• Par patversmju dzīvniekiem

Tas, ka pēdējā laikā medijos daudz vairāk runā par bezpajumtes dzīvnieku problēmu un šajā sakarā rīko labdarības pasākumus, nenotiek bez iemesla, jo šobrīd patversmes esot tik pārpildītas kā nekad.1, 2, 3 Problēma ir īpaši saasinājusies ekonomiskās situācijas dēļ – daļa cilvēku vairs nevar atļauties dzīvniekus uzturēt vai nodrošināt ārstēšanu, citi brauc strādāt uz ārvalstīm, vēl citi pārceļas uz lētākām, mazākām dzīves telpām, kur dzīvniekam vairs vietas nav. Protams, vienmēr ir arī daļa dzīvnieku, kas paliek bez pajumtes ne aprūpētāja vainas dēļ.

Šajā sakarā parasti norāda, ka jāizglīto sabiedrība, stingrāk jāsoda tie, kas pamet aprūpējamos un jāievieš vienota dzīvnieku reģistrēšanas sistēma. Droši vien taisnība, taču ir viens aspekts, kas iekļautos sabiedrības izglītošanas uzdevumā, tomēr parasti tiek netiek pieminēts: jautājums par dzīvnieku tirgotāju un “svaigas mantas” ņēmēju lomu bezpajumtnieku skaita palielināšanā. Kad skaidri runāsim par to, ka mūsu pienākums ir adoptēt bez mājām palikušos nevis turpināt viņus ražot un pirkt?

Iespējams, daļa cilvēku, kas veido materiālus par patversmēm, ir labi pazīstami ar dzīvnieku audzētājiem, tāpēc vairās par šo tēmu runāt publiski. Piemēram, Latvijas Kinoloģiskā federācija (suņu audzētāju biedrība, kas apvieno 36 suņu audzētāju klubus) ir cieši saistīta ar kādu patversmi. Nav grūti iedomāties, ka cilvēkiem droši vien negribas bojāt attiecības, aicinot nepirkt dzīvniekus no audzētājiem. Ja tā, tad jājautā, vai tiešām izvairīšanās no šīm neērtībām atsver to, ka “svaigās mantas” dēļ daudzi patversmēs nonākušie neatrod mājas un pat tiek iemidzināti?

Turklāt nav būtiski, ka daļa audzētāju ir atbildīgāki, bet daļai audzēšana ir tikai bizness, kurā dzīvnieki ir ražošanas līdzekļi un preces. Tas nav būtiski, jo patversmēs un uz ielas nonākušo dzīvnieku izredzes tikt pie jaunām mājām mazinās arī nesavtīgāko audzētāju un apzinīgāko pircēju darbības rezultātā. Rezultātā palielinās citas viņu  izredzes – priekšlaicīgi tikt uz “citiem medību laukiem”, jo pašvaldības parasti apmaksā šo dzīvnieku uzturēšanu tikai 14 dienas un patversmēs vietu skaits nav bezgalīgs. Tas nenozīmē, ka visi dzīvnieku audzētāji, tirgotāji un pircēji būtu ļauni cilvēki – tas nozīmē, ka mums būtu nopietnāk jāņem vērā audzēšanas un pirkšanas sekas un aktīvāk par to jārunā. Vismaz tad, ja patiesi uzskatām, ka kaitējumu un ciešanu daudzumu ir jāsamazina.

Sabiedrībai būtu jāatgādina, ka pasaulē jau ir neskaitāmi suņi, kaķi un citi, kas palikuši bez aprūpes un ja mums rūp viņu labklājība, ir neprāts turpināt ražot jaunus un pirkt viņus kā dizaineru radītas preces. Kad kāds ieminas, ka grasās iegādāties dzīvnieku no audzētājiem, neklusē, bet pajautā, kāpēc gan šis cilvēks nepalīdz patversmju dzīvniekiem? Ar naudu, kas tiek tērēta dārga, atbilstoši kādiem cilvēku izdomātiem standartiem radīta “tīrasiņu” dzīvnieka iegādei un uzturēšanai, varētu palīdzēt pat vairākiem patversmē nonākušajiem.

[2009. gadā] no Latvijas patversmēs uzņemtajiem 3578 suņiem nācās iemidzināt vairāk nekā 700, no 4927 kaķiem – vairāk nekā 2000. [PVD dati, Latvijas Avīze, 02.10.2010.]


Adoptē kaķi vai suni no patversmes!
Kad esi tur, pajautā, kuriem dzīvniekiem ir mazāk izredžu tikt adoptētiem vecuma, veselības problēmu vai citu iemeslu dēļ – varbūt ir vērts palīdzēt tieši viņiem.

