• Dušā ar Simonu

Ar Simonu

Simonai uzmetusies ādas kaite un tagad viņas kažociņš jāmazgā ar īpašu šampūnu, jāpilina skaustā zāles un jābaro ar jūtīgādas kaķiem domātu barību. Viņai ir arī garspalvu kaķiem paredzēta ķemme, jo izskatījās, ka viņa ar savu zootehniski (ir tāds vārds) jeb būtībā ģenētiski modificēto kažoku pati ne visai labi tiek galā – kā daudzi citi selekcijas ceļā veidoto šķirņu dzīvnieki – suņi, kaķi, angoras truši un citi, kam vilna mēdz pinkoties.

Pie vetārsta došanās viņai bija pirmā reize ārpus mājas, kopš pirms dažiem gadiem paņēmu viņu no Latvijas zvēraudzētāju asociācijas  pārstāves gādīgajām rokām. Jā, iedomājies – cilvēks pelna naudu, gādājot, lai ik gadu tiktu nokauti simtiem tūkstoši dzīvnieku viņu pūkaino kažoku dēļ, bet vienlaikus tas pats cilvēks dedzīgi rūpējas par 10 (!) tikpat kažokainiem kaķiem, kas aiz līdzcietības paņemti no ielas… Vai nav mistērija? Mēs labu laiku runājāmies par bezpajumtes dzīvnieku problēmām Latvijā, par pārpildītajām atversmēm, par nepieciešamību adoptēt nevis pirkt šķirņu dzīvniekus utt. Bet, kad stāstīju par savu vēlmi aizstāvēt arī pārējo sugu dzīvniekus un atstāju viņai bukletu par dzīvnieku tiesībām, viņa klusēja. Tikai vēlāk, pētot informāciju par kažokādu industriju Latvijā “Dzīvnieku brīvības” kampaņai “Kažokādas otra puse“, es sapratu, ka esmu dabūjis kaķi no līdzcietīga cilvēka, kas vienlaikus atrodas, iespējams, nežēlīgākās nozares pašā augšgalā. Varu tikai minēt, kas noticis cilvēka dzīvē, ka šīs abas visai pretējās lietas savijušās tik cieši kopā.

Simona, ko iepriekšējās mājās sauca par Peciņu, ir ļoti mīļa, bet arī ļoti bailīga un visu laiku “kaķu kastē” pa ceļam pie ārsta un atpakaļ žēli ņaudēja, un tas turpinājās arī vēlāk, kad ieliku viņu dušā. Kāpēc dušā? Jo tas ir nesāpīgākais veids, kā nomazgāt kaķi – vismaz, ja mājās ir aizverama dušas kabīne. Ja kaķi liksi mazgāties vannā, dušā vai izlietnē, ir visai liela iespēja, ka tas beigsies ar drāmu un asinīm, bet ja iekāp kopā ar kaķi dušas kabīnē, aizver durvis un pamazām atgriez silto ūdeni, kaķim nekas cits neatliek, kā vien gaidīt, kad procedūra beigsies. Viņi nav tik tālredzīgi (par laimi), lai tev sāktu kost un skrāpēt, cerībā, ka tas rezultēsies dušas durvju atvēršanā, heh. Baidījos, ka viņa tā visa rezultātā nesaķers kādu saaukstēšanos vai nervu kaiti, bet pēc kārtīgas nosusināšanas ar dvieli un regulāras apmīļošanas viss beidzās labi – ādas kaite tika novērsta.

Vai nav mazliet smieklīgi? Iešana dušā kopā ar kaķi + ar īpašu kaķu šampūnu + ķemmēšana ar speciālu ķemmi + kažokādu ražotāja, kas vienlaikus masveidā glābj kaķus. Pat traģikomiski. Jā, ideālā variantā kažokādu ražošanai vajadzētu būt aizvēsturisku šausmu stāstu līmenī, bet kaķiem nevajadzētu tikt turētiem daudzstāvu māju dzīvokļos. Viņiem nevajadzētu tikt barotiem ar “kaķbarību”, tikt dušotiem, šampūnotiem, ķemmētiem utt. – tas pats ar suņiem. Bet tās ir tikai sekas problēmas cēlonim – viņiem nevajadzētu būt visu mūžu atkarīgiem no cilvēka labvēlības, cilvēka garastāvokļa un cilvēka iespējām nemitīgi aprūpēt viņus. Lielākoties viņi visi ir no tā atkarīgi, un mēs to zinām, viņus iegādājoties vai adoptējot. Galu galā – viņiem nevajadzētu tikt “ražotiem” – pavairotiem visdažādākajās krāsās un ķermeņa konfigurācijās (iedomājies šķirņu daudzveidību) un tirgotiem kā “mājas mīluļiem”, jo tas diez ko neštimmē kopā ar patiesu cieņu pret viņiem kā jūtošām, pasauli uztverošām būtnēm. Lai gūtu priekšstatu par dzīvniektirdzniecību Latvijas sludinājumu tirgū vien, uzmet aci kaut vai SS.lv piedāvājumam.

Pat bez visām negatīvajām šķirņu selekcijas blaknēm (fizioloģiskām un psiholoģiskām, par ko raksta, piem., Templa Grendina) jau pats uzskats, ka ir normāli ražot un lietot dzīvniekus, lai cilvēki apmierinātu savas vēlmes, ir skumja. Tā traucē mums īstenot tās vērtības, ko vienā vārdā mēdz saukt par, piemēram, cilvēcību. Ja mēs viņus audzējam, pavairojam, krustojam, pārveidojam un pelnām naudu, viņus pārdodot… Tad mums vēl ir daudz jāmācās par cieņpilnu izturēšanos pret viņiem. Vai jāturpina sev stāstīt, ka mēs esam “radības kronis”, kam pieder visi pārējie šīs planētas iemītnieki.

Stāsts no 2015. gada.

P.S. Jau piedzimušajiem bezmāju zvēriem noteikti vajag palīdzēt – gan tiem, kas patversmēs, gan tiem, kas uz ielām. Šeit vari lasīt par patversmju dzīvniekiem no dzīvniektiesību skatpunkta.

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

One thought on “• Dušā ar Simonu

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s