšķirību starp „mums” un „viņiem”, kaut arī šī atšķirība morālei ir nebūtiska. Dzīvnieku tiesību pozīcija ir tāda – ja uzskatām, ka dzīvnieku intereses ir morāli nozīmīgas, tad vienlīdzības princips pieprasa mums pārtraukt pret tiem izturēties kā pret lietām.

Šajā sakarā tiek uzdots arī jautājums par to, vai sudzisms ir „tikpat slikts” kā rasisms un seksisms vai citi diskriminācijas veidi. Taču diez vai būtu lietderīgi sarindot ļaunumus pēc tā, kurš lielāks. Vai tas, ka Hitlers nogalināja ebrejus, ir „sliktāk” par to, ka viņš nogalināja romus (čigānus)? Vai verdzība ir „sliktāka” par genocīdu? Vai seksisms ir „sliktāks” par verdzību un genocīdu, vai arī tas ir „sliktāks” par verdzību, bet ne tik slikts kā genocīds? Godīgi sakot, man nav īsti skaidrs, ko šie jautājumi nozīmē, bet pieļauju, ka cilvēki, kas tos uzdod, uzskata, ka viena apspiesto grupa ir „labāka” par kādu citu. Katrā ziņā ikviena no šīm diskriminācijas formām ir drausmīga un tās ir drausmīgas dažādā ziņā. Bet tām visām ir kas kopējs – to ietvaros attieksme pret cilvēkiem ir tāda kā pret lietām, kam nav interešu. Šajā ziņā visas šīs diskriminācijas formas ir ļoti līdzīgas citu sugu diskriminācijai jeb sudzismam, kā rezultātā pret dzīvniekiem izturamies kā pret lietām.

Visbeidzot, ir arī tādi cilvēki, kas domā šādi: ja sakām, ka dažiem dzīvniekiem ir attīstītākas prāta spējas nekā dažiem garīgi slimajiem, tad šie slimie cilvēki tiek pielīdzināti dzīvniekiem un tādējādi tiek izrādīta necieņa. Tomēr jau atkal – šis iebildums neattiecas uz  dzīvnieku tiesību pamatojuma būtību. Gadsimtiem ilgi mēs esam attaisnojuši izturēšanos pret dzīvniekiem kā pret resursiem, jo uzskatījām, ka tiem trūkst kādas cilvēkiem raksturīgas iezīmes. Taču dažiem dzīvniekiem piemīt šāda „īpaša” iezīme lielākā mērā nekā dažiem no mums, un dažiem cilvēkiem tā nepiemīt vispār. Lietas būtība – kaut arī kāda specifiska iezīme var būt noderīga dažādiem nolūkiem, vienīgā īpašība, kas nepieciešama, lai uz dzīvo būtni attiektos morāle, ir spēja just jeb justspēja. Mēs neizmantojam cilvēkus ar garīgiem traucējumiem kā resursus. Un, ja uzskatām, ka dzīvniekiem ir morāli nozīmīgas intereses, tad mums vajadzētu attiecināt vienlīdzīgas izturēšanās principu arī uz tiem. Dzīvnieku tiesību atbalstīšana nemazina cieņu pret cilvēkiem, bet gan vairo cieņu pret dzīvību kopumā.


8. jautājums:
Hitlers bija veģetārietis – par ko tas liecina?

Atbilde: Tas nozīmē tikai to, ka arī ļauni cilvēki mēdz būt veģetārieši. Šis jautājums nereti tiek balstīts uz aplamu spriedumu – Hitlers bija veģetārietis, un viņš bija ļauns, tātad veģetārieši ir ļauni. Staļins ēda gaļu, bet nebija taču nekāds eņģelis. Viņš ir atbildīgs par miljoniem nevainīgu cilvēku nāvi. Vai tas kaut ko tas liecina par gaļas ēdājiem? Protams, ka nē. Turklāt nav skaidrs, vai Hitlers tiešām bija veģetārietis. Un nacistu vēlme samazināt gaļas patēriņu bija nevis morāles apsvērumu vadīta, bet saistīta ar plašākiem mērķiem attiecībā uz „rases tīrības” saglabāšanu, ko gaļas ēšana varētu apdraudēt.

Varētu būt arī cita šī jautājuma versija – vai tas, ka nacisti atbalstīja dzīvnieku tiesības, nenozīmē, ka dzīvnieku tiesību teorija kā morāles teorija ir sagrauta, un, ka tā mazina cieņu pret cilvēkiem? Bet arī šāds jautājums ir absurds. Pirmkārt, tas balstās maldos, ka nacisti ir atbalstījuši dzīvnieku tiesības, kaut patiesībā nekas tāds nenotika. Dzīvnieku labturības likumi Vācijā ierobežoja vivisekciju, bet tiem nebija nekādas ietekmes uz sabiedrību un attieksmi pret dzīvniekiem kā pret resursiem. Galu galā, nacisti noslepkavoja miljoniem cilvēku un dzīvnieku Otrā pasaules kara laikā – tāda rīcība nav savienojama ne ar kādu tiesību atzīšanu. Teikt, ka nacisti atbalstīja dzīvnieku tiesības, ir tikpat maldīgi, kā uzskatīt, ka valsts atbalsta dzīvnieku tiesības, jo pastāv dzīvnieku aizsardzības likums.

Bet, ja tiešām nacisti būtu atbalstījuši dzīvnieku ekspluatācijas pārtraukšanu? Ko tas liecinātu par dzīvnieku tiesībām? Tas neliecinātu neko par to, vai dzīvnieku tiesību pozīcija ir pareiza vai aplama. Būtu jājautā – vai ir pamatoti argumenti, uz kuriem balstās ideja par dzīvnieku tiesībām? Nacisti arī īpaši atbalstīja laulības – vai tas nozīmētu, ka laulības pašas par sevi ir kaut kas amorāls? Tāpat nacisti uzskatīja, ka sportiskās aktivitātes ir nepieciešamas spēcīga rakstura izveidošanai. Vai tas nozīmē, ka sports ir amorāls? Jēzus sludināja, ka resursus jāsadala taisnīgi, arī Gandijs atbalstīja līdzīgu ideju, tāpat kā Staļins. Taču Staļins arī noniecināja cilvēka vērtību. Vai būtu jāsecina, ka centienos vairot taisnīgumu ir kāds morāls trūkums? Protams, ka nē. Atzīstot dzīvnieku interešu nozīmību, mēs  nemazinām cilvēka vērtību, tāpat kā nemazinām „normālo” cilvēku vērtību, cienot garīgi slimos.


9. jautājums:
Kur novilkt robežu, kam piešķirt tiesības? Vai arī kukaiņiem ir tiesības?

