• Vegānisms ir taisnīgums

Vegānisms kā ētiska izvēle nereti tiek uzskatīts par pārāk augstu prasību respektēt dzīvnieku intereses. Tā vietā daudzi dod priekšroku veģetārismam vai izvairās no “lielākajiem” ļaunumiem, pērkot pienu vai gaļu no pazīstamiem kaimiņiem nevis industriāli ražotos produktus. Taču, ja gribam, lai mūsu izturēšanās pret pārējām sugām būtu ētiski konsekventa, vegānisms patiesībā ir cieņas minimums – vegānisms ir mazākais, ko varam darīt.

Ja atzīstam, ka nodarīt kaitējumu bez nopietna iemesla ir netaisnīgi, mēs parasti neaicinām rīkoties “vismaz pustaisnīgi“. Mēs zinām, ka, piemēram, rasisms, pedofīlija un cilvēku tirdzniecība joprojām ir aktuālas problēmas un saprotam, ka tās neatrisināsim īsā laikā, taču mēs nepieļautu domu, ka jāaicina rūpēties vismaz par to, lai šīs lietas notiktu humāni. Līdzīgam skatījumam būtu jāattiecas arī uz pārējo sugu būtnēm. Piemēram, kaķēnu un kucēnu “sūtīšana jūrskolā” vēl nesen bija likumīgs veids, kā atbrīvoties no nevēlamiem dzīvniekiem. Šobrīd tas vairs nav likumīgi, kaut arī skaidrs, ka katrā ciematā izkontrolēt to nevarēs. Varbūt aizliegšanas vietā vajadzēja sākt ar pakāpeniskiem uzlabojumiem, teiksim, aicināt vismaz “sūtīt” viņus siltā ūdenī? Cerams, ka tā neviens nedomā. Jo problēma ir pašā “jūrskolas” idejā, nevis slīcināšanas veidā vai tajā, cik silts ir ūdens.

Kā atzīst uztura speciālisti, dzīvnieku izcelsmes produktu lietošana nav vajadzīga veselības uzturēšanai un būtu dīvaini teikt, ka dzīvnieku turēšana nebrīvē, pakļaušana lopkopības procedūrām un galu galā nogalināšana neskaitās kaitējums. Ja uzskatām, ka bez nopietna iemesla kaitēt dzīvniekiem nevajadzētu (kā teikts Dzīvnieku aizsardzības likuma ievadā), tad kāpēc daudzi tomēr domā, ka prātīgs risinājums ir “humāna” izmantošana, “humāna” kaušana vai “laimīgo” vistu olas? Starp taisnīgumu un netaisnīgumu nav starpposmu un “zelta vidusceļa” – rīcība, kas nav taisnīga, ir netaisnīga.

Protams, visi nekļūs par vegāniem vienas dienas laikā. Taču, ja piekrītam, ka dzīvnieku izmantošana, lai iegūtu pārtikas produktus, apģērbu utt., mūsdienās ir uzskatāma par neobligātu un zinām, ka pieejamas alternatīvas, nav nopietna pamata teikt, ka izmantošanu vispirms jāpadara humānāku vai jālieto “laimīgo lauku gotiņu” pienu. Jo lietās, kas ir netaisnīgas pēc būtības un turklāt novēršamas, nevar iziet uz kompromisiem un “pieregulēšanu” – kā cilvēku tirdzniecībā vai pedofīlijā, tā arī dzīvnieku izmantošanā.

Dzīvnieku izmantošanas salīdzinājumi ar verdzību, izvarošanu u.tml. var šķist skarbi, taču tos nevajag pārprast. Verdzība, izvarošana un citas netaisnīguma izpausmes līdzinās dzīvnieku izmantošanai tajā ziņā, ka tās visas ignorē morāli respektējamu būtņu intereses un attiecas pret tām kā pret lietām. Tas nenozīmē, ka visi cilvēki, kas izmanto dzīvniekus vai viņu ķermeņa daļas, uzskatāmi par tikpat amorāliem kā vergturi vai izvarotāji.

