Archive for the ‘dzīvnieku tiesības’ Category

Ar Simonu
Simonai uzmetusies ādas kaite un tagad viņas kažociņš jāmazgā ar īpašu šampūnu, jāpilina skaustā zāles un jābaro ar jūtīgādas kaķiem domātu barību. Viņai ir arī garspalvu kaķiem paredzēta ķemme, jo izskatījās, ka viņa ar savu zootehniski (ir tāds vārds) jeb būtībā ģenētiski modificēto kažoku pati ne visai labi tiek galā – kā daudzi citi selekcijas ceļā veidoto šķirņu dzīvnieki – suņi, kaķi, angoras truši un citi, kam vilna mēdz pinkoties.

Pie vetārsta došanās viņai bija pirmā reize ārpus mājas, kopš pirms dažiem gadiem paņēmu viņu no Latvijas zvēraudzētāju asociācijas runassievas gādīgajām rokām. Jā, iedomājies – cilvēks pelna naudu, gādājot, lai ik gadu tiktu nokauti simtiem tūkstoši dzīvnieku viņu pūkaino kažoku dēļ, bet vienlaikus tas pats cilvēks dedzīgi rūpējas par 10 (!) tikpat kažokainiem kaķiem, kas aiz līdzcietības paņemti no ielas… Vai nav mistērija? Mēs labu laiku runājāmies par bezpajumtes dzīvnieku problēmām Latvijā, par pārpildītajām atversmēm, par nepieciešamību adoptēt nevis pirkt šķirņu dzīvniekus utt. Bet, kad stāstīju par savu vēlmi aizstāvēt arī pārējo sugu dzīvniekus un atstāju viņai bukletu par dzīvnieku tiesībām, viņa dziļdomīgi klusēja. Tikai vēlāk, pētot informāciju par kažokādu industriju Latvijā “Dzīvnieku brīvības” kampaņai “Kažokādas otra puse“, es sapratu, ka esmu dabūjis kaķi no cilvēka, kas atrodas, iespējams, nežēlīgākās nozares pašā augšgalā. Varu tikai minēt, kas noticis cilvēka dzīvē, ka šīs abas visai pretējās lietas savijušās tik cieši kopā.

Simona, ko iepriekšējās mājās sauca par Peciņu, ir ļoti mīļa, bet arī ļoti bailīga un visu laiku “kaķu kastē” pa ceļam pie ārsta un atpakaļ žēli ņaudēja, un tas turpinājās arī vēlāk, kad ieliku viņu dušā. Kāpēc dušā? Jo tas ir nesāpīgākais veids, kā nomazgāt kaķi – vismaz, ja mājās ir aizverama dušas kabīne. Ja kaķi liksi mazgāties vannā, dušā vai izlietnē, ir visai liela iespēja, ka tas beigsies ar drāmu un asinīm, bet ja iekāp kopā ar kaķi dušas kabīnē, aizver durvis un pamazām atgriez silto ūdeni, kaķim nekas cits neatliek, kā vien gaidīt, kad procedūra beigsies. Viņi nav tik tālredzīgi (par laimi), lai tev sāktu kost un skrāpēt, cerībā, ka tas rezultēsies dušas durvju atvēršanā, heh. Baidījos, ka viņa tā visa rezultātā nesaķers kādu saaukstēšanos vai nervu kaiti, bet pēc kārtīgas nosusināšanas ar dvieli un regulāras apmīļošanas viss beidzās labi – ādas kaite tika novērsta.

