• Kāpēc es neticu labturībai

Sludinājumi avīzē

“Saeima galīgajā lasījumā atbalstījusi priekšlikumu pieļaut Latvijā lauksaimniecības dzīvnieku kaušanu bez iepriekšējās apdullināšanas, sekojot reliģiskām (islama un jūdaisma) tradīcijām.” [1]

“Dzīvnieku aizsardzības organizācijas un atbalstītāji uzskata, ka niecīgais balsu pārsvars ar kādu šodien tika pieņemti Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumi, liecina, ka Saeima rīkojusies šaura komersantu loka interesēs un upurējusi Latvijā pastāvošās tradīcijas un ētikas normas.” [2]

–

Ir spoži apliecinājusies doma, ka kamēr dzīvnieki tiks uzskatīti par īpašumu, ar viņiem darīs visdažādākās, arī iepriekš neiedomājamas lietas – neskatoties uz sabiedrības viedokli par to. Nav pamata uzskatīt, ka šādi “steidzami grozījumi” neuzrādīsies vēl un vēl. Jo vienmēr kādam dzīvnieku īpašniekam un izmantotājam tas būs finansiāli izdevīgi.

Dzīvnieku labturības likumi pasaulē un Latvijā pastāv un it kā tiek pilnveidoti jau vismaz 150 gadus. Un kāds ir rezultāts? Dzīvnieki tiek izmantoti un nogalināti aizvien lielākā skaitā (jo dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš uz vienu cilvēku joprojām aug) un brutālākos veidos (ne vien industriālajās ellēs, bet arī visādās medicīniskās un militārās laboratorijās utt.).

Labturība aizvien vairāk izskatās pēc tukšām formalitātēm, jo šie noteikumi parasti ir izveidoti tādi, lai netraucētu dzīvnieku īpašniekiem gūt maksimālu peļņu. Ja tomēr kaut kas traucē – nekas, mazliet vēl pamainīsim likumu uz dzīvnieku labklājības rēķina.

Es neticu labturībai un tam, ka ar ierobežojumiem var novērst netaisnību un nepamatotas ciešanas. Es ticu, ka dzīvniekiem, kuri līdzīgi kā mēs uztver pasauli ar dažādām maņām, baidās no ciešanām un labprātāk izvēlas nebūt pieķēdēti un iesprostoti, kādu dienu vairs nebūs kopš dzimšanas jādzīvo pasaulē, kur viņi ir pērkama un pārdodama prece. Esmu pārliecināts, ka cilvēki kādreiz uztvers dzīvnieku institucionālu izmantošanu par nepieņemamu, līdzīgi kā šobrīd uztveram cilvēku turēšanu verdzībā.

Pietiek tirgoties par it kā “sliktākiem” un “labākiem” turēšanas un nokaušanas apstākļiem, jo viņi, būdami pērkama prece, vienmēr paliks zaudētājos. Ja negribam, lai tas turpinās, mums katram savā ikdienā ir jāpārtauc atbalstīt viņu izmantošanu un jāatzīst, ka viņiem ir tiesības būt brīviem no mūsu vēlmēm un iegribām.

Labturība nav risinājums, jo tā maldīgi ļauj domāt, ka kāds par dzīvniekiem parūpēsies. Labturība drīzāk funkcionē kā pašapmāns sirdsapziņas mierināšanai. Mēs varam viņiem palīdzēt bez dārgām kampaņām, likumiem un organizācijām – sākot ar to, ka paši kļūstam par vegāniem un tādējādi vairs neatbalstām viņu izmantošanu,  pakļaušanu ciešanām un nogalināšanu.

Paldies, ka lasīji!

• Labsirdīgā kaušana

Pēdējās dienās aktuāls kļuvis jautājums – vai  legalizēt dzīvnieku kaušanu bez iepriekšējas apdullināšanas reliģisku mērķu vārdā? [Raksti: 1, 2, 3, 4 u.c.] Un pašreiz izskatās, ka likuma grozījumi šajā virzienā tiešām arī notiks.