Atbilde: Es robežu novelku starp būtnēm, kas spēj just, un visu pārējo, jo tikai justspējīgām būtnēm var būt intereses, kuru pastāvēšana ir nepieciešams un pietiekams iemesls dalībai morāles sfērā. Vai insekti ir justspējīgi? Vai tie ir ar apziņu apveltītas būtnes, kas spēj piedzīvot sāpes un baudu? Es nezinu. Bet tas, ka skaidri nezinu, kur tieši novilkt robežu, neatbrīvo mani no pienākuma novilkt šo līniju kaut kur, nedz arī dod man brīvību izrīkoties ar dzīvniekiem pēc saviem ieskatiem. Kaut arī es varu nezināt, vai kukaiņi ir justspējīgi, es zinu, ka govis, cūkas, vistas, šimpanzes, zirgi, brieži, suņi, kaķi un peles spēj just. Turklāt, šobrīd ir plaši atzīts arī uzskats, ka zivis spēj just*. Pat, ja nezinu, kurā robežas pusē novietot kukaiņus, es neesmu brīvs no atbildības pret dzīvniekiem, par kuriem zinu, ka tie spēj just.

Nereti tie, kas uzdod šo jautājumu, uzskata – ja nezinām, kur novilkt kādu robežu morāles ziņā,  vai arī, ja tas izrādās sarežģīti, mums vajadzētu izvairīties no robežas novilkšanas vispār. Taču šāds uzskats ir aplams. Piemēram, cilvēktiesību sakarā ir daudz neskaidrību un nevienprātības. Daži uzskata, ka cilvēkiem ir tiesības uz veselības aprūpi un izglītību, ko valstij būtu jānodrošina, citi uzskata, ka veselības aprūpe un izglītība kā jebkurš pakalpojums ir prece, par ko katram jāmaksā pašam. Domāju, ka mēs visi piekrītam, ka, neskatoties uz neskaidrībām cilvēktiesību jautājumos, genocīds ir uzskatāms par amorālu. Mēs nesakām, ka ir morāli pieņemami nogalināt veselas tautas, jo nespējam vienoties par to, vai cilvēkam ir tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi. Līdzīgi arī neskaidrība par to, vai skudras spēj just, nevar būt par attaisnojumu lai ignorētu to dzīvnieku intereses, par kuriem zinām, ka tie jūt.

* Tikai 2003. gadā zinātnieki atzina, ka arī zivis jūt sāpes [raksts 1, raksts 2].


10. jautājums:
Vai cilvēkiem, kas nav justspējīgi, piemēram, tie, kam ir neatgriezeniski traumētas smadzenes, arī ir tiesības netikt izmantotiem par resursiem?

Atbilde: Ja cilvēks patiešām ir bez spējas just – atrodas bezsamaņā un nereaģē uz neko, pie tam nekad neatgūs samaņu un spēju reaģēt, tad loģiski, ka tādam cilvēkam vairs nevar būt nekādu interešu. Tādā situācijā būtu jāatzīst, ka šāda cilvēku orgānu izmantošana, lai glābtu citu dzīvības, nav amorāla. Ja cilvēks ir piekritis ziedot savus orgānus vai arī tam piekrīt tuvinieki, šādas orgānu pārstādīšanas tiek veiktas.

Mums, protams, vajadzētu būt pārliecinātiem, ka šāda cilvēka smadzenes patiešām vairs nedarbojas un, ka tas patiešām neko vairs neuztver. Būtu jāņem vērā arī šāda komā esoša cilvēka tuvinieku viedokli, jo tie dažādu iemeslu dēļ varētu nepiekrist orgānu pārstādīšanai (piemēram, reliģisku apsvērumu dēļ). Taču cilvēki, kam ir neatgriezeniski traumētas smadzenes, patiesībā īpaši neatšķiras no augiem; tie ir dzīvi, bet bez apziņas un tiem nav interešu, ko aizsargāt. Attiecināt uz šādiem cilvēkiem tiesības netikt izmantotiem par citu resursiem būtu bezjēdzīgi.


11. jautājums:
Ja gribam izturēties pret līdzīgām interesēm līdzīgi un atzīstam, ka dzīvniekiem ir tiesības nebūt par kāda īpašumu, tad arī aborts būtu jāaizliedz?

Atbilde: Saistībā ar abortu ir daudz sarežģītu jautājumu, jo īpaši dažādu reliģisku aspektu dēļ. Daudzi, kas ir pret abortu, tic, ka ieņemšanas brīdī notiek dvēseles saplūšana ar ķermeni. Šāda uzskata dēļ cilvēki mēdz noraidīt jebko, kas traucētu augļa tālāku attīstību, ieskaitot medikamentus, kas traucē apaugļotajai olšūnai piestiprināties dzemdes sieniņai. Šiem cilvēkiem nešķiet svarīgi, ka apaugļotā olšūna ir nejūtīga – viņuprāt, auglim ir „garīgas intereses” un Dieva priekšā tas uzskatāms par morālā ziņā pilnīgu būtni, jo tam ir dvēsele.

Cits sarežģījošs aspekts diskusijās par abortu ir saistīts ar to, ka stāvoklī esoša sieviete jau tiek uzskatīta par „māti”, bet auglis jau par „mazuli” uzreiz, kad sieviete saprot, ka kļuvusi grūta – īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad sieviete grib bērnu. Tātad, jau kopš ieņemšanas brīža vai brīža, kad kļūst skaidrs, ka ieņemšana ir izdevusies, mēs tiecamies domāt par augli kā par personu, kā par mazuli, par ko auglis attīstīsies. Taču, šādi domājot, tiek ignorēts bioloģiskais fakts, ka apaugļotai olšūnai nav tādu interešu, kādas ir mazulim.

Ja aplūkojam aborta problēmu ārpus reliģijas un sabiedrības pieņēmumu rāmjiem, kuru ietvaros grūtniece tiek jau uzskatīta par māti, ir daudz grūtāk saprotams, kā auglim – īpaši agrīnajā attīstības periodā – var būt intereses. Kaut arī nevaram būt pārliecināti, kad auglis sāk just, ir skaidrs, ka agrīnajā attīstības periodā tas nespēj just un tāpēc tam nav interešu neciest, jo tas nespēj ciest. Turklāt nav skaidrs, kā auglim var būt intereses turpināt eksistēt. Kaut arī normālos apstākļos auglis attīstītos un piedzimtu, ja tas nespēj just, tad tam nevar būt šādas intereses.

Justspējīgās būtnes ir tās, kas apzinās sāpes un baudu, tās, kam kaut kādā ziņā piemīt prāts un, kas kaut kā uztver sevi. Kaitējums, kas rodas, nogalinot justspējīgu būtni, ir tas, ka tā vairs nevarēs neko pieredzēt. Ja jūs mani nesāpīgi nogalinātu, kamēr esmu aizmidzis, būtu nodarīts kaitējums, – jūs man būtu atņēmuši paša izvēlēto iespēju turpināt dzīvot, jo neesmu izdarījis pašnāvību. Un mūsu pieredze attiecībā uz justspējīgajām būtnēm liek domāt, ka ne tikai cilvēkiem, bet VISIEM justspējīgajiem dzīvniekiem ir intereses turpināt dzīvi. Būtnēm, kas spēj just sāpes un baudu, šīs spējas palīdz turpināt dzīvi. Mēs nevaram uzskatīt par vienādiem augļa un aizmiguša cilvēka gadījumus – auglis nekad nav spējis just un tāpēc tam nav interešu, kādas ir justspējīgām būtnēm.