Vai nav mazliet smieklīgi? Iešana dušā kopā ar kaķi + ar īpašu kaķu šampūnu + ķemmēšana ar speciālu ķemmi + kažokādu ražotāja, kas vienlaikus masveidā glābj kaķus. Pat traģikomiski. Jā, ideālā variantā kažokādu ražošanai vajadzētu būt aizvēsturisku šausmu stāstu līmenī, bet kaķiem nevajadzētu tikt turētiem daudzstāvu māju dzīvokļos. Viņiem nevajadzētu tikt barotiem ar “kaķbarību”, tikt dušotiem, šampūnotiem, ķemmētiem utt. – tas pats ar suņiem. Bet tās ir tikai sekas problēmas cēlonim – viņiem nevajadzētu būt visu mūžu atkarīgiem no cilvēka labvēlības, cilvēka garastāvokļa un cilvēka iespējām nemitīgi aprūpēt viņus. Lielākoties viņi visi ir no tā atkarīgi, un mēs to zinām, viņus iegādājoties vai adoptējot. Galu galā – viņiem nevajadzētu tikt “ražotiem” – pavairotiem visdažādākajās krāsās un ķermeņa konfigurācijās (iedomājies šķirņu daudzveidību) un tirgotiem kā “mājas mīluļiem”, jo tas diez ko neštimmē kopā ar patiesu cieņu pret viņiem kā jūtošām, pasauli uztverošām būtnēm. Lai gūtu priekšstatu par dzīvniektirdzniecību Latvijas sludinājumu tirgū vien, uzmet aci kaut vai SS.lv piedāvājumam.

Pat bez visām negatīvajām šķirņu selekcijas blaknēm (fizioloģiskām un psiholoģiskām, par ko raksta, piem., Templa Grendina) jau pats uzskats, ka ir normāli ražot un lietot dzīvniekus, lai cilvēki apmierinātu savas vēlmes, ir skumja. Tā traucē mums īstenot tās vērtības, ko vienā vārdā mēdz saukt par, piemēram, cilvēcību. Ja mēs viņus audzējam, pavairojam, krustojam, pārveidojam un pelnām naudu, viņus pārdodot… Tad mums vēl ir daudz jāmācās par cieņpilnu izturēšanos pret viņiem. Vai jāturpina sev stāstīt, ka mēs esam “radības kronis”, kam pieder visi pārējie šīs planētas iemītnieki.

Stāsts no 2015. gada.

P.S. Jau piedzimušajiem bezmāju zvēriem noteikti vajag palīdzēt – gan tiem, kas patversmēs, gan tiem, kas uz ielām. Šeit vari lasīt par patversmju dzīvniekiem no dzīvniektiesību skatpunkta.

Advertisements

Read Full Post »

Cuka un galas amursKopš 1994. gada novembrī tiek atzīmēta Vegānu / Vegānisma* diena, sakarā ar to, ka 50 gadus iepriekš (1944.g.) tika dibināta pirmā vegānu biedrība. Nu jau pāris gadus arī Latvijā tiek atzīmēts 1. novembris kā Vegānisma diena (un viss veļu mēnesis kā Vegānisma mēnesis). Šajā sakarā un saistībā ar pēdējā laikā aizvien biežāk notiekošām vārdu apmaiņām uzrakstīju rakstu – fokusējoties tieši uz komunikāciju ap šo tēmu.
Raksts “Eksplozija un empātija” lasāms portālā “Satori”.

+ Te arī “Radio NABA” raidījums “Zootehnikums” Vegānisma mēneša sakarā, kura beigās raksta tekstu var noklausīties.

+ Novembra ietvaros notiek 30 dienu izaicinājums ēst videi draudzīgāk, samazinot dzīvnieku produktu daudzumu uzturā: “Neapēd zemeslodi!

*  Citur pasaulē to mēdz saukt par Pasaules vegānu dienu, bet Latvijā pirms pāris gadiem kopā ar domubiedriem nolēmām to saukt par VEGĀNISMA dienu. Jo tās nolūks ir pievērst uzmanību pašai vegānisma IDEJAI nevis vegāniem kā cilvēkiem. Protams, nav slikti, ka piemēram, skolotāju dienā tiek pasniegti ziedi skolotājiem un notiek visādas sumināšanas, bet lakstu pasniegšana vegāniem nav tas, ko varētu gribēt no vegānisma dienas.

Bet kas īsti ir vegānisms? Lai gan tā izpratnes niansēs mēdz atšķirties, kopumā runa ir par dzīvi, kurā vairs nedzīvojam uz dzīvnieku rēķina.

