• Nē, mammu, dzīvnieki IR lietas. Palasi likumus!

Kad pabeidzu iepriekšējo rakstu, iedomājos, ka vajadzētu paskaidrot, kas īsti ir persona. Līdzīgi kā ar jautājumu par laiku – pirmajā brīdī liekas, ka pašsaprotami bet, kad sākam domāt, izrādās, ka jautājums ir daudz slidenāks kā šķita. Nepretendēju uz pilnīgu izpratni, bet centīšos paskaidrot.

Ikdienas valodā “personas” jēdziens lielā mērā ir kļuvis par sinonīmu vārdam “cilvēks”, to apliecina arī Tildes vārdnīcas skaidrojums:

– 1. Atsevišķs cilvēks; indivīds kā sabiedrisko attiecību un darbības subjekts un objekts, cilvēks ar savām sociāli nosacītajām un individuālajām īpašībām.
– 2. jur. Cilvēks kā tiesisko attiecību dalībnieks, kam piemīt tiesībspēja un līdz ar noteikta vecuma sasniegšanu — arī rīcībspēja.

Tomēr persona kā juridisks jēdziens tiek attiecināts ne tikai uz cilvēkiem, bet arī, piem., uzņēmumiem, iestādēm utt. (juridiska persona) – tas nozīmē, ka šīm cilvēku apvienībām kā abstraktam veselumam ir tiesības tikt pārstāvētiem tiesā u.tml. Savukārt filosofijā notiek diskusijas par to, kas ir un kas nav uzskatāms par personu – piemēram, aborta tēmas kontekstā – jautājumā par to, no kāda vecuma cilvēka embrijs ir uzskatāms par personu, kuras intereses un dzīvība ir aizsargājamas. Kas ir tās īpašības, kurām jāpiemīt embrijam, lai aborts būtu uzskatāms par amorālu?

Tāpat šis jautājums ir “karsts” citā filosofijas lauciņā – dzīvnieku aizstāvības ētikā: likuma priekšā jebkurš objkets ir vai nu persona vai lieta, kas var būt personas īpašums. Dzīvnieki, kā jau noprotat, ir lietu kategorijā starp cilvēka veidotiem priekšmetiem un dabas objektiem. Piemēram, LR Civillikuma izpratnē savvaļas dzīvnieki skaitās “bezsaimnieka manta” jeb “dzīvi bezīpašnieka priekšmeti”, ko cilvēks var iegūt savā īpašumā, noķerot vai nogalinot.

Tiesības uz īpašumu tiek uzskatītas par ļoti svarīgām, pat par vienām no cilvēka pamattiesībām un tas izpaužas arī attiecībā uz dzīvniekiem kā īpašumu:

“Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i. tiesība valdīt un lietot to,  iegūt  no  tās  visus  iespējamos  labumus” [Civillikums, 927.p.].

“Īpašnieks drīkst lietu lietot, valdīt un pat iznīcināt” [wiki].

Šajā skatījumā jebkuras citas sugas būtne attiecībā pret cilvēku ir manta, lieta un daļa no dabas resursiem, kas faktiski pilnībā ir pakļauta cilvēku interesēm. Pat vissvarīgākās dzīvnieku vajadzības tiek uzskatītas mazsvarīgām, arī salīdzinot ar mazsvarīgākām cilvēku vēlmēm. Piemēram, es drīkstētu neņemt vērā govs intereses dzīvot, ja vēlos vakariņās pagatavot kotletes, tādēļ vien, ka man tās garšo, nevis tādēļ, ka tā būtu obligāta vajadzība.

Interesanti arī, kā valodā parādās vārdi “lietot” un “izmantot” – “Lietot nozīmē tiesību iegūt no lietas visus iespējamos labumus, tajā skaitā augļus, lietot to pēc sava ieskata (..)”. Tātad, ja kaut ko lietojam / izmantojam, mēs izturamies pret to kā pret lietu, mantu, kam nav savu interešu.

