• Zootehnikums #79: Mātes diena – stāsti no 5 mammām

Maija sākumā izskanējušais Zootehnikums bija veltīts Mātes dienai – šeit LSM lapā pilns ieraksts + šeit, Spotify un Apple Podcasts ir īsā versija bez mūzikas. Es negribēju jau atkal būt galvenā balss raidījumā, bet vēlējos dot vārdu cilvēkbērnu mātēm, kas aizstāv citu sugu mātes. Tad nu rezultātā Latvijas radio 6, Radio NABA ēterā izskanēja pieci personiski stāsti no sievietēm, kam lūdzu sagatavot dažas minūtes garas pārdomas par šo tēmu. Pēc raidījuma izskanēšanas šos stāstus pa vienam arī publicēju teksta formā Facebook ZT lapā, kas, iespējams, galu galā sasniedza vēl vairāk cilvēkus nekā pats raidījums, tāpēc arī turpmāk biežāk pacentīšos izveidot transkriptus. Zemāk varat izlasīt visus piecus stāstus.

Mātes dienai veltītā "Zootehnikuma" raidījuma titulbilde.

1. Lāsma Zviedre-Pitkeviča – divu bērnu mamma, tulkotāja, pasniedzēja un uzņēmuma vadītāja, kas rīko arī kursus par uzturu bērniem (info šeit).

“Mātes diena, manuprāt, ir svētki, kad mēs varam sev atgādināt, cik mātes loma ir nozīmīga. Manā dzīvē mammas loma ir ieviesusi lielas izmaiņas un atbildību. Es tagad redzu, cik ļoti bērni kopē mūsu uzskatus, uzvedību un reakcijas dažādās situācijās, tādēļ ir ļoti svarīgi, kādu piemēru mēs viņiem rādām. Tas, kas bērnībā ir ieaudzināts, arī pieaugušā vecumā lielā mērā ietekmē mūsu izvēles.

Sabiedrībā liela nozīme ir piešķirta cilvēku vajadzībām, vēlmēm un iegribām, bet tiek noklusēta skarbā patiesība par dzīvnieku ciešanām šo iegribu realizācijas procesā. Es tiešām neatceros, ka manā bērnībā kāds būtu atklāti stāstījis par gaļas vai piena reālo izcelsmi. Es par to arī īsti nedomāju, jo tas taču ir tā pieņemts – ēdam un neuzdodam jautājumus, jo visi taču tā dara. Sanāk tāda vardarbības normalizēšana.

Tomēr pusaudža vecumā es arvien vairāk sāku par šo aizdomāties. Diemžēl atbalstu savā ģimenē neguvu, kad izteicu domu par gaļas neēšanu. Tradicionālie uzskati uzvarēja.

Kad pirms 12 gadiem kļuvu par veģetārieti, dzīvoju savā naivajā pārliecībā, ka es vairs nevienam dzīvniekam pāri nedaru. Tomēr tieši kļūšana par mammu šo manu uzskatu sagrāva pilnībā. Tas notika tajā brīdī, kad es meklēju informāciju par bērnu uzturu. Es skaidri zināju, ka bērnam gaļu nedošu, jo kā gan es varu savam bērnam dot to, ko pati uzskatu par kaut ko sliktu gan no ētiskā, gan veselības viedokļa. Meklējot šo informāciju, atklāju arī daudz jauna par piena un olu industriju – šīs patiesībā ir tās sfēras, kas tieši skar dzīvnieku mātes un bērnus – un man kā jaunajai mātei tas vēl jo vairāk lika aizdomāties. Man, piemēram, nešķiet pareizi, ka teliņš tiek atšķirts no savas mātes, lai viņam paredzēto pienu atdotu cilvēkam. Es arī uzskatu, ka govju un vistu dzīves kā tādas ir traģiskas – viņas ir selekcionētas, lai ražotu maksimāli daudz cilvēkam “vajadzīgos” produktus, dzīvi pavada nežēlīgos apstākļos, bērni viņām tiek atņemti, lai vai nu nonāktu gaļas industrijas rokās, vai nu tiktu nodoti tādam pašam bezcerīgam liktenim, kas diezgan drīz beidzas kautuvē. Tas viss patiesībā nav prātam aptverams, cik ļoti cilvēks var būt nežēlīgs, lai tikai apmierinātu savas iegribas.

