Zinātnieki: Delfīni atzīstami par “personām”
“Zinātnieki uzskata, ka delfīni jāpasludina par otru saprātīgāko radījumu aiz cilvēka un pret viņiem jāizturas kā pret “personām“.”
“Zinātnieki uzskata, ka viņu pētījumu rezultāti padara par morāli neiespējamu šādus saprātīgus dzīvnieku turpmāk turēt izklaides parkos vai nogalināt tos pārtikas ieguvei.” [sākotnējais raksts angliski šeit]

Iespaidīga ziņa, vai ne? Tomēr vairums cilvēku droši vien būs pārsteigti, uzzinot, ka dzīvnieku tiesību aizstāvju vidū tomēr nav vienprātības, vai šādi delfīnu tiesību atzīšanas centieni ir atbalstāmi. Līdzīgi, kā ne visi atbalsta Spānijas lēmumu piešķirt īpašas privilēģijas atsevišķām lielo pērtiķu sugām.
Mērija Mārtina ironiskā rakstā norāda, ka šajā jautājumā pastāv “trīs nometnes”:
1. Tie, kas uzskata, ka delfīnu un/vai cilvēkveidīgo pērtiķu tiesību atzīšana varētu būt pāreja jeb starpposms ceļā uz situāciju, kad tiek atzītas arī citu sugu tiesības.
2. Tie, kas uzskata, ka jāatzīst vienīgi delfīnu un dažu citu sugu tiesības, jo šīs sugas ir īpašākas par pārējām.
3. Tie, kas uzskata, ka šādas tēmas virzīšana pati par sevi jau ir sudzisma izpausme un neatbalsta diskusijas par to (pretstatā “pirmās nometnes” aizstāvjiem, kas arī, iespējams, piekrīt, ka tā ir sugu diskriminācija, tomēr vienlaikus to uzskata par soli pareizā virzienā).
Ja tu būtu trešajā nometnē – vai tu teiktu, ka tas ir slikti – censties panākt atsevišķas sugas pārstāvju uzskatīšanu par personām? Jeb drīzāk tā vienkārši ir tēma, kuras dēļ nav vērts tērēt laiku, jo tad būtu jācīnās ar milzumu problēmu (piem., kuras sugas un kāpēc tieši tās?, pēc kādiem kritērija noteikt? utt.)? Un no otras puses – vai tu aktīvi protestētu pret centieniem atzīt tikai atsevišķu sugu tiesības? Droši vien, ka nē, bet tu šos centienus tomēr neatbalstītu.
Dekonstruējot jeb it kā “pa ķieģelīšiem izjaucot” minēto rakstu par delfīniem, lai saprastu, uz cik drošiem pamatiem tas veidots, argumentācijā atklājas vairāki vājie punkti:
• “Delfīni jāpasludina par otru saprātīgāko radījumu aiz cilvēka” – delfīni ir tik gudri, ka, pēc pētnieku domām, tos būtu jāatzīst par “non-human persons” (personām, kas nav cilvēki) un līdz ar to būtu amorāli viņus izmantot vai nogalināt. Tas izklausās aizdomīgi tādā ziņā, ka saprātīgums, par ko te ir runa, ir atkarīgs no tā, ko mēs cilvēki esam nodēvējuši par saprātīgumu. Definīcija veidota, vadoties pēc cilvēku īpašībām, ko saistām ar saprātīgumu, izvirzot tās par būtiskākajiem kritērijiem un tikai pēc tam pētot, vai arī citām sugām piemīt tādas īpašības, neņemot vērā, ka dažādu sugu saprātīgums var izpausties atšķirīgos veidos.
• “Delfīni jau sen tikuši atzīti par vienu no saprātīgākajām dzīvnieku sugām, taču daudzi zinātnieki uzskatījuši, ka tos pārspēj šimpanzes.” Delfīniem arī: “piemīt personība” (un šimpanzēm nē? un suņiem nē? un vistām nē?) un “spēcīgi attīstīta sevis apzināšanās“. Protams, tas atkal ticis pierādīts klasiskajā eksperimentā ar sevis atpazīšanu spogulī, kas sugām ar attīstītu redzi ir daudz piemērotāks nekā, piemēram, sunim, kam attīstītāka ir dzirde un oža, tāpēc par suņa sevis apzināšanos spoguļa eksperiments varbūt nedod iespēju uzzināt pietiekami – suns, piemēram, apostot krūmu, spētu noteikt, ka tieši viņš tur ir bijis pirms vairākām nedēļām. Turklāt sevi atpazīt spogulī spēj arī ziloņi, žagatas un citi.
Par nozīmīgu kritēriju saprātīguma piedēvēšanai tiek uzskatīta arī “spēja domāt par nākotni“. Taču varbūt esat pamanījuši, ka – dažādi garīgie, reliģiskie un pašpalīdzības guru jau daudzus gadus cenšas cilvēkus pārliecināt tieši mazāk koncentrēties uz nākotni, bet gan “dzīvot pa īstam tagadnē”, “šeit un tagad”, kas (kā izskatās) diez ko labi mums nepadodas… Ko no tā cilvēki secina? Droši vien kaut ko līdzīgu kā: “esam tik gudri, ka pašu saprātīgums mums sācis traucēt”.
• Galu galā delfīni esot “kultūras” dzīvnieki“, ar ko ir domāta spēja “ātri apgūt jaunus uzvedības modeļus, pārņemot tos no citiem sugas brāļiem“. Bet kā gan nošķirt vienkāršu mācīšanos vai adaptēšanos, no uzvedības, kas veido kultūru? Kā paliek ar vaļiem, jūras lauvām un citām sugām?
• Tātad ņemam vērā testu ar spoguli, kas pierāda, ka delfīni apzinās sevi. Tie ir arī apguvuši speficisku uz simboliem balstītu valodu un risina uzdevumus, sadarbojas un mācās viens no otra trikus. Tie ir iemācījušies arī “medījot dzeloņainas zivis, savu purnu aizsargāt ar sūkļiem“. Bet tad, kad pērtiķis Čārlijs grib apēst kaķa kaku, pa kuru pastaigājas sarkanās skudras, viņš tās vai nu aizslaucīs ar kādu lapu vai ar veiklu plaukstas kustību, jo ir iemācījies, cik ātri skudras spēj viņam “uzlekt un iekost”. Kā arī viņš ir iemācījies, ka visu kaķu kakas ir šādu pūliņu vērtas. Vai tiešām šīs spējas ir būtiski atšķirīgas no delfīnu spējām?
Jauki jau, ka zinātnieki priecājas par delfīniem un vērtē viņus tik augstu, bet būtu vēl jaukāk, ja viņu skatījums kļūtu plašāks. Bet laikam jau no stingri zinātnātniskas pētniecības tādu elastību nevar prasīt – jāpārbauda taču katras sugas gadījums atsevišķi pēc rūpīgi izvēlētiem kritērijiem. Es tikai domāju, ka šis pētījumu kopums, ko vainago svinīga delfīnu pasludināšana par personām (jeb būtnēm, kuru interesēm būtu jābūt nosacīti brīvām no mūsu vēlmēm) – ka šis pētījumu kopums ir tāda birokrātiski tukša ņemšanās. Manuprāt, lai kādu atzītu par personu, kuras intereses ir jārespektē, pietiek ar spēju just – ciest, baudīt, uztvert pasauli.
Es esmu no nometnes numur 3. Un Tu?
Like this:
Patīk Notiek ielāde...