• Kas par desām ar labturību

Tie no iekšķīgu lietu ministeŗa kunga apstiprināti likumi pret lopu mocīšanu ir iekš Kurzemes gubernijas avīzēm tai 30. April 1866 No. 33 sludināti un tā skan:

1. Ir aizliegts, redzami slimus, gaudenus, ievainotus un klibus zirgus pie darba brūķēt.
2. Nau brīv lopus ar cietiem, spiciem jeb asiem rīkiem, tā ar rungām u.t.j.pr. sist; – pa galvu un pa vēderu sist ir pavisam aizliegts.
3. Ir aizliegts, lopiem uzkŗaut pa gŗūtu, viņa spēkam, vai arī slikta ceļa dēļ, neiespējamu vezumu.
4. Nevienam nau brīv pilsētās aulekšiem braukt, – ir pat ar tukšiem vāģiem ne, nedz vēl ar cilvēkiem, vai ar vezumu.
5. Ir aizliegts, zirgu ar valgu ap kaklu piesiet vezuma pakaļā, kad tas priekšā aizjūgts zirgs tikko spēj to vezumu vilkt.
6. Teļus un citus mazus lopus nau brīv tā turēt, ka tiem jamocās, – tas ir: tos nebūs kŗaut citu uz cita tā, ka braucot galvas tiem karājās pār vāģiem pāri; turklāt arī tas aizliegts, ar smalku šņori tos lopiņus saistīt – un vedējam pašam aizliegts, tiem virsū sēsties.
7. Zirgu, kas vāģus velkot pakritis, nau brīv citādi uzcelt, kā kad tas papriekš tiek izjūgts ārā.
8. Ir aizliegts, visas un visādas lopu mocīšanas. Kas padomu nepieņem un lopus mocīt neatstājās, tas janodod policejai, ka lai viņu soda pēc 311. likuma soda-likumos, valsts likumu gr. XV. daļā.

“Taisnais gādā par sava lopa dzīvību, bet to bezdievīgu apžēlošana ir bardzība, jeb, Grāmatiņa priekš jauniem un veciem, īpaši priekš vecākiem, kam savu bērnu sirdsizkopšana rūp”.
Jelgava, 1871., 4.lpp.

Dzīvnieku aizsardzības likumi un biedrības gan pasaulē, gan Latvijā pastāv jau vismaz 150 gadus un mazāk oficiālos veidos ir pastāvējuši vēl senāk. Cilvēki bija sapratuši, ka dzīvnieki kā īpašuma veids būtiski atšķiras no kartupeļu maisiem, siena gubām utt., tādēļ uz būtu viņiem jāattiecina kaut kādu aizsardzību ar likuma spēku. Šķiet, sākotnēji šie likumi tika radīti, lai mazinātu neikdienišķi cietsirdīgas izturēšanās gadījumus, bet vēlāk sāka aktīvāk veidot dzīvnieku turēšanas noteikumus, kas kaut cik atbilda mainīgajai sabiedrības izpratnei par to, kā pret viņiem jāizturas. Gluži kā mūsdienās – daļa sabiedrības bija apmierināta ar esošo situāciju vai vienaldzīga, bet citi gribēja turēšanas apstākļus padarīt labākus un strādāja pie labturības normu iekļaušanas likumā. Šīs normas ar dažādiem labojumiem un papildinājumiem tiek precizētas un detaļās izstrādātas joprojām.

Nemitīgie likumu papildinājumi, suņu cīņu un roņu kažokādu ievešanas aizliegumi, medību ierobežojumi utt. var radīt pamatu domai, ka laika gaitā dzīvnieku nepamatota izmantošana varētu pakāpeniski izzust pavisam vai samazināties līdz minimumam. Ar tādu pārliecību arī darbojas daļa cilvēku, kas, piemēram, neatbalsta kažokādu ražošanu vai iestājas pret industriālo lopkopību, piedaloties protesta akcijās u.tml. Taču viss rādās diezgan citādi: neskatoties uz labturības likumu vairāk kā 100 gadus ilgo pilnveidošanu, mūsdienās izmantoto dzīvnieku skaits ir lielāks kā jebkad agrāk un šī izmantošana notiek briesmīgākos veidos kā agrāk – masveidā, samazinot sajūtošo un dzīvi pieredzošos indivīdu vērtību līdz numurētu preču un ražošanas mašīnu statusam – “gaļaslopam”, “slaucamgovij”, “dējējvistai” utt., kuru vērtību nosaka pēc tā, cik daudz ar viņa ķermeni un darbaspēku var nopelnīt.