Vārds vegāns tika atvasināts no vārda “veģetārietis” (vegetarian) 1944. gadā, kad Elsija Šriglija un Donalds Vatsons Apvienotajā Karalistē dibināja Vegānu biedrību, jo bija neapmierināti ar to, ka vārds “veģetārisms” aizvien vairāk tiek saistīts arī ar piena produktu lietošanu. Viņi savienoja vārda “vegetarian” pirmos trīs un pēdējos divus burtus, radot vārdu “vegan“, ko uzskatīja par “veģetārisma idjas sākumu un galamērķi”. Viņu dibinātā pirmā vegānu biedrība piedāvā šādu definīciju:

Vārds “vegānisms” apzīmē tādu cilvēku filozofiju un dzīvesveidu, kuri cenšas izvairīties – cik tas ir praktiski iespējami – no jebkādas izmantošanas un vardarbības pret dzīvniekiem pārtikas, apģērba vai jebkura cita mērķa dēļ, turklāt atbalsta tādu alternatīvu metožu attīstīšanu, kurās neizmanto dzīvniekus un kas nes labumu cilvēkiem, dzīvniekiem un apkārtējai videi. Attiecībā uz uzturu tas nozīmē, ka vegāni nelieto nekādus produktus, kas pilnībā vai daļēji iegūti no dzīvniekiem.

Jāpiezīmē, ka tīri statistiski lielākā daļa dzīvnieku izmantošanas un nonāvēšanas notiek tieši lopkopībā – tāpēc par to un pakāpenisku pāreju uz augu valsts uzturu arī tik bieži runā vegāni. Pārējās jomas – kažokādu ražošana vai dzīvnieku izmantošana izklaidei cirkā, reliģiskos rituālos u.tml. ir salīdzinoši mazāk apjomīgas – arī par tām runā, bet retāk.

Ja vēlaties uzzināt vairāk par vegānismu latviešu valodā – meklējiet informāciju, piemēram, Vegan.lv mājaslapā, bet diskusijām un jautājumiem par to visu varat atrast domubiedru grupas Feisbukā: Vegan Latvia, Jā, tas ir vegānisks!, Vegānu spēks, Bērni vegāni, Topošie vegāni u.c.

Lai labi!

Read Full Post »

Dzīvnieku aizsardzības kustības pirmsākumos tās centrā bija rūpes par zirgiem. Laikā pirms velosipēdiem, automašīnām un tramvajiem zirgi un viņu vilktie rati un pajūgi bija praktiski vienīgie transporta līdzekļi, un ne vienmēr ormaņi, jātnieki un aprūpētāji bija savu uzdevumu augstumos. Par to liecina agrīnie dzīvnieku aizsardzības noteikumi Latvijā, kas attiecās lielākoties uz zirgiem, piemēram, 1866. gada “likumi pret lopu mocīšanu” (saglabāta tā laika rakstība):
1. Ir aizliegts, redzami slimus, gaudenus, ievainotus un klibus zirgus pie darba brūķēt.
2. Nau brīv, lopus ar cietiem, spiciem jeb asiem rīkiem, tā ar rungām u.t.j.pr. sist; – pa galvu un pa vēderu sist ir pavisam aizliegts.
3. Ir aizliegts, lopiem uzkraut pa grūtu, viņa spēkam, vai arī slikta ceļa dēļ, neiespējamu vezumu.
4. Nevienam nau brīv pilsētās aulekšiem braukt, – ir pat ar tukšiem vāģiem ne, nedz vēl ar cilvēkiem, vai ar vezumu.
5. Ir aizliegts, zirgu ar valgu ap kaklu piesiet vezuma pakaļā, kad tas priekšā aizjūgts zirgs tikko spēj to vezumu vilkt.[1]

