Dzelzs slazdi: aizliegti, bet joprojām lietošanā

Šādi slazdi jau labu laiku ir aizliegti, bet diemžēl tas netraucē cilvēkiem tos lietot. Līdzīgi kā kaķēnu un kucēnu “jūrskola” jeb slīcināšana ir aizliegta – bet neviens jau neredz, cik daudzus iebāž maisā un iemērc piemājas dīķī vai vienkārši spainī… Kā gan var izkontrolēt to visu? Nevar. Turklāt šie dzīvnieki arī nespēj par savu likteni pavēstīt – tas ir tikai mūsu rokās. Mēs varam likumus “pucēt”, cik gribam un ieviest aizliegumus, bet kamēr cieņpilna attieksme pret dzīvniekiem nekļūs pret pašsaprotamu tēmu sabiedrībā, ko regulāri apspriež un māca skolās un ģimenēs, tikmēr nebūs brīnums, ka regulāri atklājas šausmu lietas.

Jau 1863. gadā Emma Darvina kopā ar vīru Čārlzu par šādiem slazdiem izveidoja un izplatīja pamfletu, kurā bija lasāms: “nežēlības gadījumi pret zirgiem, ēzeļiem un citiem lieliem četrkājaiņiem tagad ir pieredzami daudz retāk, nekā pirms kāda laika. Bez šaubām, tam par iemeslu ir vispārējā cilvēcības uzlabošanās un tas, ka šos dzīvniekus tagad aizsargā likums.

Angļu džentlmenis nepieļautu ne mirkli nevajadzīgu sāpju nevienai dzīvai būtnei un instinktīvi rīkotos, lai izbeigtu jebkuras acu priekšā esošas ciešanas: tomēr ikviens mednieks šajā valstī pieļauj, ka tūkstošiem dzīvnieku cieš akūtā agonijā, varbūt pat astoņu vai desmit stundu ilgi, iekams to pārtrauc nāve. Es runāju par tērauda slazdiem kaitēkļu ķeršanai. [..]

Dzelzs žokļi aizvērtas ar tik lielu spēku, ka zīmulis, ko es tajā ieliku, tika ielauzts un tajā palika dziļas vardarbīgā trieciena pēdas. Tvērienam jābūt gana ciešam, lai nepieļautu maza dzīvnieka, piemēram, žagatas vai sermuļa aizbēgšanu; un tādēļ, kad tiek noķerts kaķis vai zaķis, slazds viņa kājā iecērtas līdz kaulam un sadragāts. Kāds cilvēcīgs mednieks man sacīja: “Es zinu, ko viņiem nākas just, jo esmu iecirtis tajā pirkstu.” Maziem dzīvniekiem reizēm paveicās un viņi tiek acumirklī nogalināti. Ja mēģinām saprast, ko pārcieš kaķis vai cits slazdā noķerts dzīvnieks, mums jāiztēlojas, kā ir pavadīt visu garu nakti ar sadragātu kāju starp slazda dzelzs zobiem, agonijā, ko tikai vairo nemitīgie mēģinājumi aizbēgt.

Reti kurš cilvēks spētu noskatīties piecas minūtes uz dzīvnieku, kas mocās slazdā ar sadragātu vai salauztu kāju; tomēr ikvienā karalistes apgabalā dzīvnieki tā mocās katru nakti; un tur, kur mednieki nav cilvēcīgi vai ir kļuvuši bezjūtīgi pret ciešanām, kas nemitīgi ir viņu acu priekšā, no aculieciniekiem ir zināms, ka viņi mēdz atstāt slazdus neaplūkotus 24 vai pat 36 stundas. Šāda nolaidība, bez šaubām, ir reta, taču slazdi bieži tiek aizmirsti, un tikai retais mednieks pametīs savu gultu aukstā ziemas rītā, stundu agrāk, lai izbeigtu ciešanas jau viņu varā esošajam dzīvniekam.”

(Darwin, Emma and Darwin, C. R. [1863]. An appeal [against steel vermin traps].)

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s