Ir vairāki iemesli, kāpēc labturība drīzāk uzskatāma par strupceļu nevis risinājumu:

Pirmkārt, labturības centienu ietvaros uzmanība tiek vērsta tikai uz veidu, kā izturamies pret dzīvniekiem, kad tos izmantojam, ieslogām un nogalinām, neskarot jautājumu, vai vispār ir pieņemami ekspluatēt dzīvniekus tādu mērķu dēļ, ko varam sasniegt, nevienam nekaitējot.

Izskatās, ka labturības centieni nav devuši arī nekādu praktisku labumu dzīvniekiem – pieprasījums pēc dzīvnieku izmantošanas produktiem nevis mazinās, bet pat pieaug.* Piemēram, neskatoties uz periodiskiem protesta pasākumiem, internetā dreifējošiem video utt., pieprasījums pēc kažokādām tikai palielinās.[UK][LV]

Varētu domāt, ka pieaugot labturības prasībām, pieaugs arī dzīvnieku izcelsmes produktu cenas un līdz ar to mazināsies pieprasījums. Jā, labturības prasību dēļ cenas tiešām pieaug, tomēr tā rezultātā šie produkti drīzāk tiks ievesti no valstīm ar zemākām labturības prasībām nevis kritīsies pieprasījums.

Taču labturības uzlabošanas centieni joprojām notiek un visai sparīgi un tam ir labs iemesls –  tie ir izdevīgi pašiem cilvēkiem. Labturības aizstāvju un no lopkopības pelnošo slavētās “laimīgo vistu” olas, “bioloģiskais” piens, “laimīgā” jeb “humāni” nokauto dzīvnieku gaļa u.tml. nes labumu pašiem ekspluatētājiem – gan tiešajiem, gan netiešajiem:

Ražotāji: Laba labturība uzlabo gala produktu un nodrošina saimniecisko ienesīgumu
Patērētāji: Ētiskie apsvērumi – mēs varam ēst ar tīru sirdsapziņu*

Patērētāja vainas sajūta tiek mierināta, jo viņš var domās sev tagad teikt, ka ēd tikai “laimīgo” to un to vai dabiskos / brīvos / lauku apstākļos ražotu to un to (noticot, ka tiešām turēšanas apstākļi ir vērā ņemami uzlaboti). Turklāt gadās, ka tie, kas ētisku iemeslu dēļ agrāk atteicās lietot gaļu vai citus dzivnieku produktus, parādoties “laimīgajiem” produktiem, atsāk tos lietot. Līdz ar pieprasījums pēc šīm precēm atkal pieaug, tādēļ arī tiešie ekspluatētāji – ražotāji ir laimīgi. Kā ar dzīvniekiem? Nu, ja jau mēs viņus saucam par “laimīgi” audzētiem un “humāni” nokautiem, tad jau droši vien viss kārtībā – gan jau viņi neiebilstu, ja spētu runāt.</ironija> Cilvēki grib tam ticēt un bez sirdsapziņas pārmetumiem turpināt darīt to pašu, ko iepriekš. Jo tā taču vieglāk.

P.S. Liekas, ka daudzmaz saprotu, cik šī nostāja var likties “radikāla”, “ekstrēma” utt. Nav viegli pieņemt domu, ka labturības rezultātā būtiski uzlabojumi vairāk kā 100 gadu laikā nav notikuši. Vajag laiku, lai to “sagremotu” un tas var nebūt tik viegli kā izsekot kādam matemātiskam vienādojumam un beigās piekrist vai nepiekrist rezultātam kā 2+2=4. Šajos apsvērumos par labturības reālo ietekmi uz pašiem dzīvniekiem ir daudz aspektu, tostarp praktiskas lietas, fakti, ko katram pašam der papētīt, lai nonāktu pie pamatota secinājuma.


Par līdzīgām lietām tepat:

 

Kāpēc es neticu labturībai

Cietsirdīgāka un labsirdīgāka kaušana?

Citur:

Animal welfarism isn’t working

Vegetarians give in to humanely raised meat

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s