Intervija pētījumam “Vegānisms kā sociāla kustība Latvijā”

Fragments no lekcijas Vilnius VegFest 2019 – “10 gadi vegānu sektā”

Gada sākumā es atsaucos LU Sociālo zinātņu fakultātes studentes Keitijas Krastiņas aicinājumam piedalīties viņas maģistra darba “Vegānisms kā sociāla kustība Latvijā” pētījumā (pilns pētījuma PDF ir šeit), kas ir kā turpinājums viņas 2018. g. bakalaura darbam “Iemesli vegāniska dzīvsstila izvēlei: Rīgas piemērs” (PDF šeit). 30. martā sazvanījāmies un ierakstījām interviju. Bail pat iedomāties, cik stundas viņai pagāja, pašrocīgi transkribējot apmēram pusotru stundu ilgo sarunu, bet esmu pagodināts, ka viņa to nolēma iekļaut savā diplomdarbā kā pielikumu. Ar autores atļauju publicēju to arī šeit, pieļaujot, ka kādam tas varētu būt interesanti.

Jautājumi:

  • Pastāsti par sevi un savu nodarbošanos!
  • Tad tas ir viss, ar ko tu pašlaik nodarbojies – saistībā ar dzīvniekiem viss?
  • Kā tu integrē vegānismu savā dzīvē? Droši vien ne tikai ar ēšanu, bet arī visu pārējo – sadzīves ķīmija, kosmētika.
  • Kā tu, piemēram, raksturotu vegānismu kā sociālu kustību Latvijā pāris vārdos?
  • Cik, tavuprāt, Latvijā vegānisma kustība ir aktīva, salīdzinot ar ārzemēm?
  • Kāds varētu būt tas attīstības līmenis vegānismam Latvijā?
  • Mēs jau iesākām runāt par zīmēm un simboliem. Varbūt vēl kaut kādas atšķirības zīmes starp vegāniem un pārējo sabiedrību?
  • Vai ir kādas sociālas pārmaiņas, ko vegāni ir ieviesuši Latvijas sabiedrībā?
  • Vai, tavuprāt, vegānisma kustībai Latvijā ir kāds līderis, kas uzņemas rīkot aktivitātes?
  • Kāda, tavuprāt, ir sabiedrības attieksme pret vegānismu Latvijā?
  • Kā tu redzi vegānismu pēc pieciem gadiem Latvijā, tās aktivitātes, pasākumus?
  • Kā tev šķiet, vai koronavīruss kaut kā ietekmēs vegānisma attīstību Latvijā?
  • Kā tu raksturotu vegānismu kā sociālu kustību Latvijā pāris vārdos?

Intervijas transkripts

Intervētājs: Sākumā tādi pamata jautājumi, demogrāfiskie, nedaudz pastāsti par sevi un savu nodarbošanos!

Respondents: Es esmu no Kurzemes puses. Laukos audzis un pēc tam pārcēlies uz Talsiem mācīties. Pēc tam Latvijas Universitātē Rīgā studēju filozofos. Patiesībā es jau 11. klasē kļuvu par veģetārieti, ZPD rakstot. Savā ziņā man bija tāda personiska interese un skolas formālā interese, un tas kaut kā veiksmīgi pārklājās. Un tā es kļuvu par veģetārieti. Tagad arī, pārlasot to tekstu, es jau redzu, ka tur ir kaut kādas frāzes par dzīvnieku izmantošanu kā resursu. Tā doma, kas ir pamatā manai pārliecībai par vegānismu, jau iezīmējās tad, lai gan es to līdz galam nepraktizēju savā dzīvē. Pēc tam jau Latvijas Universitātē man paveicās, ka mūsu fakultāte filozofos Artis Svece pasniedza “Cilvēku – dzīvnieku nošķirums: ētiskie, kognitīvie un kultūras aspekti”. Tad tur arī mēs daudz runājām par cilvēka – dzīvnieka dažādajiem interešu konfliktiem un morāli, ētiskajiem jautājumiem. Lasījām tekstus, kas ir arī tā kā dzīvnieku tiesību un vegānisma kustības pamatā – Pīters Singers un Toms Rīgens. Man labpatīk vispār to saukt vienlaikus par dzīvnieku tiesību un vegānisma kustība un vegānisms. Vismaz tajā manā izpratnē. Jo vegānisms ir tā kā praksē īstenota ētiska, morāla pārliecība par cilvēka saikni ar pārējām justspējīgajām būtnēm. Tad dzīvnieku tiesības un vegānisms, kā to izpausme praksē, lielā mērā pārklājas. Es arī rakstīju bakalaura darbu pie Arta Sveces par šo tēmu – “Dzīvnieku nošķiruma ētiskie un juridiskie aspekti”. Es papētīju izplatītākās un atzītākās teorijas, salīdzināju un tad ieskatījos, kas ir dzīvnieku aizsardzības likumā, papētīju, kādas tur iezīmes parādās, kaut kādi koncepti, kas rezonē ar filozofiskajām diskusijām. Nekas jau daudz tur nebija, bet, piemēram, cieņas jēdziens parādās vai vispār pamatdoma par dzīvnieku nogalināšanu. Ētiski – problemātiski tas viss, protams, nav atrunāts likumā. Tur jau sāk iezīmēties kaut kādas sabiedrībā valdošas nostādnes par to, ka principā dzīvniekus vajadzētu saudzēt no liekām ciešanām un nogalināšanas, un “cilvēces ētiskais pienākums ir…” bla, bla, bla, kas ir dzīvnieku aizsardzības likuma pirmie trīs ievaddteikumi jeb preambula – ļoti netipiski, patiesībā, priekš likuma. Bezmaz tāds poētisks ievads, kas iezīmē t.s. likuma garu. Tad, kad es gatavoju to savu bakalaura darbu, es arī sāku daudz aktīvāk pētīt materiālus internetā. ZPD laikā tas bija, man liekas, vēl 2002. gads, internets bija diezgan patukšs, īpaši latviešu valodā. Par vegānismu, man liekas, vispār nekā nebija. Bija Māra Slanāra tulkotie materiāli no kaut kādām ASV organizācijām, no PETAs un kaut kā vēl. Tur bija receptes, ēdienkartes pusaudžiem – veģetāriešiem, kas patiesībā bija vegāniskas ēdienkartes. Viņš nelietoja vārdu “vegānisms”, bet “veģetārieši”, “veģetārisms”. Tomēr viņš, aprakstot industrijas, apskatīja ne tikai gaļas industriju, bet arī piena ražošanu un olu ražošanu. Līdz ar to viņš būtībā nomainījis tikai to vārdu, jo, cik es sapratu pēc mūsu sarunas vēlāk, viņam šķita, ka vārds “vegānisms” nav pārāk saprotams Latvijas sabiedrībai, labāk lietot “veģetārisms”šo. Kāpēc es sāku šo stāstīt? Labi, nav svarīgi. Jāmēģina bišķiņ raitāk. Gatavojot bakalaura darbu, es lasīju visādus blogus, klasusījos podkāstus un tā. Kaut kādā ziņā es jau ļoti iejutos tajā globālajā vegānisma kustības vilnī. Tajā brīdī parādījās tā sauktā dzīvnieku tiesību ablicionisma pieeja, kurā pamatprincips ir, ka vegānisms ir kā morāls pienākums, un tas ir mazākais, ko mēs varam darīt, lai respektētu dzīvnieku tiesības un intereses – netikt izmantotiem kā īpašumam un resursiem . Nu jā, un jautājums par taisnīgumu – tas pat ir visam pāri vairāk nekā jautājums par ciešanām. Kad es pabeidzu bakalauru, mazliet parādījās tāda kā tukšuma sajūta, likās, ka man ir jādara kaut kas vairāk šajā sakarā. Tad es sarunāju ar Arti Sveci un tekstu autoriem Pīteru Singeru un Tomu Rīgenu, es viņiem aizrakstīju vienkārši e-pastus, jautājot, vai ir okay, ka publicēju viņu rakstu tulkojumus internetā – vienkārši, lai būtu sabiedrībai pieejamāki. Viņi neiebilda. Tad es izveidoju blogu “Dzīvniekutiesibas.wordpress.com”, kur bija publicēti tie teksti. Es sāku tulkot arī pats dažus tekstus. Lielā mērā jau tur dublējās tās idejas par dzīvnieku tiesībām un vegānismu. Pēc tam jau draugiem.lv izveidojās domubiedru grupas veģetārismam, veģetāriešiem veltītas veselas divas. Tur mēs arī pamazām pamanījām, ka ir arī vairāki vegāni. Tad mums bija reizēm skarbas diskusijas ar tiem, kas nav vegāni, kuriem neliekas, ka ir problēmas ar piena produktiem un olām un citām lietām, teiksim, kažokādām – daļai no viņiem nelikās, ka tur ir saikne ar iemesliem neēst gaļu. Tad mēs arī izveidojām draugos vegānisma domubiedru grupu. Tas bija kādā 2007. gadā laikam. Tā joprojām tur ir atrodama, var papētīt vēsturi. Pēc tam jau sākām čupoties ar līdzīgi domājošajiem, braucām ekskursijā uz Siguldu ar vilcienu un riteņiem. Tad arī nodibinājām biedrību “Dzīvnieku brīvība”, jo bija atradušies cilvēki, kas grib kaut ko darīt un kam tas viss interesē. Mēs arī bijām liela daļa tomēr nesen kļuvuši par vegāniem. Tad jau sākās Dzīvnieku brīvības dažādas aktivitātes, cirka kampaņa, mājaslapas. Ā, es arī kādu laiku veidoju veģetārisms.lv lapu kopā ar Ditu Lasi. Tagad gan tā ir absolūti nomainījusies, kāds cits nopircis to domēnu un cits saturs. Vegan.lv es arī veidoju kopā ar dažiem. Tagad jau pusotru gadu organizēju Riga Animal Save visādas aktivitātes, kas arī ir tāda grassroots organizācija – piesaistīta konkrētai vietai un cilvēkiem, kas paši iet un dara. Gribētos to saukt drīzāk par kustību, nevis organizāciju, jo tas nav nekas tāds formāls. Bet, jā, viens no mūsu pamata mērķiem ir popularizēt un normalizēt vegānismu, palīdzēt cilvēkiem to praktizēt, protams, caur nevardarbīgu, miermīlīgu izglītošanu par to, kas īsti notiek dzīvnieku audzēšanas visādās industrijās. Mēs gan vēl neesam īsti aizgājuši tajā vegāniska uztura popularizēšanas virzienā. Tādā ziņā, ka mums nav mājaslapa ar receptēm vai kaut kādiem uztura ieteikumiem. Bet, jā, esmu baigi aizrunājies (smejas). Šobrīd es veidoju jau piecus gadus raidījumu “Zootehnikums” un pa laikam sarīkoju pasākumus ar akcijām vai ar filmu demonstrēšanu. Pasākumus palīdz finansēt “Vegfund” – tas ir grantu projekts. Nu jā, tagad jau arī kopš pagājušā gada sākuma es esmu, varētu teikt, pilna laika aktīvists tādā ziņā, ka es nodarbojos praktiski tikai ar aktīvismu un gandrīz neko citu, ja neskaita dažus freelance darbus. Bet cenšos maksimāli daudz veltīt savu enerģiju un uzmanību tieši dzīvnieku tiesību, vegānisma popularizēšanai, normalizēšanai, ziņošanai ar radio, caur Riga Animal Save un visādām mazām iniciatīvām.