Ja domājam, ka nejūtīgai apaugļotai olšūnai ir intereses turpināt dzīvot tikai tāpēc, ka pastāv liela iespēja, deviņu mēnešu laikā izaugt par bērnu ar interesēm, tad esam nolemti uzskatam, ka apaugļotai olšūnai ir intereses dzīves turpināšanā jau kopš ieņemšanas brīža. Un, ja tā uzskatām, tad ir grūti saprast, kāpēc arī spermatozoīdam un neapaugļotai olšūnai nevarētu būt intereses savienoties pirms tas ir noticis. Vienīgā atšķirība starp apaugļotu olšūnu un neapaugļotu olšūnu / spermatozoīdu ir saistīta ar iespējamību un neko vairāk (ir lielāka iespēja, ka apaugļota olšūna attīstīsies par mazuli nekā, ka kāds spermatozoīds apaugļos olšūnu).

Ja sakām, ka auglis ir „ieinteresēts”, lai sieviete stāvoklī nesmēķētu, tad tas ir līdzīgi kā teikt, ka motors ir „ieinteresēts”, lai to ieeļļotu vai, ka augs ir „ieinteresēts”, lai to aplaistītu. Kaut arī tas būtu prātīgi, ka grūtniece nesmēķē, ja viņa grib, lai mazulis piedzimst vesels (tāpat kā būtu prātīgi ieeļļot auto motoru vai aplaistīt istabas augu), just nespējīgam auglim vēl nav pieejama pieredze par savu labklājību un tas ne kaut ko vēlas, ne arī pēc kaut kā tiecas. Bez reliģiskā uzskata, ka auglim ir dvēsele, ir grūti saprast, kāpēc aborta veikšana augļa attīstības agrīnajā periodā varētu būt amorāla vai, kā aborts varētu kaitēt nejutīgajam auglim. Ja šāda augļa iznīcināšanu uzskatām par morāli nepieņemamu, tāda būtu arī intravaginālo pretapaugļošanās līdzekļu un medikamentu, kas kavē apaugļotās olšūnas piestiprināšanos dzemdes sieniņai, lietošana. Un tas varētu novest pie uzskata, ka arī spermatozoīdam un olšūnai ir interese savienoties, tādā gadījumā jebkuru kontracepcijas līdzekļu lietošana būtu nepieņemama. Tomēr jau atkal – bez reliģisku aspektu klātbūtnes šādi uzskati ir visai nepārliecinoši.

Ko darīt, ja noskaidrojas, ka daļa augļu (embriju) spēj just? Skaidrs, ka vēlīnajā attīstības periodā auglis reaģē uz ārēju ietekmi. Tādā gadījumā būtu iemesls teikt, ka auglim ir intereses. Taču, pat ja pieņemam, ka justspējīgam auglim ir pamattiesības, kas tos aizsargā pret visdažādāko izmantošanu, aborts ir saistīts ar ļoti neparastu tiesību konfliktu. Viens „tiesību turētājs” eksistē cita „tiesību turētāja” ķermenī un ir atkarīgs no tā. Šāds konflikts ir unikāls un, aizsargājot augļa intereses, var tikt apdraudētas sievietes intereses tā, kā tās neapdraud neviens cits pamattiesību konflikts. Ja vecāki ļaunprātīgi izmanto vai vardarbīgi izturas pret bērnu, valsts var bērnu atņemt, lai aizsargātu tā intereses. Valsts nevar aizsargāt augļa intereses, neierobežojot sievietes tiesības brīvi rīkoties ar savu ķermeni un nepiespiežot viņu saglabāt negribēto grūtniecību. Var gadīties arī tā, ka augļa justspēja ir šķērslis tādu aborta metožu pielietošanai, kas ir gan drošas sievietei, gan saglabā augļa dzīvību.


12. jautājums:
Ja kļūsim par veģetāriešiem, neizbēgami tiks nodarīts kaitējums dzīvniekiem – audzējot dārzeņus. Kāda ir atšķirība starp dzīvnieku audzēšanu nogalināšanai un nejaušu nonāvēšanu, kas ir zemkopības neizbēgama daļa?

Atbilde: Ja pāriesim  lopkopības uz augkopību, mēs nenovēršami izspiedīsim daļu savvaļas dzīvnieku no to agrākajām apdzīvotajām vietām un iespējams, ka kādi dzīvnieki ies bojā audzēšanas procesos. Tomēr ir būtiska atšķirība starp to, ka dzīvnieki tiek audzēti un nogalināti pārtikas ieguvei un to, ka tiem tiek kaitēts bez iepriekšēja nodoma.

Lai to saprastu, der iztēloties šādu piemēru – mēs būvējam ceļus. Un ļaujam cilvēkiem pa tiem braukt, kaut arī zinām, ka neizbēgami notiks negadījumi, kuros kāds cietīs. Tomēr pastāv ļoti svarīga atšķirība starp kaitējumu, kas noticis neizbēgami, bez nolūka, un tīšu nogalināšanu, ko veic konkrēti cilvēki. Līdzīgā kārtā tas, ka dzīvnieki cietīs augu audzēšanas dēļ (pat, ja nelietojam indīgas ķimikālijas un pat, ja īpaši cenšamies nekaitēt dzīvniekiem) nenozīmē, ka ir morāli pieņemama tīša dzīvnieku nogalināšana.

Ar šo ir saistīts jautājums – kāpēc augiem nav tiesību, jo tie taču arī ir dzīvi? Šis ir jautājums, ko uzdod praktiski jebkuram veģetārietim gaļas ēdāju kompānijā. Šie gaļas ēdāji citkārt var būt racionālas un saprātīgas būtnes, bet, satiekoties ar veģetārieti, tie jūtas neērti par savu ēšanas veidu un tāpēc cenšas aizstāvēties.

Neviens taču nedomā, ka augi spēj just tāpat kā dzīvnieki. Ja es apēstu tavu tomātu vai tavu suni, tu šos gadījumus neuzskatītu par vienādiem. Cik mums zināms, augi nespēj just. Tie ir bez apziņas un nespēj piedzīvot sāpes. Augiem nav centrālās nervu sistēmas, endorfīnu*, receptoru benzodiazepīniem** vai citu pazīmju, kas liecina par spēju just. Augiem nav interešu – dzīvniekiem ir.

* Endorfīni – vielas, ko izstrādā ķermenis un kas darbojas centrālajā nervu sistēmā un samazina sāpju centru ierosināmību.

** Receptori benzodiazepīniem – jušanas nervu šķiedru gali vai īpašas šūnas, kas reaģē uz nomierinošiem un sāpes mazinošiem līdzekļiem.


13. jautājums:
Vai, atbalstot dzīvnieku tiesības, nebūtu jāatsakās no dažādiem medikamentiem un procedūrām, kas izstrādāti, pateicoties eksperimentiem ar dzīvniekiem?

Atbilde: Nē. Tie, kuri atbalsta dzīvnieku izmantošanu, nereti uzskata, ka, ja kritizējam dzīvnieku izmantošanu, būtu jāatsakās no „labumiem”, kas iegūti tās rezultātā.