Jūs varbūt teiksiet, tik traki jau nav, ka var darīt pilnīgi jebko – mums taču ir dzīvnieku aizsardzības likums un noteikumi par pareizu turēšanu, kaušanu utt. Taču tie nemaina faktu, ka dzīvnieku pamatintereses cilvēki atļaujas ignorēt visniecīgāko iemeslu dēļ. Dzīvniekiem nav nekā tāda, ko cilvēki tiem būtu vienojušies neatņemt – viņiem kā īpašumam nav nekādu neatkarīgu tiesību.

Ja vēlos izklaidēt draugus, varu nopirkt 60 dzīvus fazānus un tad tos pa vienam palaist no kalna tā, lai lejā stāvošie vīri var izmēģināt savas iemaņas šaušanā [iedvesmas avots].

Tāpat es varu legāli nopirkt visdažādāko krāsu un formu radījumus, ko turēt mājās dažādiem nolūkiem un kad tie apnīk, pārdot tālāk vai aiznest pie vetārsta, lai palīdz no tiem atbrīvoties – iemidzinot. Un nopirkt vietā kaut ko modīgāku vai vismaz citā krāsā. Es varu iekopt dārziņu un tirgot izaudzēto un varu arī audzēt cūkas un tirgot to mazuļus vai apēst visus pats. Mana manta – daru, ko gribu.

Vecāki saviem bērniem mēdz mācīt, ka dzīvnieki nav lietas, ka tie nav arī rotaļlietas – pret tiem jāizturas pavisam citādi, rūpīgāk, atbildīgāk. Tomēr ir arī tādi, kas dāvina vai pērk savām atvasēm (vai sev) īpaši šim nolūkam selekcionētus (jeb paaudžu gaitā pārveidotus) dzīvniekus, lai kliedētu garlaicību, lai būtu ar ko paspēlēties. Paspēlējies, papriecājies un, kad apnīk, vari pārdot vai atdot kādam citam, nodot dzīvnieku patversmē vai iemidzināt pavisam – un tas viss ir iespējams likumīgi. Daļa cilvēku, vēloties savu brīvību vēl lielāku, nekautrējas arī vienkārši izmest apnikušo “mantu” uz ielas vai piesiet mežā pie koka. Sabiedrībā, kur dzīvnieks ir īpašums, kur dzīvniekus milzīgā skaitā katru dienu pērk, pārdod, pavairo un iznīcina pat triviālu iemeslu dēļ, tas nav nekas ārkārtējs. Un lielā mērā tas notiek arī ar manu un tavu piekrišanu, vismaz līdz brīdim, kad sākam pret to iebilst.

Pret dzīvniekiem jau gadu tūkstošiem mēs izturamies kā pret lietām – īpašniekam ir tiesības rīkoties ar mantu pēc saviem ieskatiem. Līdz ar to rodas problēma īstenot dzīvnieku aizsardzības pamatdomu, ka “Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt“. Ja man ir pilnīga vara pār savu īpašumu, tad praktiski jebkura mana vēlme ir pamatots iemesls. Samērojot īpašnieka (personas) un īpašuma (lietas) intereses, īpašums (ar retiem izņēmumiem) vienmēr zaudēs.

Tādā kontekstā būtu skatāms iepriekšējā rakstā aplūkotais zinātnieku paziņojums un daļas dzīvnieku aizstāvju (abolicionistu) pūliņi panākt, lai dzīvnieki tiktu uztverti par personām nevis lietām un īpašumu, jo tikai tad varam gaidīt reālu aizsardzību dzīvniekiem – tādu, kas nebūs atkarīga no viņu īpašnieku vēlmēm un iegribām.

Noslēgumā vēl divi citāti pārdomām:

Prof., Dr. phil. Andris Rubenis: “Ekskluzīva dzīvības aizsardzība cilvēka ķermeņa auglim un minimāla dzīvības aizsardzība dzīvniekiem ir asimetrija, kas prasa pamatojumu.”