Uz to reaģējot, nodibinājums “Dzīvnieku drauga fonds” (dzīvnieku aizsardzības organizācija, kas rīko dažādas kampaņas un vāc ziedojumus) aicina piedalīties piketā. Vairāk par to var izlasīt šeit.

Arī man šīs jaunās kaušanas metodes nešķiet pieņemamas. Bet man nav pieņemamas arī līdzšinējās kaušanas metodes un sajūtošu būtņu kaušana pārtikas ieguvei vispār. Vai man būtu jāiet piketēt, ja neatbalstu ne vienu, ne otru likuma variantu? (Neņemot vērā, ka šis pikets ir arī par tiesisku likumdošanu un demokrātiskāku valsts pārvaldi.)

Kaut kādā ziņā piedalīšanās šajā piketā nozīmē, ka tiek atbalstītas līdzšinējās metodes – vismaz uz šo jauno metožu fona, kas tiek piketa pieteikumā aprakstītas kā “barbariskas un cietsirdīgas”. Nedomāju, ka ir vērts mērīt, kura metode detaļās ir vairāk vai mazāk tāda vai šitāda, bet, spriežot pēc piketa pieteikuma var domāt, ka vecās metodes nepavisam nav barbariskas un cietsirdīgas – tās taču mūsējās, mūsu senču metodes. Pretējā gadījumā šajā uzsaukumā, vajadzēja būt kaut nelielai atrunai par kaušanas ētiskumu kopumā. Bet nekā tāda tur nav. Ir runa par iešanu aizstāvēt “Latvijas sabiedrības morālās vērtības”, kas, cik saprotu, ietver arī līdzšinējo kaušanas metožu pieņemšanu, atzīšanu.

Citāts: „Dzīvnieku drauga fonds” uzskata, ka pašreizējā „Dzīvnieku aizsardzības likumā” atspoguļojas Latvijas līdzšinējā tiesiskā kultūra un vēsturiskās tradīcijas dzīvības aizsardzībā un cietsirdības novēršanā, un sabiedrības izpratne par vērtībām.”

Varbūt šādu piketu organizēt ir labāk nekā nedarīt neko, jo tā sabiedrībā tiek aktualizēta dzīvnieku aizstāvības ētika kaut virspusējā līmenī. Tas ir labāk nekā nedarīt neko – līdzīgi kā piketēt par to, lai neļautu vergus sist 5 reizes nedēļā, bet tikai 3 reizes. Bet man neder arī tās 3 reizes, jo pati verdzība nav pieņemama.

Man vienkārši nepatīk uzsaukumā saskatāmā doma, ka līdzšinējā kaušana neskaitās cietsirdīga.

Papildinājums: Rezultātā aizgāju uz piketu un izdalīju kaudzi ar bukletiem par dzīvnieku tiesībām.

---

Par līdzīgām lietām tepat:

• Kas par desām ar labturību

Citur:

• Animal welfarism isn’t working

• Vegetarians give in to humanely raised meat

• Nākamie soļi

Sākotnēji šī vietne bija iecerēta tikai kā mājvieta vismaz dažu ievērojamu dzīvnieku aizstāvības teorētiķu rakstiem. Lai cilvēkiem, kam rodas interese (“nu, kas tad tās dzīvnieku tiesības īsti ir?”) un kas ir gatavi iedziļināties, ir iespēja to darīt. Arī lai mazinātu priekšstatu, ka vārdu salikums “dzīvnieku tiesības” ir tikai neprasmīga valodas lietojuma rezultātā radies pārpratums bez vērā ņemama pamata.