Intervētājs: Tad tas ir viss, ar ko tu pašlaik nodarbojies – saistībā ar dzīvniekiem viss?

Respondents: Jā, nu es nonācu tagad šeit, Kanāriju salās, jo biju pieteicies Erasmus+ projektam, apmācībām par nevardarbīgo komunikāciju. Ar domu, ka tas palīdzēs man darboties ar Riga Animal Save komandu, ar cilvēkiem, kas tur iesaistās kā brīvprātīgie. Tad arī pie reizes sakontaktējos ar vietējiem aktīvistiem, kas ir, piemēram, “Anonymous for the Voiceless” grupiņa. Viņi iziet uz ielām ar ekrāniem un maskām. Viņiem tās Guy Fawkes baltās maskas ar melnām ūsām, kā filmā “V is for Vendetta”. Viņi uz ielas rāda cilvēkiem laptopu ekrānos, kas notiek industrijās un sarunājas caur tādu kā sokratisko metodi ar jautājumu uzdošanu, mēģina cilvēkus draudzīgā veidā aizvedināt līdz pārdomām par to, ko mēs darām ar dzīvniekiem, un vai mēs varētu citādāk. Ar mērķi viņus atvērt vairāk vegānisma idejai kā tādai.

Intervētājs: Kaut kas līdzīgs nebija Rīgā nesen? Tā ielu akcija?

Respondents: Mēs, Riga Animal Save, reizi mēnesī sarīkojam agrāk ar maskām, bet pēdējā laikā ar tiem acu apsējiem. Mums likās, ka maskas ir pārāk baisas un dīvainas. Tas acu apsējs, tam simboliskā nozīme ir skaidrāka un mazāk baisa. Lai gan es to masku pieeju ne visai atbalstu un tur ir visādas iekšējas problēmas tajā organizācijā “Anonymous for the Voiceless”, par ko viņiem pārmet, un cilvēki iet prom no tās saistība ar to, ka nav pietiekami iekļaujoša organizācija. Tās arī ir lielas diskusijas dzīvnieku tiesību, vegānisma kustībā – par to, vai mums ir jābūt arī vienlaikus pavisam atvērtiem visādiem dzīvnieku tiesību jautājumiem, kā arī par bēgļiem vai dzimumu līdztiesību un LGTB tiesībām un tā tālāk. Tad es tiem Tenerifes aktīvistiem viņiem iepazinos un viņi mani uzaicināja nākamajā dienā pievienoties talkai dzīvnieku saudzētavā, kas viņiem šeit ir. Dzīvnieku saudzētava jeb animal sanctuary. Viena no mūsu aktīvistēm pirms kādiem pieciem gadiem piedāvāja to saukt par saudzētavu. Tā kā pretēji audzētavai. Mums iepatikās un tas jau ir iegājies. Tad nu tagad es apmeklēju tādu dzīvnieku saudzētavu šeit Tenerifē. Viņiem vajadzēja palīdzēt tīri fiziski visādos darbos, pie reizes arī uzfilmēju tādu kā reportāžu, pusstundu gandrīz garu ar vistām un pīlēm, kas tur ir, nointervēju tos cilvēkus, lai pastāsta, kā tie dzīvnieki tur nonākuši, kāds ir saudzētavas mērķis. Es, protams, to arī veidoju ar domu, ka man šķiet ļoti apsveicams tāds projekts, iniciatīva. Diezgan daudzās pasaules valstīs tas notiek. Tuvākāš saudzētavas Latvijai ir laikam Lietuvā un Gotlandē, kas ir Zviedrijas sala netālu no Kurzemes krasta. Es domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, kad arī Latvijā parādīsies, un kaut kādā ziņā caur reportāžu to gribu veicināt un pastāstīt, kā tas strādā, kāpēc tas notiek un kādas tam varētu būt nākotnē perspektīvas, piemēram, palīdzēt izglītot skolēnus, kuriem ir iespēja aci pret aci kontaktēties ar vistām vai cūkām salīdzinoši brīvā, dabiskā vidē, kur dzīvnieki nebaidās no cilvēkiem. Vietā, kur pret viņiem izturas kā pret unikāliem indivīdiem, nevis ražošanas mašīnām.

