• Par radikālismu, ekstrēmismu utt.

Ja tu kādā jautājumā aizstāvi mazāk populāru viedokli, kas krasi atšķiras no vairākuma nostājas, nebrīnies, ja kādam tas nepatiks. Dzīvnieku ekspluatēšanas ētiskums ir viena no šādām tēmām. Tie, kas saka, ka izmantot pārējo sugu sajūtošās būtnes pārtikai, izklaidei vai ērtībai ir neētiski, nereti tiek nosaukti uzskatīti par radikāliem vai ekstrēmiem, jo pašreiz sabiedrībā dzīvnieku izmantošana visdažādākajiem mērķiem skaitās pašsaprotama (meinstrīms kā “zelta vidusceļš”).

Varētu jautāt, kas gan tur slikts — “būt radikālam” nozīmē “ķerties pie saknēm“, pie lietas būtības jeb teikt, ka kaut kas jāmaina pašos pamatos. Un to arī dzīvnieku tiesību aizstāvji saka, ka problēma ir jau pašos pamatos, sabiedrības pieņēmumā, ka pārējo sugu būtnes ir mums “dotas” lietošanai un pieder mums, līdzīgi kā priekšmeti. Taču apzīmējums “radikāls”, protams, tiek lietots negatīvā nozīmē, kā nevajadzīgas “galējības”, “ekstrēmisms” u.tml.

Tiešām, ar vārdiem radikāls / ekstrēms reizēm apzīmē arī pārlieku stingru turēšanos pie kādiem principiem. Ja turos pie ētiska principa – nenodarīt ciešanas un kaitējumu bez labi pamatota iemesla un uzskatu, ka no tā loģiski izriet, ka mums jāatsakās no dzīvnieku izmantošanas vispār, mani mēdz nosaukt par radikālu vai ekstrēmu. Bet es tiešām uzskatu, ka šis ir viens no principiāliem ētikas jautājumiem, kur kompromisus, “zelta vidusceļus” vai izņēmumus nevajadzētu pieļaut – vismaz bez nopietna iemesla.

Ētiskiem principiem ir normāli būt šādā nozīmē “radikāliem” un “ekstrēmiem” – tikai ētikas kontekstā “ekstrēmismu” mēdz saukt par konsekvenci. Šāds radikālisms jeb konsekvence ir normāla lieta, ja runājam par nostāju pret verdzību, spīdzināšanu, bērnu sūtīšanu karā utt. Neviens pie skaidra prāta esošais taču nesaka, ka mums jābūt piekāpīgākiem šajos jautājumos, jāpieļauj kompromisus vai izņēmumus. Katrā ziņā nezinu nevienu, kas teiktu – “eu, nu nebūsim tik radikāli – nevajag jau izvarošanu uzreiz noraidīt pilnībā – mēs taču esam to piekopuši kopš senseniem laikiem un diez vai kādreiz pilnībā izskaudīsim, tāpēc sākumā vismaz padarīsim to humānāku!”. Vai arī: “nu, nevajag sāpināt šo cilvēku – var taču mazliet pasmieties arī par rasistiskiem jokiem” (šādu cilvēku gan vismaz spēju iztēloties). Manuprāt, iziet uz kompromisiem šādos jautājumos ir absurdi – es zaudētu jebkuru ticību, ka kompromisu pieļaujošais cilvēks šo problēmu un indivīda pamattiesības uztver nopietni. Tieši tādēļ arī tiem, kas uzskata nepamatotu kaitēšanu par ētiski nepieņemamu, vajadzētu būt konsekventiem (jeb radikāliem, ja jums tā labpatīk), neatbalstot sajūtošo būtņu nepamatotu izmantošanu kā tādu.

Un tas ļauj labāk saprast, kāpēc daudzi uzkata vegānismu par radikālu vai ekstrēmu – viņi vienkārši nepiekrīt, ka arī citu sugu būtnēm jābūt brīvām no izmantošanas un atrašanās kāda īpašumā. Viņi neuztver šādu domu nopietni. Un tad saruna nonāk pie jautājuma par sudzismu.

Vai drīzāk par ekstrēmismu šī vārda negatīvajā nozīmē nav uzskatāms tas, ka pārtikas ieguvei vien ik gadu pasaulē nogalina vairāk kā 50 000 000 000 (piecdesmit miljardi) dzīvnieku? Un vai radikāli drīzāk nav centieni to visu aizstāvēt, zinot, ka bez tā varam iztikt?

