• Aicinājums

Ne vien cilvēki, bet arī pārējo dzīvnieku sugu pārstāvji ir sajūtošas būtnes — indivīdi, kas daudzveidīgi uztver pasauli, rūpējas par sevi un mazuļiem, izvairās no ciešanām un tiecas pēc patīkamām izjūtām. Viņi nav lietas, ko vajadzētu lietot kā īpašumu. Patiesībā mūsdienās mums nav attaisnojamu iemeslu viņus izmantot nekādā veidā.

Internetā atrodami ne vien neskaitāmi atrunu mēģinājumi par to, kāpēc dzīvniekus esot pieņemami pirkt, pārdot un izmantot kā atjaunojamus resursus, bet arī:

• ANO aicinājumi (20062010) atteikties no dzīvnieku izcelsmes pārtikas, lai mazinātu ietekmi uz klimatu;

• uzturzinātnieku atzinumi un arī LR Veselības ministrijas atzinums, ka dzīvnieku izcelsmes produkti uzturā nav obligāti, turklāt tos lieto pat pārāk bieži, tādējādi apdraudot veselību;

pētījumi par dzīvnieku psiholoģiju, uzvedību un spējām, kas rāda, cik sekli un augstprātīgi bijuši mūsu līdzšinējie uzskati par pārējām sugām;

• argumenti, jautājumi un atbildes par tēmām dzīvnieku aizstāvības ētikā (LV, EN);

• neskaitāmas vegāna uztura receptes dažādās valodās (Google ir tavs draugs!);

• un galu galā ir viegli atrast palīdzību un praktiskus padomus vegānu domubiedru grupās Facebook un dažādos forumos.

Nokrati no prāta aizspriedumu plēvi, ko radījusi apātiskā, ieradumu inercē dzīvojošā sabiedrība un pārstāj iesaistīties māšu, dēlu, meitu, brāļu un tēvu paverdzināšanā un izmantošanā. Nav svarīgi, kādas sugas ķermenis veido dzīvo būtni — sajūtošo būtņu tieksme saglabāt savu dzīvību un brīvību ir tas, kas mums jārespektē.

Uzzini par to vairāk un kļūsti par vegānu!

Ja nevēlies “ielekt” vegānismā uzreiz, pamēģini sākumā dzīvot kā vegāns pāris dienas nedēļā vai izvēlies vegānu maltīti vispirms tikai reizi dienā. Vienlaikus uzzini vairāk par vegānu dzīvesveidu, izpēti produktu alternatīvas un pēc kāda laika jau sāc dzīvot kā “pilna laika” vegāns! Lai labi izdodas un nekautrējies lūgt palīdzību tiem, kas jau ar stāžu!

• Zinātnieki noskaidrojuši

Populārzinātniskus rakstus, kas sākas ar vārdiem “zinātnieki noskaidrojuši” vai tamlīdzīgi daļa cilvēku automātiski uztver ar pamatotu skepsi, jo pētījumu tēmas un detaļas bieži vien uzticību nevieš. Tomēr gribētos domāt, ka zinātnei joprojām ir ietekme uz sabiedrisko domu – arī attiecībā uz cilvēku un pārējo sugu nošķīrumu. Visticamāk, nav iespējams konstatēt tiešu saistību starp eksperimentu rezultātiem, atklājumiem vai jaunām teorijām par dzīvniekiem un cilvēku attieksmi pret pārējām sugām, tomēr var mēģināt saskatīt paralēles plašākā  hronoloģiskā perspektīvā.

Par dzīvnieku aizstāvības ētikas aktualitāti un, iespējams, līdz ar to arī par pārmaiņām cilvēku attieksmē pret pārējo sugu dzīvniekiem liecina, piemēram, P. Singera norāde uz kādu šai tēmai veltītu tekstu bibliogrāfiju, kur minēti 94 darbi, kas tapuši laikā no mūsu ēras sākuma līdz 1970. gadam un 240 darbi no 1970. gada līdz 1988. gadam. Singers piebilst, ka laikā, kad viņš par to raksta (2003. gadā) šādu tekstu skaits, iespējams, jau sniedzas tūkstošos. Pastāv uzskats, ka viens no šo pārmaiņu iemesliem ir tas, ka 20. gadsimtā attīstījās kultūras parādību analīze filosofijas kritiskajā pieejā, kas apšaubīja objektīvu patiesību pastāvēšanu. Tika parādīts, ka cilvēka uzskatus un vērtības daudz lielākā mērā ietekmē kultūra un pārējā sabiedrība, nekā agrāk domājām. Tas veicināja gan dzimtes studiju rašanos, gan cilvēka-dzīvnieka attiecību u.c. pētījumus. Otrs iemesls – straujā attīstība kognitīvajā etoloģijā un citos pētījumos par dzīvnieku uzvedību un tās saistību ar kognitīvajām spējām – atmiņu, mācīšanās spēju, apziņu, emocijām utt. Šie pētījumi, par kuriem parasti uzzinām no masu medijiem, vismaz dzīvnieku aizstāvju skatījumā aizvien vājina tradicionālo priekšstatu, ka cilvēki no pārējām sugām atšķiras fundamentāli un dažnedažādos veidos: valoda, instrumentu lietošana, emociju daudzveidība, altruisms, ~kultūras paradumu nodošana nākamajām paaudzēm u.c. Pētījumos atklājas, ka šīs pazīmes raksturīgas arī citām sugām, dodot iemeslu atcerēties dabaszinātnieka Čārlza Darvina jau 19.gs. beigās pausto domu, ka atšķirības starp cilvēku un citu sugu prāta spējām ir drīzāk pēc pakāpes, nevis veida.