Šī reportāža arī ir daļa no mana darba, veidojot Zootehnikuma raidījumus, video un ziņas. Neviens man par to nemaksā darba līgumā noteiktu algu, bet es to popularizēju, reklamēju un, teiksim, katra raidījuma noslēgumā pasaku: “Ja vēlaties atbalstīt to, ar ko es nodarbojos, meklējiet manu vārdu Patreon.com lapā un tur varēsiet uzzināt vairāk, ko es daru, kā atbalstīt un tā tālāk”. Nu jā, tas tāds riskants pasākums un ienākumi man nav no tā tik lieli, lai es varētu pilnībā būt neatkarīgs, bet man tas šķiet jēdzīgākais variants priekš manis šobrīd. Es ilgus gadus mocījos ar to, ka man bija kādas pusslodzes darbs, bet vienlaikus es darba laikā esmu aizņemts ar kaut kādām idejām, projektiem, kas ir dzīvnieku tiesību sakarā, bet darba kvalitāte krītas. Tad likās, ka nu ir jābeidz tā raustīties uz abām pusēm un jāmēģina tomēr kļūt par pastāvīgu aktīvistu.

Intervētājs: Droši vien lieks jautājums, bet kā tu integrē vegānismu savā dzīvē? Droši vien ne tikai ar ēšanu, bet arī visu pārējo – sadzīves ķīmija, kosmētika.

Respondents: Tā robeža ir diezgan neskaidra, jo daudz nezināmo aspektu, bet es cenšos nu teiksim tā šampūnu vai zobu pastu paskatīties virsū, vai tur ir simboliņš, kas liecina, ka tas nav testēts uz dzīvniekiem vai atpazīstu dažādus ražotājus, kas pēc būtības ir ar dzīvniekiem un videi draudzīgu nostāju. Ēdiena ziņā es vienīgi nepapētu reizēm kaut kādas E vielas, kuras varētu vai varētu nebūt vegāniskas. Teiksim, maizē. Ja tur nav skaidri un gaiši uzrakstīts, tad es reizēm arī nopērku ar E472 vai E471, kas var būt dzīvnieku izcelsmes vielas. Bet citādi es tā apzināti neko tādu neiegādājos un arī nepatērēju. Izņemot reizēm kādus freegan gadījumus. Tā ir tāda ne gluži sociāla kustība, bet prakse iegūt pārtiku, kas ir ārpus ražošanas cikla. Teiksim, no konteineriem aiz veikaliem vai kādas citas situācijas, kurās, ja tu to produktu nepaņemsi, tas produkts ies bojā, jo nevienam citam to nevajag, tāpēc vien, ka vakar termiņš beidzies. Ir bijuši gadījumi, kad es arī bez ilgam pārdomām apēst kādu siera pārpalikumu, ko hostelī, kur strādāju, atstājis pēdējais viesis. Protams, ar domu, ka tas nav sabojājies, tā ka būtu bīstami. Vegānisms – es to nepraktizēju savas veselības dēļ, vismaz ne primāri. Man nešķiet, ka, apēdot kādu pāris kumosus nevegānisku produktu, es kaut kā sevi samaitāšu vai kaitēšu savai veselībai. Bet, jā, tikai tad, ja tas ir tikai ārpus ražošanas cikla un ja es ar šo savu rīcību neatbalstu turpmāku dzīvnieku ekspluatāciju, nogalināšanu un tā tālāk. Bet viss pārējais, teiksim, apavi, apģērbs man pa šiem gadiem jau ir vegānisks, man liekas ar to nav lielu problēmu – vienkārši vairs nedod savu naudu par apģērbu, kas radīts uz dzīvnieku nāves vai izmantošanas rēķina. Vienīgi varbūt kādi ziemas zābaki ir sarežģītākais, bet arī tos es esmu dabūjis jēdzīgus par labām cenām. Tā kā man liekas, ka ir samērā izdarāms un arī nešķiet, ka mums aktīvisma ietvaros vajadzētu pushot tādu 100% vegānismu. Tādā ziņā, ka tas pat nav 100% iespējams nu, ja kāds šajā ziņā grib būt absolūti “šķīsts”. Piemēram, sērkociņu sēra galviņās var būt izmantota dzīvnieku izcelsmes līme. Vai, piemēram, riepas velosipēdam vai auto, ja tu nepērc no konkrētas firmas, tad tur varētu būt kaut kādi piejaukumi ar dzīvnieku produktiem. Līdz ar to tas arī teorētiski nav vegāniski. Tā robeža ir diezgan izplūdusi. Ir pat tāds viens interesants cilvēks no ASV Orlando Torress, kuram nesen bija Instagram video par to, ko viņš sauc par “postvegānismu”. Viņš būtībā stāsta par to, ka robeža starp to, kas ir vegāniski un kas nav, ir ļoti izplūdusi. Piemēram, tu neej uz cirku, kur izmanto dzīvniekus. Bet tomēr tu skaties filmas, kurās tiek izmantoti dzīvnieki vai arī tu ej uz, teiksim, teātra izrādi, kur tiek patērēti dzīvnieku produkti izrādes laikā. Tas ir vegāniski vai nav? Viņš uzdod visādus tādus slidenos, neskaidros jautājumus. Secinājums tāds, ka mēs nevaram skaidri pateikt, kas ir un kas nav vegānisks, tas pat arī nav tik svarīgi. Mums ir jākoncentrējas uz to, kas ir lielākās problēma un kurāš jomās ir visvairāk dzīvnieki izmantoti un nogalināti. Pēc tam arī visas tās pārējās blaknes palēnām izzudīs. Teiksim, visādi blakusprodukti – sūkalu pulveris vai kas tāds, kas ir pievienots tik daudziem produktiem, kas citādi būtu vegāniski. Tā nebūtu problēma, ja piena industrija vairs nepastāvētu vai vismaz būtu daudz mazāka, jo vienkārši tas produkts ir kā pārpalikums no siera ražošanas. Es esmu aizrunājies atkal (smejas).

Intervētājs: Kā tu, piemēram, raksturotu vegānismu kā sociālu kustību Latvijā pāris vārdos?

Respondents: Vegānisms kā sociāla kustība nav personisku izvēļu lieta, bet tas ir kaut kas tāds ar sabiedrisku ambīciju, vēlmi veicināt plašākas pārmaiņas, vai ne. Tas arī nav viennozīmīgi. Ir daudzi cilvēki, kas sevi sauc par vegāniem un uzskata par vegāniem, bet viņiem šķiet, ka mums par to vispār nevajadzētu runāt publiski, jo tā esot katra personiska izvēle. Bet ja tā ir katra personiska izvēle, tad tas vairs, manuprāt, nav nekādas sociālas kustības elements, neiezīmē nekādu tādu kopēja mērķā un motivācijas apziņu, kad tev ir tāda dziļa ētiska pārliecība par to, ka vajadzētu būt citādāk, ka tas, kas notiek ar dzīvniekiem, viņus audzējot, un tas, kas notiek ar planētu, ir tik slikti, ka mums ir pienākums atvēlēt savu brīvo laiku, enerģiju un citus resursus, lai to mazinātu.

