Vegānisma jēdziens ir salīdzinoši jauns, tādēļ skaidrojumi un viedokļi par to mēdz būtiski atšķirties, turklāt reti kurā latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā šis vārds vispār ir atrodams.

Īsumā: vegānisms ir mērķtiecīga neiesaistīšanās dzīvnieku izmantošanā.

Ja gribam runāt par vegānismu nopietni, ir jāsaprot un jāvienojas, ko ar to īsti domājam, jo medijos un citur vegānisms līdz šim nereti tiek pārprasts, skaidrots ļoti šauri* un sabiedrībā šāda izpratne arī nostiprinās. Ja vegānismu apraksta kā specifisku uztura režīmu un nepaskaidro, kāpēc cilvēki izvēlas kļūt par vegāniem, nav brīnums, ka daudzi to uzskata par kaprīzi, diētu svara nomešanai vai māņticīgām muļķībām. Kaut arī lielākā daļa dzīvnieku, kurus mēs izmantojam, ir lopkopības dzīvnieki, vegānisms attiecas ne vien uz pārtikas izvēli, bet arī apģērba izcelsmi, izklaidi un pasaules skatījumu plašā nozīmē.

Iespējams, cilvēkus vairāk uzrunā apelēšana pie emocijām un bažas par sabiedrības veselību un labklājību, tomēr balstīt vegānismu uz šādiem argumentiem var izrādīties slideni.

Reizēm tiek minēti ekoloģijas apsvērumi, kāpēc būtu prātīgi atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas, taču vides problēmu risināšana neprasa pārtraukt dzīvnieku izmantošanu – var taču ieviest tehnoloģijas, lai mazinātu kaitējumu videi, vienlaikus turpinot lopkopību.

Par ietekmi uz veselību uztura speciālistu vidū ir dažādi viedokļi, taču, ja vegānismu balsta tikai uz veselības apsvērumiem, var iebilst: “Vai tad arī meža dzīvnieku gaļa, medus vai paniņas ir tik kaitīgi? Visu ar mēru un būs labi!”. Arī tad vegānismu var apiet.

Ētiskais aspekts – morāls pienākums respektēt dzīvnieku intereses ir vegānisma vienīgais nepieciešamais un pietiekamais nosacījums – vienīgais, bez kura vegānisms nevar pastāvēt un vienīgais, ar kuru var pietikt bez citu aspektu papildinājuma.

Vienlaikus – vegānisma ētiskais pamatojums var ietvert arī rūpes par savu veselību (nekaitēt sev), un rūpes par vidi un planētas resursu saprātīgu tērēšanu (no tā atkarīga visu planētas iemītnieku labklājība).

Daži internetā un citur sagramstīti formulējumi:

• Vegānisms ir pirmais solis, izrādot cieņu sajūtošām būtnēm.
• Vegānisms ir dzīvnieku tiesību ievērošanas pamats un “mugurkauls”.
• Vegānisms ir cieņas un pieklājības minimums pret dzīvniekiem, nevis šķīstības vai svētulības maksimums.
• Vegānisms ir taisnīga izturēšanās pret visām būtnēm, nevis laipnība, ko sniedzam kā ziedojumu.
• Būt vegānam nozīmē atzīt, ka arī pārējie dzīvnieki ir nevis lietas, kuru vērtība atkarīga no derīguma mums, bet morāli respektējami indivīdi.
• Būt vegānam nozīmē noraidīt dzīvnieku izmantošanu visos dzīves aspektos – nevis tikai nelikt tos uz šķīvja.
• Vegāni noraida ne vien cilvēku, bet arī citu būtņu paverdzināšanu, izmantošanu un nogalināšanu, lai cik “humāna” tā būtu.
• Vegānisms ir mazākais, ko varam darīt, ja respektējam dzīvnieku intereses.
• Vegānisms ir sirdsapziņas balss, kas saka, ka mūsu planētu apdzīvo ne tikai cilvēki, bet arī citas būtnes, kuru dzīvība, vēlmes un ciešanas ir tikpat īstas kā mūsu.
• Vegānisms kā nevardarbīga pretošanās: vegāni noraida domu, ka dzīvnieki ir izmantojami kā lietas, un uzskata visas sajūtošas būtnes par tādām, kam ir morālas tiesības nebūt par cilvēku īpašumu vai resursiem.
• Vegānisms ne vien mazina ciešanas un kaitējumu, bet palīdz atbrīvoties no pasaules skatījuma, kurā pret dzīvniekiem izturas kā pret lietām.

Paldies, ka lasīji.

* PAPILDINĀTS: Kopš 2012. gada sākuma Tezaurs.lv vegānisma definīcija ir daudz izvērstāka un atbilstošāka tam, kā paši vegāni to formulē:

Kustība, kuras dalībnieki uzskata par morālu pienākumu respektēt dzīvnieku intereses un tādēļ ne tikai nelieto uzturā nekādu dzīvnieku izcelsmes pārtiku — ne gaļu un zivis, ne arī olas un piena produktus, bet arī neizmanto dzīvnieku izcelsmes apģērbu un citādi mērķtiecīgi neiesaistās dzīvnieku izmantošanā.