Un LR Dzīvnieku aizsardzības likuma 44.pants:

Dzīvnieku aizliegts nogalināt. Aizliegums neattiecas uz:
1) lauksaimniecības dzīvniekiem;
2) dzīvnieka eitanāziju; [derīgs ir jebkurš īpašnieka norādīts iemesls]
3) medībām;
4) zveju;
5) kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšanu;
6) gadījumiem, kad dzīvnieks, uzbrūkot cilvēkam, apdraud viņa veselību vai dzīvību;
7) gadījumiem, kad dzīvnieka nogalināšana paredzēta infekcijas slimību vai invazīvo sugu apkarošanas programmā;
8) eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku nogalināšanu, ja to paredz eksperimenta mērķi.”

Paldies, ka lasīji.

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

4 domas par “• Nē, mammu, dzīvnieki IR lietas. Palasi likumus!

  1. Jā, dzīvnieks ir lieta un kamēr juristi vai deputāti galīgi neizkūkos prātu, tikmēr tādi arī paliks. Izdarot šajā principā kaut mazākos izņēmumus (piemēram, pieņemot, ka dzīvniekiem piemīt personība), tas automātiski nozīmēs, ka dzīvniekiem piemīt iedzimtas tiesības, piemēram tiesības uz dzīvību. No tā savukārt izrietēs, ka dzīvniekus nedrīkst kaut vai nogalināt populācijas kontroles mērķiem un beigsies tas viss ar to, ka cilvēkiem nāksies savas mājas apjozt ar dzeloņstiepļu žogiem, lai pasargātu sevi no klaiņojošu mežonīgu suņu bariem.

    No otras puses – dzīvniekiem jau šobrīd ir tiesības, piemēram, tiesības netikt spīdzinātam, bet tās nav dabiskas, iedzimtas dzīvnieku tiesības – šādas tiesības dzīvniekiem ir piešķīruši cilvēki. Es neiebilstu, ka šādas, cilvēku piešķirtas tiesības noteiktām lietām (kā piemēram kultūras mantojuma objektam netikt iznīcinātam vai dzīvnieku tiesības netikt spīdzinātam) var tikt mainītas – paplašinātas vai sašaurinātas, bet nekādā gadījumā nedrīkst jaukt iedzimtas tiesības, kādas piemīt tikai cilvēkam ar piešķirtām tiesībām, kādas piemīt lietām.

  2. Paldies par atbildi!

    Jau kādu laiku man ir izdevies samierināties ar (iedomājamajām) sekām, kas rastos atzīstot, ka dzīvnieki nav lietas (nedrīkstēs kaut, turēt ieslodzījumā utt).
    Piekrītu, ka arī attiecībā uz populāciju kontroli tas nozīmētu pamatīgas pārmaiņas salīdzinājumā ar pašreizējo praksi, bet nedomāju, ka tās būs neatrisināmas problēmas. Piemēram, mežonīgu (domestificētu) suņu bari neklaiņotu, jo tie pakāpeniskas dzīvnieku īpašuma institūta pārveides dēļ vairs netiktu “ražoti”. Droši vien nav īpaši pārliecinoša atbilde, turklāt jau pāris gadus rokoties cauri literatūrai par dzīvnieku tiesībām/statusu, šāds arguments īsti nav manīts kā nozīmīgs (kaut gan ir teksti par to, kā sabiedrībā, kur dzīvnieks vairs nebūtu īpašums, tiktu regulēta cilvēku un pārējo sugu interešu saskaņošana).

    Un paldies, ka atgādinājāt par nosķīrumu starp dabiskajām un piešķirtajām tiesībām.
    Vai pareizi sapratu, ka Jūsu nostāja – tikai cilvēkiem var būt iedzimtas tiesības – balstās uz bažā,, ka pretējā gadījumā rastos pārāk daudz praktisku problēmu?

    P.S. Varbūt varat arī īsumā komentēt Spānijas precedentu ar lielajiem pērtiķiem un iepriekšējā rakstā apskatīto paziņojumu, ka delfīni ir atzīstami par personām?
    Un vēl pēdējais jautājums: vai tiesību un morāles izpratnes mainība nav kaut kādā mērā neizbēgama?