Teliņš, kas tikko aizvests prom no mammas uz individuālās audzēšanas boksu.
Foto: Jo-Anne McArthur / We Animals

Apzinoties visu šo skarbo patiesību, es nonācu pretrunīgā situācijā – man likās absurdi turpināt lietot piena produktus un olas, bet tajā pašā laikā bija nedrošība par pilnvērtīgu uzturu bērnam bez šiem produktiem. Tādēļ es sāku organizēt kursus, kur meklēju sev nepieciešamās atbildes. Kad sapratu, ka vegānisks uzturs bērniem ir iespējams, es beidzot varēju nomierināt savu sirdsapziņu. Mūsu kā vecāku uzdevums ir nodrošināt bērnam visas nepieciešamās uzturvielas, un to lieliski var izdarīt bez dzīvnieku izcelsmes produktiem.

Es šobrīd atklāti varu runāt ar saviem bērniem par mūsu uztura izvēlēm. Man nav viņiem jāmelo par gaļas izcelsmi vai jārada priekšstats, ka gotiņa laimīga dzīvo zaļā pļaviņā un tā vien gaida, kad cilvēks nāks un viņu izslauks. Šo gadu laikā mani ir pārsteidzis tas, ka daudzi cilvēki patiešām uzskata, ka govs dod pienu tāpat vien. Daudzi pieauguši cilvēki nesaprot, ka govs piens ir paredzēts teliņam, tas rodas pēc teliņa piedzimšanas un ražojas tik ilgi, kamēr teliņam ir nepieciešams. Lopkopībā gan parasti cilvēks ieņem šo teļa lomu un paņem visu sev.

Katrā ziņā kļūšana par mammu man ir palīdzējusi labāk izprast arī citu vajadzības. Es ļoti cenšos arī saviem bērniem iemācīt pamanīt un respektēt citu dzīvu būtņu vajadzības.

Bērni ir mani skolotāji. Es nekad mūžā vēl neesmu apguvusi tik daudz, cik mammas lomā esot. Visa iegūtā informācija man ir likusi saprast to, ka mēs nedrīkstam turpināt šo egocentrisko dzīvesveidu, uzskatot, ka pasaule griežas ap mums un mēs drīkstam ar citiem rīkoties pēc sava prāta.

Mātes diena ir skaisti svētki, kad mēs varam novērtēt to, cik laimīgas mēs kā mammas esam kopā ar saviem bērniem. Es ļoti vēlētos, lai visas šīs zemes mātes – gan cilvēku, gan dzīvnieku – varētu izjust šo kopābūšanas prieku.”


2. Zane Riekstiņa pēc izglītības ir juriste, bet pēc aicinājuma rakstniece un divu romānu autore, kā arī raksta blogu. Viņa ir mamma trīsgadniekam Knutam. Zanes stāsts (mazliet rediģēts):

“Es pārstāju lietot uzturā dzīvnieku izcelsmes produktus īsi pēc bērna piedzimšanas. Tas lielā mērā notika tāpēc, ka, pirmkārt, bērns mani padarīja empātiskāku – es sapratu, ka dzīvnieks ir nevis produkts, kas radīts, lai apmierinātu mūsu vēlmes, bet es sāku viņus uzlūkot kā reālas būtnes ar sirdi, dvēseli un saprātu, kam arī pārdzīvo sāpes un ciešanas. Sapratu, ka mūsdienās īsti nav pamata pakļaut viņus savām vajadzībām, tāpēc man bija emocionāli grūti to turpināt. Otrs iemesls bija tas, ka man būtiski mainījās ikdiena. Pirms tam mana dzīve aizritēja “žurku skrējienā”, kur galvenais bija darbs, nauda, karjera un izklaides. Tajā ikdienā nebija laika aizdomāties un saprast “viens plus viens”, turklāt bija tik daudz kā cita, par ko raizēties. Taču, aizejot bērna kopšanas atvaļinājumā, ikdiena ļoti mainās, tu pielāgojies sava bērna dzīves ritmam, taču vienlaikus katru dienu ir visai daudz laika domāt und tu mēdz aizdomāties par lietām, par ko parasti nedomā.