Ētikā būtisks ir nodoms – katras rīcības izvērtējums ir atkarīgs arī no nodoma, kas vadījis cilvēku. Ja kāds turpina izmantot dzīvniekus, jo tic, ka citu variantu izdzīvot nav, to nevar saukt par ļaunprātīgu vai amorālu rīcību. Cilvēks var vienkārši nezināt par alternatīvām vai vēl nav pieņēmis, ka iespējams dzīvot citādi. Savukārt, ja cilvēks piekrīt, ka dzīvnieku tiesību arguments ir pamatots, bet saka, ka viņai vai viņam vienalga, var rasties šaubas par šī cilvēka nopietnību attieksmē pret ētiskiem jautājumiem. Katrā ziņā, runājot par šīm tēmām, ir jāpieļauj, ka citi par to zina mazāk vai domājuši par to mazāk, tādēļ nemaz nav spējīgi veikt pamatotu morālu izvēli. Esmu pārliecināts, ka vairāk vai mazāk mēs visi cenšamies rīkoties labi, izvairoties no kaitēšanas un netaisnības, tomēr atšķirīgu pieredžu un zināšanu dēļ redzam lietas citā gaismā, tāpēc arī rīkojamies atšķirīgi.

Vienīgais veids, kā panākt, lai pret pārējām sajūtošām būtnēm izturētos taisnīgi kā pret morāli cienāmiem indivīdiem, ir mazinot pieprasījumu pēc viņu izmantošanas. Un tas sākas ar katra paša rīcību – kļūstot par vegānu, izglītojoties un izglītojot par to citus. Visi nekļūs par vegāniem vienas dienas laikā, bet katrs atsevišķs indivīds to var.

Paldies, ka lasīji.

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

15 domas par “• Vegānisms ir taisnīgums

  1. Iznāk, ka cilvēks, kurš ir domājis, pētījis un lasījis par un ap ētiku/vegānismu/dzīvnieku tiesībām, bet vienalga paliek vegāns ir amorālāks par to (klusi bakstu uz sevi), kurš neko nezinot AKA neko ļaunu nedomājot, leksē iekšā frikadeles.

  2. Es neēdu nebrīvē augušu dzīuvnieku gaļu. Es medīju brīvā dabā sastopošos dzīvniekus – zaķus/stirnas/bebrus… Viņi nav neviena īpašums un viņus nogalinu tikai lai apmierinātu savu pirmāro vajadzību – izdzīvot paēdot. Divi jautājumi:
    1. Vai pēc dzīvnieku aizstāvju viedokļa es esmu slitkais?
    2. Kādu sodu man būtu jāsaņem?

  3. Ulvim
    ja domāji “vienalga nekļūst par vegānu”, tad tā, manuprāt, sanāk, jā. Vismaz attiecībā pret tiem cilvēkiem, kas piekrīt vegānisma pamatargumentiem. +Vajadzētu palikt šaubu ēnai, ka šis cilvēks, kas domājis, pētījis un lasījis, līdz galam kaut ko nav sapratis. Katrā ziņā es daudz labprātāk pieņemu, ka kaut ko saprotam atšķirīgi un vēl neesam atraduši šo atšķirīgo, nekā sāku kādu uzskatīt par amorālu.

  4. -> esuntu

    Šo primāro vajadzību – izdzīvot, manuprāt, var apmierināt arī neizmantojot dzīvniekus un nenogalinot viņus. Ir varianti – mēs taču nedzīvojam ne tuksneša vidū, ne aiz polārā loka.

    Par jautājumiem:
    Nē, tas, ka kāds izmanto dzīvniekus, nenozīmē, ka šis cilvēks ir slikts, vai ļauns. Zinu, ka ir daļa cilvēku, kas tiešām dzīvnieku izmantošanas atbalstītājus uztver tā negatīvi, taču visbiežāk tas ir nepamatoti. Mēs vienkārši esam audzināti domāt, ka dzīvnieku izmantošana pārtikā vai apģērba ieguvei ir normāla lieta – tā ir teikuši un ar darbiem rādījuši gan mūsu vecāki, gan skolotāji, gan daudzi citi iesakņojot mūsu prātos domu, ka savādāk nemaz nav iespējams. Vairums no mums vienkārši nezina, kā to visu var izdarīt bez dzīvnieku izmantošanas. Tāpēc nepieciešama sevis un citu izglītošana nevardarbīgā veidā.

    Protams, nekādu sodu nebūtu jāsaņem, ja cilvēks ir pārliecināts, ka viņai vai viņam nav izvēles iespēju. Piemēram, ja uz neapdzīvotas salas kāds, domājot, ka citas izvēles nav, apēd savu biedru, viņu visticamāk nesodīs par kanibālismu.

  5. Nu mums ar to pieejamo literatūru pa tēmu ir savādāk. Es lasu, lai iepazītu šo man neskaidro, iespējams nesaprotamo ideju. Tu, ja pareizi sapratu, lasīji, lai apstiprinātu, faktiski jau sev zināmo.