  3. Mēģināšu pa punktiem:
    1) Par suņiem – tā kā suņi selekcijas rezultātā ir kļuvuši par gudrākajiem spēcīgākajiem, nežēlīgakajiem un bezbailīgākajiem plēsējiem (saskaņā ar mednieku novēroto mājas suņi vai suņu/vilku hibrīdi kļūst par vilku baru vadoņiem, turklāt atšķirībā no vilkiem nogalina arī tad, ja barība nav nepieciešama), paredzu, ka Jūsu “ideālajā” pasaulē suņi sakrustotos ar vilkiem un, pirmkārt, iznīcinātu pārējos plēsējus (lielie suņi, piemēram, nebaidās uzbrukt pat lāčiem) un, otrkārt, tā kā zālēdāju populācija būs nekontrolēta (+ pieskaitīsim atlaistos mājdzīvniekus), suņu buri savairotos neaptveramā ātrumā, bet kad zālēdāji un gaļas dzīvnieki būs izēsti, bada dzīti uzbruks arī cilvēkiem (it sevišķi tādēļ, ka cilvēkiem būs aizliegts aktīvi aizsargāties). Iedomas, par sugu idillisko harmoniju ir bērnišķīgas un utopiskas (Paradīzes dārza tēls) – realitāte ir nežēlīga un asiņaina cīņa par sugas un īpatņa izdzīvošanu.

    2) Jā, pagaidām tikai cilvēkiem – un arī tās, starp citu, ir panāktas ar deklarēšanu (vergus, piemēram, Senajā Romā arī uzskatīja par lietām). Deklarēt savas iedzimtās tiesības var tikai tas, kurš var arī tās aizstāvēt – pretējā gadījumā šāda deklarācija nav vērā ņemama. Bet neviens dzīvnieks savas tiesības nevar pat deklarēt, kur nu vēl aizstāvēt.

    3) Par delfīniem un pērtiķiem – manuprāt tas ir cirks. Kā mēs varam novilkt robežu starp pērtiķi, delfīnu, suni, kaķi cūku, kāmīti, zelta zivtiņu utt. No sudzisma pāriesim pie primātisma, pēc tam pie mammalisma, pēc tam pie mugurkaulniecisma, pēc tam daudzšunisma un beigās baktērijas arī kļūs par personām.

    4) Tiesības un morāle, protams, nepārtraukti mainās, bet nevis sekojot utopijām, bet gan dabiski. Tiesības pakļaujot utopijai iegūsim nevis morāli, bet vājprātu (piemēram, komunisms).

  4. Patīkami, ka pa punktiem!
    1) Ja notiktu šādas sociālas pārmaiņas, tās nenotiktu vienas dienas laikā. Mājlopus nevis mājot ar lakatiņiem aizvadītu pasaulē, bet gan pakāpeniski to skaits būtu samazinājies – mazinoties pieprasījumam pēc to produktiem. Domāju, ka līdzīgi notiktu arī ar suņiem, kuri būtu sterilizēti, lai nevairotu cilvēka vainas pēc sāktās problēmas.
    Es nebūt neloloju romantikas laikmetam raksturīgas cerības par “atgriešanos pie dabas” un “sugu harmoniju”, bet uzskatu, ka liela daļa no asiņainās realitātes ir lieki asiņaina un viegli novēršama, ja vēlamies. Ja tiešām vēlamies īstenot principu “nenodarīt ciešanas bez īpaša iemesla”.

