Archive for the ‘!’ Category

• Humāni un iejūtīgi

Pirms nedēļas naktī biju nokļuvis kādā Polijas benzīntankā. Stāvlaukumā piestāja smagais auto, kas, kā varēja noprast pēc īdēšanas, veda govis uz kautuvi. Caur šķirbām konteinera sānos rēgojās nemierīgi ķermeņi un pēc brīža “prece” sāka dauzīt dzelzs sienas.

Ja tu tici, ka šādas lietas var notikt “humāni” un “iejutīgi”, lūdzu, pārbaudi, vai tu patiešām esi nomodā.

 

Advertisements

Read Full Post »

Es apzinos, ka daudzi iebilst pret manu skarbo izteiksmes veidu, bet vai tad šis skarbums ir bez pamata? Es būšu skarbs kā patiesība un nelokāms kā taisnīgums. Par šo tēmu es nevēlos ne domāt, ne runāt, ne rakstīt ar mērenību. Nē! Sakiet vīram, kura nams ir liesmās, lai ceļ trauksmi mēreni; sakiet viņam, lai atbrīvo sievu no nolaupītāja rokām ar mēru; sakiet mātei, lai tā glābj savu liesmās iekritušo bērnu pakāpeniski; bet nemudiniet mani ievērot mērenību tādā lietā kā šī. Es saku pilnā nopietnībā – es nerunāšu pārprotami – es neattaisnošu – es neatkāpšos ne collu – UN ES TIKŠU SADZIRDĒTS.

~ Viljams Loids Gerisons

(1831. gada 1. janvārī)

Šis citāts ir no raksta, kas tapis verdzības atcelšanas jeb 19. gadsimta abolicionisma kustības laikā. Raksts bija paredzēts kā atbilde tiem, kas verdzības atcelšanu atbalstīja, taču uzskatīja, ka tam jānotiek pakāpeniski – uzlabojot vergu turēšanas likumus u.tml. Gerisons, kurš sākotnēji pats atbalstīja pakāpeniskās brīvlaišanas pieeju, vēlāk atzina, ka tas noticis neapdomības dēļ un šāda iziešana uz kompromisiem jautājumā par taisnīgumu nav pieļaujama. Un vai ir kāds iemesls, kāpēc lai tas pats nebūtu attiecināms uz dzīvnieku izmantošanas kontekstu?

Raksti par līdzīgām tēmām:
Par radikālismu, ekstrēmismu utt.
Vegānisms ir taisnīgums

Read Full Post »

Tāpat kā nedzīvas lietas, arī dzīvniekus tirgo ar atlaidēm, akcijas cenām, derīguma termiņu, veikalos, tirgū, ražotāju izstādēs un varbūt pat ar “preces” garantijas talonu un aptuveno derīguma termiņu. Dažādām gaumēm, dažādās krāsās un dažāda veida pielietošanai. Svītru kods? Šo funkciju arī ar laiku ieviesīs – zemādas mikročipa formā.

Ja kāmis, žurciņa vai cits iegādātais dzīvnieks “sabojājas”, reizēm ir izdevīgāk vienkārši nopirkt vietā “jaunu” nevis vest pie ārsta – līdzīgi kā, piemēram, ar telefonu displejiem un citām lietām. Ir cilvēki, kas tā uz to skatās.

(vairāk…)

Read Full Post »

Jau kādu laiku internetā atrodama šāda infografika:

Tiem, kam problēmas ar angļu valodu: attēlā uzskaitītas lietas, kuru ražošanā izmanto dzīvnieku izcelsmes produktus, bet zem tā secinājums, ka tātad būt par vegānu nav iespējams. Pieņemot, ka ir cilvēki, kas to uzskata par vērā ņemamu argumentu, nolēmu par to uzrakstīt.

Pirmkārt, šajā infografikā ir ietverta doma “tā kā dzīvnieku produkti tiek izmantoti visdažādākajās lietās, vegānisms nav praktiski iespējams”. Tā kā nevaram rīkoties pilnībā perfekti, nevajag censties vispār? Diez vai tas ir veiksmīgs arguments.

Vegānisms drīzāk ir taisnīga izturēšanās pret sajūtošām būtnēm un līdz ar to cenšanās izvairīties no dzīvnieku ekspluatēšanas – pēc labākās sirdsapziņas un cik tas praktiski iespējams. Vairums vegānu zina par šiem produktiem (vismaz par ikdienā lietotajiem) un zina, ka tiem pieejamas alternatīvas. Tādēļ korektāk būtu bijis pie katra produkta infografikā pierakstīt vārdu “daži”. Turklāt, pat ja šobrīd izmantojam dzīvniekus visu šo produktu ražošanā, tas nenozīmē, ka mums tā jāturpina darīt.

Ņemot vērā, ka daudzi šobrīd piejamie produkti nav vegāniem piemēroti, varētu teikt, ka, lai būtu par vegānu, ir jābūt ar pamatīgu vēlmi “saglabāt šķīstību” un kaut kādu “svētulīgumu”. Ja uz to skatās plašāk, var teikt, ka tādai domai nav pamata – principā katrs var “ne-svētulīgs”: būt rupeklis, kauslis vai vienkārši riebīgs cilvēks, vienlaikus neizmantojot dzīvniekus. Tātad nav pamata arī satraukumam.