Vēl par šo tēmu: “All things in moderation” by Tim Gier

Vegānisms ir taisnīgums

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

11 domas par “• Par radikālismu, ekstrēmismu utt.

  1. Jā, jā – kaut kur jau dzirdēts – mums nav nepieciešama strādnieku dzīves apstākļu uzlabošana – mums vajadzīga proletariāta diktatūra. Vai, ka vācu tautas pilnvērtīgai un netraucētai attīstībai nepietiek ar žīdu ietekmes likvidēšanu – lai problēmu atrisinātu, žīdus nepieciešams iznīcināt kā parazītu pasugu. Vai atkal – mums nav nepieciešama ticības tolerance – mēs iedibināsim Allaha varu šajā pasaulē. Utt.

    Vegānisma filosofija savā būtībā ir tāda pati utopija kā iepriekš minētās – tā nekad nerealizēsies dzīvē, jo ir pretdabiska, savukārt vienmēr atradīsies savu pusaudžu vecumu nepārvarējuši indivīdi, kas būs gatavi mirt par utopijas “filosofu” murgiem.

    Cilvēks dabiskas attīstības ceļā ieguva tiesības izmantot citus dzīvniekus pārtikai – līdzīgi kā vilkam ir tiesības izmantot stirnu, vai kaķim peli.

    1. Cilvēks dabiskas attīstības ceļā ieguva tiesības izmantot citus dzīvniekus pārtikai – līdzīgi kā vilkam ir tiesības izmantot stirnu, vai kaķim peli.
      ———-

      Tu tikko sevi noliki vienā līmenī ar vilku un peli, domā cilvēk kamēr tev ir dota šāda iespēja.

  2. Un vēl kas.

    Ir daudz vienkāršāk paziņot, ka iestājies par kaut ko utopisku, nekā par kaut ko reālu, jo, ja iestāsies par kaut ko reālu, tad reāli arī kaut kas būs jādara. Piemēram, propagandēt blogā, ka dzīvniekiem piemīt “cilvēktiesības” (vai to ekvivalents) ir visai ērts un resursus neprasošs piegājiens, savukārt, ja bloga autors tiešām iestātos pret necilvēcīgu attieksmi pret dzīvniekiem, es viņu atbalstītu.

    Esmu pret rituālu lopkaušanu, pret kaušanu bez apdullināšanas kopumā (kā tas diemžēl tiek praktizēts atsevišķās lopkautuvēs), pret dzīvnieku iesprostošanu pārāk šauros apstākļos utt.

    Protams, tāda pieeja prasītu darbu (nevis blogošanu), nāktos rīkot piketus, rakstīt protestus, likumu ierosinājumus utt. Kādam tas viss būtu jāorganizē, tādēļ mīļā miera labad labāk paziņosim, ka dzīvniekiem piemīt “cilvēktiesības” un neliksimies ne ziņas par labturību.

    Mums vajadzīga proletariāta diktatūra, nevis strādnieku algas palielināšana, vai ne? ;)

  3. Paldies par komentāriem!
    Jā, ir arī tādi dzīvnieku tiesību aktīvisti, kas uzskata, ka ar vardarbību var kaut ko sakarīgu panākt – tie dedzina laboratorijas, sūta nāves draudu vēstules tiem, kas veic eksperimentus ar dzīvniekiem utt. Bet, manuprāt, šie cilvēki nesaprot, ka ar vardarbību maz ko var panākt – visa cilvēces vēsture ir vardarbības (ar pozitīvu mērķi) vēsture, bet vai varam teikt, ka dzīvojam labākā pasaulē?
    “Varas darbi” var nest tkai īslaicīgus rezultātus – ja sabiedrībā pastāv kaut kāda pārliecība, to nevar mainīt ar varu. Tāpat ar dzīvnieku izmantošanu – nodedzinot laboratoriju nekas nemainīsies, ja sabiedrībā joprojām būs pieprasījums pēc tā. Tiks uzceltas jaunas.

    Dzīvnieku tiesību aizstāvji atšķirībā no revolucionāriem organizē nevis atentātus un nevis vāc ieročus un partizānus, bet cenšas savu mērķi sasniegt ar nevardarbīgas izglītošanas palīdzību. Ja tā ir revolūcija tad vienīgi tāda kā “sirds revolūcija” ( http://www.abolitionistapproach.com/a-revolution-of-the-heart/ ). Mēs maksimāli atklāti un diplomātiski apelējam pie sarpāta un sirdsapziņas, uzrādot lietas un sakarības, par ko cilvēki parasti neaizdomājas – tie ir mūsu vienīgie “ieroči”.