  6. tiem, kas ir pārliecināti, ka bez gaļas nespēj nu nekādi. pamēģiniet caurām dienām ēst gaļu minimāli apstrādātu (vislabāk- neapstrādātu), bez vispār nekādām garšvielām (tai skaitā sāls).
    un tad salīdziniet, vai izvēlaties neapstrādātu/mazapstrādātu gaļu bez garšvielām vai neapstrādātus/mazapstrādātus miežu putraimus bez garšvielām…

  7. Saprotot Tavus labos nodomus, tomēr gribu bilst, ka Tu, šķiet, vēlies mainīt pasaules kārtību. Mēs esam iekārtoti ēst gaļu, diemžēl. Esmu mēģinājusi no tās atteikties (tieši dzīvniekmīlestības vārdā), bet tas vainagojās tikai ar aizvien lielāku kāri pēc tās un agresiju. Bietes un burkāni it nemaz neapmierina mana organisma vajadzības.
    Esam abi ar vīru arī “mācījuši” saviem kaķiem neķert peles. Bļodas stāv pilnas un tieksmi medīt vajadzētu apmierināt rotaļlietām, bet tā tas nenotiek. Sabārts par “medījuma” (peles) stiepšanu uz mājām, kaķis atgriežas vēl pēc brīža – ar lielāku medījumu (žurku). Un īstenībā es zinu, ka nevaru viņam to pārmest.
    Lai kā mums, pasaules lāpītājiem, gribētos ko citu – pasaule ir iekārtota netaisnīgi. Vismaz kopš tā brīža, kad Ādamu un Ievu izdzina no Paradīzes…

  8. Garšvielas es lietoju daudz un gan gaļas gan dārzeņu ēdieniem. Nu un tāda frivola problēma man būtu, ka man vienkārši ļoti negaršo ļoti daudz (vienalga kā apstrādāti) dārzeņi.

    Ir vēl tāda lieta, teiksim mazs ieteikums vegāniem, kuri runā par šīm tēmām – lasīju tvnetā kādu meiteni, kura rakstīja, ka gaļas ēšana mums nav nepieciešama, lai pilnvērtīgi dzīvotu, kam es principā piekrītu. Bet nepatīkamais aspekts bija, ka viņa piemetināja, ka gaļas ēšana ir tikai kaprīze. Līdz ar to norādot, ka mums ir jāēd vien, lai izdzīvotu. Ievērojiet – izdzīvotu! Tātad ēdiena garša ir absolūti sekundāra. Manā pasaulē ēdiens ir viena no galvenajām baudām, un šķiet nepieļaujami to padarīt tikai par izdzīvošanas funkciju. Avoid such arguments!

  9. Ulvim
    Jā, tā literatūra nav pieejama tik brīvi, kā, piem., skolu programmās iekļautie teksti. Savulaik par to lasīju dažādu mācīb-darbu sakarā, mērķtiecīgi meklējot (t.sk. pasūtot no citzemju bibliotekām) un rezultātā pamatīgi mainījās iepriekšējās zināšanas un uzskati (tas gan nenozīmē, ka šobrīd tie ir iecementēti). Bet tas, ka uzņemam jaunu info ar kaut kādu ievirzi/tendenci, ir savā ziņā neizbēgami, varam vien censties to uzraudzīt.
    • Par ēšanu: man ar laiku (ētiskajam aspektam izvirzoties priekšplānā) kaut kā pazuda iepriekš bijušās nepatikas pret dažādiem dārzeņiem, varbūt tādēļ, ka gribējās pārliecināties, cik plašs ir ēdamo augu klāsts. Tas gan nenozīmē, ka man vienlīdz garšo viss :)
    • Par kaprīzēm: varbūt tiešām nevajadzēja rakstīt “tikai kaprīze”, bet izteikties precīzāk, ka baudas gūšana kā interese salīdzinājumā ar dzīvības vai brīvības saglabāšanu parasti tiek uzskatīta par mazāk nozīmīgu (vismaz tad, ja pieņemam, ka ir iespējama kaut kāda vajadzību hierarhija, līdzīgi ka Maslova piramīdā).

    neoriģinālajam ieteikumam
    Tam varētu atbildēt, ka bez termiski apstrādātas gaļas nespēj, jo gadu tūkstošos cilvēks kļuvis no tieši tādas gaļas atkarīgs. Un papildināt, sakot, ka tas dažādiem cilvēkiem atšķiras, teiksim, dažādu asinsgrupu dēļ. Vismaz es to laikam nespētu atspēkot. No otras puses – neesmu manījis arī nopietnas atsauces uz pētījumiem, kas to pamatotu.