 

• Humāni un iejūtīgi

Pirms nedēļas naktī biju nokļuvis kādā Polijas benzīntankā. Stāvlaukumā piestāja smagais auto, kas, kā varēja noprast pēc īdēšanas, veda govis uz kautuvi. Caur šķirbām konteinera sānos rēgojās nemierīgi ķermeņi un pēc brīža “prece” sāka dauzīt dzelzs sienas.

Ja tu tici, ka šādas lietas var notikt “humāni” un “iejutīgi”, lūdzu, pārbaudi, vai tu patiešām esi nomodā.

 

Es apzinos, ka daudzi iebilst pret manu skarbo izteiksmes veidu, bet vai tad šis skarbums ir bez pamata? Es būšu skarbs kā patiesība un nelokāms kā taisnīgums. Par šo tēmu es nevēlos ne domāt, ne runāt, ne rakstīt ar mērenību. Nē! Sakiet vīram, kura nams ir liesmās, lai ceļ trauksmi mēreni; sakiet viņam, lai atbrīvo sievu no nolaupītāja rokām ar mēru; sakiet mātei, lai tā glābj savu liesmās iekritušo bērnu pakāpeniski; bet nemudiniet mani ievērot mērenību tādā lietā kā šī. Es saku pilnā nopietnībā – es nerunāšu pārprotami – es neattaisnošu – es neatkāpšos ne collu – UN ES TIKŠU SADZIRDĒTS.

~ Viljams Loids Gerisons

(1831. gada 1. janvārī)

Šis citāts ir no raksta, kas tapis verdzības atcelšanas jeb 19. gadsimta abolicionisma kustības laikā. Raksts bija paredzēts kā atbilde tiem, kas verdzības atcelšanu atbalstīja, taču uzskatīja, ka tam jānotiek pakāpeniski – uzlabojot vergu turēšanas likumus u.tml. Gerisons, kurš sākotnēji pats atbalstīja pakāpeniskās brīvlaišanas pieeju, vēlāk atzina, ka tas noticis neapdomības dēļ un šāda iziešana uz kompromisiem jautājumā par taisnīgumu nav pieļaujama. Un vai ir kāds iemesls, kāpēc lai tas pats nebūtu attiecināms uz dzīvnieku izmantošanas kontekstu?

Raksti par līdzīgām tēmām:
Par radikālismu, ekstrēmismu utt.
Vegānisms ir taisnīgums

Tāpat kā nedzīvas lietas, arī dzīvniekus tirgo ar atlaidēm, akcijas cenām, derīguma termiņu, veikalos, tirgū, ražotāju izstādēs un varbūt pat ar “preces” garantijas talonu un aptuveno derīguma termiņu. Dažādām gaumēm, dažādās krāsās un dažāda veida pielietošanai. Svītru kods? Šo funkciju arī ar laiku ieviesīs – zemādas mikročipa formā.

Ja kāmis, žurciņa vai cits iegādātais dzīvnieks “sabojājas”, reizēm ir izdevīgāk vienkārši nopirkt vietā “jaunu” nevis vest pie ārsta – līdzīgi kā, piemēram, ar telefonu displejiem un citām lietām. Ir cilvēki, kas tā uz to skatās.

Turpini lasīt »

Jau kādu laiku internetā atrodama šāda infografika:

Tiem, kam problēmas ar angļu valodu: attēlā uzskaitītas lietas, kuru ražošanā izmanto dzīvnieku izcelsmes produktus, bet zem tā secinājums, ka tātad būt par vegānu nav iespējams. Pieņemot, ka ir cilvēki, kas to uzskata par vērā ņemamu argumentu, nolēmu par to uzrakstīt.

Pirmkārt, šajā infografikā ir ietverta doma “tā kā dzīvnieku produkti tiek izmantoti visdažādākajās lietās, vegānisms nav praktiski iespējams”. Tā kā nevaram rīkoties pilnībā perfekti, nevajag censties vispār? Diez vai tas ir veiksmīgs arguments.

Vegānisms drīzāk ir taisnīga izturēšanās pret sajūtošām būtnēm un līdz ar to cenšanās izvairīties no dzīvnieku ekspluatēšanas – pēc labākās sirdsapziņas un cik tas praktiski iespējams. Vairums vegānu zina par šiem produktiem (vismaz par ikdienā lietotajiem) un zina, ka tiem pieejamas alternatīvas. Tādēļ korektāk būtu bijis pie katra produkta infografikā pierakstīt vārdu “daži”. Turklāt, pat ja šobrīd izmantojam dzīvniekus visu šo produktu ražošanā, tas nenozīmē, ka mums tā jāturpina darīt.