    Piedod, bet par dabiskuma argumentu galīgi jau apnicis atkārtot.
    Klasiska atbilde lasāma šeit: https://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2008/10/03/gerijs-frensione-biezi-uzdotie-jautajumi/#_ftn5

    “Cilvēks dabiskas attīstības ceļā ieguva tiesības izmantot citus dzīvniekus pārtikai” analoģisku argumentu var izmantot arī rasisma, dzimumu diskriminācijas u.tml. attaisnošanai, piem., “VĪRIEŠI dabiskas attīstības ceļā ieguva tiesības izmantot SIEVIETES”. Vīrieši taču nereti ir DABISKĀ kārtā stiprāki un lielāki par sievietēm – vai tādēļ Tu atbalsti sieviešu izmantošanu vīriešu vajadzībām?

    Par “reālu darīšanu”: pirmkārt, es uzskatu, ka “necilvēcīga attieksme pret dzīvniekiem” ir jau viņu turēšanu verdzībā. Tādēļ “visreālākā lieta, ko darīt”, ir pārtraukt atbalstīt šo verdzību – un tas ir vegānisms! Reāla rīcība 24/7!

    Savukārt labturība jeb centieni padarīt verdzību humānāku ir pat kaitējoša šim mērķim, jo tikai nomierina patērētāju sirdsapziņas – manas domas par to jau uzrakstītas šeit: https://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2010/03/08/%E2%80%A2-kas-par-desam-ar-labturibu/

    Mums vajadzīga skaidras + atvērtas domāšanas un sirdsapziņas diktatūra! :)
    Vardarbība ir bezjēdzīga, jo ved tikai pie jaunas vardarbības.

  4. Tas arī ir punkts, kurā mūsu domas šķiras – es uzskatu, ka ir jāuzstāj uz to, ka dzīvnieku spīdzināšana nav pieļaujama, savukārt Tu uzstāj uz to, ka mums jādzīvo kopā ar dzīvniekiem Paradīzē, un, ka spīdzināšana principā ir pieņemama, jo tās pārtraukšana jau nav mērķis – mērķis ir iedibināt Paradīzi zemes virsū.

  5. Tu jau sāc dzejot – tas ir ok, bet ne šajā diskusijā.
    tas, ko es saku ir, ka pati “turēšana” nebrīvē jau ir pilnīgi nevajadzīga kaitēšana = spīdzināšana. un saku, ka labturības centieni tikai nostiprina šo turēšanu nebrīvē – tādēļ no mana skatpunkta ir neloģiski to atbalstīt.
    nav runa par nekādu paradīzi, bet par līdzīgu interešu vienlīdzīgu respektēšanu. un par nevajadzīgas kaitēšanas novēršanu.

    ko Tu īsti uzskati par spīdzināšanu – novirzīšanos no likumā noteiktajām normām?

  6. Par spīdzināšanu uzskatu bezjēdzīgu un nepamatotu sāpju nodarīšanu dzīvām lietām, kas var just sāpes.

    Lietai un cilvēkam nevar būt “līdzīgas intereses”. Intereses var būt tikai cilvēkam – tāpat kā pienākumi un tiesības, savukārt lietas (tai skaitā dzīvas) tiek izmantotas cilvēku interešu apmierināšanai un tām nav nedz tiesību, nedz pienākumu. Jautājums ir par to, kādā veidā cilvēks izmanto dzīvas lietas un par cilvēka atbildību citu cilvēku priekšā, ja viņš lietu ir izmantojis no ētiskā viedokļa nepieņemamā veidā.

  7. gluži manas domas “Par spīdzināšanu uzskatu bezjēdzīgu un nepamatotu sāpju nodarīšanu dzīvām lietām, kas var just sāpes.”
    tikai es vēl par vērā ņemamu uzskatu kaitējumu, kas var notikt arī bez sāpēm – teiksim, var taču arī kādu noindēt ar nesāpīgām “miegazālītēm” u.tml. (ok, tas varbūt neiekļaujas jēdzienā “spīdzināšana”).

    njā, man bija cerība, ka Tu tomēr pieļauj iespēju, ka arī dzīvniekiem ir kādas intereses, kā, piem., paēst, izvairīties no salšanas, pāroties u.c. – kas, manuprāt, ir ļoti līdzīgas cilvēku interesēm.

    un tālāk Tu jau tikai atsaucies uz pastāvošo (sociālo, juridisko, kultūras) kārtību kā kaut neapšaubāmi pareizu – tas īsti neskaitās pamatojums. jo mēs zinām, ka tās ir vēsturiski mainīgas.