    Guntai
    Var jau būt, ka tiešām ir cilvēki, kurus kāds iekārtojis tā, ka bez gaļas (u.c. dzīvnieku produktiem) nevar. Tomēr ticamāk liekas, ka nav izdevies nodrošināt sev pilnvērtīgu uzturu, ir bijuši kādi spiedīgi ārējie apstākļi, nav bijis motivācijas pacensties vai tamlīdzīgi.
    • Par kaķi: manuprāt, kaķis nu gan ir 100% iekārtots plēsējs, diez vai ir jēdzīgi mēģināt apspiest viņa tieksmes plēst un ēst citus dzīvniekus.

  10. Ja uzskatām, ka nodarīt kaitējumu bez nopietna iemesla ir netaisnīgi, mēs parasti neaicinām rīkoties “vismaz pustaisnīgi“.

    Tajā pašā laikā priecājamies, ja netaisnības daudzums pasaulē tiek mazināts.

    Ik gadu pārtikas industrijā nogalināto dzīvnieku rinda stieptos līdz mēnesim un atpakaļ ciktur reizes. Un to tikai nedaudz saīsina tas 1% vegānu (cipars aptuvens, no US / UK radītājiem).

    Kamēr gaļas industrijai pat nav īsti jānopūlās, lai šo te milzīgo apjomu dažādos iepakojumos un konsistencēs nogādātu līdz miljardu ledusskapjiem.

    Kas samēru padara tik dramatisku, ka nav nemaz garantēts, ka: “Vienīgais veids, kā panākt, lai pret pārējām sajūtošām būtnēm izturētos taisnīgi kā pret morāli cienāmiem indivīdiem, ir mazinot pieprasījumu pēc viņu izmantošanas. Un tas sākas ar katra paša rīcību – kļūstot par vegānu un izglītojot par to citus.”

    Pieprasījuma krišanās šajās industrijās dēļ dažiem brīvprātīgajiem (nu, teiksim, vēl 1%) tiktu ātri vien kompensēta ar masveida propagandu reklāmu un pasūtījumrakstu veidā.

    Runājot par ētiku, tik tiešām pastāv jautājums, vai cilvēki vispār ir gatavi atzīt dzīvnieku problēmu kā problēmu (formulēt ētisko jautājumu, ja vēlies). Un vēl svarīgāk – cik daudzi cilvēki ir gatavi atzīt to kā būtisku ētisku jautājumu?

    Interesanti, ko tiesnesis Pozners saka diskusijā ar Singeru: ētiskie jautājumi ir mazefektīvi atturēšanā no dzīvnieku patērēšanas – no dzīvniekiem parasti atsakās empātijas vadīti. Kam vismaz daļēji varu piekrist.

    Pēc sevis spriežot – esmu interesējies, teorijas saprotu, šo to zinu, vēl vairāk nojaušu, bet tāpat kāds draudzīgs radījums var nokļūt manā šķīvī… vēl vieglāk – kādi dzīvnieku mocībās vainojami veģetārie produkti, kas tur ir ikdienā. Taču tai pašā laikā atzīstu dzīvnieku ēšanas un citādas patērēšanas neētisko iedabu.

    Atrunājos no savas puses, ka es labprāt balsotu par pārtikas industriju (un citām), kas kategoriski neiesaista dzīvniekus savos ražošanas procesos (un, sekojoši, ir atbilstoši optimizēta pēc citiem parametriem). Taču, kaut arī ideja par planetāra mēroga vegānismu man šķiet pievilcīga (iespējams, pat ieviešot to arī dzīvnieku pasaulē), piegājiens “sāc ar sevi!” nešķiet vienīgā izvēle. Pavisam bez “Be the change you want to see in the world!” (Gandi) laikam neiztikt, bet tad atkal – kāpēc lai es nedrīkstētu vēlēties redzēt noteiktu kārtību pasaulē bez priekšlaicīgas iesaistīšanās tajā?

    Ja atmetam tieši pašleģitimējošo attieksmi, raksta sākumā noraidītais “vismaz pustaisnīgi” tomēr ir būtisks pasākums, jo mazina iecietību pret nevajadzīgām ciešanām; mazina absolūtos skaitļus un sagatavo cilvēkus nākamajam etapam, ļaujot tām idejām lēnā garā pakāpeniski modificēt kultūras telpu. Izmaiņas, kā rādās, nenotiks pakāpeniski ļaudīm pārejot vegānismā pa vienam uz individuālu izvēļu pamata, bet pie kaut kādiem kultūrnosacījumiem cilvēcei lēcienveidā atsakoties no gaļas. (Iespējams, no abiem – kritiskā masa + idejas briedums. Bet vēl arī citiem – tehnoloģiskās īstenošanas vieglums, piemēram, utt.)