Taču šāds uzskats, protams, nav pareizs. Vairums no mums ir pret rasu diskrimināciju, tomēr mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā baltie vidusšķiras cilvēki bauda labumus, kas iegūti pateicoties agrāk notikušajai rasu diskriminācijai*. Vairākums bauda tādu dzīvi, kāda nebūtu iespējama, ja būtu bijusi vienlīdzīga resursu sadale, tai skaitā vienlīdzīgas darba un izglītības iespējas. Daudzi no mums atbalsta, piemēram, „pozitīvo diskrimināciju”, lai vērstu uz labu agrāk notikušo diskrimināciju. Taču tikai tāpēc vien, ka, neizbēgami, baltie cilvēki bauda agrāk notikušās diskriminācijas dēļ radušās priekšrocības, tiem, kas ir pret rasu diskrimināciju, nebūtu obligāti jāizbrauc no ASV vai jāizdara pašnāvība.

Iedomāsimies vēl vienu piemēru: pieņemsim, ka mēs uzzinām, ka vietējais ūdensapgādes uzņēmums izmanto bērnus piespiedu darbā, un mēs pret to asi iebilstam. Vai mums būtu jāmirst no atūdeņošanās, jo ūdensapgādes uzņēmums ir pārkāpis bērnu tiesības? Protams, ka nē. Mums būtu pienākums cīnīties par to, lai bērnu izmantošana tiktu pārtraukta, bet mums nebūtu pienākuma mirt no slāpēm. Līdzīgi arī dzīvnieku gadījumā – mums būtu jāapvienojas, lai pārtrauktu dzīvnieku ekspluatāciju, bet mums nebūtu pienākuma atteikties no labumiem, kas ir jau iegūti.

Mēs noteikti varētu izstrādāt zāles un ķirurģiskas metodes, neizmantojot dzīvniekus, un daudzi no mums par to arī iestājas. Tiem, kas ir pret dzīvnieku izmantošanu šādiem nolūkiem, kā atsevišķiem cilvēkiem tomēr nav kontroles pār valdības veidotajiem noteikumiem vai uzņēmumu politiku attiecībā uz dzīvniekiem. Nav loģiski teikt, ka mēs nevaram nopietni kritizēt valdību vai industriju, kamēr paši baudām tos labumus, kas radušies nekontrolētas citu rīcības rezultātā. Doma, ka mums ir vai nu jāatbalsta dzīvnieku ekspluatācija vai arī jāatsakās no visa, kas radīts, izmantojot dzīvniekus, stipri līdzinās reakcionārajam sauklim „mīli to vai pamet to”, ko izmantoja pseidopatrioti, kritizējot tos, kas bija pret Amerikas iesaistīšanos Vjetnamas karā.

Turklāt cilvēki ir tik lielā mērā padarījuši dzīvniekus par preci, ka ir praktiski neiespējami pilnībā izvairīties no dzīvnieku ekspluatācijas. Dzīvnieku izcelsmes produkti tiek izmantoti ļoti plaši – ieskaitot asfaltu un sintētiskos audumus. Bet, kaut arī nespējam no šīm lietām izvairīties pilnībā, mēs tomēr varam izvairīties no redzamākajām un nopietnākajām ekspluatācijas formām. Cilvēkam, kas neatrodas uz glābšanas laivas okeāna vidū vai sniegota kalna galā, praktiski vienmēr ir iespēja atteikties no gaļas un piena produktiem, kuru ražošana nav iespējama bez dzīvnieku izmantošanas atšķirībā no zālēm un ārstēšanas procedūrām, kuras var izstrādāt arī bez testiem ar dzīvniekiem.


14. jautājums:
Vai varam paļauties, ka centieni padarīt dzīvnieku izmantošanu „humānāku” novedīs pie tā, ka tiks atzītas to tiesības nebūt par kāda resursiem un līdz ar to tiks pārtraukta dzīvnieku izmantošana?

Atbilde: Nē, nevaram uz to paļauties. Dzīvnieku aizsardzības likumi, kuros iestrādāts humānas izturēšanās princips, ASV un Lielbritānijā pastāv vairāk kā simts gadus, tomēr mēs dzīvniekus izmantojam aizvien vairāk un vēl šaušalīgākos veidos nekā jebkad agrāk. Protams, ir notikušas arī pārmaiņas. Dažās valstīs, piemēram, Lielbritānijā gaļas teļiem ir vairāk vietas un iespēja sazināties ar citiem teļiem, pirms tie tiek nokauti; dažos ASV štatos ir aizliegti kāju slazdi [arī ES] un dzīvnieki, kurus ķer kažokādu dēļ, tiek ķerti t.s. „mīkstajos” slazdos („padded” traps) vai audzēti sīkos būrīšos un pēc tam nonāvēti ar gāzi vai elektrību. Dažas lietas, piemēram, dzīvnieku cīņas ir aizliegtas, tomēr tas vairāk norāda uz pārmaiņām sabiedrības hierarhijā un aizspriedumos, nevis pārmaiņām mūsu uzskatos par dzīvniekiem. Kopumā pārmaiņas, kas radušās pateicoties dzīvnieku labturības attīstībai, vairāk līdzinās nelietderīgām dekorācijām.

Tam nevajadzētu mūs pārsteigt. Dzīvnieku aizsardzības likumos ir iekļauta doma, ka dzīvnieki ir cilvēku īpašums un, tikai vispirms ņemot vērā šo faktu, tiek salīdzinātas cilvēku un dzīvnieku intereses. Nav jēgas salīdzināt īpašuma un īpašnieka intereses, jo īpašumam nevar būt intereses, kas ir sargājamas no īpašnieka. Likumos paustais humānas izturēšanās princips nosaka tikai to, lai tās rezultātā tiktu sasniegts konkrēts mērķis, kādam dzīvnieks tiek izmantots. Ja dzīvnieku izmanto eksperimentiem – uz to attiecas tāda un tāda aprūpe, bet ne vairāk, kā nepieciešams, lai iegūtu noderīgu informāciju. Ja dzīvnieku izmanto kažokādas ieguvei – uz to attiecas tāda un tāda aprūpe, bet ne vairāk, kā nepieciešams, lai izveidotu kažoku, kas ir mīksts un mirdzošs. Ja dzīvnieku izmanto pārtikas ieguvei – uz to attiecas tāda un tāda aprūpe, bet ne vairāk, kā nepieciešams, lai iegūtu produktu, ko var pārdot par labu cenu.  Ja suni izmanto mājas sargāšanai, jāgādā par tādu aprūpi, kas nepieciešama, lai suns varētu pildīt šo funkciju. Kamēr dodam sunim minimālo barības un ūdens devu un pajumti (jo miris suns nesargās māju), varam piesiet suni kaut tikai metru garā saitē un sist to „audzināšanas” nolūkos.

Mēs tiecamies atzīt, ka dzīvnieku intereses neciest ir vērā ņemamas, bet mūsu rīcība par to neliecina. Ja mēs tiešām respektējam dzīvnieku intereses, tad jāpārtrauc institucionalizēto dzīvnieku ekspluatāciju nevis tikai to jāregulē ar labturības paņēmieniem, jo to ietvaros dzīvnieki joprojām ir izmantojamas lietas.


15. jautājums:
Vai likumi par apdraudētajām dzīvnieku sugām būtiski neizmaina dzīvnieku kā īpašuma statusu?