Starp citu, varbūt tu esi redzējusi Tezaurs.lv vārdnīcā, tur ir vegānisma definīcija, visai īpatnēja. Pirms varbūt jau desmit gadiem tur bija definīcija, kas bija ļoti tāda plakana – būtībā, ka vegānisms ir uztura veids, kas izslēdz to, to un to. Es uzrakstīju e-pastu vārdnīcas veidotājam, jo, cik es zinu – nevienā drukātā vārdnīcā vegānisms kā jēdziens nav parādījies, varbūt tagad ir. Tad es domāju, ka viņš pats tas Tezaurs.lv veidotājs to definīciju ir izveidojis un, diemžēl, nav īpaši iedziļinājies. Es viņam aizsūtīju pāris linkus uz, manuprāt, veiksmīgiem vegānisma definīciju piemēriem. Tie arī bija ļoti līdzīgi tai, kāds tur ir tagad. (Definīciju skatīt sadaļā par vegānisma raksturojumu.) Tā var likties ļoti nepraktiska, jo ir milzīgi gara, kādās trīs rindiņās. Bet vienlaikus man tas šķiet ļoti precīzi un vismaz gribētos, lai tā to uztver. Bet, protams, sabiedrībā to tik vienkārši nav paskaidrot un saskaņot, aizsūtot vienu e-pastu. Cilvēki redz aisberga redzamo daļu, to ēšanas, diētas, uztura aspektu un ne tik bieži iedziļinās tajā, ka tur apakšā ir diezgan niansēti apsvērumi.

Vegānisms kā sociāla kustība, manuprāt, lielā mērā pārklājas ar vides kustību un cilvēktiesību kustību. Tie apsvērumi un mērķi ir ļoti līdzīgi. Pēdējos gados biežāk arī parādās rosinājumi apzināties, ka šīs kustības ir radniecīgas un ka vajag sadarboties, iesaistīties. Tuvredzīgi būtu nošķirties no citām kustībām, kas cenšas ieviest kādas progresīvas pārmaiņas sabiedrībā. Progresīvas tādā ziņā, ka mēs, protams, vēlamies pārskatīt iepriekšējos gadsimtos iepriekšējo paaudžu izveidotās sociālās normas par to, kas ir morāli pieņemams attiecībā pret dzīvniekiem, kas ir sociālās norma attiecībā uz uzturu un vides ietekmēm.

Intervētājs: Cik, tavuprāt, Latvijā vegānisma kustība ir aktīva, salīdzinot ar ārzemēm?

Respondents: Grūti teikt, bet es esmu diezgan drošs, ka Latvijā un vispār tādā pēcpadomju pasaulē, tur ir mazliet atpalicība kaut kādā mērā. Labi, it kā ir pagājuši jau 30 gadi kopš Padomju Savienības sabrukuma. Cik es saprotu, cik esmu pievērsis tam uzmanību, padomju laika tāda domāšana, ka nav jēgas mesties uz vienu roku ar domubiedriem, kaut ko mēģināt panākt, tas joprojām ir iesūnojis daudzu cilvēku pasaules uztverē. Tādēļ tiek arī nosodīts visāda veida aktīvisms vai vismaz cilvēki netic, ka aktīvisti dara to savu darbu tāpēc, ka viņiem ir cieša pārliecība, ka vajadzētu kaut ko mainīt, bet gan tāpēc, ka tur ir kaut kādas sazvērestības un slēptā nauda, ko finansē kādas ārvalstu organizācijas vai Soross un tā tālāk. “Tā nevar būt, ka cilvēks pats kaut kā cenšas kaut ko panākt!”. Tā domāšana ir saglabājusies un tās dēļ arī ir salīdzinoši mazāks vispār pilsoniskās iesaistes līmenis pēcpadomju bloka valstīs, tajā skaitā arī attiecībā uz dzīvnieku tiesībām, vegānismu, veģetārismu. Ja Rietumu valstīs arī Aukstā kara laikā pastāvēja dažādas organizācijas, tostarp britu vegānu biedrība un veģetāriešu biedrības, Latvijā nekas tāds nenotika. Pirms kara pastāvēja, bet pēc tam tikai 90. gados atgriezās. Līdz ar to mans secinājums ir tāds, ka, jā, mēs joprojām esam Latvijā tādi salīdzinoši kūtri, mazāk iesaistāmies kādās ārpus darba, ārpus ģimenes aktivitātēs, aktīvismā. Bet par laimi tas mainās, un kā teica politikas zinātnieks Mārtiņš Daugulis lekcijā par aktīvismu, ir vajadzīgi apmēram 40 gadi pēc totalitāras varas sabrukuma, lai sabiedrība atgūtos un sasniegtu puslīdz normālu pilsoniskās iesaistes līmeni, kāds raksturīgs valstīm bez šādas traumas. Gribētos domāt, ka pēc 10 gadiem mēs būsim ārā no tādas atpalicība. Bet, jā, tas ir salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm, ar ASV, Kanādu. Taču salīdzinoši ar citām valstīm, kas vairāk ir uz dienvidiem vai austrumiem, man liekas, mēs esam salīdzinoši aktīvi un progresīvi. Mums ir tuvumā kaimiņi, no kuriem mācīties, nav tik grūti aizbraukt pieredzes apmaiņā uz kaimiņvalstīm, teiksim, Poliju vai Vāciju un tā tālāk. Kas nav tik viegli izdarāms Krievijā, kas ir tepat, blakus mums, vai ne, bet viņi ir diezgan citādākā vidē. Tas, ka šobrīd Latvijā ir veselas trīs organizācijas, kas popularizē vegānismu, tas, man liekas, ir ļoti augstu vērtējams. No vienas puses, mazliet žēl, ka notikusi šķelšanās, vairumam aktīvistu atdaloties no sākotnējās grupas, bet, no otras puses, man liekas, ka tas ir auglīgi, ka ir dažādas pieejas un cilvēki vēlas iesaistīties šajās aktivitātēs, kustībā, viņiem ir izvēle. Ir Dzīvnieku brīvība, Riga Animal Save un ir AUGam ar atšķirīgām metodēm. Piemēram, AUGam ļoti maz izmanto vārdu “vegānisks”, viņi runā par augu valsts maltītēm un tā tālāk, lai gan visi, kas tur darbojas, ir vegāni un viņi tomēr ir absolūti par vegānisku sabiedrību. Vienkārši viņiem nešķiet, ka ir tas vārds bieži jālieto.

Intervētājs: Kāds varētu būt tas attīstības līmenis vegānismam Latvijā? Es biju minējusi tos četrus līmeņus pie intervijas jautājumiem.

Respondents: Man šķiet, ka mēs šobrīd esam otrā līmeņa varbūt sākuma daļā tikai.

Intervētājs: Kāpēc tev tā šķiet?