    “Vismaz pustaisnīgi” ir arīdzan prasība pēc realitātes daļējas ievērošanas, tas pats acumērs. Radus un draugus tak nesaukāsi par neētiskiem tikai tādēļ vien, ka viņi mēdz ēst kotletes. Tāpat kā lopkautuvē vai gaļas paviljonā strādājošos diez vai būtu vērts pārliecināt par to, ka viņi ir slikti cilvēki. Ne jau tāpēc, ka radi būtu ētiski vai miesnieki – empātiski, drīzāk vienkārši cilvēkiem vispār ir zināmas grūtības ar to, ka viņus vaino un māca “dzīvot”.

    Dod cilvēkiem iespēju “vismaz pustaisnīgi” uztvert ideju lēnām, uztaisīt kārtējo sociālo vanity balagānu ap to visu, padarīt par modi un sacensību, un kādu dienu veikalos līķus vairs nevarēs redzēt.

    1. Paldies par komentāriem un atvainojos, ka neatbildēju laikus.

      (Pamatā te un citur “atgremoju” LV videi to, ko citi jau rakstījuši, piem.: http://www.abolitionistapproach.com/gateway-arguments/)

      Piekrītu, var būt zināms pamats priecāties par pat nelielu netaisnības mazināšanos, taču uzskatu, ka ambīciju trūkums šajā jautājumā ir pārāk liels – mēs cilvēku spēju saprast vegānisma ideju vērtējam pārāk zemu. Taču zinu arī, ka, pat saprotot argumentus, daudzi, kas ētiku uztver nopietni, mēdz ~praktizēt šādu starpstāvokli, īpaši, ja kādi apstākļi palīdz pievērt acis – ne tikai dzīve aiz polārā loka un “normālie” cilvēki, ar ko nākas dzīvot, bet arī slinkums, apziņa, ka “visi taču tā dara” u.tml. Un, protams, ir daļa, kas vairīsies domāt ētikas kategorijās, bet tas attiecas arī uz citām ētikas problēmām. Vajadzība tās risināt paliek, turklāt to var darīt arī vienkāršā formā, parādot, ka nav būtiskas atšķirības starp kaitēšanu izklaides vārdā un pārtikas ieguvei utml.

      Uzskatu, ka pašreizējo situāciju (piem., vegānu nelielo skaitu) lielā mērā noteicis skaidras, nepārprotamas info trūkums. Paši vegāni nereti vairās runāt skaidri/atklāti vai vienkārši neprot. Abolicionisma pieeja (“use is the problem, not treatment“) plašai, neakadēmiskai auditorijai pieejama (internetā) tikai pāris gadus (+ dzīvnieku aizsardzības org’u konferencēs abolicionistus neaicina – kā jau “radikāļus”, kas kritizē meinstrīma uz labturību orientētās kustības pamatpieņēmumus un metodes. Ja lielās organizācijas resursus ieguldītu kampaņās par vegānismu, tās itin labi konkurētu ar lopkopības industrijām, kas diez vai atļautos tēmu pārāk dziļi rakt, lai nekustinātu to, kas var sākt nelabi ost.

      “kāpēc lai es nedrīkstētu vēlēties redzēt noteiktu kārtību pasaulē bez priekšlaicīgas iesaistīšanās tajā?” Laikam nesapratu par alternatīvu. Sevis padarīšana par piemēru man šķiet jēdzīgākā pieeja, jo neprasa ne iesaistīšanos organizācijās, ne likumu pārveidošanu, ne dārgas kampaņas, turklāt, cik gan nopietni var uztvert kāda teikto, ja trūkst “practice what you preach”?

      Par “vismaz pustaisnīgi”: arī te tomēr nesaprotu, kāpēc tas būtu atbalstāmi, ja analogās situācijās, kur iesaistīti cilvēki, mēs tā nedarītu. Radus, draugus u.c. es neuzskatu par neētiskiem, jo pieņemu, ka viņi to domu (pašlaik) nav sapratuši vai pietiekami “sagremojuši”, lai attiecīgi rīkotos. Un, apzinoties, ka cilvēkiem nepatīk moralizēšana, cenšos ieņemt ~atvērtas grāmatas pozīciju: ja interesē, labprāt pastāstīšu, ieteikšu info. Plus aicināšana uz “pustaisnīgumu” jau ir kļuvusi par centrālo pozīciju – čekot olu cipariņus, pirkt “mazo kūtiņu” produkciju utt.