Turpināt “• Zinātnieki noskaidrojuši” lasīšanu

• Cienīt un/vai mīlēt

Viena no tēmām, par ko gribētos lielāku skaidrību sabiedrībā, ir saistīta ar izpratni par dzīvnieku tiesību aizstāvjiem kā “dzīvniekmīļiem”. Problēma tāda, ka, saucot par dzīvniekmīļiem visus, kam kaut kādā ziņā rūp dzīvnieku labklājība, dzīvnieku tiesību idejiskais pamats tiek laists gar ausīm – viss vienā katlā. “Dzīvniekmīļi” ir nenoteiktāks (un nereti ironisks vai nievājošs) apzīmējums, ko mēdz attiecināt arī uz t.s. “kaķu tantēm”, bērniem, kas pieprasa dzimšanas dienā kāmīti utt. Tas nepavisam nav tas pats, kas uzskatīt dzīvniekus par tādiem, kam ir tiesības būt brīviem no mūsu vēlmēm viņus izmantot, apēst utt.

Turpināt “• Cienīt un/vai mīlēt” lasīšanu

• Bērni un sudzisms: ar karoti iebaroti uzskati

Cilvēku un pārējo sugu attiecību izpētē darba lauku atrod dažādu nozaru pārstāvji. Pastāv arī apzīmējums “cilvēka-dzīvnieka studijas” (Human-animal studies), kurā iekļaujas socioloģijas, bioloģijas,  kultūras vēstures, antropoloģijas, vides zinātņu, psiholoģijas, literatūras kritikas, filosofijas, dzimtes studiju un citi pētījumi. Viens no, iespējams, interesantākajiem pētījumu laukiem ir socioloģijas uzmanības lokā, jo tā pievēršas visdažādākajām cilvēciskās darbības izpausmēm – medijiem, izglītībai, izklaidei, folklorai, reliģijai u.c. jomām, kurās tiek atainots arī cilvēka-dzīvnieka nošķīrums.

Turpināt “• Bērni un sudzisms: ar karoti iebaroti uzskati” lasīšanu

• Par radikālismu, ekstrēmismu utt.

Ja tu kādā jautājumā aizstāvi mazāk populāru viedokli, kas krasi atšķiras no vairākuma nostājas, nebrīnies, ja kādam tas nepatiks. Dzīvnieku ekspluatēšanas ētiskums ir viena no šādām tēmām. Tie, kas saka, ka izmantot pārējo sugu sajūtošās būtnes pārtikai, izklaidei vai ērtībai ir neētiski, nereti tiek nosaukti uzskatīti par radikāliem vai ekstrēmiem, jo pašreiz sabiedrībā dzīvnieku izmantošana visdažādākajiem mērķiem skaitās pašsaprotama (meinstrīms kā “zelta vidusceļš”).

Varētu jautāt, kas gan tur slikts — “būt radikālam” nozīmē “ķerties pie saknēm“, pie lietas būtības jeb teikt, ka kaut kas jāmaina pašos pamatos. Un to arī dzīvnieku tiesību aizstāvji saka, ka problēma ir jau pašos pamatos, sabiedrības pieņēmumā, ka pārējo sugu būtnes ir mums “dotas” lietošanai un pieder mums, līdzīgi kā priekšmeti. Taču apzīmējums “radikāls”, protams, tiek lietots negatīvā nozīmē, kā nevajadzīgas “galējības”, “ekstrēmisms” u.tml.