Taču uz sabiedrības fona to cilvēku skaits, kas ir gatavi šādus rakstus lasīt, ir visai niecīgs. Manuprāt, Rīgena, Singera, Frensiones un citu autori teksti piedāvā pārdomu vērtus argumentus, ko pieņemt par dzīvnieku tiesību jautājumos uzticamu materiālu. Tomēr cilvēki pārāk bieži nobīstas no teksta garuma vai svešvārdiem u.t.t. Ir jāraksta īsāk un vienkāršāk. Tā ir nepieciešama nodeva, ja gribu, lai cilvēki aizdomājas.

Šeit laiku pa laikam tiks ievietota informācija un pārdomas par aktualitātēm Latvijā un pasaulē, bet nesolu to darīt regulāri. Un, protams, ceru, ka ar laiku atradīsies vairāk domubiedru. Vismaz ņemot vērā, kādā tempā pēdējos gadu desmitos pasaulē pieaudzis diskusiju, rakstu un grāmatu skaits un apjoms par dzīvnieku morālā statusa jautājumu, kaut kādām atbalsīm būtu jārodas arī pie mums.

• Par tiesību deklarācijām

Ievada vietā jau publicētajam Nuē rakstam:

1948. gadā ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kas ir vecākais no ANO cilvēktiesību sistēmas pamatdokumentiem. Tas ir arī “pirmais visas cilvēces kopīgi radīts dokuments, kas uzsver un izceļ pamata tiesības un brīvības, kas attiecas uz ikvienu un ir jāievēro ikvienam, vienmēr un visur.” [1] Deklarācija tapa īsi pēc Otrā pasaules kara beigām, kad saistībā ar kara noziegumu izskatīšanu jautājumi par cilvēka dzīvību un brīvību bija kļuvuši aktuālāki kā jebkad agrāk. Lai gan šim dokumentam nav juridiska spēka, tomēr daļa tajā iekļauto normu kļuva par jurisdiski saistošām un deklarācija ietekmējusi vairāku valstu konstitūciju rašanos un to mainīšanu.

30 gadus vēlāk tika sastādīts dokuments ar nosaukumu Vispārējā dzīvnieku tiesību deklarācija, kurā teiktais pamatā saskan arī ar šodienas dzīvnieku tiesību teorētiķu uzskatiem. Taču tai ir vēl mazāk juridiska spēka nekā cilvēktiesību deklarācijai un, šķiet, ka pat Spānijā, kur 2008. gadā parlaments nolēma piešķirt juridiskas pamattiesības (uz dzīvību un brīvību) cilvēkveidīgajiem pērtiķiem [2], neatsaucās uz šo dokumentu.

• Vispārējās dzīvnieku tiesību deklarācijas izcelsme

Autors: Žans Klods Nuē (Jean-Claude Nouët)

Vispārējā dzīvnieku tiesību deklarācija tika svinīgi proklamēta Parīzē 1978. gada 15. oktobrī. Tajā pašā dienā ar deklarācijas tekstu tika iepazīstināts UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija) ģenerālsekretārs.

Gan deklarācijas uzbūves, gan atsevišķu tās pantu pamatā ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, taču saturs tai ir plašāks, jo tā atzīst, ka visām dzīvajām radībām Zemes virsū ir vienādas tiesības uz eksistenci. Vispārējās dzīvnieku tiesību deklarācijas mērķis ir iedibināt vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību, lai tās nebūtu atkarīgas no sugas izcelsmes, protams, ievērojot līdzsvaru dabā.

Deklarācija nav pēkšņi radusies kādā noteiktā laika brīdī, drīzāk tieši pretēji. Tā izveidojusies, tālāk izstrādājot iepriekš veiktos pētījumos, rakstītos darbos, agrāk sastādītās hartās paustas idejas. Šajos tekstos iespējams izsekot, kā mainījusies nostāja dzīvnieku tiesību jautājumā.