      Taču tas nav tikai principiāls jautājums, ir arī praktiski iemesli noraidīt pustaisnīgumu – veģetārisms un ‘happy meat’ lietas ir šādi varianti, kuru lielākais efekts, manuprāt, ir sirdsapziņas mierināšana, ļaujot domāt, ka kaut kas jU tiek darīts un diemžēl parasti arī apstājoties šādā pusceļā / strupceļā. Es neesmu pret pakāpeniskumu kā tādu, bet pret veģetārisma vai “compassionate carnivorism” uzskatīšanu par ētiski konsekventām pozīcijām. Ja kāds grib kļūt par vegānu, bet nespēj uzreiz, lai dara to pakāpeniski, piem., sākumā tikai vienu dienu nedēļā pavadot vegāniski, taču bez pieņēmumiem, ka vieni dzīvnieku izmantošanas veidi vai prudukti ir ētiskā ziņā atšķirīgi no citiem (pazīstamākais nošķīrums te ir gaļa / piens & olas).
      No balagāna un tā sekām, manuprāt, neizvairīsimies tik un tā – ir un būs grupas, kas paudīs konservatīvākus priekšlikumus.

  11. es uzskatu ka veģetārisms ir labs sākums. Manuprāt tā noliegšana jau ir kategoriska, jo viens veģetārietis gada laikā izglābj vismaz desmit dzīvniekus, ietaupa pārsimt litrus ūdens. Šeit varētu piebilst to, ka pa šīs ceļš jāiet pakāpeniski, soli pa solim, leksi – nokritīsi uz sejas.
    Tomēr prieks ka raisās diskusija par šo tēmu, pats esmu veģetārietis, nevēlos ne sevi attaisnot nenomelnot citus, tomēr uz šo var paskatīties dažādi. Piemēram palasot vēdas, pirmizdevums saistībā ar ētiku ēšanu un daudz citām lietām.

    1. Problēmas apzināšana un pakāpeniska rīcības maiņa, protams, ir apsveicama. Bet ar veģetārismu, manuprā, ir vismaz divas problēmas:
      1) Diemžēl par to runā praktiski tikai kā par uzturu nevis kā lēmumu pārtraukt atbalstīt izturēšanos pret dzīvniekiem kā pret lietām. Un diemžēl sabiedrība veģetārismu tā arī uztver – kā uzturu, diētu, gaļas neēšanu viena vai cita iemesla dēļ, bet lūdz ar to pamatproblēmu nesaskata.
      2) Diemžēl veģetārisms – lai gan daudzi to sauc par starpposmu ceļā uz dzīvnieku izmantošanas pārtaukšanu – ļoti bieži kļūst par ērtu “vietu”.
      Nokauto dzīvnieku ēšana būtiski neatšķiras no piena/olu industriju atbalstīšanas, kurā nonāvēšana arī ir daļa no ražošanas procesa (regulāri tiek nogalināti no slaucamajām mātēm nošķirtie teļi, maza izslaukuma govis, vīrieškārtas cāļi, biznesam “pārāk vecās” vistas utt.).

      Tāpēc es labprātāk atbalstu jebkādu pakāpenisku pāreju: piemēram, sākt ar vienu vegānisku dienu nedēļā vai sākumā katru dienu pa vienai vegāniskai ēdienreizei. Nevis uzskatīt veģetārismu par ētiski jēgpilnu, nošķiršanas vērtu “pakāpienu”. Daudz veiksmīgāk liekas ceļu uz vegānismu nesadalīt posmos un pakāpienos, lai tajos neiesprūstu – kaut vai vienkārši slinkuma dēļ. To arī novēlu!

    1. Ētisku rīcību var gaidīt/prasīt tikai no tādām būtnēm, kas ir spējīgas spriest, saprast ētiskus konceptus, vienoties, ka ir lietas, ko nevajadzētu darīt. Diez vai lauvas tādi ir – tāpat kā, piemēram, pavisam mazi bērni.
      Mēs cilvēki (vismaz vairums) spējam saprast, ka darīt kādam pāri bez īpaša iemesla nevajadzētu, tāpēc arī viens no otra tādu rīcību gaidām.

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s