Turpināt “• Par radikālismu, ekstrēmismu utt.” lasīšanu

• Tiesības būt garšīgam un trīs veidu aizstāvji

Izpratnes par vārdu salikumu “dzīvnieku tiesības” mēdz būt ļoti atšķirīgas. Medijos par dzīvnieku tiesību aizstāvjiem mēdz nosaukt jebkurus cilvēkus, kas izrāda jebkāda veida rūpes par dzīvniekiem un to, kā viņi tiek izmantoti. Arī Dzīvnieku aizsardzības likumu reizēm sauc par “dzīvnieku tiesību likumu”, lai gan šajā likumā ir pamatā par dzīvnieku īpašnieku tiesībām rīkoties ar savu mantu. Pīteru Singeru dažkārt dēvē par “mūsdienu dzīvnieku tiesību kustības garīgo tēvu”, kaut arī viņš kā utilitārisma ētikas pārstāvis par tiesībām īsti nerunā. Šajos gadījumos runa par dzīvnieku tiesībām ir metaforiska – ar to nedomājot konkrētas, rūpīgi sargājamas tiesības kā tas ir cilvēku gadījumā.

Turpināt “• Tiesības būt garšīgam un trīs veidu aizstāvji” lasīšanu

• Kas par desām ar labturību

Tie no iekšķīgu lietu ministeŗa kunga apstiprināti likumi pret lopu mocīšanu ir iekš Kurzemes gubernijas avīzēm tai 30. April 1866 No. 33 sludināti un tā skan:

1. Ir aizliegts, redzami slimus, gaudenus, ievainotus un klibus zirgus pie darba brūķēt.
2. Nau brīv lopus ar cietiem, spiciem jeb asiem rīkiem, tā ar rungām u.t.j.pr. sist; – pa galvu un pa vēderu sist ir pavisam aizliegts.
3. Ir aizliegts, lopiem uzkŗaut pa gŗūtu, viņa spēkam, vai arī slikta ceļa dēļ, neiespējamu vezumu.
4. Nevienam nau brīv pilsētās aulekšiem braukt, – ir pat ar tukšiem vāģiem ne, nedz vēl ar cilvēkiem, vai ar vezumu.
5. Ir aizliegts, zirgu ar valgu ap kaklu piesiet vezuma pakaļā, kad tas priekšā aizjūgts zirgs tikko spēj to vezumu vilkt.
6. Teļus un citus mazus lopus nau brīv tā turēt, ka tiem jamocās, – tas ir: tos nebūs kŗaut citu uz cita tā, ka braucot galvas tiem karājās pār vāģiem pāri; turklāt arī tas aizliegts, ar smalku šņori tos lopiņus saistīt – un vedējam pašam aizliegts, tiem virsū sēsties.
7. Zirgu, kas vāģus velkot pakritis, nau brīv citādi uzcelt, kā kad tas papriekš tiek izjūgts ārā.
8. Ir aizliegts, visas un visādas lopu mocīšanas. Kas padomu nepieņem un lopus mocīt neatstājās, tas janodod policejai, ka lai viņu soda pēc 311. likuma soda-likumos, valsts likumu gr. XV. daļā.

“Taisnais gādā par sava lopa dzīvību, bet to bezdievīgu apžēlošana ir bardzība, jeb, Grāmatiņa priekš jauniem un veciem, īpaši priekš vecākiem, kam savu bērnu sirdsizkopšana rūp”.
Jelgava, 1871., 4.lpp.

Turpināt “• Kas par desām ar labturību” lasīšanu

• Nezināšana ir spēks

Mani ik pa laikam pārsteidz, ka izglītoti cilvēki, ar kuriem ir interesanti runāt par dažādām tēmām, izrādās nezinoši un pat naivi par it kā vienkāršām lietām. Piemēram, kāds paziņa, kuru pamatoti var dēvēt par inteliģentu, pilnā nopietnībā teica: “ja vairs neēdīsim dzīvniekus, tad taču ar tiem būs pilna pasaule!” – it kā ” ēdamo” dzīvnieku vairošana nebūtu atkarīga no patērētāju pieprasījuma. Cits izglītots un ar lauku sētas dzīvi pazīstams paziņa: “ja pārtrauksim slaukt govis, viņas taču no tā cietīs!” – it kā nezinot, ka piens rodas pēc govs apsēklošanas, grūtniecības un mazuļa piedzimšanas, kura dabisko barības avotu mēs “privatizējam”. Ja cilvēki mākslīgi neapsēklotu šīs dzīvās “pienmašīnas” un nenošķirtu no mazuļiem, nevajadzētu arī slaukt.

