Archive for the ‘labturība’ Category

“Tātad, biedri, kāda patiesībā ir mūsu dzīve? Atzīsim nu: mūsu dzīve ir nožēlojama, pūliņu pilna un īsa. Mēs piedzimstam, mums dod vienīgi tik daudz barības, lai mēs neizlaistu garu, un tiem no mūsu vidus, kas spējīgi, liek strādāt līdz vispēdīgajam spēka ato­mam; un tai pašā mirklī, kad mūsu lietderība ir galā, mūs pretīgā nežēlībā nokauj. (..) Dzīvnieka dzīve ir posts un verdzība: tā ir tīra patiesība.
Džordžs Orvels, “Dzīvnieku ferma”

Attēls: http://www.delaval.lv/-/Risinjumi–Produkti/Milking/Systems/Rotaries/

Read Full Post »

Jāatzīst, biju mazliet pārsteigts, izlasot LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga pārdomas par vistu labturību. Viņš pat visai detalizēti apraksta olu industrijas aizkulises, kurās (kā jebkurā lopkopības nozarē) dzīvnieks ir vispirms kāda produkta ražošanas mašīna – “dzīva lieta” un tikai pēc tam mazliet arī indivīds ar savām interesēm:

Gan jau esam redzējuši sižetus par putnu fabrikām, kur inkubatorā izperinātos cālēnus saliek niecīgos būros, no kuriem tie vairs neiziet, iekāms no viņiem ir paņemts viss, ko var paņemt. Olas uz pannas, gaļu katlā, spalvas spilvenos, galvas un kājas – nezinu – varbūt kažokzvēriem citos sprostos. Pat mēslus pārdod mazdārziņu kopējiem.

Vanags arī atzīst, ka starp dzīvnieku un cilvēku ekspluatēšanas psiholoģiskajiem un ekonomiskajiem mehānismiem pastāv cieša saistība, uz ko mēdz norādīt arī sociologi dzīvnieku tiesību ētikas kontekstā (piem., D.Naiberts).

Ja, pērkot olas, iedomājamies par vistām, nākamreiz varbūt iedomāsimies par cilvēkiem.

Viņš velk paralēles ar godīgās tirdzniecības jeb fair-trade kustību, kura patērētājus aicina padomāt par produktu reālajiem radītājiem un samaksāt vairāk, vienlaikus neatbalstot uzņēmumus, kas ir mazāk godīgi pret saviem darbiniekiem. Tādējādi arī vistas tiek pielīdzinātas šiem strādniekiem, kas pelnījuši pienācīgu atalgojumu – vismaz nedaudz labāku dzīves apstākļu formā.

Sev mēs ar to pērkam izejas biļeti no savstarpējas izmantošanas apburtā loka, kurā ik mirkli pasaulē dzimst baismīgi daudz ciešanu.

Taču varētu nebūt tik vienkārši. Samaksājot par “laimīgāku vistu” olām (nerunājot par to, ka šis nošķīrums ir diskutabls), iespējams, sirdsapziņu urdošā problēmas būtība – rūpes par šo dzīvnieku labklājību – tiek noklusināta, atlikta, paslēpta zem šķietami ārstējoša plākstera. Varbūt piemaksāšana “laimīgajām vistām” ir drīzāk nevis “izejas biļete no izmantošanas apburtā loka”, bet gan indulgence, vainas un grēku izpirkšanas mēģinājums, ļaujoties vieglam pašapmānam ar domu “vismaz kaut kas!”.

Jo mēs varam arī paveikt daudz vairāk jau tagad un bez lieliem ieguldījumiem.

Tomēr nesteidzieties mest ar akmeni, es pilnībā piekrītu, ka arī mazās lietas nav nicināmas, ar kaut ko jau ir jāsāk:

Ja esmu ieraudzījis īsto virzienu, bet vēl nespēju tajā lidot vai skriet, tad varu kaut vai nogulties uz to pusi.

Turēsim Vanaga kungu pie vārda un vēlēsim, lai tiešām izdodas, ja ne ar lidošanu, tad vismaz saskatīšanu, ka vegānisms nebūt nav raķešu zinātne, bet pārdomāts veids kā labāk izturēties pret visu sugu būtnēm, nekaitējot arī sev.

.

Pievienoju minētajam rakstam arī komentāru:

Patīkami, ka Vanaga kungs saskata gan problēmas pamatotību, gan plašāku kontekstu attiecībās ar pārējiem – mazspalvotajiem divkāju dzīvniekiem.

Gribētos, lai, raugoties šajā virzienā, tiktu saskatīts vēl vairāk – tas, ka dzīvnieku izmantošana pārtikas ieguvei ir ētiski problemātiska ne vien detaļās (sprostu lielums, kaušanas metodes utt.), bet arī kopumā.  Risinājums ir nevis “lielāki sprosti”, bet gan “tukši sprosti”.
Veselības speciālisti aizvien drošāk atzīst, ka dzīvnieku miesas un teļa zīdīšanai “domātā” govs piena lietošana pārtikā nav obligāta vajadzība. Arī vides aizstāvji uz to aicina, jo lopkopība ir viens no lielākajiem planētas piesārņojuma cēloņiem.
Ja tā ir taisnība (par ko aicinu visus pārliecināties pašiem), jāsecina, ka dzīvnieku izmantošana lopkopībā ir vardarbība un netaisnība bez pamatota iemesla. Jo “man garšo”, “tā ir pierasts” vai “tā ir ērtāk” nav nopietni iemesli, lai kādu pakļautu ciešanām vai nonāvētu.