Ronja ir viens no kaķiem, kam paveicies. Izkāmējušu un slimu viņu no ielas paņēma siltā istabā un izārstēja, kaut arī viena acs paliks bojāta. Viņa nav “selekcijas meistardarbs”, kas dzīvnieku tirgū maksā 300Ls. Bet tāpēc vien viņa nav ne par spalvas tiesu mazāk vērtīga un mazāk rūpes pelnījusi kā jebkurš cits sajūtošs un no cilvēka palīdzības atkarīgs indivīds.

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

7 domas par “• Par patversmju dzīvniekiem

  1. Tātad, ja cilvēks grib sev piemērotu dzīvnieku, ar konkrētam rakstura īpašībām (fiziskās slodzes nepieciešamība, instinkti utt), konkrētu “pielietojumu”, tad tas ir slikti? Jāņem no ielas vai patversmes tikai tāpēc, ka tā vajag? Dzīvnieku aizstāvjiem vajadzētu saprast, ka ne visi domā tā kā viņi un šo citādākdomājošo nosodīšana nedos vairāk mājvietu pamestajiem dzīvniekiem.

    P.S. Uzreiz pasaku, ka man pirmais suns bija savākts no ielas, otrais no kādas sētas, kur viņu pameta celtnieki, trešais no Slokas patversmes – tas, lai nebūtu kārdinājuma man sākt pārmest līdzjūtības iztrūkumu un ļauno audzētāju atbalstīšanu :)

  2. Negribas jau vērtēt kā labi/slikti, katrā ziņā ne konkrētus cilvēkus, bet rīcības gan. Šajā gadījumā aicinu saprast, ka katra jauna dzīvnieka nākšana pasaulē mazina patversmēs nonākušo izredzes. Es ticu, ka mēs vairums cilvēku cenšas rīkoties labi un lieki nekaitēt, tikai mēdzam nonākt pie dažādiem, nereti pretrunīgiem secinājumiem.
    Protams, visi nekad nedomās vienādi, tomēr, ja man kaut kas liekas aplami un kādam kaitējoši, klusēt par to taču būtu noziegums pret paša sirdsapziņu un saprātu.

    Ar cilvēkiem, kam kaut kādos jautājumos mans viedoklis
    liekas nepamatots vai nepieņemams, es labprāt diskutēju – godīgi un pieklājīgi. Svarīgi taču ir šķetināt neskaidrības, nevis uzspiest kādu viedokli.

    P.S. Pie manis dzīvo tikko apārstēts no ielas savākts kaķis :)

  3. Nu jā, jācīnās ar sekām, bet arī jāizglīto cilvēki, lai novērstu cēloņus. Piemēram, modīgie suņi bez ciltsrakstiem par 2-3 lētāku summu kā ar rakstiem. Tur vien tiek saražoti simtiem faktiski kranču (manam pirmajam rados laikam bija bijis rasels, otrajam melnais labradors, bet pašreizējā jaunkundze bērnībā varētu būt bijusi izspļauta laika), kaut arī ciltsrakstu esamība nav tas dārgākais dzīvnieku pārošanas un vairošanas procesā.
    Lai novērstu patvaļīgu vairošanu un vairošanos būtu jāizstrādā noteikumi par dzīvnieku sterilizāciju – ja eksemplārs nav pietiekami labs ciltsdarbam vai īpašnieks vēlas tikai kā mīļdzīvnieku – obligāta sterilizācija. Vienīgi atkal ir nepieciešama cilvēku izglītošana, ka tas ir dzīvnieku pašu labā un nav nepieciešams mātītei vismaz 1x mūžā apbērnoties “veselībai”, kā arī tantiņu atrunas par “prieciņa atņemšanu”…

  4. Manuprāt, nav būtiski, kā ir ar ciltsrakstiem vai asiņu tīrību – visām sajūtošām būtnēm būtu jābūt brīvām no tā, ka viņas ražo, tirgo un izmanto kā preces. Tādā ziņā nav arī būtiski, vai vairošana notiek patvaļīgi vai saskaņā ar kādiem priekšrakstiem.
    Sterilizāciju atbalstu, taču ne tāpēc, ka tas palīdzētu saglabāt “labākus eksemplārus”.

    Vairāk par mīļdzīvniekiem te: https://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2008/10/03/gerijs-frensione-biezi-uzdotie-jautajumi/#_ftn3