Zane Riekstiņa ar vīru un dēlu
Zane Riekstiņa ar vīru un dēlu

Es atceros arī gadījumu no laika, kad strādāju birojā – mēs sēžam pusdienu pārtraukumā ar kolēģiem, jautri runājam, jokojam un viens no jokiem bija kaut kas par govīm. Tobrīd kāds jautāja: “Cik tad īsti gadus govis dzīvo?”. Neviens nezināja atbildi, līdz ar to tēma tika mainīta, taču es gribēju uzzināt un internetā izlasīju, ka govis var nodzīvot pat 25 gadus. Tālāk bija teikts, ka tomēr līdz šim vecumam viņas nemēdz nodzīvot, jo lielākā daļu tur nebrīvē un nokauj vēl ilgi pirms tam. Ja pareizi atceros, tur bija teikts, ka sešu vai septiņu gadu vecumā, kad viņas vairs nedod tik daudz pienu vai nav kā citādi derīgas. Tas man likās šokējoši – ir būtne, kam paredzēts nodzīvot līdz pat 25 gadiem, bet viņa nodzīvo tikai ceturto daļu savas dzīves, tikai tāpēc, ka mēs viņas nonāvējam. Arī viņas dzīve līdz nonāvēšanai nav nekāda idille. Tobrīd es par to ilgi neprātoju, pavēstīju kolēģiem, cerot, ka izvērsīsies diskusija, bet nevienam tas nešķita nekas interesants un atkal tēma tika mainīta, kā arī bija jāatgriežas pie darbiem.

Lai gan tobrīd man bija sajūta, ka kaut kas ar to nav pareizi, tajā dzīves posmā tas nešķita tik svarīgi. Taču tad, kad esi ar bērniņu mājās un aizdomājies par daudzām tēmām, man šis fakts sāka likties krietni traģiskāks un negodīgāks. Es nevēlos būt daļa no iemesla, kāpēc dzīvnieki, kam paredzēts dzīvot tik ilgi, tiek nonāvēti vecumā, ko varētu dēvēt par jaunību. Mēs viņus vienkārši brutāli nonāvējam. Un pirms tam viņus būtībā izvarojam un atņemam viņu bērnus, lai iegūtu pienu, ko vēlamies dzert – tā vietā, lai pārtiktu no pietiekami kvalitatīviem un labiem augu produktiem. Šie fakti man toreiz brīvajā laikā sāka likties kopā, liekot aizdomāties un secinot, ka es vairs nespēju tos dzīvnieciņus ēst. Tā tas notika ar mani.”

Papildus: kopā ar Zani pagājušgad arī piedalījāmies Radio NABA raidījumā “Nezāle” – sarunā par govīm un piena industriju.


3. Indra Rutkovska ir mājsaimniece un divu dikti feinu un bezgala žiperīgu bērnu mamma:

“Mātes diena ir svarīga. Šajā dienā mēs īpaši varam pateikt paldies savām radītājām, mīļotājām un aprūpētājām. Mātes loma ir nozīmīga jebkurā sugā – vai tā būtu lapsu māte vai cilvēka māte vai jebkura citas sugas pārstāvju māte – ikviena no tām sniedz beznosacījuma piesaisti savam bērnam, nodrošinot tā attīstību. Katrā sugā mātes loma ir ārkārtīgi līdzīga – tās mīl, tās aizstāv, aprūpē, audzina, liek pamatus pēcteču nākotnei un pretī par to neprasa neko.

Sākumā mūsu ģimene izvēlējās iet vegānisko / veģetāro ceļu manis dēļ – man no gaļas produktiem bija slikti, fiziski slikti. Sākumā nesapratām, kas notiek. Bet dzīvojot saskaņā ar sevi, palēnām apzinājos notiekošo un sāku gatavot mājās vairāk veģetāros ēdienus. Bet ne katram atsevišķi, tos mēs ēdām visi kopā. Vīrs un meita neiebilda – viņi gaļas produktus varēja dabūt ārpus mājas – darbā vai bērnudārzā. Krājot zināšanas par pilnvērtīgu uzturu, mēs nonācām pie secinājuma, ka mūsu uzturā nav nepieciešami dzīvnieku izcelsmes produkti. Ar laiku mūsu apziņa attīrījās, un mēs atklājām arī garīgo rakursu mūsu dzīves veidam, kurš mūs nodrošināja ar daudzām atbildēm par cieņpilnu attieksmi pret citām dzīvajām radībām, par mūsu līdzdalību citu radību dzīvēs un izpratni, ka ne mūsu pilnvaras ir kādam sniegt vai atņemt dzīvību. Šī cieņa mūsu ģimenē ir izaugusi par vienu no pamatvērtībām.