Respondents: Manuprāt, joprojām notiek šo aktīvisma grupiņu formēšanās, kustība vēl ir sākuma stadijā. Kaut kādā mērā, skatoties uz trešā līmeņa aprakstu, varētu teikt, ka, jā, ir panākumi. Tas ir kļuvis tiešām par tādu atslēgas vārdu, ko vairums sabiedrības jau, man liekas, atpazīst, kas tas ir. Noteikti arī Vegānfestivāli ar daudziem tūkstošiem apmeklētāju. Un tas, ka vegānismu piemin dažādos nesaistītos kontekstos, jo vienkārši tā ir “karsta” tēma, uz ko cilvēkiem patīk atsaukties vai pajokot. Teiksim, sarunu festivālā “Lampa”. Pagājušogad uz lielās skatuves, kad notika “Politiķu cepiens”, viņi arī vienkārši pajoko kaut ko par vegānismu, lai gan runā par pilnīgi citu tēmu. Man liekas, ka pilnīgi bez konteksta, bet es priecājos par to, ka tas vārds ir apritē, jo tas tomēr atspoguļo to, ka tas eksistē un par to runā un domā. Varbūt tomēr jau pat starp otro un trešo līmeni, es varbūt līdz galam neizprotu. Un arī dzīvnieku aizstāvju organizāciju kritika industrijām ir ar domu, ka cilvēki grib veicināt vegānisku pasaules skatījumu un praksi. Aktivitātes, manuprāt, jau labu laiku notiek. Trešā līmeņa aprakstā minētais, man liekas, mēs tik tālu neesam tikuši – joprojām ir liela nozīme tādiem masu pasākumiem. Pat, teiksim, Dzīvnieku brīvības gājieni par dzīvniekiem ir bijuši tikai divi līdz šim. Man nešķiet, ka tas ir jau sasniedzis kaut kādu tādu masu līmeni. Tā ka turpinām augt.

Intervētājs: Tad kaut kur starp otru un trešo līmeni?

Respondents: Jā, drīzāk tur.

Intervētājs: Mēs jau iesākām runāt par zīmēm un simboliem. Varbūt vēl kaut kādas atšķirības zīmes starp vegāniem un pārējo sabiedrību?

Respondents: Ā, kurā brīdī es iesāku par to runāt?

Intervētājs: Iepriekš par tām ielu akcijām, par ko es arī ieminējos, kas notika Rīgā ar ekrāniem. Kad runāji par tām sejas maskām un acu apsējiem. Tās arī ir sava veida zīmes.

Respondents: Protams!

Intervētājs: Varbūt vēl kaut kas šajā sakarā piebilstams?

Respondents: Grūti teikt, man liekas, ka lielākā daļa no tādiem elementiem, simboliskiem ir salīdzinoši tādi pārejoši un nav plaši izplatīti. Man pat mazliet jāpadomā par šo. Grūti pateikt. Nāk prātā kādi atslēgvārdi, kas tiek lietoti Dzīvnieku brīvības un Riga Animal Save komunikācijā. Piemēram, kopš mēs sākām darboties ap Riga Animal Save, saukšu to par RAS, tā būs īsāk, mēs daudz ko latviskojām no citu valstu grupām un no globālās kustības, mēs tomēr esam tā kā neliels atzars no tādas lielākas kustības. Tur liela loma ir tā sauktajai love based approach jeb ko mēs saucam par miermīlīgo pieeju. Latviešu valodā tā dīvaini saukt to par mīlestībā balstītu pieeju. Liekas, ka latviešu valodā tas vārds ir ar specifiskāku nozīmi. Manunprāt, latvieši tā īsti nesaka: “Es mīlu šokolādi” vai tamlīdzīgi. Tas vārds tomēr lielā mērā ir rezervēts tuvām cilvēku attiecībām. Tad caur to tur parādījās tāds vārds “labestība”. Sākumā man šķita, ka tas vārds ir pārāk bezzobains un pat nedaudz naivs un banāls, bet aizvien vairāk sākot to lietot, mūsu grupā ir kļuvis, man liekas, par tādu atslēgas vārdu, ko mēs izmantojam visādos veidos un materiālos. Es ticu, ka to vārdu var un vajag izvilkt vairāk saulītē un lietot biežāk. Varbūt reizēm mazliet banāli kļūst, teiksim, RAS Facebook lapā, publicējot materiālus, bildes, ielikt tekstā sirsniņu. Kāpapildus zīmi tam, ka tas ieraksts tiešām ir kaut kas tāds patiess, sirsnīgs un uz labestību orientēts un ka neviens netiek nosodīts un kritizēts, bet tas ir tāds kā lūgums uz līdzjūtību un tā tālāk. Bet, vai tas figurē kaut kur ārpus sociālajiem tīkliem? Man liekas, ka diezgan maz. Bet kopumā tā simbolika, man liekas, ir ļoti miermīlīga, salīdzinot ar citām valstīm. Teiksim, Dzīvnieku brīvības krekliņi vai uzlīmes un tā tālāk – tur ir mātes ar mazuļiem. Vienlaikus, teiksim, Vācijā, kur jau ir cita vēsture un ir attīstīta antifašistiskā kustība un visādas alternatīvās brīvdomātāju kustības, un tā tālāk, viņiem jau parādās, asāki, kareivīgāki simboli. Pie mums praktiski neeksistē tādi. Toties mēs esam kaut kādā ziņā pielāgojušies tai latviski-remdenajai mentalitātei, kur tādi skaļi, spilgti izteicieni un simboli īsti nestrādā un tiek uzreiz nolikti pie vietas. Līdz ar to mēs tā mierīgi un maigi mēģinām par to runāt. Bet tādā konkrēta stila formā man nekas īsti tāds nenāk prātā. Tas, kas ir, tas ir tāds globāls. Nu tur kāds V burtiņa simbols, Vegan Society saulespuķes lapa – nu kaut kas tamlīdzīgs. Tas parādās diezgan klasiski visur – logotipos vai cilvēki nēsā piespraudītes – tas, man liekas, nav nekas tāds Latvijai specifisks, to var sastapt visur.

Intervētājs: Vai ir kādas sociālas pārmaiņas, ko vegāni ir ieviesuši Latvijas sabiedrībā?

Respondents: To arī grūti nošķirt, bet es domāju, ka ir diezgan skaidrs, ka “Vegānfestivāls” ir normalizējis vegānismu un ideju, ka tas notiek kā pasākums, tajā var iesaistīties un ka tas nav nekas margināls un slēgtas kopienas lieta. Es domāju, kaut kādā mērā ir arī ietekme uz veselības ekspertu nostāju. Radot pasākumus, kur vegānisma vārds figurē, parādās un tajā skaitā, piedaloties masu mediju raidījumos televīzijā vai radio, arī to pamana, teiksim, uztura vai veselības speciālisti. Arī viņu redzeslokā nonāk jautājumi par to, vai tas ir veselīgi vai nav, vai mums ir jābūt oficiālai valsts nostājai, kas ir jāformulē un jāpublicē. Pirms pāris gadiem bija tā skandalozā Ikšķiles Brīvās skolas tiesāšanās ar PVD par veģetāru uzturu. Man liekas, tur nebija īsti tāda vegānisma kustības iesaiste, tas bija tā ļoti individuāli, privāti īstenota cīņa. Kaut kādā ziņā tagad tas, ka Lolita Neimane nesen bija Turības universitātes rīkotā pasākuma diskusijā par šo tēmu, tieši par vegānismu. Arī, atbildot uz manu jautājumu, viņa teica, ka, jā, viņa jau ir ierosinājusi Veselības ministrijai pievērst uzmanību šai te tēmai. Pat, iespējams, šogad saorganizēs dietologu konferenci tieši par vegānismu un tas pēc tam varētu jau rezultēties kaut kādās ieteikumu vadlīnijās, kas ir oficiāli, ko var izplatīt. Grūti ir, protams, novilkt robežas, kurā brīdī tās pārmaiņas ir vegānisma kustības pārstāvju rosinātas un kurā brīdī nav. Bet es domāju, tas, ka dažādās ēstuvēs un kafejnīcās un tā tālāk parādās vegāniskas iespējas, opcijas, augu piens pie kafijas un kūciņas un tā tālāk, kaut kādā mērā tas varētu būt kustības dalībnieku nopelns. Kaut vai ar to vien, ka mēs ejam un jautājam: “Vai jums ir tas un tas?”. Tādā ziņā varētu teikt, ka vegānisma kustības dalībnieki ir pilnīgi jebkurš cilvēks, kas patērē vegāniskus produktus un izrāda par tiem interesi sabiedrībā. Bet, man liekas, tas būtu bišķiņ pārāk pa vienkāršo. Ja mēs par kustību domājam jau ar tādu sociāli-politisku motivāciju, ka, jā, mēs gribas pārmaiņas masveidā, tad šis jau ir kaut kas drusku mazāk. Bet nu tā pati Dzīvnieku brīvība pie tā jau strādā – sazinās ar visādiem ēdinātājiem, restorāniem un rosina vegāniskus ēdienus padarīt pieejamākus. Cik tas ilgtermiņā būs dzīvotspējīgi, tas ir cits jautājums, jo ražotāji var sūdzēties, ka vegāni prasa, lai būtu tie un tie produkti, bet rezultātā neizpērkot. Tā kā grib, lai ir piedāvājums, bet tas pieprasījums nav tik liels, vismaz tik liels kā gaidītu tie ražotāji un izplatītāji.