Tāpat citi nāk klajā ar tipiskiem jautājumiem un iebildumiem dzīvnieku un vegānisma aizstāvībai. Un, kad kārtējo reizi smaidot uzklausu jautāto un atbildu “ēmm… nu, klasiska atbilde ir…”, vaicātājs parasti piekrīt, protams, nereti uzdodot papildjautājumus. Ja jau kuro reizi nākas atbildēt par vienu un to pašu, ir saprotams, ka  iestājas zināms apnikums un tas pat sāk kaitināt. Taču, pat ja jautājums ir dzirdēts jau tūkstots reižu, uz to vajadzētu atbildēt ar tādu pašu pieklājību, entuziasmu un labvēlību, it kā tā būtu pirmā reize. Pretējā gadījumā varam palaist garām veiksmīgu izglītošanas iespēju.

Turpināt “• Nezināšana ir spēks” lasīšanu

• Nē, mammu, dzīvnieki IR lietas. Palasi likumus!

Kad pabeidzu iepriekšējo rakstu, iedomājos, ka vajadzētu paskaidrot, kas īsti ir persona. Līdzīgi kā ar jautājumu par laiku – pirmajā brīdī liekas, ka pašsaprotami bet, kad sākam domāt, izrādās, ka jautājums ir daudz slidenāks kā šķita. Nepretendēju uz pilnīgu izpratni, bet centīšos paskaidrot.

Ikdienas valodā “personas” jēdziens lielā mērā ir kļuvis par sinonīmu vārdam “cilvēks”, to apliecina arī Tildes vārdnīcas skaidrojums:

– 1. Atsevišķs cilvēks; indivīds kā sabiedrisko attiecību un darbības subjekts un objekts, cilvēks ar savām sociāli nosacītajām un individuālajām īpašībām.
– 2. jur. Cilvēks kā tiesisko attiecību dalībnieks, kam piemīt tiesībspēja un līdz ar noteikta vecuma sasniegšanu — arī rīcībspēja.

Turpināt “• Nē, mammu, dzīvnieki IR lietas. Palasi likumus!” lasīšanu

• Flipers ir persona, bet Čārlijs un Dambo nē?

Zinātnieki: Delfīni atzīstami par “personām”

Zinātnieki uzskata, ka delfīni jāpasludina par otru saprātīgāko radījumu aiz cilvēka un pret viņiem jāizturas kā pret “personām“.”
Zinātnieki uzskata, ka viņu pētījumu rezultāti padara par morāli neiespējamu šādus saprātīgus dzīvnieku turpmāk turēt izklaides parkos vai nogalināt tos pārtikas ieguvei.” [sākotnējais raksts angliski šeit]

Iespaidīga ziņa, vai ne? Tomēr vairums cilvēku droši vien būs pārsteigti, uzzinot, ka dzīvnieku tiesību aizstāvju vidū tomēr nav vienprātības, vai šādi delfīnu tiesību atzīšanas centieni ir atbalstāmi. Līdzīgi, kā ne visi atbalsta Spānijas lēmumu piešķirt īpašas privilēģijas atsevišķām lielo pērtiķu sugām.

Mērija Mārtina ironiskā rakstā norāda, ka šajā jautājumā pastāv “trīs nometnes”:
1. Tie, kas uzskata, ka delfīnu un/vai cilvēkveidīgo pērtiķu tiesību atzīšana varētu būt pāreja jeb starpposms ceļā uz situāciju, kad tiek atzītas arī citu sugu tiesības.
2. Tie, kas uzskata, ka jāatzīst vienīgi delfīnu un dažu citu sugu tiesības, jo šīs sugas ir īpašākas par pārējām.
3. Tie, kas uzskata, ka šādas tēmas virzīšana pati par sevi jau ir sudzisma izpausme un neatbalsta diskusijas par to (pretstatā “pirmās nometnes” aizstāvjiem, kas arī, iespējams, piekrīt, ka tā ir sugu diskriminācija, tomēr vienlaikus to uzskata par soli pareizā virzienā).

Ja tu būtu trešajā nometnē – vai tu teiktu, ka tas ir slikti – censties panākt atsevišķas sugas pārstāvju uzskatīšanu par personām? Jeb drīzāk tā vienkārši ir tēma, kuras dēļ nav vērts tērēt laiku, jo tad būtu jācīnās ar milzumu problēmu (piem., kuras sugas un kāpēc tieši tās?, pēc kādiem kritērija noteikt? utt.)? Un no otras puses – vai tu aktīvi protestētu pret centieniem atzīt tikai atsevišķu sugu tiesības? Droši vien, ka nē, bet tu šos centienus tomēr neatbalstītu.