Atbilde: Nē. Normatīvie akti un likumi par apdraudēto sugu saglabāšanu aizsargā tikai atsevišķas sugas, kuras cilvēki uzskata par vērtīgām; tie nepauž uzskatu, ka dzīvniekiem būtu kāda cita vērtība, kā vien tā, ko cilvēki piedēvē. Atsevišķi cilvēki uzskata, ka šādi likumi nodrošina dzīvniekiem “tiesības”, bet, manuprāt, tie ir maldīgi uzskati.  Būtībā šie likumi neatšķiras no tiem, kas aizsargā lietus mežus, upes, kalnus vai jebkuru citu just nespējīgu lietu, ko cilvēki kādu savtīgu iemeslu dēļ uzskata par vērtīgām. Šāda aizsardzība ir pavisam kas cits, nekā vērtība, ko piešķiram ikvienai cilvēciskai būtnei, kā pietiekamu nosacījumu dalībai morālā kopienā.

Ekonomiskā spiediena dēļ valdības cenšas izslēgt atsevišķas sugas no apdraudēto sugu saraksta, lai mednieki varētu atsākt tās medīt, jo tādējādi nodokļus, kas iegūti no medību licenšu un dzīvnieku ķermeņu daļu tirdzniecības, var izmantot atlikušo dzīvnieku uzturēšanai. Aizliegumi nogalināt konkrētas sugas dzīvniekus tiek atcelti tikko sugai vairs nedraud izmiršana, tādējādi atsākot “lieko” dzīvnieku “ražas novākšanu”. Taču pret nevienu cilvēku mēs tā neizturamies. Mēs neuzskatām, ka ir pieņemami izmantot bezpajumtniekus par piespiedu orgānu donoriem, lai nodrošinātu sociālo palīdzību citiem bezpajumtniekiem.  Cilvēku “ražas novākšanu”mēs neatzīstam par pieņemamu.

Nevienā gadījumā normatīvie akti par apdraudētajām sugām nepauž uzskatu, ka justspējīgajiem dzīvniekiem būtu vēl kāda morāla vērtība bez tās, par kuru lemj cilvēki. Šādu likumu priekšā dzīvnieki neatšķiras no jebkuriem citiem resursiem, ko vēlamies saglabāt nākamo paaudžu labad. Mēs uz kādu laiku aizsargājam, piemēram, ziloņus, lai nākamās paaudzes tos varētu izmantot, taču ziloņi galu galā tiek uzskatīti par ekonomiski noderīgu preci, un, kamēr vien ir pietiekami daudz ziloņu, ziloņkaula aproces tiek vērtētas augstāk par ziloņu interesēm.

Visbeidzot, jāsaprot, ka diez vai ar likumu vai tieslietu palīdzību notiks kādas būtiskas pārmaiņas tajā, ka dzīvnieki tiek uzskatīti par īpašumu, kamēr nav notikušas būtiskas pārmaiņas sabiedrības attieksmē pret dzīvniekiem. Ne jau likumi mainīs mūsu morālos uzskatus par izturēšanos pret dzīvniekiem; tam būtu jānotiek otrādi. Tas nebija likums, kura dēļ atcēla verdzību; gluži otrādi – likumu, kas ļāva turpināties verdzībai, atcēla nevis cits likums, bet gan pilsoņu karš. Mūsdienu pasaules ekonomika ir daudz vairāk atkarīga no dzīvnieku ekspluatācijas nekā ASV dienvidu štati bija atkarīgi no vergu darbaspēka. Dzīvnieku ekspluatāciju nepārtrauks Augstākās tiesas vai Kongresa paziņojums – vismaz ne tikmēr, kamēr vairākums no mums nebūs piekrituši uzskatam, ka dzīvnieku turēšana īpašumā ir morāli nepieņemama.


16. jautājums:
Ja dzīvniekiem būtu tiesības, vai tas nenozīmētu, ka par dzīvnieku nogalināšanu būtu jāsoda tikpat bargi kā par cilvēku nogalināšanu?

Atbilde: Nē, protams, ka ne. Ir taisnība, ka, ja mēs kā sabiedrība jebkad piešķirsim morālu vērtību dzīvnieku interesēm un apzināsimies pienākumu pārtraukt, nevis tikai mainīt dzīvnieku ekspluatēšanu, tad ļoti ticami, ka krimināllikumā tiktu iestrādāta norma, kas vismaz formāli aizliedz izturēties pret dzīvniekiem kā pret resursiem un paredz sodu par šādu rīcību. Taču tas nenozīmētu, ka par cilvēka izdarītu dzīvnieka nogalināšanu būtu jāsoda tāpat kā par cita cilvēka nogalināšanu. Piemēram, ja atzīstam, ka dzīvniekiem piemīt morāla vērtība, tas automātiski nenozīmē, ka kādu, kas pārgalvīgas braukšanas dēļ notriecis jenotu, būtu jāapsūdz kā par slepkavību. Tam, ka tiek sodīti cilvēku slepkavas, ir vairāki iemesli, kas var nebūt svarīgi attiecībā uz dzīvniekiem. Piemēram,  krimināla apsūdzība sniedz cietušo tuviniekiem sava veida mierinājumu un, kaut arī pastāv etoloģiski pierādījumi, ka daudzu sugu dzīvnieki, zaudējot ģimenes vai bara locekli, izjūt pārdzīvojumu, krimināllietas ierosināšana tiem neko nenozīmētu.


17. jautājums:
Ja dzīvniekiem būtu tiesības, vai tas nenozīmētu, ka mums jāiejaucas gadījumos, kad dzīvnieki nogalina viens otru vai, ka mums būtu jāsargā dzīvniekus no jebkāda kaitējuma?

Atbilde. Nē. Pamattiesības netikt izmantotam par lietu nozīmē, ka mēs nedrīkstam izmantot dzīvniekus kā līdzekļus savu vēlmju īstenošanai – tāpat kā mēs nedrīkstam izmantot cilvēkus, kā tikai līdzekļus savu mērķu īstenošanai. Kaut arī pastāv likumi, kas aizliedz vienam cilvēkam turēt īpašumā citus cilvēkus vai tos piespiedu kārtā izmantot biomedicīniskos eksperimentos, mēs nepieprasām, ka visās situācijās cilvēkiem būtu jāaizsargā citus cilvēkus. Neviens likums neliek Džeinai aizsargāt Džonu no Saimona, ja vien Džeina un Saimons nav līdzdalībnieki noziegumā pret Džonu vai, ja Džeinai ar Džonu nav tādu saistību, kas uzliktu pienākumu aizsargāt.

Turklāt vismaz ASV likumi kopumā neuzliek cilvēkiem pienākumu palīdzēt citiem. Ja es eju pa ielu un redzu bezsamaņā gulošu cilvēku, kas pamazām slīkst, jo nokritis ar seju peļķē, likums man neuzliek pienākumu palīdzēt šim cilvēkam, pat, ja vajadzētu tikai pagriezt viņu uz sāniem – tādējādi ne ar ko neriskējot un nepieliekot īpašas pūles.