Ja tolaik vissmagāk klājās, iespējams, tieši zirgiem (kurus ar laiku aizstāja mehanizētie transportlīdzekļi), tad mūsdienās visskarbākā dzīve ir industriālajās fermās turētajiem kustoņiem, kam dzīvnieku aizstāvji ne bez iemesla pievērš visvairāk uzmanības. Foto un video materiāli no kažokādu, olu, vistu vai cūku gaļas rūpnīcveida ražotnēm reti kuru atstāj vienaldzīgu, turklāt šie dzīvnieki tiek audzēti un nogalināti tik lielā skaitā, ka prātam grūti aptvert. Piemēram, ik gadu Latvijā īpašās gāzes kamerās nosmacē vairāk nekā pusmiljonu ūdeļu kažokādām, bet 2016. gadā tepat, mums netālu esot, nokauti 17 696 577 mājputni.[2]

21. gadsimtā visā pasaulē dzīvniekus pavisam burtiski “ražo” pēc rūpniecības principiem – pavairo, pārveido, tirgo un lieto – tāpat kā nedzīvas lietas. Turklāt šķiet, ka cilvēki ir pieraduši domāt, ka dzīvnieka dzīvībai ir niecīga vērtība – “liekos” kaķēnus un kucēnus aizvien “sūta jūrskolā”, zooveikalā kāmīšus vai zivis var nopirkt par skolēna kabatas naudu, nemaz nerunājot par “ēdamo dzīvnieku” ķermeņa daļām, ko ik dienas cilvēki patērē.

Bet kāpēc par to vērts domāt? Kopš dzīvnieku aizsardzības pirmsākumiem tās pamatā ir doma, ka četrkājainie, spārnotie, spurainie un citi spēj just, baudīt un ciest gluži kā mēs. Viņiem pienākas labestīga attieksme un aizsardzība ne jau tāpēc, ka viņi būtu “radīti pēc Dieva ģīmja un līdzības”, izšķiroša nav arī spēja vai nespēja pildīt pienākumus pret citiem vai spēja racionāli pamatot savas tiesības (tāpat kā tas nav kritērijs bērnu aizsardzībā). Visu izšķir tas, ka viņi tāpat kā mēs ir sajūtošas būtnes, kas pasauli uztver caur personisku pārdzīvojumu prizmu – ar patiku vai nepatiku, ilgām, bailēm, prieku vai sajūsmu.

Šķiet, vairums cilvēku par to nešaubās, kad domā par suņiem un kaķiem, jo tie ir dzīvnieki, ar kuru uzvedību esam samērā pazīstami. Mēs zinām, ka viņiem nepatīk būt iesprostotiem, viņi izvairās no nepatīkamā un tiecas pēc patīkamā – gards ēdiens, izskraidīties, kontakts ar citiem, atpūta siltā, ērtā vietā un tā tālāk. Tieši tas pats attiecas gan uz jau minētajiem zirgiem, gan, piemēram, uz cūkām.

Vai esat redzējuši, cik līdzīgi kucēniem spēlējas sivēni?

Kaķos vai suņos, ko daudzi no mums uztver kā ģimenes locekļus, nav nekā īpašāka kā cūkās, govīs, vistās un citos dzīvniekos, ko audzē apēšanai. Tam, ka t.s. “mīluļus” rūpīgi aizsargā, bet “lopus” audzē maksimālā šaurībā un vēl ilgi pirms vecuma iestāšanās nokauj, nav nekāda viņu bioloģiskajās īpašībās balstīta iemesla. Kā vieni, tā otri jūt un pārdzīvo, un katrs ir ar savām īpašībām un rakstura iezīmēm, kuras suņu un kaķu gadījumā mēs parasti uztveram nopietni. Bet par tikpat jūtošo cūku, vistu, govju un citu dzīvnieku “likteni” labprātāk nedomāt un nezināt – tā jau var sabojāt apetīti.

Ziņas, kas sākas ar vārdiem “zinātnieki noskaidrojuši” var uztvert ar aizdomām, jo pētījumu tēmas un detaļas bieži vien šķiet dīvainas. Tomēr zinātnei ir vērā ņemama ietekme uz sabiedrisko domu un arī uz dzīvnieku aizsardzību. Teiksim, ja apstiprinās, ka arī zivis spēj just sāpes, tad makšķerēšana pēc principa “noķer un atlaid” varbūt vairs nav nevainīga izklaide. Pat, ja āķa savainotā zivs pirms atlaišanas ūdenī tiek sabučota.