  5. lai arī ideja, ka katrs pasaulē no jauna nācis dzīvnieks, kuram tiek rastas jaunas un labas mājas, atņem iespēju kādam, kas savus īstos saimniekus gaida patversmē, ir ļoti pareiza un loģiska, manuprāt, ir tuvredzīgi vēlēties un aicināt cilvēkus atturēties no šķirnes suņu selekcionēšanas un iegādāšanās, ja viņi to dara godprātīgi. tas būtu kaut kā līdzīgi kā aicināt tagad sievietes nedzemdēt, jo bērnu namos taču ir daudz bērniņi, kurus būtu labi adoptēt.
    svarīgi saprast, ka cilvēki iegādājoties suni, ja viņi to dara rūpīgi apsverot savu lēmumu, nepērk vienkārši suni (t.i. ar priekšnosacījumu, lai izaug suns nevis kaķis, zaķis vai krokodils – viss cits vienalga). Iegādājoties konkrētas šķirnes suni, kam ir iepriekšparedzamas šķirnes iezīmes, gan eksterjerā, gan raksturā, daudz lielāka ticamība, ka šis dzīvnieks tiks mīlēts un lolots, jo cilvēki saprātīgi pieņemot lēmumu par suņa iegādi, izvēlas sev piemērotu tempermentu un kaut vai suņa izmēru. tātad arī mazāka varbūtība, ka pēc laika šis suns nonāks patversmē, jo būs licis cilvēkam vilties savā suņumīļa pieredzē. ikvienam cilvēkam, atvēlot savā dzīves telpā un resursos vietu mīlulim, ir tiesības izvēlēties sev tīkamu dzīvesbiedru, arī, ja tam ir četras kājas un aste, nevis pieņemt vienu vienību suņa (vai kaķa) zem sava jumta, jo tas ir humāni.

    tādēļ pilnībā piekrītu ezz izteiktajam viedoklim – drīzāk ir jāizglīto sabiedrība – jāattur cilvēki no nesaprātīgas bezšķirnes suņu vairošanas – galu galā pat publiski taču izskan “labie” piemēri, kur sabiedrībā zināmi cilvēki savu no patversmes paņemto krancīti ir apzināti pārojuši un atraduši labas mājvietas kucēniem – tā vietā, lai šos 10 vai padsmit paziņas pie rokas aizvestu uz patversmi. Rezultātā “labie piemēri” izglābuši vienu suni un atņēmuši iespēju rast mājas 10 citiem. Un šo raksta avīzēs kā labos stāstus, kādēļ, lai tauta domātu, ka pārojot savu gandrīz taksīti ar kaimiņienes gandrīz buldodziņu viņi dara ko aplamu? Un jau pieminētie “bezpapīru” suņi par 2-3x lētāku cenu? Papīri nenozīmē tikai papildus piemaksu par vecāku medāļiem – tas nozīmē arī veselības pārbaudes, kas savukārt atkal nozīmē, ka ir daudz lielāka varbūtība, ka suns būs vesels un sagādās prieku ģimenei nevis kļūs par apgrūtinājumu un neparedzētu izdevumu pozīciju medikamentiem un kopšanai, kā rezultātā nonāks patversmē.

    Rezumējot: saprātīga selekcija tiem, kas prātīgi izvēlas suni kā ģimenes mīluli uz mūžu vai citai ļoti konkrētai vajadzībai (galu galā arī suņiem taču ir savi pienākumi, kuriem cits der labāk, cits sliktāk); un sabiedrības izglītošana par “krancīšu” neradīšanu (un nepirkšanu, lai radītājiem būtu mazāk motivācijas tos radīt) – tie, manuprāt, būtu divi galvenie soļi, kas palīdzētu gan vest mazumā patversmēs jau nonākušo dzīvnieku skaitu, gan novērstu jaunu “vilšanās upuru” došanos uz patversmēm. un būtu aplami itin visos gadījumos, kad cilvēks ir pieņēmis lēmumu kļūt par suņa draugu, rādīt viņam ar pirkstu uz patversmi.

    1. Paldies par komentāru!
      Manuprāt, tuvredzīgi ir pievērt acis uz to, cik problēmu ir radušās un aizvien rodas, turpinot dzīvniekus vairot. Par cilvēku aicināšanu nevis radīt bērnus, bet palīdzēt bāreņiem: man tas nemaz nešķiet tik pašsaprotami. Tā noteikti ir ļoti īpaša sajūta – “radīt dzīvību no sevis”, bet par kādu cenu?

      Apzināta dzīvnieka pamešana (ne vien vilšanās, bet arī neparedzēta naudas trūkuma, apnikuma, vajadzības pārcelties dēļ utjp.) ir tikai viens no daudziem veidiem, kā rodas ciešanas un kaitējums šīm būtnēm. Pat, ja izdotos samazinat pamešanas riskus, izglītojot sabiedrību, pārējie riski paliktu – noklīšana, saimnieka nāve utt.

      “ikvienam (..) ir tiesības izvēlēties sev tīkamu dzīvesbiedru, arī, ja tam ir četras kājas un aste”
      Šobrīd tā notiek, bet, tā kā tas nozīmē dzīvnieka padarīšanu par īpašumu, ar ko cilvēks drīkst izrīkoties vidažādākajos veidos (izņemot atsevišķus ierobežojumus) – ne vien legāli selekcionēt, modificēt, turēt pie minimāliem izdzīvošanas apstākļiem, pārdot vai iemidzināt, man tas nav pieņemami. Tas pārāk izklausās pēc izturēšanās pret dārzeņiem, nevis sajūtošām būtnēm, kam ir visdažādākās intereses gluži tāpat kā mums.

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s