Lieta tāda, ka cilvēku pamattiesības netikt izmantotam par lietu nenozīmē, ka cilvēki palīdzēs cits citam vai, ka mums ir pienākums iejaukties, lai paglābtu kādu no kaitējuma. Līdzīgi arī dzīvnieku tiesības netikt izmantotam par lietu nozīmē, ka nedrīkstam pret tiem izturēties kā pret resursiem. Un no tā neizriet, ka mums būtu morāls vai juridisks pienākums sniegt tiem palīdzību vai aizsargāt no jebkura kaitējuma.


18. jautājums:
Vai jautājums par to, vai dzīvniekiem jādod tiesības nebūt par kāda īpašumu nav atkarīgs no katra atsevišķa cilvēka viedokļa? Kādas gan cilvēkiem var būt tiesības teikt, ka otrs drīkst ēst gaļu vai citus dzīvnieku izcelsmes produktus, vai mācīt, kā izturēties pret dzīvniekiem?

Atbilde: Dzīvnieku tiesības nav vairāk atkarīgas no viedokļa kā jebkurš cits morāles jautājums. Šis jautājums ir loģiski un morāli nenošķirams no jautājuma par to, vai attieksme pret verdzību ir viedokļa jautājums. Mēs uzskatām, ka verdzība ir morāli nepieņemama nevis tikai kāda viedokļa dēļ, bet tāpēc, ka, paverdzinot cilvēku tas tiek izmantots tikai kā līdzeklis kādu mērķu īstenošanai un tādējādi degradē cilvēku, pielīdzinot to nedzīvu lietu līmenim, uz ko neattiecas morāles principi.

Uzskats, ka jautājums par dzīvnieku tiesībām ir atkarīgs no katra paša viedokļa, ir cieši saistīts ar dzīvnieka kā cilvēka īpašuma statusu. Tie, kas uzdod šo jautājumu, līdzīgi kā vairākus citus šeit aplūkotos, jau pieņem, ka dzīvnieku ir kā lietas, kas pastāv tikai cilvēku vajadzību īstenošanai. Tā kā mēs uzskatām dzīvniekus par cilvēku īpašumu, mēs domājam, ka drīkstam tos vērtēt pēc noderīguma sev. Taču, ja nedomājam, ka izturēšanās pret dzīvniekiem kā pret īpašumu ir taisnīga rīcība, tad jautājumi par gaļas ēšanu, dzīvnieku izmantošanu eksperimentos vai sāpju un ciešanu nodarīšana sporta vai izklaides dēļ ir atkarīgi no viedokļa tikpat mazā mērā kā jautājums par verdzības ētiskumu.

Turklāt, kamēr pret dzīvniekiem izturamies kā pret īpašumu, mēs turpināsim domāt, ka arī”humāna” izturēšanās pret dzīvniekiem ir viedokļa jautājums, jo katrs pats drīkst novērtēt savu īpašumu. Gluži tāpat kā mums ir viedokļi par citām mūsu īpašumā esošajām lietām, tā arī mums var būt viedoklis par mums piederošajiem dzīvniekiem. Kaut arī mūsu novērtējums var būt pārāk augsts vai pārāk zems attiecībā pret tā tirgus vērtību, parasti to neuzskata par morāles jautājumu. Tāpēc, kad Džeina kritizē Saimonu par to, ka viņš regulāri sit savu suni, lai to padarītu par niknāku un efektīvāku sargsuni, Saimons var pamatoti atbildēt Džeinai, ka tas nav jautājums par morāli, bet gan viņa īpašumtiesībām.

Citā aspektā šis jautājums var būt saistīts ar ievadā aplūkoto uzskatu, ka visa morāle ir relatīva, atkarīga no vienošanās vai izdevīguma, vai tradīcijas, bez pamatotas saistības ar objektīvu patiesību. Ja tā, tad arī genocīda, verdzības vai bērnu seksuālas izmantošanas ētiskums ir tikai viedokļa jautājums. Kaut arī ir skaidrs, ka morāles spriedumus nav iespējams pierādīt tā kā var pierādīt matemātiskus aprēķinus, tas taču nenozīmē, ka attiecībā uz morāli jebkura rīcība ir pieņemama (anything goes). Dažus morāles spriedumus balsta labāki pamatojumi nekā citus, un daži morāles spriedumi ir labāk savā starpā saskanīgi par citiem. Uzskats, ka drīkstam izturēties pret dzīvniekiem kā pret lietām tikai tāpēc, ka mēs esam cilvēki, bet viņi nav, ir sudzisms vistīrākajā un tiešākajā veidā. Uzskats, ka nevajadzētu pret dzīvniekiem izturēties kā pret lietām, saskan ar vispārīgāku uzskatu, ka dzīvniekiem ir morāli nozīmīgas intereses. Mēs neizturamies pret nevienu cilvēkiem kā pret citu resursiem; mēs esam pārtraukuši cilvēku paverdzināšanu. Esam redzējuši, ka nav neviena morāli pamatota iemesla ignorēt dzīvnieku tiesības nebūt par īpašumu, un esam redzējuši, ka, atzīstot šīs tiesības, mums nekas neliedz ārkārtas situācijās (reālās nevis mākslīgi radītās) dot priekšroku cilvēkiem, nevis dzīvniekiem, un pārkāpt vienlīdzīgas izturēšanās principu.


19. jautājums:
Vai dzīvnieku tiesību pozīcija nav “reliģiozs” skatījums?

Atbilde: Nē, ne obligāti, kaut arī uzskats, ka nedrīkstam izturēties pret dzīvniekiem kā pret lietām, parādās vairākās Austrumu reliģiskajās sistēmās, piemēram, džainismā, budismā un hinduismā. Ironiskā kārtā tieši pārliecība par cilvēku pārākumu, kas tiem ļauj attaisnot lopkopību, vivisekciju un citas rīcības formas, bieži pauž reliģisku skatījumu. Lielākoties judeo-kristīgā tradīcija ne vien ir nostiprinājusi skatījumu uz dzīvniekiem kā lietām, bet arī bijusi galvenais atbalsta punkts uzskatam par cilvēkiem kā pārākiem un uzskatam, ka dzīvniekus drīkst izmantot kā resursus. Rietumnieciskais skatījums uz dzīvniekiem kā īpašumu sakņojas vienā konkrētā Vecās Derības interpretācijā, ka Dievs radījis dzīvniekus kā resursus cilvēku vajadzībām. Argumenti par kvalitatīvu nošķīrumu starp cilvēkiem un dzīvniekiem nereti ir balstīti tikai uzskatā par Dieva doto pārākumu, kas savukārt balstās cilvēka veiksmīgajā liktenī – jo tas radīts “pēc Dieva ģīmja un līdzības”.

Šajā grāmatā paustā dzīvnieku tiesību pozīcija nebalstās nekādos teoloģiskos uzskatos, bet gan tikai prasībā atzīt vienlīdzīgas izturēšanās principu. Cilvēkiem nepiemīt nevienas pārākas kopīgas īpašības, tāpat tie nav brīvi no neviena trūkuma, ko piedēvē dzīvniekiem.