• 20 bieži uzdoti jautājumi par dzīvnieku tiesībām

Gerija Frensiones grāmatā „Ievads dzīvnieku tiesībās: Jūsu bērnu vai suni?” saistoši un vienkāršā veidā pastāstīts, kāpēc mūsu pašreizējā attieksme pret dzīvniekiem ir uzskatāma par „morāli šizofrēnisku” un kā mums būtu jāizturas pret dzīvniekiem, ja vēlamies viņus aizsargāt un tiešām cienīt viņu intereses.

Diskusijās par ētisku attieksmi pret dzīvniekiem parādās visai dažādi jautājumi saistībā ar dzīvnieku ēšanu/neēšanu, medīšanu, izmantošanu eksperimentiem, sportam u.tml. Parasti tos aplūko arī autori, kas raksta par dzīvnieku tiesībām, tostarp Frensione. Viņš minētās grāmatas nobeigumā pievienojis atbildes uz šajā sakarā bieži uzdotajiem jautājumiem.

Frensiones secinājumi lielākajai daļai sabiedrības liktos radikāli, jo tie pieprasa īpaši nopietni aplūkot ikvienu dzīvnieku izmantošanas veidu un galu galā – kļūt par vegāniem. Viņaprāt, problēmas pamatā ir fakts, ka dzīvniekus uzskatām par mūsu īpašumu – tādēļ tie tiek pakļauti visdažādākajām cilvēku vēlmēm un iegribām, līdzīgi kā jebkurš cits īpašuma veids, ko varam saražot, pārdot, mainīt, patērēt un iznīcināt. Ja mums rūp, lai dzīvnieku intereses tiktu respektētas, pirmkārt, ir jāatzīst viņu tiesības nebūt par kāda īpašumu. Un tas nozīmē vegānisma atbalstīšanu – atteikšanos no dzīvnieku ekspluatācijas jebkādā veidā. Frensione šo pieeju dēvē par abolicionismu (atcelšana, pārtraukšana) – pēc analoģijas ar kustību par verdzības atcelšanu 19. gs. ASV.

Grāmatu var apskatīt arī books.google.lv.

Jautājumu saraksts:

[1.] Pieradinātie dzīvnieki, piemēram, cūkas, govis un laboratoriju žurkas, neeksistētu, ja mēs tās nebūtu „laiduši pasaulē”. Vai tas nenozīmē, ka drīkstam izmantot šos dzīvniekus kā resursus savām vajadzībām?

[2.] Tiesības ieviesa cilvēki. Kāpēc tās jāattiecina uz dzīvniekiem?

[3.] Vai arī mīļdzīvnieku (pets) turēšana ir pretrunā ar dzīvnieka tiesībām netikt uzskatītam par lietu?

• Kas ir dzīvnieku tiesības?

Šobrīd plaši atzītas tiesības ir tikai vienas sugas būtnēm, kas uzskata, ka drīkst brīvi izmantot visu pārējo sugu būtnes. Bet dažādu indivīdu grupu tiesību atzīšana laika piedzīvo izmaiņas – vēl samērā nesen cilvēkus brīvi un likumīgi varēja tirgot kā preces, sievietēm bija liegts studēt augstskolās, bet cilvēkus ar garīgās attīstības problēmām drīkstēja izmantot medicīnas izmēģinājumos. Nav viegli domāt, ka tas viss kādreiz notika ar sabiedrības piekrišanu, un tikpat grūti var būt iztēloties, kā tiesību aizsardzības izvērsīsies nākotnē.

Mums ir daudz kopīga ar dzīvniekiem, ko izmantojam pārtikai, izklaidei, darbam un eksperimentiem. Viņi spēj izjust gan ciešanas un baudu, gan gūt emocionālus pārdzīvojumus, viņi mācās viens no otra un atceras notikušo, rūpējas ne vien par saviem, bet nereti arī citu mazuļiem, viņi tiecas pēc patīkamām lietām un izvairās no nepatīkamām. Tātad viņiem ir savas intereses, viņiem nav vienalga. Atšķirībā no, piemēram, akmeņiem, dzīvniekiem rūp, kas ar viņiem notiek, tāpat kā mums rūp, kas notiek ar mums. Ja uzskatām, ka cilvēki ir pelnījuši tiesības, kas aizsargā mūsu intereses, vajadzētu pamanīt, ka tas tāpat attiecas uz citu sugu indivīdiem un viņu interesēm.