Dzīvojot no paaudzes paaudzē pārņemtu ieradumu inercē, mēs mēdzam nepamanīt, kādas ciešanas un ļaunumu nodarām pašiem neaizsargātākajiem. Taču, pārtraucot iesaistīties dzīvnieku izmantošanā, uz viņiem sākam skatīties vairs ne kā uz numurētiem bezvārda resursiem, ko ekspluatēt pēc saviem ieskatiem, bet kā uz respektējamiem indivīdiem. Pat ja tas samazina mūsu komforta zonu. Turklāt, cilvēkam pārtraucot patērēt dzīvniekus, ik gadu tiek saudzēti vairāki desmiti dzīvību. Jā, atsevišķas ikdienas izvēles pasauli neizmainīs, bet aiztaupīs ciešanas daudzām konkrētām būtnēm. Arī šajā gadījumā cilvēkam “tas ir mazs ieguldījums, bet svarīgs pavērsiens.”

Vai tas izbrīnītu daudzus kristiešus, ja mūsdienās Kristus iestātos arī pret dzīvnieku nepamatotu ekspluatēšanu un būtu vegāns? Manuprāt, katram, kas augstu vērtē labestību un nevardarbību, neizbēgami ir jāskatās, jādomā un jārīkojas šajā virzienā.

Read Full Post »

Sludinājumi avīzē

Sludinājumi avīzē

Saeima galīgajā lasījumā atbalstījusi priekšlikumu pieļaut Latvijā lauksaimniecības dzīvnieku kaušanu bez iepriekšējās apdullināšanas, sekojot reliģiskām (islama un jūdaisma) tradīcijām.” [1]

“Dzīvnieku aizsardzības organizācijas un atbalstītāji uzskata, ka niecīgais balsu pārsvars ar kādu šodien tika pieņemti Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumi, liecina, ka Saeima rīkojusies šaura komersantu loka interesēs un upurējusi Latvijā pastāvošās tradīcijas un ētikas normas.” [2]

Ir spoži apliecinājusies doma, ka kamēr dzīvnieki tiks uzskatīti par īpašumu, ar viņiem darīs visdažādākās, arī iepriekš neiedomājamas lietas – neskatoties uz sabiedrības viedokli par to. Nav pamata uzskatīt, ka šādi “steidzami grozījumi” neuzrādīsies vēl un vēl. Jo vienmēr kādam dzīvnieku īpašniekam un izmantotājam tas būs finansiāli izdevīgi.

Dzīvnieku labturības likumi pasaulē un Latvijā pastāv un it kā tiek pilnveidoti jau vismaz 150 gadus. Un kāds ir rezultāts? Dzīvnieki tiek izmantoti un nogalināti aizvien lielākā skaitā (jo dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš uz vienu cilvēku joprojām aug) un brutālākos veidos (ne vien industriālajās ellēs, bet arī visādās medicīniskās un militārās laboratorijās utt.).

Labturība aizvien vairāk izskatās pēc tukšām formalitātēm, jo šie noteikumi parasti ir izveidoti tādi, lai netraucētu dzīvnieku īpašniekiem gūt maksimālu peļņu. Ja tomēr kaut kas traucē – nekas, mazliet vēl pamainīsim likumu uz dzīvnieku labklājības rēķina.

Es neticu labturībai un tam, ka ar ierobežojumiem var novērst netaisnību un nepamatotas ciešanas. Es ticu, ka dzīvniekiem, kuri līdzīgi kā mēs uztver pasauli ar dažādām maņām, baidās no ciešanām un labprātāk izvēlas nebūt pieķēdēti un iesprostoti, kādu dienu vairs nebūs kopš dzimšanas jādzīvo pasaulē, kur viņi ir pērkama un pārdodama prece. Esmu pārliecināts, ka cilvēki kādreiz uztvers dzīvnieku institucionālu izmantošanu par nepieņemamu, līdzīgi kā šobrīd uztveram cilvēku turēšanu verdzībā.

Pietiek tirgoties par it kā “sliktākiem” un “labākiem” turēšanas un nokaušanas apstākļiem, jo viņi, būdami pērkama prece, pardod2vienmēr paliks zaudētājos. Ja negribam, lai tas turpinās, mums katram savā ikdienā ir jāpārtauc atbalstīt viņu izmantošanu un jāatzīst, ka viņiem ir tiesības būt brīviem no mūsu vēlmēm un iegribām.

Labturība nav risinājums, jo tā maldīgi ļauj domāt, ka kāds par dzīvniekiem parūpēsies. Labturība drīzāk funkcionē kā pašapmāns sirdsapziņas mierināšanai. Mēs varam viņiem palīdzēt bez dārgām kampaņām, likumiem un organizācijām – sākot ar to, ka paši kļūstam par vegāniem un tādējādi vairs neatbalstām viņu izmantošanu,  pakļaušanu ciešanām un nogalināšanu.

Paldies, ka lasīji!

Read Full Post »