20. jautājums:
Protams, ka dzīvniekiem nodarītās ciešanas ir briesmīgas, un mums nevajadzētu izmantot dzīvniekus “nenozīmīgiem” mērķiem, piemēram, izklaidei, taču, kā gan varam cerēt, ka cilvēki pārtrauks ēst gaļu?

Atbilde: Daudzējādā ziņā šis jautājums ir piemērots sarunas noslēgšanai, jo tas atklāj daudz vairāk par cilvēka/dzīvnieka attiecību vēsturi nekā jebkura teorija, un tas demonstrē mūsu juceklīgo domāšanu par morāli kopumā.

Daudziem cilvēkiem garšo gaļa. Pat tik ļoti, ka tiem ir grūti skaidri domāt par morāles jautājumiem saistībā ar dzīvniekiem.  Taču atbrīvošanās no aizspriedumiem ir nepieciešams priekšnoteikums šādas analīzes veikšanai. Lopkopība mūsdienās ir lielākais cēlonis dzīvnieku ciešanām, un pēc tā nav pilnīgi nekādas vajadzības. Turklāt lopkopība nodara milzīgu kaitējumu videi, aizvien vairāk veselības aprūpes profesionāļu atzīst, ka gaļa un dzīvnieku izcelsmes produkti nav vēlami cilvēka veselībai. Mēs varētu dzīvot bez dzīvnieku nogalināšanas un nodrošināt ar pārtiku vairāk cilvēku – būtnes par kurām it kā rūpējamies, kad cenšamies attaisnot dzīvnieku izmantošanu – ja vien mēs pārtrauktu atbalstīt lopkopību.

Kaislība uz gaļas ēšanu ir aptumšojusi arī daļu no dižākajiem prātiem cilvēces vēsturē. Čārlzs Darvins atzina, ka starp dzīvniekiem un cilvēkiem nav kvalitatīvu atšķirību un, ka dzīvniekiem piemīt daudz tādu īpašību, par kurām agrāk domāja, ka tās raksturīgas tikai cilvēkiem, tomēr viņš turpināja tos ēst. Džeremijs Bentems uzskatīja, ka dzīvniekiem ir morāli nozīmīgas intereses, jo tie spēj ciest, bet arī viņš tos turpināja ēst.

Senus ieradumus ir grūti atmest, taču tas nenozīmē, ka tie ir morāli attaisnojami. Tieši jautājumos, kur saduras morālas dabas aspekti un mūsu personiskā attieksme, mums visvairāk būtu jāparūpējas par domas skaidrību. Kā jau liecina gaļas ēšanas fakts, reizēm mūsu nesaprātīgās izvēles (brute preferences) pārmāc morālu domāšanu nevis notiek otrādi. Daudzi man ir teikuši: “Jā, es saprotu, ka ēst gaļu ir morāli nepareizi, bet es vienkārši mīlu hamburgerus”.

Par nožēlošanu tiem, kam patīk ēst gaļu, tas nav nekāds attaisnojums, un pieķeršanās gaļas garšai nekādi neattaisno morāles principu pārkāpšanu. Mūsu uzvedība tikai parāda, ka neskatoties uz to, ko mēs sakām par dzīvnieku interesēm, mēs tās itin viegli ignorējam ikreiz, kad gūstam no tā kādu labumu – pat tad, ja labums ir nekas vairāk kā bauda un ērtības.

Ja uztveram morāli nopietni, tad mums jāpieņem, kas no tās izriet: ja Saimona rīcība, mokot suni, ir morāli nepieņemama, tad arī gaļas ēšana ir morāli nepieņemama.

.

Tulkots no: Gary L. Francione, „Introduction to Animal Rights: Your Child or the Dog?”, Philadelphia; Temple University Press, 2000.

© 2007. Gary L. Francione. Autors ir piekritis teksta tulkošanai, taču tulkojumu nav pārbaudījis vai apstiprinājis. Teksta oriģināls atrodams lapā www.AbolitionistApproach.com.

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

12 domas par “• 20 bieži uzdoti jautājumi par dzīvnieku tiesībām

  1. secinājums pēc raksta, kas izraisīja ribumu, izlasīšanas:
    masoni sper soli tālāk. pēc visiem citiem secinājums: tiek sperts solis pretim goju pielīdzināšanai dzīvniekiem – tieši, kā arī vienmēr ticis uzskats. acīm redzot pēc gadiem 50, kad dzīvnieku un cilvēku tiesības būs vienādas, nogalināt goju būs tik pat parasta lieta, kā mūsdienās nokaut cūku. quo vadis???

  2. Nezinu – tīši vai nē, bet Jūs stipri pārprotat tekstā teikto. Nekur šeit nav rakstīts, ka cilvēku un pārējo dzīvnieku tiesībām vajadzētu būt vienādām.

    Taču, ja domājāt tiesības netikt nogalinātam, tad Jūsu komentārs ir jau nopietnāks. Uz to varētu atbildēt šādi:
    dzīvnieku interešu respektēšana nekādi nemazina cilvēku interešu respektēšanu. Vai tad pēc cilvēktiesību piešķiršanas melnādainajiem notika taču tā, ka “balto” noslānīšana ar pātagām kļuva tikpat “normāla” lieta kā agrāk verga noslānīšana?

  3. Piekriitu, dziivniekiem ir moraalas tiesiibas uz dziivi, tikpat cik mums, cilveekiem. Nenogaliniet prieka peec.
    Bet izdziivo stipraakais un eest gribaas. Neko saatiigaaku par galu atklaajis neesmu. Varbuut maldos?

  4. Jā, nenogalināt/nekaitēt bez pamatota iemesla.
    Vairums cilvēku tic, ka bez dzīvnieku izcelsmes produktiem nevar iztikt, taču baidos, ka lielākā daļa nav nemaz interesējušies par šo jautājumu… Bet ārsti aizvien drošāk atzīst, ka cilvēkiem šie produkti nav obligāti un nereti pat ir kaitīgi. Es uzskatu, ka dzīvnieku izmantošana pārtikai ir kaitēšana bez pamatota iemesla.

    “Izdzīvo stiprākais”?
    Tas jau attiecas uz būtnēm, kuru rīcību neietekmē ētiski apsvērumi. Mēs taču neļaujam stiprākajiem cilvēkiem pakļaut vājākos tikai tāpēc vien, ka viņi ir stiprāki…?

    Sātīgums – to nav grūti sasniegt arī ar augu pārtiku. Tikai nākas papētīt, painteresēties, kamēr pārslēdzies uz jauno uzturu. Bet, ja klausi sirdsapziņai, saproti, ka pūles ir to vērtas.

  5. Piedāvāju savas atbildes/komentārus uz dažiem no šeit minētajiem jautājumiem, atsaucoties uz autora teikto.
    1.Pieradinātie dzīvnieki, piemēram, cūkas, govis un laboratoriju žurkas, neeksistētu, ja mēs tās nebūtu „laiduši pasaulē”. Vai tas nenozīmē, ka drīkstam izmantot šos dzīvniekus kā resursus savām vajadzībām?
    Jautājums, protams, sākas brīdī, kad mēs “radam” šos dzīvniekus – cik tas ir attaisnojami? Bet noteikti mēs nevaram salīdzināt mūsu radītos bērnus (kas, principām ir neizbēgams process) ar dažādu sugu mākslīgu radīšanu un pavairošanu. Jāatcerās arī briesmas, kuras tiek radītas tādā gadījumā, ja šie dzīvnieki nu pēkšņi tiktu palaisti brīvībā. Asimilācija dabā tiem, protams, nebūtu iespējama. Interesanti, kā vispār šo ķēdi pārtraukt? Nepieļaut, pieņemsim govju vairošanos? Vienā naktī visus izkaut? Kaut ko pansionātam līdzīgu?