Intervētājs: Vai, tavuprāt, vegānisma kustībai Latvijā ir kāds līderis, kas uzņemas rīkot aktivitātes? Vari minēt arī sevi.

Respondents: Nu jā, kaut kādā ziņā jau liekas, ka es daru, es organizēju to, to un to. Par līderi man sevi negribas saukt, un arī Riga Animal Save ietvaros mēs iespēju robežās uzturam tādu horizontālu pārvaldību, jebkuram ir iespēja ierosināt, rīkot un darīt. Bet, jā, protams, kādi influenceri kaut kādā mērā ir ar līderiem raksturīgām iezīmēm. Es nezinu, Alise Mičule varbūt. Bet tas ir specifisks auditorijas slānis. Viņa varbūt neorganizē kampaņas un pasākumus, taču caur savu personību un piemēru normalizē vegānisma ideju un pa laikam pieskaras kādiem bieži uzdotiem jautājumiem par šo tēmu. Tādā ziņā, ka viņai ir daudz sekotāju, kas viņā ieklausās, tādā nozīmē viņa ir līderis. Organizatoriskā ziņā… kaut kādā mērā es sevi, protams, tam pieskaitu. “Dzīvnieku brīvībā” cilvēki, kas ir vadībā, man liekas, ir mazāk redzami. Nu Kate un Aivars. Aivars ir salīdzinoši introverts un viņš nemēdz daudz rādīties sabiedriski kā persona, ja nav kāda komplicēta situācija, teiksim, tur jārunā par kažokādu industriju vai tamlīdzīgi kādā nopietnā raidījumā. Tie cilvēki, kas organizē, tie pārsvarā publiski daudz nerēgojas un viņi arī mēdz mainīties. Piemēram, kas darbojas biedrībā “AUGam”, tur arī ir vismaz piecas aktīvistes, kas bija Dzīvnieku brīvības dibināšanas laikā vai nopietni iesaistījās vēlāk, un viņas arī tā individuāli vispār nekur neparādās, lai gan, manuprāt, viņu darbs ir iedvesmojis daudzus un mainījis daudz.

Intervētājs: Kāda, tavuprāt, ir sabiedrības attieksme pret vegānismu Latvijā?

Respondents: To ir grūti novērtēt, jo tādas nopietnas socioloģiskās aptaujas nav. Es dzīvoju savā vegāna burbulī kopā ar citiem vegāniem un draugu, paziņu lokā, kas ir ļoti saprotoši. Bet komunikācija, kas ir internetā, nav reprezentabla tam, kāda ir sabiedrībā attieksme. Tie, kas internetā komentāros bļaustās visvairāk, tas nenozīmē, ka tas ir sabiedrības spogulis. Tie ir tādi skaļākie, varbūt reizēm ar kādām iekšējām problēmām, un vajag pašķendēties par to un padusmoties uz vegāniem un daudziem citiem internetā, jo tas ir vienīgais veids, kā viņi ar savu nemieru par šo tēmu var ar to tikt galā savā dzīvē. Kopumā, teiksim, medijos es redzu aizvien retāk kaut kādus tādus nopietnus kritiskus skatījumus uz vegānismu, ja neskaita tādus konservatīvākos izdevumus kā Latvijas Avīze vai NRA. Tikai tur parādās atsevišķu īgnun žurnālistu cepšanās, citos medijos, ja runā par ar vegānismu saistītām tēmām, kaut kādiem dzīvnieku tiesību jautājumiem, tad, man liekas, praktiski vienmēr nostāja ir vai nu neitrāla, vai pozitīva. Piemēram, žurnālā “Ir” pagājušajā vasarā bija viņu štata žurnālista Paula Raudsepa sleja ar virsrakstu “Gaļēdāju mijkrēslis”, un viņš to visu lapu veltīja tam, lai pamatotu teksta sākumā pausto domu, ka “nākotne pieder vegāniem”. Tādā ziņā, ka veselības organizācijas aicina pamatīgi samazināt dzīvnieku produktu patēriņu, vides eksperti norāda, ka lopkopība rada milzīgas ekoloģiskas problēmas un tā tālāk. LTV “Panorāmā” 2019. gadā pat bija veseli divi sižeti par to, ka šis gads ir nodēvēts par “vegānisma gadu”, ņemot vērā tendences sabiedrībā. Bet ko es gribēju teikt – ka kopumā mediji rada iespaidu, ka tā attieksme ir pieņemoša. Tas nenozīmē, protams, ka visi cilvēki to ir gatavi praktizēt. Tādā vismaz profesionālā līmenī ķengas neparādās. Vidējais cilvēks, protams, ir ar saviem aizspriedumiem, savu izpratni un kritiku par to, ka vegāni grib iznīcināt tautsaimniecību vai, ka mēs esam gadu tūkstošiem tā darījuši un kāpēc jūs tagad bāžaties virsū? Man liekas, no tā kādu laiku mēs vēl neizbēgsim. Būs sabiedrības daļa, kas būs ļoti iespītējusies un, protams, ir jāsaprot, ka daudziem cilvēkiem ģimenes iztika ir “pieķēdēta” pie dzīvnieku turēšanas, audzēšanas un pārdošanas kaušanai vai citiem mērķiem. Taču līdz ar paaudžu maiņu arī cilvēki, manuprāt, ir atvērtāki progresīvām idejām, kuras aicina akli nepieķerties iepriekšējo paaudžu iedibinātājām tradīcijām, visādiem sociālajiem rituāliem un ieradumiem, kas radās laikā un kontekstā, kas vairs neeksistē. Tā kā tagad jau mēs darbojamies gandrīz desmit gadus Latvijā, par šo tēmu, es domāju, kaut kādā mērā cilvēki, sabiedrība ir pieraduši pie tā un akceptējuši stipri vairāk nekā tas bija sākumā. Lai gan, no otras puses, tie, kas bija izteikti pret, manuprāt, lielākā daļa no tiem nav mainījušies. Drīzāk tāds psiholoģisks fenomens, iespiest savus papēžus vēl dziļāk zemē un negrozīt savu nostāju, neatkarīgi no jaunas informācijas.