Dekonstruējot jeb it kā “pa ķieģelīšiem izjaucot” minēto rakstu par delfīniem, lai saprastu, uz cik drošiem pamatiem tas veidots, argumentācijā atklājas vairāki vājie punkti:

• “Delfīni jāpasludina par otru saprātīgāko radījumu aiz cilvēka” – delfīni ir tik gudri, ka, pēc pētnieku domām, tos būtu jāatzīst par “non-human persons” (personām, kas nav cilvēki) un līdz ar to būtu amorāli viņus izmantot vai nogalināt. Tas izklausās aizdomīgi tādā ziņā, ka saprātīgums, par ko te ir runa, ir atkarīgs no tā, ko mēs cilvēki esam nodēvējuši par saprātīgumu. Definīcija veidota, vadoties pēc cilvēku īpašībām, ko saistām ar saprātīgumu, izvirzot tās par būtiskākajiem kritērijiem un tikai pēc tam pētot, vai arī citām sugām piemīt tādas īpašības, neņemot vērā, ka dažādu sugu saprātīgums var izpausties atšķirīgos veidos.

• “Delfīni jau sen tikuši atzīti par vienu no saprātīgākajām dzīvnieku sugām, taču daudzi zinātnieki uzskatījuši, ka tos pārspēj šimpanzes.” Delfīniem arī:  “piemīt personība” (un šimpanzēm nē? un suņiem nē? un vistām nē?) un “spēcīgi attīstīta sevis apzināšanās“. Protams, tas atkal ticis pierādīts klasiskajā eksperimentā ar sevis atpazīšanu spogulī, kas sugām ar attīstītu redzi ir daudz piemērotāks nekā, piemēram, sunim, kam attīstītāka ir dzirde un oža, tāpēc par suņa sevis apzināšanos spoguļa eksperiments varbūt nedod iespēju uzzināt pietiekami – suns, piemēram, apostot krūmu, spētu noteikt, ka tieši viņš tur ir bijis pirms vairākām nedēļām. Turklāt sevi atpazīt spogulī spēj arī ziloņi, žagatas un citi.

Par nozīmīgu kritēriju saprātīguma piedēvēšanai tiek uzskatīta arī “spēja domāt par nākotni“. Taču varbūt esat pamanījuši, ka – dažādi garīgie, reliģiskie un pašpalīdzības guru jau daudzus gadus cenšas cilvēkus pārliecināt tieši mazāk koncentrēties uz nākotni, bet gan “dzīvot pa īstam tagadnē”, “šeit un tagad”, kas (kā izskatās) diez ko labi mums nepadodas… Ko no tā cilvēki secina? Droši vien kaut ko līdzīgu kā: “esam tik gudri, ka pašu saprātīgums mums sācis traucēt”.

• Galu galā delfīni esot “kultūras” dzīvnieki“, ar ko ir domāta spēja “ātri apgūt jaunus uzvedības modeļus, pārņemot tos no citiem sugas brāļiem“. Bet kā gan nošķirt vienkāršu mācīšanos vai adaptēšanos, no uzvedības, kas veido kultūru? Kā paliek ar  vaļiem, jūras lauvām un citām sugām?

• Tātad ņemam vērā testu ar spoguli, kas pierāda, ka delfīni apzinās sevi. Tie ir arī apguvuši speficisku uz simboliem balstītu valodu un risina uzdevumus, sadarbojas un mācās viens no otra trikus. Tie ir  iemācījušies arī “medījot dzeloņainas zivis, savu purnu aizsargāt ar sūkļiem“. Bet tad, kad pērtiķis Čārlijs grib apēst kaķa kaku, pa kuru pastaigājas sarkanās skudras, viņš tās vai nu aizslaucīs ar kādu lapu vai ar veiklu plaukstas kustību, jo ir iemācījies, cik ātri skudras spēj viņam “uzlekt un iekost”. Kā arī viņš ir iemācījies, ka visu kaķu kakas ir šādu pūliņu vērtas. Vai tiešām šīs spējas ir būtiski atšķirīgas no delfīnu spējām?

Jauki jau, ka zinātnieki priecājas par delfīniem un vērtē viņus tik augstu, bet būtu vēl jaukāk, ja viņu skatījums kļūtu plašāks. Bet laikam jau no stingri zinātnātniskas pētniecības tādu elastību nevar prasīt – jāpārbauda taču katras sugas gadījums atsevišķi pēc rūpīgi izvēlētiem kritērijiem. Es tikai domāju, ka šis pētījumu kopums, ko vainago svinīga delfīnu pasludināšana par personām (jeb būtnēm, kuru interesēm būtu jābūt nosacīti brīvām no mūsu vēlmēm) – ka šis pētījumu kopums ir tāda birokrātiski tukša ņemšanās. Manuprāt, lai kādu atzītu par personu, kuras intereses ir jārespektē, pietiek ar spēju just – ciest, baudīt, uztvert pasauli.