    2.Tiesības ieviesa cilvēki. Kāpēc tās jāattiecina uz dzīvniekiem?

    Arī šeit deviējas mulsinoši aspekti. Mēs, noteikti nedrīkstam salīdzināt un pielīdzināt dzīvniekus cilvēkiem vai otrādi, kas nebūt nenozīmē kāda noliegšanu vai JEBKĀDU tiesību atņemšanu. Gluži vienkārši, šīs grupas atšķiras savā starpā ar to, kā tiek būvētas attiecības, izdzīvošanas principi. Uz tik fundamentāli atšķirīgām grupām nevar pielīdzināt vienus tiesību principus.
    No otras puses jāatcerās dažādas pasaules daļas ārpus Rietumiski domājošās pasaules, kurām mēs joprojām spītīgi cenšamies uzspiest savus tiesiskas valsts uzskatus. Valstis, piemēram Krievija, kurā lielajai daļai iedzīvotāju mums saprotamā brīvība nav nepieciešama. Doma tāda, ka nesaprotot citādi domājošo/eksistējošo nevaram zināt par tā vēlmēm.

  6. dragāju tālāk
    3.Vai arī mīļdzīvnieku (pets) turēšana ir pretrunā ar dzīvnieka tiesībām netikt uzskatītam par lietu?
    Nevaru nepiekrist, ko lai saka. Atkal sākas cikls, mēs varam pirkt/iegādāties dzīvniekus no patversmēm/dzīvnieku veikaliem, līdz ar to cerot atsevišķiem indivīdiem nodrošināt labākus apstākļus kā veikalā. Tai pat laikā ikviens iegādātais dzīvnieks mudina tos turpināt “ražot”. Bet vai mēs neglābtu vienu kurdu bēgli pat, ja visu ģimeni nevarētu uzņemt?

  7. 8. Hitlers bija veģetārietis – par ko tas liecina?

    Hitlers nebija veģetārietis. Un pat ja būtu? Pat ja veģetārieši būtu bijuši arī Musolīni, Pols Pots, Staļins un Maira Hindleja, tas neko neliecinātu. absurds arguments.

    1. Sveiks, paldies par komentāriem!

      1. Manuprāt, var salīdzināt, jo mēs jau nesalīdzinām visos aspektos, bet tikai konkrētajā jautājumā būtiskajos. Tas izskatās tā: vai “radītāja” statuss visos gadījumos attaisno tiesības brīvi izrīkoties ar radīto? Ja piekrītam, ka cilvēka radīšanas gadījumā tā nav, rodas jautājums, kāpēc to attiecināt vai neattiecināt arī uz citām justspējīgajām būtnēm.
      Protams, savvaļā pieradinātos dzīvniekus neviens nelaistu. Ja dzīvnieku izmantošana kaut kad beigtos, tas būtu pakāpeniska procesa rezultāts, viņu skaits laika gaitā būtu sarucis, jo sabiedrībā nebūtu vairs tik liela pieprasījuma. Un visticamāk “nenotirgotos” mums būtu kā suņus un kaķus jāsterilizē un jāizmitina pansijās jeb animal sanctuaries.

      2. Mēs taču varam salīdzināt cilvēkus/pārējās sugas pēc anatomijas, psiholoģiskām iezīmēm, uzvedības. Novilkt robežu nav vienkārši un tas, ko dzīvnieku ētika, uzvedības pētniecība u.c. kopumā saka, ir, ka šī robeža līdz šim tikusi novilkta nepamatoti strikti. Protams, suņu gadījumā nav jēgas runāt par vēlēšanu tiesībām u.tml., bet par pamattiesībām, bez kuru pastāvēšanas nekam citam nav īsti jēgas. Pat, ja nespējam skaidri noteikt, kādas ir vienas vai citas sugas intereses, ir neapšaubāmi, ka vairums izvairās no ciešanām, nebrīvības un nāves. Nekaitēt bez nopietna iemesla – ir princips, ko mēs jau meinstrīmā attiecinām uz visām sugām – arī mūsu.
      Par politisko/domas brīvību, tas, manuprāt, ir plašāks un šajā gadījumā attālāks jautājums.

      3. Varbūt īsti nesapratu Tavu domu, bet mēģināšu atbildēt pēc tā, kā sapratu:
      Savā ziņā tiešām dzīvnieka adoptēšana no patversmes var kādu mudināt nopirkt “tīrasiņu” mantu. Tāpēc vajadzīgs, lai šīs praktiskās darbības pavada skaidrība sabiedrībā par to, kāpēc nepirkt/netirgot viņus kā lietas. Reku, ASV šur tur aizliedz zooveikalos tirgot dzīvniekus -> no patversmēm paņemto skaits aug.

      4. Jautājumu par Hitleru ir grūti uztvert nopietni – pat ja viņš būtu bijis 6. līmeņa vegāns un neēda neko, kas met ēnu :). Bet tiešām ir cilvēki, kas to jautājumu uztver nopietni un savs apdomājams grauds arī tur ir atrodams.

  8. Atveda mani šurp, lai izglītotu par vegānu attieksmi pret neēdamajiem mājdzīvniekiem, jo vēlējos pasmīnēt par to ka šai cilvēku grupai vajadzētu meģināt pievērst saviem ēšanas paradumiem arī suņus un kaķus.

    Lasot pārliecinājos, ka šis ir labs piemērs tam, ka reliģiju sairuma laikā plaukst un zeļ pseidoreliģijas. Nu nav tas nekas nosodāms, sliktākajā gadījumā – vienkārši kaitinoš, ja vien sekas nav barības vielu trūkums vai arī pārlieku liels rūgtums.pret “ļauno” pasauli,, kura atsakās saprast tavu redzējumu.

  9. Par kaķu/suņu barošanu ar citiem dzīvniekiem ir nopietns un sarežģīts jautājums un, manuprāt, apmēram jēdzīgākais atbildes virziens apjaušams tepat pie 3. jautājuma.

    Par pseidoreliģijām nesapratu – tu tā dēvē vēsturiski mainīgo, no paaudzes paaudzē nodoto un ar visneiedomājamākajiem status qou aizstāvošiem attaisnojumiem aplipināto uzskatu un pārliecību komplektu, kas ļauj/liek pārējo sugu būtnes uzskatīt par mūsu resursiem (sudzismu)?
    Vai tomēr ar to biji domājis, dzīvnieku tiesību ~ideja ir pseidoreliģiska – nav racionāli pamatota?

  10. Paldies par rakstu, nostiprināja manu pārliecību ar labiem argumentiem. Drīz būs par vienu vegānu pasaulē vairāk! Galvenais izturēt un iemācīties normāli gatavot :)

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s