No otras puses, var teikt, ka vegāniem ir salīdzinoši grūtāka dzīve – tikai retā šokolāde (neskaitot tumšās) ir bez piena produktiem, labus zābakus, kas nav no ādas, grūti atrast (neskaitot interneta veikalus), bet studentiem pieejamas tikai pāris veidu sausās zupiņas un tikai viena (!) veida pelmeņi…

Tātad būt par vegānu ir apgrūtinoši? Tad iedomājies, cik apgrūtinoši dzīvniekiem ir tas, ka vairums no mums nav vegāni. Būt par vegānu liekas sarežģīti? Sarežģīti drīzāk ir samierināties, ka daudzi no mums dzīvnieku ekspluatēšanu pat neuzskata par apdomāšanas vērtu jautājumu. Būt par vegānu ir vienkāršāk nekā jebkad agrāk.

Un nobeigumā paldies anonīmajam autoram par domāt rosinošo infografiku un sabiedrības uzmanības pievēršanu. Lai kāda būtu sākotnējā iecere, rezultāts ir tāds, ka daļa cilvēku (piemēram, Tu) ir mazliet vairāk aizdomājušies, cik dažādu produktu sastāvā var ietilpt kaut kas no dzīvnieku ķermeņu daļām.

Paldies, ka lasīji!

Read Full Post »

Vegānisms kā ētiska izvēle nereti tiek uzskatīts par pārāk augstu prasību respektēt dzīvnieku intereses. Tā vietā daudzi dod priekšroku veģetārismam vai izvairās no “lielākajiem” ļaunumiem, pērkot pienu vai gaļu no pazīstamiem kaimiņiem nevis industriāli ražotos produktus. Taču, ja gribam, lai mūsu izturēšanās pret pārējām sugām būtu ētiski konsekventa, vegānisms patiesībā ir cieņas minimums – vegānisms ir mazākais, ko varam darīt.

Ja atzīstam, ka nodarīt kaitējumu bez nopietna iemesla ir netaisnīgi, mēs parasti neaicinām rīkoties “vismaz pustaisnīgi“. Mēs zinām, ka, piemēram, rasisms, pedofīlija un cilvēku tirdzniecība joprojām ir aktuālas problēmas un saprotam, ka tās neatrisināsim īsā laikā, taču mēs nepieļautu domu, ka jāaicina rūpēties vismaz par to, lai šīs lietas notiktu humāni. Līdzīgam skatījumam būtu jāattiecas arī uz pārējo sugu būtnēm. Piemēram, kaķēnu un kucēnu “sūtīšana jūrskolā” vēl nesen bija likumīgs veids, kā atbrīvoties no nevēlamiem dzīvniekiem. Šobrīd tas vairs nav likumīgi, kaut arī skaidrs, ka katrā ciematā izkontrolēt to nevarēs. Varbūt aizliegšanas vietā vajadzēja sākt ar pakāpeniskiem uzlabojumiem, teiksim, aicināt vismaz “sūtīt” viņus siltā ūdenī? Cerams, ka tā neviens nedomā. Jo problēma ir pašā “jūrskolas” idejā, nevis slīcināšanas veidā vai tajā, cik silts ir ūdens.

(vairāk…)

Read Full Post »

Tas, ka pēdējā laikā medijos daudz vairāk runā par bezpajumtes dzīvnieku problēmu un šajā sakarā rīko labdarības pasākumus, nenotiek bez iemesla, jo šobrīd patversmes esot tik pārpildītas kā nekad.1, 2, 3 Problēma ir īpaši saasinājusies ekonomiskās situācijas dēļ – daļa cilvēku vairs nevar atļauties dzīvniekus uzturēt vai nodrošināt ārstēšanu, citi brauc strādāt uz ārvalstīm, vēl citi pārceļas uz lētākām, mazākām dzīves telpām, kur dzīvniekam vairs vietas nav. Protams, vienmēr ir arī daļa dzīvnieku, kas paliek bez pajumtes ne aprūpētāja vainas dēļ.

Šajā sakarā parasti norāda, ka jāizglīto sabiedrība, stingrāk jāsoda tie, kas pamet aprūpējamos un jāievieš vienota dzīvnieku reģistrēšanas sistēma. Droši vien taisnība, taču ir viens aspekts, kas iekļautos sabiedrības izglītošanas uzdevumā, tomēr parasti tiek netiek pieminēts: jautājums par dzīvnieku tirgotāju un “svaigas mantas” ņēmēju lomu bezpajumtnieku skaita palielināšanā. Kad skaidri runāsim par to, ka mūsu pienākums ir adoptēt bez mājām palikušos nevis turpināt viņus ražot un pirkt?

(vairāk…)

Read Full Post »

Iespējams, īsākais veids, kā par dzīvnieku tiesībām pastāstīt gados jaunajiem un par to neko nezinošajiem:

Read Full Post »

Older Posts »