Es esmu no nometnes numur 3. Un Tu?

• Mums ir daudz kopīga

Internetā atradu attēlu (ilustrāciju / konstrukciju), kurā salīdzinātas cilvēku (normāli attīstītu pieaugušo) un pārējo dzīvnieku mentālās jeb “garīgās” spējas. Kā pirmajiem specifiski raksturīgais norādīta racionalitāte jeb spēja rīkoties saprātīgi, domāt saskaņā ar loģikas likumiem, bet otrajiem – nevainīgums.

Savukārt laimīgums, bailes, domāšana, pieķeršanās, empātija, mīlestība, skumjas u.c. norādīti kā mums visiem kopīgas īpašības.

Attēla augšpusē un apakšā teikts, ka tā kā cilvēkiem un pārējiem dzīvniekiem ir tik daudz vienojošu īpašību, tad pret tiem visiem mums vajadzētu izturēties ar vienlīdzīgu cieņu – kļūstot par vegāniem. Kāpēc gan lai spēja racionāli domāt cilvēku padarītu par morāli vērtīgāku par citām sugām? Vai tādā gadījumā arī tie cilvēki, kas spēj domāt racionālāk ir morālā ziņā vērtīgāki par tiem, kas spēj mazāk, piemēram, garīgi slimajiem? Diez vai mēs to pieļautu, kaut vai tādēļ, ka tas nonāktu pretrunā ar mūsu morālo intuīciju: tam varētu būtu tādas praktiskas sekas, ka “mazāk vērtīgo” cilvēku intereses tiek upurētas “pārāko” labad.

Protams, šīs shēmas pieņemamība ir atkarīga arī no katra izpratnes par atsevišķajām īpašībām un spējām. Piemēram, mīlestība vai laimīgums, kas vismaz latviešu valodā parasti netiek attiecināti uz dzīvniekiem kā kaut kas to dzīvei raksturīgs (kāpēc tā?). Un kā ar domāšanu – vai tā var būt neracionāla? Ja var, tad kāpēc nav pieņemts teikt, ka, piemēram,  “tas suns domā, ka…”?

Vai nevainīgums – pirmajā brīdī šķiet pārsteidzoši, ka minēta šāda īpašība (ne jau tādēļ, ka es pieļautu, ka runa ir par kaut ko citu nevis morāli). Taču morāliem pienākumiem – nezagt, neslepkavot utt – un līdz ar to vainīguma / nevainīguma kategorijām pakļautas ir tikai tās būtnes, kas ir spējīgas šos pienākumus saprast un domāt racionāli. Uz rīcību, ko veic būtnes, kas nespēj paredzēt savas rīcības sekas (zīdaiņi, cilvēki ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai citu sugu būtnes) un līdz ar to nenes atbildību par savu rīcību, īsti nav jēgas attiecināt morālu vērtību (vainīgs vai nevainīgs).

No šādas analīzes viedokļa dzīvnieku “nevainīgums” varbūt arī nav nepieciešama šīs shēmas sastāvdaļa. Taču retoriskā un emocionālā ziņā tam ir savs iespaids, kas cilvēkam kā kaut kam atšķirīgam no racionāli kalkulējoša mehānisma var būt nozīmīgs.

Attēls atrasts šeit

• Kāpēc es neticu labturībai

Sludinājumi avīzē
Sludinājumi avīzē

Saeima galīgajā lasījumā atbalstījusi priekšlikumu pieļaut Latvijā lauksaimniecības dzīvnieku kaušanu bez iepriekšējās apdullināšanas, sekojot reliģiskām (islama un jūdaisma) tradīcijām.” [1]

“Dzīvnieku aizsardzības organizācijas un atbalstītāji uzskata, ka niecīgais balsu pārsvars ar kādu šodien tika pieņemti Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumi, liecina, ka Saeima rīkojusies šaura komersantu loka interesēs un upurējusi Latvijā pastāvošās tradīcijas un ētikas normas.” [2]

Ir spoži apliecinājusies doma, ka kamēr dzīvnieki tiks uzskatīti par īpašumu, ar viņiem darīs visdažādākās, arī iepriekš neiedomājamas lietas – neskatoties uz sabiedrības viedokli par to. Nav pamata uzskatīt, ka šādi “steidzami grozījumi” neuzrādīsies vēl un vēl. Jo vienmēr kādam dzīvnieku īpašniekam un izmantotājam tas būs finansiāli izdevīgi.