Ņemot vērā, ka daudzi šobrīd piejamie produkti nav vegāniem piemēroti, varētu teikt, ka, lai būtu par vegānu, ir jābūt ar pamatīgu vēlmi “saglabāt šķīstību” un kaut kādu “svētulīgumu”. Ja uz to skatās plašāk, var teikt, ka tādai domai nav pamata – principā katrs var “ne-svētulīgs”: būt rupeklis, kauslis vai vienkārši riebīgs cilvēks, vienlaikus neizmantojot dzīvniekus. Tātad nav pamata arī satraukumam.

No otras puses, var teikt, ka vegāniem ir salīdzinoši grūtāka dzīve – tikai retā šokolāde (neskaitot tumšās) ir bez piena produktiem, labus zābakus, kas nav no ādas, grūti atrast (neskaitot interneta veikalus), bet studentiem pieejamas tikai pāris veidu sausās zupiņas un tikai viena (!) veida pelmeņi…

Tātad būt par vegānu ir apgrūtinoši? Tad iedomājies, cik apgrūtinoši dzīvniekiem ir tas, ka vairums no mums nav vegāni. Būt par vegānu liekas sarežģīti? Sarežģīti drīzāk ir samierināties, ka daudzi no mums dzīvnieku ekspluatēšanu pat neuzskata par apdomāšanas vērtu jautājumu. Būt par vegānu ir vienkāršāk nekā jebkad agrāk.

Un nobeigumā paldies anonīmajam autoram par domāt rosinošo infografiku un sabiedrības uzmanības pievēršanu. Lai kāda būtu sākotnējā iecere, rezultāts ir tāds, ka daļa cilvēku (piemēram, Tu) ir mazliet vairāk aizdomājušies, cik dažādu produktu sastāvā var ietilpt kaut kas no dzīvnieku ķermeņu daļām.

Paldies, ka lasīji!

Vegānisms kā ētiska izvēle nereti tiek uzskatīts par pārāk augstu prasību respektēt dzīvnieku intereses. Tā vietā daudzi dod priekšroku veģetārismam vai izvairās no “lielākajiem” ļaunumiem, pērkot pienu vai gaļu no pazīstamiem kaimiņiem nevis industriāli ražotos produktus. Taču, ja gribam, lai mūsu izturēšanās pret pārējām sugām būtu ētiski konsekventa, vegānisms patiesībā ir cieņas minimums – vegānisms ir mazākais, ko varam darīt.

Ja atzīstam, ka nodarīt kaitējumu bez nopietna iemesla ir netaisnīgi, mēs parasti neaicinām rīkoties “vismaz pustaisnīgi“. Mēs zinām, ka, piemēram, rasisms, pedofīlija un cilvēku tirdzniecība joprojām ir aktuālas problēmas un saprotam, ka tās neatrisināsim īsā laikā, taču mēs nepieļautu domu, ka jāaicina rūpēties vismaz par to, lai šīs lietas notiktu humāni. Līdzīgam skatījumam būtu jāattiecas arī uz pārējo sugu būtnēm. Piemēram, kaķēnu un kucēnu “sūtīšana jūrskolā” vēl nesen bija likumīgs veids, kā atbrīvoties no nevēlamiem dzīvniekiem. Šobrīd tas vairs nav likumīgi, kaut arī skaidrs, ka katrā ciematā izkontrolēt to nevarēs. Varbūt aizliegšanas vietā vajadzēja sākt ar pakāpeniskiem uzlabojumiem, teiksim, aicināt vismaz “sūtīt” viņus siltā ūdenī? Cerams, ka tā neviens nedomā. Jo problēma ir pašā “jūrskolas” idejā, nevis slīcināšanas veidā vai tajā, cik silts ir ūdens.

Turpini lasīt »

Tas, ka pēdējā laikā medijos daudz vairāk runā par bezpajumtes dzīvnieku problēmu un šajā sakarā rīko labdarības pasākumus, nenotiek bez iemesla, jo šobrīd patversmes esot tik pārpildītas kā nekad.1, 2, 3 Problēma ir īpaši saasinājusies ekonomiskās situācijas dēļ – daļa cilvēku vairs nevar atļauties dzīvniekus uzturēt vai nodrošināt ārstēšanu, citi brauc strādāt uz ārvalstīm, vēl citi pārceļas uz lētākām, mazākām dzīves telpām, kur dzīvniekam vairs vietas nav. Protams, vienmēr ir arī daļa dzīvnieku, kas paliek bez pajumtes ne aprūpētāja vainas dēļ.

Šajā sakarā parasti norāda, ka jāizglīto sabiedrība, stingrāk jāsoda tie, kas pamet aprūpējamos un jāievieš vienota dzīvnieku reģistrēšanas sistēma. Droši vien taisnība, taču ir viens aspekts, kas iekļautos sabiedrības izglītošanas uzdevumā, tomēr parasti tiek netiek pieminēts: jautājums par dzīvnieku tirgotāju un “svaigas mantas” ņēmēju lomu bezpajumtnieku skaita palielināšanā. Kad skaidri runāsim par to, ka mūsu pienākums ir adoptēt bez mājām palikušos nevis turpināt viņus ražot un pirkt?

Turpini lasīt »