Es kā māte esmu izteikti empātiska. Man ir grūti noskatīties un apzināties citu ciešanas. Tāpēc vairos tās kādam izraisīt. Tāpat mēs audzinām arī savus bērnus – sajust citus, izprast, ka otra dzīvība ir tikpat liela vērtība kā manējā. Nav augstākas kārtas.

Pagājušajās brīvdienās mums bija liels pārsteigums – patīkams pārsteigums. Mēs laukos rakām dobes un mūsu bērni paši izdomāja, ka jāglābj sliekas. Šī vēlme glābt sliekas viņiem bija dabiska un loģiska.

Zeme – mūsu māte ir pelnījusi cieņpilnu attieksmi no mums, un mēs visi esam šeit, lai dzīvotu kopā cieņpilni.”


4. Ieva Lejiņa ir divu bērnu mamma, kaislīga šuvēja, dizainere un ēst gatavošanas entuziaste. Instagram kontā @healthy.eve.lv viņa dalās ar receptēm, idejām un skaistām veselīgu ēdienu fotogrāfijām.

“Man apjausma par to, ka dzīvniekus var arī neēst, patiesībā radās jau padsmit gados, jo mana mamma bija veģetāriete – kā paraugs, kam sekot. Arī es sāku neēst gaļu un jutos labi, taču pēc vairākiem gadiem, pakļaujoties apkārtējo spiedienam, to atsāku darīt. Par piena produktiem: kad man piedzima otrais bērns, atklājās, ka viņai ir piena nepanesība, taču es ļoti gribēju viņu turpināt barot ar krūti, es biju gatava uz visu dēļ tā. Es sāku lasīt produktu sastāvu uz visiem iepakojumiem un pat, ja kaut kur bija rakstīts, ka tas VAR saturēt piena produktus, bet īsti nesaturēja, es to produktu izslēdzu no uztura. Beigās es bezmaz ēdu tikai kartupeļus un grauzu burkānus, jo baidījos no visa, taču sapratu, ka bez piena produktiem var dzīvot.

Šobrīd es nelietoju dzīvnieku izcelsmes produktus, kā arī mani bērni ir līdz tam nonākuši, taču ne piespiedu kārtā. Viņi paši man jautā daudz ko, es arī atklāti izstāstu, kā kas ir. Viņi arī meklē un skatās dažādus video par šīm tēmām, ko es viņiem neliedzu. Godīgi sakot, viņi ir tie, kas man māca empātiju visvairāk, līdzcietību pret dzīvniekiem. Tieši no viņiem es dzirdu rekstus – kāpēc mums jāēd dzīvnieki, ja varam to nedarīt? Kāpēc viņi jānogalina un jāatņem bērniņiem mammas? Tieši mana jauunākā meita, viņai ir seši gadi šobrīd, viņa ļoti jūt līdzi un to visu saprot, bet nesaprot, kāpēc cilvēki turpina to darīt. Man tas vairāk sākās veselības dēļ, piemēram, manam vēderam ļoti nepatīk gaļa, pēc tās ēšanas jūtos slikti. No piena produktiem man kļūst slikti ar ādu, mēs secinājām, ka arī vecākajam dēlam no piena produktiem rodas ādas iekaisumi. Tā palēnām nonācām līdz tam, ka šobrīd mums aktuāls ir arī līdzcietības jautājums. Un tas nāk no bērniem pašiem – līdzcietība un jautājums, “kāpēc cilvēki turpina darīt dzīvniekiem sliktu?”.

Mēs ejam kā cilvēce uz priekšu zināšanās un tehnoloģijās, bet uztura domāšanā esam pilnīgi atpalikuši. Kādreiz likās normāli sūtīt ziņas ar baložiem, vai ne? Bet šobrīd mums tas liekas dīvaini. Tad kāpēc tagad, kad viss ir tā attīstījies, mēs joprojām ēdam dzīvniekus? Pie tam viņus speciāli audzējam drausmīgos, necilvēciskos apstākļos, lai nogalinātu un apēstu. Piebarojam ar hormoniem un zālēm… Un beigās, kas tas ir, ko mēs apēdam? Kas tur var būt labs? Turklāt tas nāk komplektā ar sliktu “emocionālo iepakojumu”. Jo tu vairāk iedziļinies, jo neloģiskāk tas viss šķiet. Pie tam tagad ir tik daudz alternatīvu. Ja tu nespēj atteikties no tā cīsiņa, apēd taču tofu cīsiņu! Bet arī bez tām alternatīvām var iztikt. Man ļoti patīk augu uzturs, tas ir interesants un daudzveidīgs, arī bērniem patīk. Ir tik daudz variantu. Man arī patīk izaicinājumi. Ja man kāds pateiks, ka kaut ko nevar, tad es atradīšu veidu, kā to uztaisīt. Absolūti nav grūti. Jā, būtu vieglāk, ja būtu vairāk iespēju paēst vegāniski ārpus mājas, bet tas lēnām nāk un par to man prieks.