Dzīvnieku labturības likumi pasaulē un Latvijā pastāv un it kā tiek pilnveidoti jau vismaz 150 gadus. Un kāds ir rezultāts? Dzīvnieki tiek izmantoti un nogalināti aizvien lielākā skaitā (jo dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš uz vienu cilvēku joprojām aug) un brutālākos veidos (ne vien industriālajās ellēs, bet arī visādās medicīniskās un militārās laboratorijās utt.).

Labturība aizvien vairāk izskatās pēc tukšām formalitātēm, jo šie noteikumi parasti ir izveidoti tādi, lai netraucētu dzīvnieku īpašniekiem gūt maksimālu peļņu. Ja tomēr kaut kas traucē – nekas, mazliet vēl pamainīsim likumu uz dzīvnieku labklājības rēķina.

Es neticu labturībai un tam, ka ar ierobežojumiem var novērst netaisnību un nepamatotas ciešanas. Es ticu, ka dzīvniekiem, kuri līdzīgi kā mēs uztver pasauli ar dažādām maņām, baidās no ciešanām un labprātāk izvēlas nebūt pieķēdēti un iesprostoti, kādu dienu vairs nebūs kopš dzimšanas jādzīvo pasaulē, kur viņi ir pērkama un pārdodama prece. Esmu pārliecināts, ka cilvēki kādreiz uztvers dzīvnieku institucionālu izmantošanu par nepieņemamu, līdzīgi kā šobrīd uztveram cilvēku turēšanu verdzībā.

Pietiek tirgoties par it kā “sliktākiem” un “labākiem” turēšanas un nokaušanas apstākļiem, jo viņi, būdami pērkama prece, pardod2vienmēr paliks zaudētājos. Ja negribam, lai tas turpinās, mums katram savā ikdienā ir jāpārtauc atbalstīt viņu izmantošanu un jāatzīst, ka viņiem ir tiesības būt brīviem no mūsu vēlmēm un iegribām.

Labturība nav risinājums, jo tā maldīgi ļauj domāt, ka kāds par dzīvniekiem parūpēsies. Labturība drīzāk funkcionē kā pašapmāns sirdsapziņas mierināšanai. Mēs varam viņiem palīdzēt bez dārgām kampaņām, likumiem un organizācijām – sākot ar to, ka paši kļūstam par vegāniem un tādējādi vairs neatbalstām viņu izmantošanu,  pakļaušanu ciešanām un nogalināšanu.

Paldies, ka lasīji!

• Labsirdīgā kaušana

Pēdējās dienās aktuāls kļuvis jautājums – vai  legalizēt dzīvnieku kaušanu bez iepriekšējas apdullināšanas reliģisku mērķu vārdā? [Raksti: 1, 2, 3, 4 u.c.] Un pašreiz izskatās, ka likuma grozījumi šajā virzienā tiešām arī notiks.

Uz to reaģējot, nodibinājums “Dzīvnieku drauga fonds” (dzīvnieku aizsardzības organizācija, kas rīko dažādas kampaņas un vāc ziedojumus) aicina piedalīties piketā. Vairāk par to var izlasīt šeit.

Arī man šīs jaunās kaušanas metodes nešķiet pieņemamas. Bet man nav pieņemamas arī līdzšinējās kaušanas metodes un sajūtošu būtņu kaušana pārtikas ieguvei vispār. Vai man būtu jāiet piketēt, ja neatbalstu ne vienu, ne otru likuma variantu? (Neņemot vērā, ka šis pikets ir arī par tiesisku likumdošanu un demokrātiskāku valsts pārvaldi.)

Kaut kādā ziņā piedalīšanās šajā piketā nozīmē, ka tiek atbalstītas līdzšinējās metodes – vismaz uz šo jauno metožu fona, kas tiek piketa pieteikumā aprakstītas kā “barbariskas un cietsirdīgas”. Nedomāju, ka ir vērts mērīt, kura metode detaļās ir vairāk vai mazāk tāda vai šitāda, bet, spriežot pēc piketa pieteikuma var domāt, ka vecās metodes nepavisam nav barbariskas un cietsirdīgas – tās taču mūsējās, mūsu senču metodes. Pretējā gadījumā šajā uzsaukumā, vajadzēja būt kaut nelielai atrunai par kaušanas ētiskumu kopumā. Bet nekā tāda tur nav. Ir runa par iešanu aizstāvēt “Latvijas sabiedrības morālās vērtības”, kas, cik saprotu, ietver arī līdzšinējo kaušanas metožu pieņemšanu, atzīšanu.

