Archive for the ‘ētika’ Category

Kādā draugu portāla domubiedru grupā parādījās šis poļu mākslinieka Pāvela Kučinska darbs, par ko mazliet uzrakstīju, dziesma jau gan tā pati vecā.
Pirmais, par ko ilustrācija liek domāt, ir t.s. dubultā morāle mūsu attieksmē pret dažādām sugām jeb sudzisms. Pret vieniem dzīvniekiem izturamies kā pret savējiem, VIŅI nereti tiek uztverti kā ģimenes locekļi, bet vienlaikus pret citu sugu būtnēm – kā jau pret lopiem. TIE taču tikai resursi, TIE domāti nobarošanai, kaušanai, ēšanai, pārstrādei zābakos, zeķēs un ādas vestēs. Atšķirībā no cilvēkiem un “ģimenes mīluļiem”, ko uztveram kā indivīdus un personības, pārējie pamatā ir līdzekļi konkrēta labuma (pārtikas, apģērba, darbaspēka) ieguvei. Kā rīki instrumentu kastē tie mūsu uztverē un kūtī sakārtoti ne vien pēc izmēra un sugas, bet arī pēc pielietojuma un vērtības – sākot ar zirgu un govi, kam pat varbūt ir piešķirti vārdi, un beidzot ar cāļiem, kurus (saskaņā ar tautas parunu) tikai rudenī esot vērts skaitīt.
Lai gan, ja jautājam, kāpēc tāds nošķīrums, labākā atbilde, pie kā varam nonākt, ir – vieniem paveicies vairāk, otriem mazāk. Vai nošķīrums “mīļojamie un ēdamie” iztur nopietnas pārdomāšanas kritiku, lai to turpinātu atbalstīt? Vai tomēr gan vieni, gan otri nebūtu vienlīdz cienāmi?

Otra lieta – gribam turēt kaķus un suņus? Visticamāk kādam būs jāmirst, lai viņus pabarotu. Vai nebūtu prātīgāk pārtraukt šo dzīvnieku vairošanu? Viņi taču tāpat ir pirms gadu tūkstošiem piejaucēti, paaudzi pēc paaudzes apzināti vai neapzināti pārveidojot, pielāgojot mūsu vēlmēm – īsinot kājeles, pagarinot vilnu, saplacinot sejas, galu galā padarot nespējīgus patstāvīgai dzīvei.
Un, pat ja viņus varētu barot, nenogalinot citus, attiecībā pret kaķiem un suņiem situācija jau praktiski tāda pati kā ar lopkopības dzīvniekiem – pirms gadu tūkstošiem esam viņus paņēmuši no dabiskās vides un tagad vairojam, turam, “uzlabojam”, pārdodam – tāpat kā cūkas, govis, vistas utt. Un sev sakām, ka tam viņi esot paredzēti.

Read Full Post »