Atklājumi dzīvnieku izpētē nemitīgi vājina seno uzskatu, ka cilvēki no pārējām sugām atšķiras fundamentāli un daudzējādi. Komplicēta saziņa un apziņa, rīku lietošana, emociju daudzveidība, altruisms, paradumu nodošana nākamajām paaudzēm un citas pazīmes, ko agrāk saistījām vienīgi ar cilvēkiem, aizvien vairāk novēro arī starp pārējiem zīdītājiem, kā arī putniem, zivīm un citiem.

Nostiprinās Čārlza Darvina jau 19. gadsimtā rakstītais, ka atšķirības starp cilvēkiem un citām sugām ir pakāpeniskas – mēs visi esam daļa no evolucionāri vienota “dzīvības ciltskoka”, līdz ar to nav brīnums, ka mums raksturīgais novērojams arī citām sugām, ko galu galā mēdz saukt par mūsu mazajiem brāļiem un māsām. Tas liek domāt, ka atbilstoši būtu jāmainās arī tam, kā izturamies pret dzīvniekiem, vai ne?

Latvijas Dzīvnieku aizsardzības likuma ievadā ir šāda apņemšanās: “Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.”[3].

Šis ievads, kas iezīmē tā saukto likuma garu, lieliski saskan ar mūsdienu dzīvnieku tiesību un vegānisma ētiku, lai gan netrūkst vietas arī interpretācijām. Taču, ja mēs to uztvertu nopietni, mums būtu jāpārtrauc daudzas ierastas un līdz šim likumīgas dzīvnieku izmantošanas prakses, jo tās vairs neatbilstu, piemēram, principam nenogalināt un nekaitēt bez pamatota iemesla.

Pamatots iemesls diez vai būs mūsu bauda, ērtība vai ieradums, kas lielākoties ir galvenie dzīvnieku turēšanas un nonāvēšanas iemesli. Vairumam dzīvnieku izmantošanas veidu (pārtikai, apģērbam, izklaidei u.t.t.) mūsdienās ir pieejamas mazāk varmācīgas alternatīvas, kas nereti nāk par labu arī apkārtējai videi un mūsu veselībai. Kažokāda nav vajadzīga izdzīvošanai, kosmētiku var pārbaudīt, neizmantojot dzīvniekus, cirks var būt aizraujošs arī ar cilvēkiem vien un izrādās, ka dzīvnieku ēšana vai neēšana arī nav dzīvības un nāves jautājums. Nu, vismaz ēdājiem.

Nav gluži tā, ka dzīvnieku aizstāvji pie sevis dungo “caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu, ne skudriņas nesaminu”. Ideāli risinājumi neeksistē, taču ir daudz lietu, ko varam darīt un kā dēļ ir vērts būt rūpīgākiem un saudzīgākiem ikdienā. Palīdzi kādam no patversmju dzīvniekiem. Apsver iespēju piedalīties dzīvnieku aizstāvības pasākumos. Pārtrauc atbalstīt lietas, kuru rezultātā dzīvnieki bez nopietna iemesla cieš, tiek turēti nebrīvē un nonāvēti. Noskaidro detalizēti, kā notiek kažokādas, ādas, gaļas, olu, piena un citu no dzīvniekiem iegūtu produktu ražošana. Kādas ir alternatīvas, kas dzīvniekiem nekaitē vai vismaz kaitē mazāk? Ja varam dzīvot labi, vienlaikus ļaujot dzīvot arī citiem – kāpēc gan to nedarīt!