Citāts: „Dzīvnieku drauga fonds” uzskata, ka pašreizējā „Dzīvnieku aizsardzības likumā” atspoguļojas Latvijas līdzšinējā tiesiskā kultūra un vēsturiskās tradīcijas dzīvības aizsardzībā un cietsirdības novēršanā, un sabiedrības izpratne par vērtībām.”

Varbūt šādu piketu organizēt ir labāk nekā nedarīt neko, jo tā sabiedrībā tiek aktualizēta dzīvnieku aizstāvības ētika kaut virspusējā līmenī. Tas ir labāk nekā nedarīt neko – līdzīgi kā piketēt par to, lai neļautu vergus sist 5 reizes nedēļā, bet tikai 3 reizes. Bet man neder arī tās 3 reizes, jo pati verdzība nav pieņemama.

Man vienkārši nepatīk uzsaukumā saskatāmā doma, ka līdzšinējā kaušana neskaitās cietsirdīga.

Papildinājums: Rezultātā aizgāju uz piketu un izdalīju kaudzi ar bukletiem par dzīvnieku tiesībām.


Par līdzīgām lietām tepat:

Kas par desām ar labturību

Citur:

Animal welfarism isn’t working

Vegetarians give in to humanely raised meat

• Nākamie soļi

Sākotnēji šī vietne bija iecerēta tikai kā mājvieta vismaz dažu ievērojamu dzīvnieku aizstāvības teorētiķu rakstiem. Lai cilvēkiem, kam rodas interese (“nu, kas tad tās dzīvnieku tiesības īsti ir?”) un kas ir gatavi iedziļināties, ir iespēja to darīt. Arī lai mazinātu priekšstatu, ka vārdu salikums “dzīvnieku tiesības” ir tikai neprasmīga valodas lietojuma rezultātā radies pārpratums bez vērā ņemama pamata.

Taču uz sabiedrības fona to cilvēku skaits, kas ir gatavi šādus rakstus lasīt, ir visai niecīgs. Manuprāt, Rīgena, Singera, Frensiones un citu autori teksti piedāvā pārdomu vērtus argumentus, ko pieņemt par dzīvnieku tiesību jautājumos uzticamu materiālu. Tomēr cilvēki pārāk bieži nobīstas no teksta garuma vai svešvārdiem u.t.t. Ir jāraksta īsāk un vienkāršāk. Tā ir nepieciešama nodeva, ja gribu, lai cilvēki aizdomājas.

Šeit laiku pa laikam tiks ievietota informācija un pārdomas par aktualitātēm Latvijā un pasaulē, bet nesolu to darīt regulāri. Un, protams, ceru, ka ar laiku atradīsies vairāk domubiedru. Vismaz ņemot vērā, kādā tempā pēdējos gadu desmitos pasaulē pieaudzis diskusiju, rakstu un grāmatu skaits un apjoms par dzīvnieku morālā statusa jautājumu, kaut kādām atbalsīm būtu jārodas arī pie mums.

• Par tiesību deklarācijām

Eleonora Rūzvelte ar plakātu uz kura lasāma Vispārējā cilvēktiesību deklarācija

Ievada vietā jau publicētajam Nuē rakstam:

1948. gadā ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kas ir vecākais no ANO cilvēktiesību sistēmas pamatdokumentiem. Tas ir arī “pirmais visas cilvēces kopīgi radīts dokuments, kas uzsver un izceļ pamata tiesības un brīvības, kas attiecas uz ikvienu un ir jāievēro ikvienam, vienmēr un visur.” [1] Deklarācija tapa īsi pēc Otrā pasaules kara beigām, kad saistībā ar kara noziegumu izskatīšanu jautājumi par cilvēka dzīvību un brīvību bija kļuvuši aktuālāki kā jebkad agrāk. Lai gan šim dokumentam nav juridiska spēka, tomēr daļa tajā iekļauto normu kļuva par jurisdiski saistošām un deklarācija ietekmējusi vairāku valstu konstitūciju rašanos un to mainīšanu.

30 gadus vēlāk tika sastādīts dokuments ar nosaukumu Vispārējā dzīvnieku tiesību deklarācija, kurā teiktais pamatā saskan arī ar šodienas dzīvnieku tiesību teorētiķu uzskatiem. Taču tai ir vēl mazāk juridiska spēka nekā cilvēktiesību deklarācijai un, šķiet, ka pat Spānijā, kur 2008. gadā parlaments nolēma piešķirt juridiskas pamattiesības (uz dzīvību un brīvību) cilvēkveidīgajiem pērtiķiem [2], neatsaucās uz šo dokumentu.Turpināt “• Par tiesību deklarācijām” lasīšanu