Diemžēl vārds “vegāns” un “vegānisks” ir kļuvuši gandrīz kā lamu vārdi, bet es nesaprotu, kāpēc, jo es neesmu nevienu agresīvu, briesmīgu vegānu sastapusi. Gluži otrādi, tie ir līdzcietīgākie un jaukākie cilvēki! Tomēr tāpēc es sevi nepozicionēju kā vegānu un neuzbāžos ar šo informāciju. Ja man kāds kaut ko jautā, es atbildēšu, bet man nepatīk iesaistīties asās diskusijās par to, jo uzskatu, ka katram pašam jānonāk līdz tam.

Arī mans vīrs lieto dzīvnieku izcelsmes produktus, bet mēs tīri normāli sadzīvojam ar to. Es priecājos, ja viņš man kaut ko pajautā vai ēd to, ko es ēdu. Katram savs ceļš ejams. Es priecājos par to, ka tomēr pasaule iet uz priekšu, cilvēki aizdomājas. Daudzi, pat kaislīgi mednieki un citi nosoda industriālo lopkopību, kas ir liels, nežēlīgs un diezgan bezsakarīgs bizness, kas nenes neko labu ne planētai, ne zemei, ne gaisa piesārņojumam… Kur nu vēl mūsu organismam, apēdot to visu. Es esmu optimiste un redzu, ka cilvēce iet pareizās sliedēs. Arī šis “superīgais” koronas laiks, kas ir mūs piebremzējis, ievieš izmaiņas mūsu domāšanā, cerams, uz labo pusi – liek paskatīties uz lietām citādi.

Novēlu visiem skaistus svētkus! Esiet mīļi viens pret otru, cieniet viens otru. Nebakstiet viens otram par sliktajām lietām, bet bakstiet par labajām! Sakiet labus vārdus viens otram un esiet mīļi ne tikai pret cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Ja sunītis, kaķītis mīļš, tad gotiņa arī mīļa. Gan gotiņai, gan kaķītim ir savi bērniņi. Tur nav īpašas atšķirības – tikai izmērā. Mīlam viens otru, cienām viens otru un atceramies, ka daudz var mācīties no saviem bērniem! Viņi tik daudz patiesa runā, jo viņi ir vēl nesamaitāti. Ieklausāmies viņos. Veiksmi visiem!”


5. Sanita Ločmele ir pedagoģe, veselības sporta speciāliste, @vegkid bloga autore Instagramā un Facebook grupas “Bērni vegāni” izveidotāja un uzturētāja, kura ar vīru un diviem puikām dzīvo Zviedrijā un māca bērniem ar godbijību izturēties pret visu dzīvo.

“Mātes diena man no bērnības asociējas ar ziediem mammai un paštaisītu apsveikumu, kurā varētu būt ierakstītas četrrinde, ko iemācījās skolā. Vai kāds novēlējums, piemēram: “Mammīt, tu man esi vislabākā” – tādā prozaiskā veidā. Taču tagad Mātes diena man dzīvē īsti neko tā ļoti nenozīmē, ka tā būtu jāsvin vai jāatzīmē kaut kā īpaši. Varbūt tāpēc, ka mūsu ģimenē notiek dažādu kultūru savīšanās un Mātes diena, ko svin Latvijā, nav tajā pašā dienā, kad to svin Zviedrijā un nav tajā dienā, kad svin Francijā. Mēs tā īsti nemaz nesvinam. No otras puses, protams, manas dzīves lielākā loma šobrīd ir mammas loma. Es esmu mamma diviem bērniem, līdz ar to manī arī raisās domas par to, kas ir mamma. Parasti tā ir sieviete, kas ir dzemdējusi bērnus vai varbūt paņēmusi bērnu, vai vairākus savā aprūpē. Un ziedo savu dzīvi, ja tā var teikt, vismaz uz kādu laiku, lai rūpētos par šiem bērniem. Tieši tas pats notiek arī dzīvnieku pasaulē. Dzīvnieki dzemdē bērnus vai pieņem aprūpē, tādus gadījumus mēs redzam bieži. Un es domāju, vai man ir tādas pašas sajūtas, kā dzīvniekiem, viņu mātēm. Pētījumi liecina, ka arī dzīvnieki mātes rūpējas par saviem bērniem, pārdzīvo un pieskata viņus, nogādā drošībā, rūpējas, lai viņiem būtu ko ēst un ir blakus saviem bērniem. Lai viņi būtu pietiekami stipri, lai paši varētu turpināt dzīvi jau kā patstāvīgi indivīdi.