    2) Atbildēšu ar mazliet pārveidotu citātu. Manuprāt, nav būtiski, vai dzīvnieki spēj deklarēt un aizstāvēt savas tiesības, ne arī tas, vai tie spēj saprast, ko nozīmē tiesības. Mēs neprasām no cilvēkiem, lai tie spētu saprast tiesības vai tās ieviest. Piem., cilvēki ar garīgiem traucējumiem vai bērni var nesaprast, taču tāpēc vien mēs tos neizmantojam kā resursus. Mēs saprotam, ka šiem cilvēkiem pienākas nevis mazāka, bet pat pastiprināta aizsardzība. Dzīvnieki var nebūt spējīgi paust savas intereses mums saprotamā valodā vai pieprasīt to respektēšanu, bet nav šaubu, ka viņiem ir intereses. Tie cīnās par savām dzīvībām un pret brīvības atņemšanu, tiecas pēc patīkamā, izvairās no ciešanām. Ja tie var ciest un cenšas aizsargāt savas dzīvības, brīvību gluži kā mēs, kā attaisnot to, ka neatzīstam viņu tiesības uz šīm lietām? Kāpēc centieni, ko veicam nespējīgo cilvēku labad, ir vērā ņemami, bet citu sugu interešu vārdā (cik nu tās atpazīstam) veiktie centieni nav vērā ņemami? Sugas piederība automātiski garantē privilēģijas?

    3) Piekrītu, ka “cirks”, neveiksmīga mēģināšana vilkt šo robežu.
    Jautājums “kur novilkt robežu” ir viens no klasiskiem. Klasiska atbilde:
    Robežu novilkt starp būtnēm, kas spēj just, un pārējo, jo tikai justspējīgām būtnēm (“subject of a life”) var būt intereses, kuru pastāvēšana ir nepieciešams un pietiekams iemesls dalībai morāles sfērā. Vai insekti ir justspējīgi? Es nezinu. Bet tas, ka skaidri nezinu, kur tieši novilkt robežu, neatbrīvo no pienākuma novilkt šo līniju kaut kur, nedz arī dod man brīvību izrīkoties ar dzīvniekiem pēc saviem ieskatiem. Kaut arī varu nezināt, vai kukaiņi ir justspējīgi, es zinu, ka govis, vistas, šimpanzes utt. spēj just. Pat, ja nezinu, kurā robežas pusē novietot kukaiņus, es neesmu brīvs no atbildības pret dzīvniekiem, par kuriem zinu, ka tie spēj just.
    Nereti tie, kas uzdod šo jautājumu, uzskata – ja nezinām, kur novilkt kādu robežu morāles ziņā, vai arī, ja tas izrādās sarežģīti, mums vajadzētu izvairīties no robežas novilkšanas vispār. Taču šāds uzskats ir aplams. Piemēram, cilvēktiesību sakarā ir daudz neskaidrību un nevienprātības. Daži uzskata, ka cilvēkiem ir tiesības uz veselības aprūpi un izglītību, ko valstij būtu jānodrošina, citi uzskata, ka veselības aprūpe un izglītība kā jebkurš pakalpojums ir prece, par ko katram jāmaksā pašam. Domāju, ka mēs visi piekrītam, ka, neskatoties uz neskaidrībām cilvēktiesību jautājumos, genocīds ir uzskatāms par amorālu. Mēs nesakām, ka ir morāli pieņemami nogalināt veselas tautas, jo nespējam vienoties par to, vai cilvēkam ir tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi. Līdzīgi arī neskaidrība par to, vai skudras spēj just, nevar būt par attaisnojumu lai ignorētu to dzīvnieku intereses, par kuriem zinām, ka tie jūt.

    4) Piekrītu, ka šis ir jūtīgs jautājums un var izskatīties pēc utopijas, bet jāņem arī vērā, ka, teiksim, melnādaino tiesības pavisam nesen bija utopijas līmenī un, protams, rasisms joprojām ir problēma. Pēc utopijas daudz mazāk tas izskatās, ja nepieņemam, ka kāds to plāno panākt vienas dienas laikā. Jebkurām lielām sociālām pārmaiņām vajag daudz laika un jāiziet cauri vairākiem posmiem – t.sk. apsmaidīšanai no status qou aizstāvju puses.

    p.s. iespējams, Jūs varētu interesēt Kloda Nuē raksts “Vispārējās dzīvnieku tiesību deklarācijas izcelsme” https://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2009/07/20/visparejas-dzivnieku-tiesibu-deklaracijas-izcelsme/.

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s