 

[1] “Taisnais gādā par sava lopa dzīvību, bet to bezdievīgu apžēlošana ir bardzība, jeb, Grāmatiņa priekš jauniem un veciem, īpaši priekš vecākiem, kam savu bērnu sirdsizkopšana rūp”, Chr. Schönberg, Jelgavā, 1871, 4. lpp.
[2] http://laukos.la.lv/neimane-cik-drosa-veselibai-ir-latvija-noperkamo-putnu-gala/http://laukos.la.lv/neimane-cik-d…
[3] Latvijas Republikas Dzīvnieku aizsardzības likums. http://likumi.lv/doc.php
***
Raksts veltīts Dzīvnieku aizsardzības dienai 2017. gada 4. oktobrī un sākotnēji publicēts Delfi.lv.
Paldies

Read Full Post »

Īsi pirms Ziemassvētkiem Latvijas sociālajos tīklos un pēc tam arī portālos, radio un televīzijās kā neskaidrs, bet ļoti skaļš blīkšķis izskanēja t.s lūšu mātes skandāls. Šo notikumu un pašas medības, kas mūsdienās sapinušās neskaidrībās, nezinātniskumā un morāli novecojušās tradīcijās, komentēju rakstā “Medību maģija un alķīmija“, kas publicēts portālā “Satori” un esot kļuvis arī par nedēļas lasītāko rakstu (juhū!). Tā, lūk, es bezkaunīgi aicinu jūs to izlasīt un ceru, ka šis notikums veicinās tālākas diskusijas un reālas pārmaiņas.

Īsi pēc tam piedalījos arī Latvijas radio 1 raidījumā “Krustpunktā” par medību ētiskumu.15822925_10154926199574190_9188300799434743243_n

Read Full Post »

Šovasar ar priekšlasījumu par antropocentrismu – it īpaši saistībā ar dzīvnieku izmantošanu – piedalījos burvīgajā festivālā “Komēta”, kas notika Daugavgrīvas cietokšņa teritorijā. Izlasīju arī Džareda Daimonda slaveno (Pulicera prēmija) darbu “Šautenes, mikrobi un tērauds” (Guns, Germs and Steel) par dažādu sabiedrību likteņiem “kopš laika gala” – tostarp saistībā ar dzīvnieku pieradināšanas jeb pakļaušanas aizraujošajām niansēm, kas aizsākās jau pirms vairāk kā 10 000 gadiem. Savā ziņā tā visa rezultātā uzrakstīju Dzīvnieku aizsardzības dienas sakarā “Satori” interneta žurnālam rakstu “Radības kroņa vecās lupatas“. Lai labi lasās!

haeckel_trochilidae-small
Attēls: 19. gs. dabaszinātnieka Ernsta Hekeļa ilustrācija darbā “Kunstformen der Natur”.

Read Full Post »

Nesen portāls Satori.lv publicēja manu rakstu “Zvēri nāk”, kas radās, pārdomājot ik gadu oktobra sākumā atzīmēto Dzīvnieku aizsardzības dienu un novembra sākumā notiekošo “stāsta turpinājumu” – Pasaules vegānisma dienu. Tā visa sakarā centos izcelt dažas kontūras un zīmīgas detaļas mūsdienu situācijai, kurā (pārējo) dzīvnieku aizstāvībai tiek pievērsta tik liela uzmanība kā nekad iepriekš, turklāt ne bez pamata. Tas viss lielā mērā ar mērķi pievērst tēmai to cilvēku uzmanību, kas mēdz publiski izteikties par sociāli nozīmīgām tēmām, kas mēdz neklusēt netaisnības priekšā. Pēc raksta pabeigšanas sapratu, ka vēl derēja minēt faktu, ka tiek atvērtas vegāniem piemērotas ēdināšanas iestādes, veidoti dzīvniekiem draudzīgas kulinārijas blogi un gan jau vēl šo to.

Kā iepriecinošu rezultātu varu minēt to, ka ar mani sazinājās kāda žurnāla redaktore, kuru “pārliecināja mans raksts”. Atliek cerēt, ka turpmāk viņa arī veicinās ar šo tēmu saistītas informācijas publiskošanu un apspriešanu. Tāpat atļaujos cerēt, ka ir vēl citi cilvēki, kas necentās vai nevēlējās sazināties, taču pēc raksta izlasīšanas tēmu pārdomāja un turpmāk par to vairāk interesēsies vai zinošāk izteiksies, neatkarīgi no tā, ar kādu tieši nostāju.