Un tad es domāju par to, kāpēc mēs, cilvēki – arī mātes – izlemjam, ka drīkstam viņu bērnus no dzīvnieku mātēm atņemt, lai uzliktu sev uz šķīvja un apēstu, vai lai kā citādi paverdzinātu. Man tas šobrīd liekas diezgan ārprātīgi. Mēs, mammas atņemam bērnus citām mammām. Tas, ka tā sabiedrībā pieņemta norma, nenozīmē, ka tā ir pareiza un taisnīga norma. Mēs zinām, ka dzīvnieki jūt, tāpat kā mēs, kad viņi redz savus bērnus aizvestus prom vardarbīgā ceļā – visdrīzāk, tās sajūtas ir ļoti nepatīkamas. Mēs varam tikai minēt, jo diemžēl dzīvnieki nevar mums pastāstīt par savām izjūtām, taču dažādi pētījumi liecina, ka dzīvnieki ilgi sēro, jo ļoti, ļoti ilgojas. Nesen lasīju par ziloņiem, viņi ļoti ilgojas pēc citiem ziloņiem, kas viņus ir pametuši.

Zināmākais piemērs, kur var salīdzināt cilvēku mātes un bērnus ar dzīvnieku mātēm un bērniem, ir govis un teļi. Jo govij piens sāk rasties tikai tad, kad piedzimst mazuli. Tas ir tik fiziski un organiski, kad es par to runāju, bet arī tik abstrakti! Kāpēc mēs atņemam govij bērnu, lai paņemtu viņas pienu mērcei vai saldējumam, ēdieniem, ko var pagatavot arī no augiem? Tas liekas tiešām absurdi, ka mēs to darām – mātes, kas atņemam bērnus citām mātēm.

Var domāt, ka tas notiek jau kopš seniem laikiem, jo, protams, cilvēks ir jau sen paverdzinājis dzīvniekus. Tas tas nav jautājums apspriešanai. Cita lieta ir attieksme pret dzīvniekiem – lai arī cilvēks ir izmantojis dzīvniekus, lai apmierinātu savas vajadzības, tas nenozīmē, ka visus tos tūkstošus gadu mēs esam attiekušies pret dzīvniekiem kā šodien. Šodienas attieksme ir traģiska. Mēs esam pavairojuši dzīvniekus tādos apmēros, ka mums vairs nav vietas uz zemeslodes darīt neko daudz citu. Un patiesībā cilvēkam nav vajadzīgs dzīvnieku piens un viņu gaļa. Produkti, kas nāk no dzīvniekiem, nemaz netiek visi izlietoti, tas viss nemaz netiek apēsts un izdzerts, bet izmests, izliets un piedrazo zemeslodi.

Novēlu, lai Mātes diena būtu svētki ne tikai cilvēku mātēm, bet arī dzīvnieku mātēm. Un tad, kad cilvēku mātes svinēs savu dienu, lai tas “sveiciens”, kas nonāk uz galda, nav ar citas mātes sāpēm “kaisīts” – visādiem pieniem, piena kūkām un piena saldējumu kravām!”


Ceru, ka jums bija interesanti lasīt vai klausīties šos stāstus! Ko jūs par to visu domājat? Vai Mātes dienā mums arī turpmāk vajadzētu runāt par ne tikai par cilvēku mātēm? Jebkādus komentārus un jautājumus droši varat ierakstīt zem šī teksta!

P. S. Papildus par godu šī gada Mātes dienai tapa arī divi Riga Animal Save aktīvistu veidoti materiāli:
1) Karolinas Gonsovskas detalizētais raksts “Mātes, kuras mēs neatceramies” krievu un latviešu valodās (pierunāju, ka vajag arī šo tulkojumu (heh) un palīdzēju redakcionāli).
2) un Darjas Čistjakovas kodolīgais video sveiciens “Mammas” (palīdzēju ar teksta izveidi).

Ja vēlies atbalstīt manu darbu: http://patreon.com/Sndris

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s