Jā, ar to esmu kaut kādā ziņā samierinājies, man liekas, tā ir neizbēgama daļa jebkurām plašām sabiedriskām pārmaiņām. Ir cilvēki, kas principa pēc nemainīs uzskatus līdz kapa malai – ne velti ir tāds skarbs teiciens, ka “progress nāk zārku pa zārkam”, nomainoties paaudzēm. Bet attiecībā uz valdības attieksmi – nav jau nekāda nopietna diskusija bijusi par to. Ir individuālās attieksmes bez diskusijas, un izvērstas argumentācijas pārsvarā ir pilnas ar aizspriedumiem un klišejiskām iebildēm, kas attiecīgajās diskusijās un “bieži uzdoto jautājumu” sarakstos ir neskaitāmas reizes pamatoti atspēkotas. Kopumā, man liekas, līdz šim nav noticis nekas tāds, kas ieliktu Saeimas dienaskārtībā diskusiju un lēmumu – vai vajag atļaut skolu ēdienkartē iekļaut arī vegāniskus ēdienus vai nē? Vai skolēniem uz ko tādu ir tiesības? Vai tamlīdzīgi. Līdz ar to par valdības attieksmi, es domāju, neko daudz mēs neko nevaram pateikt, kamēr viņiem par to nav bijis iemesla interesēties, pētīt un diskutēt.

Intervētājs: Tomēr komunikācijas, informācijas līdzekļiem ir liela nozīme vegānisma kustībā…

Respondents: Protams, absolūti. Kā jau minēju sākumā – draugiem.lv un vispār tas pats blogs, kurā es publicēju pirmos tekstus un pēc tam jau tādas esejas – tas bija, manuprāt, labākais veids, kā brīvi sasniegt līdzīgi domājošos cilvēkus, veidot kaut kādu kustības aizsākumu. Patiesībā, viena no pirmajām lietām, ko es izdarīju, bija Wikipēdijas “tukšo caurumu” aizpildīšana, jo tur nebija vispār nekā par veģetārismu, vegānismu, dzīvnieku tiesībām, par neko šajā sakarā, bet ja tu pacenties, iedziļinies un sagatavo informāciju atbilstoši vadlīnijām, nav problēmu. Tā viens tāds mans mazais projektiņš, pabeidzot filozofijas studijas 2008. gadā, bija izveidot šos tekstus, kas bija pārsvarā tulkoti, latviskoti – starp citu, man daudz palīdzēja Dita Lase, kas ir veģetāro pavārgrāmatu autore un vada kursus. Bet vēl joprojām tagad pēc 10 gadiem, cilvēks, meklējot Googlē “vegānisms” vai “dzīvnieku tiesības” vai “sudzisms”, vai “saudzētava”, kā pirmo rezultātu saņēms Wikipēdijas šķirkli, ko es toreiz izveidoju, kas arī bija mans mērķis. Tādā ziņā tas ir ļoti spēcīgs informācijas avots, kuru jebkurš cilvēks var papildināt, izlabot un pieprasīt katram apgalvojumam kvalitatīvu atsauci. Wikipēdija kā tāda informācijas bāka, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīga. Ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu apdeitot, teiksim, rakstu par kažokādām, cirku un tā tālāk. Arī šobrīd, protams, Instagram un Facebook ir galvenie vegānu čupošanās punkti. Whatsapā arī ir grupa, man liekas, kādi pāris simti cilvēki varētu būt, un salīdzinoši aktīva tā pļāpāšana notiek. Bet, jā tur ir vairāk par tādām ikdienišķākām lietām. Twiteris jau bija pirms pāris gadiem aktīvs arī tieši vegānisma un dzīvnieku tiesību ziņā. Es, piemēram, šobrīd tur vairs neko nedaru. Dzīvnieku brīvība arī ir, man liekas, piebremzējusi aktivitātes, jo tās mērķauditorija liekas, ka ir vairāk vizuāli orientēta. Ja mēs gribam par dzīvniekiem runāt un rādīt, tad Instagram tādā ziņā ir piemērotāks par Twitter. Protams, tas viss plūst un mainās. Un, jā, video formāts ir tik svarīgs kā nekad agrāk. Tāpēc arī katrai lielākai kampaņai ir jābūt ar tādiem kvalitatīviem video materiāliem, ko jebkurš var savā telefonā paskatīties. Bez tā ir grūti nokomunicēt to ziņu. Var, protams, publicēt tekstu kaut kur online vai drukātā izdevumā, bet, salīdzinot ar tādu vizuāli spēcīgu materiālu, tā ir cita lieta.

Intervētājs: Kā tu redzi vegānismu pēc pieciem gadiem Latvijā, tās aktivitātes, pasākumus?

Respondents: Šie te nākotnes prognožu mēģinājumi pārsvarā… piecgade varbūt vēl nav tik attāla nākotne, bet pārsvarā tas sanāk diezgan neveiksmīgi, nevar prognozēt, kas notiks. It īpaši tagad ar visām karantīnas lietām un ierobežojumiem. Vienlaikus es domāju, ka spiediens no vides un klimata aizstāvu kustības ļoti pieaugs, norādot arī uz saikni starp lopkopību un klimatu. Man nav ne jausmas, kā, piemēram, pārtikas pieejamības problēmas varētu to ietekmēt, jo izskatās, ka tas arī tuvojas kopā ar klimata pārmaiņām. Visgrūtāk būs cilvēkiem no nabadzīgākām valstīm. Bet nu es katrā ziņā esmu ļoti optimistisks un man šķiet, ka nav nekāda pamata domāt, ka vegānisma normalizēšanās kaut kā palēnināsies. Es neredzu iemeslu, kāpēc lai tas apsīktu, kļūtu mazāk aktīvs. Domāju, ka arī Latvijā pēc tiem pieciem gadiem būs ne tikai Rīgā pasākumi, bet arī citās pilsētās, jo pa retam jau tagad tādi mēdz notikt arī Liepājā, Valmierā, Jelgavā par šīm tēmām. Es domāju, cilvēki pierod pie tā, ka vegānisms ir kaut kas reālāk īstenojams, tas nav nekas neiespējams un super dārgs. Arī pieaugot cilvēku skaitam, kam tas viss rūp, aktivitātes pieaugs. Manas personiskās ambīcijas ir saistībā ar Riga Animal Save sarīkot vismaz reizi pāris mēnešos pie lopkautuvēm akcijas un tās atrodas ārpus Rīgas. Līdz ar to mums ir arī iemesls un motivācija sazināties ar vietējiem cilvēkiem, kas, teiksim, Jelgavā, Dobelē vai Cēsīs dzīvo, kas ir vegāni un kas labprāt iesaistītos vairāk aktīvismā. Tagad beidzot viņiem ir iespēja no savām mājām to izdarīt tādā sabiedriskākā līmenī. Bet es domāju, ka tas arī virzīsies tikai uz priekšu. Teiksim, arī “Vegānfestivāls” būs lielāks. Jā, tas ir galvenais, ko es par šo varētu pateikt.

Intervētājs: Kā tev šķiet, vai koronavīruss kaut kā ietekmēs vegānisma attīstību Latvijā?

Respondents: Es domāju, ka salīdzinoši maz, bet kopumā drīzāk jā. Piemēram, daudziem šis bija laiks iemācīties gatavot pašiem un skaidrāk paskatīties, kas ir tas, ko liekam savā mutē. Zinu arī personiskus stāstus, kad kāds pāri, kuros viens ir vegāns, sāk gatavot tikai vegāniski, jo vairs nav tik viegli iziet paēst ārpus mājas. Kā jokoja Alise Zariņa, tos varētu saukt par Covid vegāniem.