Kadrs no René Laloux animācijas īsfilmas

Kadrs no René Laloux animācijas īsfilmas “Les Escargots” (1965)

Read Full Post »

Pēdējā laikā tviterī norisinājušās vairākas garas un visai saraustītas sarunas (neizbēgama Twitter blakne) par dzīvnieku tiesību ideju un vegānu pasauli kā tās īstenojumu. Diemžēl nereti uz nopietnas nots sāktās tēmas tiek nobeidzinātas, cenšoties tās novest līdz kādam absurdam secinājumam vai uzrādot neskaidrības, kas rodas, kad ideju cenšas skatīt visplašākā veidā. Pat diskusijām skarot komplicētākas tēmas, tas bieži notiek nevis ar nopietnību un iedziļināšanos, bet kā spēlējoties: “nu, ko dzīvniekmīļi atbildēs uz šo āķīgo jautājumu, hohoho?!” un paliek spriedelēšanas līmenī. Nepamet sajūta, ka ķiķināšana fonā nav dzirdama tikai tāpēc, ka Twitter pašlaik līdz mums nogādā tikai caur klaviatūru pateikto.

Interesanti, vai iesākumā arī LR Dzīvnieku aizsardzības likumu un tā ievadu ar nu jau bezmaz slaveno tekstu “cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku aizsardzību aizsardzību [un] cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt)” apsmēja? No tā taču arī tad izriet “Jā, jā, cienīsim arī baktērijas!” un “tad jau arī zaķis no vilka mežā jāsargā, muahahaha?”. Tādas pārdomas rodas, redzot, kā uz dzīvnieku tiesību ideju reaģē it kā izglītoti, iejūtīgi, domājoši cilvēki, kas nereti apšauba sabiedrībā pastāvošus, bet novecojušus un aplamus priekšstatus.

Mazliet par minēto likuma ievadu: šādi juridiski ne-saistoši, bet vadlīnijas iezīmējoši likuma ievadi esot reta parādība. Atšķirībā no “sasvītrotā”, ar aizsardzības izņēmumiem pieblīvētā un uz dzīvnieku izmantošanu orientētā likuma satura, preambulā paustās vispārīgās prasības lieliski sader arī ar dzīvnieku tiesību un vegānisma ētisko ievirzi. Ja šajās prasībās teikto mēs uztvertu nopietni un nevadoties pēc personiskas ieinteresētības dzīvnieku izmantošanā  (garšo desa, patīk medīt, mīlu kažokādas, tirgoju jērus utt.), bet, ņemot vērā dzīvniekus kā sajūtošus indivīdus, tad likuma saturs būtu pilnīgi citāds – saskanīgs ar pasaules skatījumu, kurā dzīvnieki nav cilvēka rīcībā “nodotas” patērējamas lietas.

Ir taisnība, ka dažādas dzīvnieku tiesību ilgtermiņa konsekvences šobrīd ir neskaidrību līmenī. Tomēr nevajadzētu ignorēt, ka ir ārkārtīgi daudz ikdienas gadījumu, kad ir skaidrs, kā varam rīkoties saskaņā ar dzīvnieku tiesību ideju – pārtraucot atbalstīt šo dzīvnieku nepamatotu nogalināšanu, nepamatotu pakļaušanu un nepamatotu izmantošanu. Tas ir relatīvi viegli – nesalīdzināmi vieglāk nekā dzīvniekiem ir tas, kas ar viņiem mūsdienu industrijās notiek. Novēlu mums visiem spēt un gribēt saskatīt, ko varam lietas labā darīt, samierināties ar to, ko pašlaik nevaram ietekmēt, kā arī atšķirt pirmo no otrā.

Y U NO AR

Read Full Post »

Older Posts »