  8. Par to, ka dzīvnieku pakļaušana neesot dabiska:

    1) Nēģeri un sievietes arī tika pakļauti, bet izrādījās, ka tas tomēr nav labi.
    Atbilde: Nedz nēģeri, nedz sievietes nav dzīvnieki, bet gan cilvēki, līdz ar to šis arguments ir vienkārši smieklīgs.

    2) Suņi izkārnās publiskās vietās, vai tad arī cilvēkiem tā būtu jādara.
    Atbilde: Katrai sugai ir sava sociālā uzvedība, piemēram, vilki turas baros, bet leopardi dzīvo nomaļus. Vienas sugas uzvedībai nav nekāda sakara ar otras sugas sociālo uzvedību, bet dabas likumi paliek nemainīgi (stiprākais tāpat apēd vājāko).

    3) Cilvēki var iztikt bez gaļas.
    Atbilde: Jā var, tāpat kā cūkas, eži, lāči vai šimpanzes, jo līdzīgi iepriekš minētajiem, cilvēki ir visēdāji. Tas, ka cilvēks var iztikt bez gaļas, nenozīmē, ka cilvēkam būtu jāiztiek bez gaļas.

    4) Atļaušos šo citēt vārds vārdā: “Ceturtkārt, interesanti, ka tad, kad mums ir izdevīgi, mēs norādām uz savu „pārākumu” pār citām sugām, taču citā gadījumā cenšamies uzsvērt cilvēka līdzību ar savvaļas dzīvniekiem.”
    Atbilde: Cilvēks ir līdzīgs dzīvniekiem un vienlaicīgi pārāks, jo ir pakļāvis sev lielāko daļu dzīvnieku. Cilvēks ir barības ķēdes augstākais posms, līdz ar to šeit nav nekādu pretrunu.

  9. Dzīvniekiem nav interešu – dzīvniekiem ir instinkti (tas ko Tu minēji – paēst, padzert utt.). Tās ir divas dažādas lietas.

  10. pārējo sugu pakļaušana IR dabiska – tādā pašā nozīmē kā dabisks ir rasisms u.tml. runa drīzāk par to, ka no dabiskuma ne vienmēr izriet, kā labāk rīkoties.

    1) tā ir tikai atsaukšanās uz piederību cilvēku sugai bez pamatojuma – ētiskam nošķīrumam relevanta kritērija (saprātīgums? tas, ka spējam pakļaut pārējos? – tas atkal ved pie sudzisma jautājuma).
    bioloģiski – cilvēki ir dzīvnieki: daļa no Animalia.

    2) (ceru, saproti, ka tā bija Frensiones atbilde uz argumentu, kas balstījās sugu līdzībā.)
    bet par šo: “Katrai sugai ir sava sociālā uzvedība” – jā, un arī cilvēkiem raksturīgi uzvedības veidi, kas tomēr ar laiku vairs nešķiet atbalstāmi. jo mainās morāles izpratne.

    3) “Tas, ka cilvēks var iztikt bez gaļas, nenozīmē, ka cilvēkam būtu jāiztiek bez gaļas” -nenozīmē gan. bet nevajag piemirst principu – nekaitēt bez pamatota iemesla. ja varam bez gaļas iztikt – kāds ir pamatotais iemesls kaitēšanai?

    4) (arī tā bija atbilde uz “drīkstam X, jo tā dara arī citas sugas”)
    par “līdzīgs + pārāks” piekrītu. taču tas ir tikai fakta apraksts, kas tiešā veidā neko neizsaka par to, kā vajadzētu būt/darīt.
    par barības ķēdi – uzskatu, ka tā nesastāv no tādiem vien posmiem, ko ar saprāta un labestības spēkiem nevar mainīt. pat ja esam “augšgalā” – tas nenozīmē, ka mums neizbēgami jāizmanto visus “apakšā esošos” posmus -> te tas pats jautājums no 3.punkta.

    par interesēm/instinktiem – dzīvniekiem nav interešu? tas liekas dīvains apgalvojums, kam reti kurš piekristu (bet tas laikam terminoloģijas jautājums, kas atkarīga no konteksta, teiksim, jurisprudencē un filosofijā varētu atšķirties). manuprāt, tos nevar strikti nošķirt, ja vien nedefinējam īpaši šauri, piesaistot racionalitātei. uzskatu, ka interešu pastāvēšanu nosaka jau tas vien, ka būtne spēj just – līdz ar to izvairīties no vienām lietām un tiekties pēc citām.

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s