Nu un, protams, tas, ka vīrusa izcelsme ir saistīta ar dzīvnieku audzēšanu un turēšanu būros un tā tālāk, es domāju, ka par to vairums cilvēku kaut ko zina, apjauš. Varbūt nesaista ar “parastās” gaļas un pārējo dzīvnieku produktu ražošanu, kas ir no ne-savvaļas dzīvniekiem. Bet, jo vairāk es par to lasu un interesējos, jo vairāk es redzu, ka tās paralēles ir ļoti izteiktas. Audzējot dzīvniekus, viņus selekcionējot un ražojot, būtībā tiek vienveidīgots viņu ģenētiskais materiāls. Līdz ar to tas palīdz vai ļauj visādām slimībām, vīrusiem izplatīties brīvāk. Teiksim, fermā ir 500 vai cik tur cūkas, un vīruss tiek klāt dažām pirmajām, tad visticamāk, ka tiks klāt arī pārējām, jo viņas ir ģenētiski vienādas tajā ražošanas sistēmā, ka tur nav to dabisko barjeru. Par to aizvien vairāk runā visādos rakstos, podkāstos un video. Es arī vienu par līdzīgu tēmu rakstu nolasīju savā pēdējā “Zootehnikuma” raidījumā. Nu vismaz to cilvēku vidū, kas seko līdzi visādām puslīdz zinātniskajām ziņām, es domāju, ka viņu acīs, ka tas… viņi to redz. Neizskan nekādi konkrēti aicinājumi pārtraukt vispār patērēt dzīvnieku produktus, bet nu norāda: “Jūs redzat – slimība kārtējā, kas nāk no dzīvnieku audzēšanas, tāpat kā visādas putnu gripas un cūku mēris?”. Ir vesela virkne ar tām slimībām, kuras ir pat nosauktas dzīvnieku vārdos un kas ir bijušas tā sauktās zoonozes jeb slimības, kas pārceļojušas no vienas sugas pie citas. Es kaut kādā ziņā, protams, ceru, kas cilvēki sabīsies un negribēs to vairot savā apkārtnē, bet, no otras puses, cilvēki ir ļoti stūrgalvīgi un grib turpināt patērēt preces un pakalpojumus, pat ja viņi zina, ka tas kaitē viņiem pašiem vai kādam citam. Tas ieraduma spēks ir tik liels, ka tas ļoti lēni mainās. Bet tas, ka, teiksim, tāda skeptiski domājošā kustība pieaug samērā strauji, tas, man šķiet, ir ļoti daudzsološi. Man šķiet, ka pēdējos pāris gados strauji pieaug cieņa pret tādu zinātniskāku skatījumu un cilvēki ir prasīgāki attiecībā uz argumentiem un žurnālistikas kvalitāti. Re:Baltica aktīvi darbojas pret Kremļa propagandu un zinātniski nepamatotiem un melīgiem izteikumiem. Arī jau minētais diskusiju un sarunu festivāls “Lampa”. Es domāju, ka arī caur tādiem pasākumiem šīs tēmas tiks aktualizētas atkal un atkal. Tas nenozīmē, ka tas viennozīmīgi vienmēr būs ap vegānismu kā atslēgvārdu, bet tematiskā pārklāšanās neizbēgami, manuprāt, būs. Mēs arī redzam, ka politikā ienāk jaunie spēki – Attīstībai/Par, Progresīvie – tur ir cilvēki, kas ir daudz atvērtāki šiem jautājumiem un nav tik stīvi konservatīvi. Es arī domāju, ka pēc pieciem gadiem vai vēl agrāk tas būs ar ievērojamu ietekmi uz sabiedrību plašāk. Tādā ziņā es esmu ļoti optimistisks un arī ļoti pagodināts būt pa vidu šai te kustībai. Vienlaikus liekas, ka jebkurš var iesaistīties, bet diemžēl tas tik vienkārši nenotiek, jo, ja cilvēkam ir bērni, darbs no deviņiem līdz pieciem, jānomaksā kredīti, jāizved suns un jāpaskatās TV, tad drīzāk, ka nebūs laika iesaistīties aktīvismā. Savā ziņā es ceru, ka pēc šiem karantīnas laikiem būs vairāk cilvēku, kas gribēs iesaistīties sev uzrunājošā pilsoniskajā aktīvismā. Iesaistīties organizācijās vai politiskajās partijās, vai kaut ko darīt individuāli ārpus pierastā. Būs mazāk cilvēku, kas grib vienkārši turpināt kā līdz šim savu normālo dzīvi – darbs, mājas un viss, vai ne. Tādā ziņā es tiešām ceru, ka kāda daļa būs atradusi motivāciju iesaistīties un kaut ko vērst par labu, kā nu kurš, protams.

Intervētājs: Vai ir vēl kas, ko vēlies piebilst par vegāniem Latvijā?

Respondents: Man liekas diezgan interesanti, ka ir cilvēku pārklāšanās dažādās kustībās, piemēram, klimata gājienu rīkotāji no Fridays For Future Latvia. Tur ir vairāki cilvēki, kas darbojas arī Dzīvnieku brīvībā un Riga Animal Save. Vai, teiksim, tajos pašos Progresīvajos, vai sieviešu solidaritātes gājiena rīkotāji ir vairāki vegāni un dzīvnieku tiesībās iesaistīti cilvēki un otrādi. Tas man šķiet arī ļoti skaisti un daudzsološi, ka notiek šāda te intersekcionalitāte, tēmu mijiedarbe un saistīšanās un līdz ar to arī aktīvās sabiedrības saliedētība, varētu tā saukt. Tas nav daudz, tas nav liels cilvēku skaits, bet es domāju, ka tas tikai ar laiku pieaugs.

Es personīgi ļoti gaidu, kad Lolitas Neimanes minētā Veselības ministrijas lieta pavirzīsies, ka tiešām būs kādas oficiālas valsts nostādnes vegāniska uztura sakarā, jo gribētos cerēt, ka tā savā ziņā būs zaļā gaisma vegāniska uztura normalizēšanai, pieņemšanai un vairāk eksperimentiem individuāli vai visādās ēstuvēs. Es domāju, ja būs sarkanā gaisma, ja viņi pateiks: “Nē, tas nav iespējams!”, tad tā būs baigi ērmīga cīņa, jo viņiem tad būtu jāargumentē pret daudzām respektablām veselības organizācijām, kas ir vienotas atzinumā, ka pārdomāts, sabalansēts vegāniskais uzturs ir adekvāts. Ja ministrijas pārstāvji teiks, ka nē, ka vegānisks uzturs nav adekvāts, pietiekams, to nevienam neiesaka, tad būs kontrasts ar to, kas pasaulē notiek. Bet es esmu diezgan optimistisks arī par to. Kas zina, kā būs, teiksim, pēc pusgada. Tam var būt visdažādākās sekas gan uz pārtikas ražošanu, ar veselības aizsardzību un tā tālāk.

Vienlaikus šis koronavīrusa laiks ir tāds iespēju laiks tiem, mums, kas veido dažāda veida saturu un kas uzrunā sabiedrību, īpaši piemērots brīdis. Jo cilvēkiem ir daudz vairāk uzmanības uz to, kas notiek sociālajos medijos un internetā, nav tik aizņemti darbā. Redzēs.

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s