• Par tiesību deklarācijām

Eleonora Rūzvelte ar plakātu uz kura lasāma Vispārējā cilvēktiesību deklarācija

Ievada vietā jau publicētajam Nuē rakstam:

1948. gadā ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kas ir vecākais no ANO cilvēktiesību sistēmas pamatdokumentiem. Tas ir arī “pirmais visas cilvēces kopīgi radīts dokuments, kas uzsver un izceļ pamata tiesības un brīvības, kas attiecas uz ikvienu un ir jāievēro ikvienam, vienmēr un visur.” [1] Deklarācija tapa īsi pēc Otrā pasaules kara beigām, kad saistībā ar kara noziegumu izskatīšanu jautājumi par cilvēka dzīvību un brīvību bija kļuvuši aktuālāki kā jebkad agrāk. Lai gan šim dokumentam nav juridiska spēka, tomēr daļa tajā iekļauto normu kļuva par jurisdiski saistošām un deklarācija ietekmējusi vairāku valstu konstitūciju rašanos un to mainīšanu.

30 gadus vēlāk tika sastādīts dokuments ar nosaukumu Vispārējā dzīvnieku tiesību deklarācija, kurā teiktais pamatā saskan arī ar šodienas dzīvnieku tiesību teorētiķu uzskatiem. Taču tai ir vēl mazāk juridiska spēka nekā cilvēktiesību deklarācijai un, šķiet, ka pat Spānijā, kur 2008. gadā parlaments nolēma piešķirt juridiskas pamattiesības (uz dzīvību un brīvību) cilvēkveidīgajiem pērtiķiem [2], neatsaucās uz šo dokumentu.

Atšķirībā no cilvēktiesību deklarācijas un tās rašanās apstākļiem, ne pirms 30 gadiem, ne arī šobrīd pasaule nav tāda, kas liktu/ļautu dzīvnieku tiesību deklarācijai kā dokumentam gūt vērā ņemamu uzmanību. Viens no iemesliem – tāpēc, ka dzīvnieka kā īpašuma un preces statuss joprojām tiek uzskatīts par pašsaprotamu. Iedomājieties – kā tiktu uzņemta cilvēktiesību deklarācijas parādīšanās legālās verdzības laikā pirms 200 gadiem? Vieni cilvēki skaitījās “vērtīgāki” par citiem un idejai par visu cilvēku līdztiesību vietas nebija. Tāpat šodien dzīvnieka kā īpašuma statuss kopumā netiek apšaubīts. Tādēļ ir visai saprotami, kāpēc par dzīvnieku tiesību deklarāciju praktiski neviens nav dzirdējis. Tā pieprasa pārāk lielas izmaiņas, nepiedāvājot sīkākus paskaidrojumus.

Tomēr kaut kāds labums no tās ir. Piemēram, juristiem un tiesību jautājumos ieinteresētajiem ir iespēja uzzināt, kā aptuveni varētu izskatīties dzīvnieku tiesību aizstāvju prasību pārnesums “juristu valodā”. Jo visticamāk vairums tieslietu pārzinātāju runas par dzīvnieku tiesībām neuztver nopietni un tiem nav motivācijas iedziļināties šajā jautājumā.

Bet par pašu Vispārējo dzīvnieku tiesību deklarāciju [kas lasāma šeit] un tās pasludinātajiem punktiem interesantāks man liekas šis raksts, kurā izklāstīti apsvērumi jautājuma aktualitātei un nozīmīgumam, saistībai ar cilvēku savstarpējām attiecībām u.t.t. Interesantāks arī tāpēc, ka uzklausīt tādu kā sprediķi (kam šīs deklarācijas līdzinās) ir mazāk patīkami kā iedziļināties kāda pārdomās.

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s