Jāņem vērā, ka citu sugu pārstāvju intereses ne vienmēr sakrīt ar cilvēku interesēm. Līdz ar to arī tiesības, kas nepieciešamas dzīvniekiem, var būt citādas, piemēram, vistām nav vajadzības pēc reliģiskās brīvības vai vēlēšanu tiesībām. Piešķirt šiem dzīvniekiem ko tādu būtu bezjēdzīgi. Tomēr tas nenozīmē, ka dzīvniekiem nav jāpiešķir nekādas tiesības. Dzīvnieku tiesību aizstāvji (nejaukt ar labturību!) necenšas padarīt cilvēkus un pārējās sugas pilnībā līdztiesīgas, bet nodrošināt dzīvniekiem pamattiesības – tiesības netikt izmantotiem un nepiedzīvot cilvēku izraisītas ciešanas un priekšlaicīgu nāvi.

Lai gan ētikas teorijas atšķiras, dzīvnieku tiesību idejas pamatā ir uzskats, ka dzīvnieki ir pelnījuši dzīvot brīvi no izmantošanas un kaitējuma, ko tiem nodara cilvēki. Tas nozīmē daudz vairāk par mēģinājumiem izturēties “humāni”, viņus izmantojot un nogalinot. Tas nozīmē, ka dzīvniekiem jābūt pasargātiem no cilvēku nežēlības un pakļaušanas – tāpat kā mums ir šādas tiesības. Ja neatzīstam, ka dzīvniekiem ir šādas tiesības tikai tāpēc, ka viņi nepārstāv Homo sapiens sugu, tad šādai nostājai ir jābūt nopietni pamatotai, taču atsaukšanās uz tradīciju, ērtību vai “tā dabā iekārtots” nav derīgi argumenti, jo ar tādiem varētu mēģināt attaisnot visdažādāko rīcību. Bez nopietna pamatojuma šāda rīcība ir netaisnīga un uzskatāma par sugu diskrimināciju jeb sudzismu – līdzīgi kā diskriminācija rases, dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ (rasisms, seksisms, heteroseksisms).

Dzīvnieku tiesību aizstāvji cenšas paplašināt to būtņu loku, pret kurām jāizturas taisnīgi un ar cieņu. Tās ir visas būtnes, kas līdzīgi kā mēs spēj just sāpes, prieku, bailes, dusmas utt. Ja tiešām gribam izturēties pret dzīvniekiem ar cieņu (kā teikts Dzīvnieku aizsardzības likuma ievadā),respektējot viņus kā indivīdus, kam piemīt vērtība pašiem par sevi, nevis kā pret mums noderīgiem objektiem, tad nedrīkstam atbalstīt viņu izmantošanu izklaidei vai eksperimentiem, kā arī atbalstīt lopkopību vai jebkuru citu rīcību, kas dzīvniekus pakļauj un izmanto kā lietas un resursus. Pirmā un svarīgākā lieta, ko varam darīt viņu labā jau uzreiz, ir pārtraukt izmantot dzīvniekus katrs savā dzīvē – kļūstot par vegāniem.

• Gerijs Frensione “Seši dzīvnieku tiesību abolicionisma pieejas principi”

1. Dzīvnieku tiesību aizstāvji uzskata, ka visām būtnēm, kas spēj just – gan cilvēkiem, gan citām sugām ir jābūt vismaz vienām tiesībām: tiesībām nebūt par kāda īpašumu.

2. Atzīstot šīs tiesības, mums ir pienākums pārtraukt dzīvnieku institucionalizētu izmantošanu, nevis tikai to mainīt – jo tās ietvaros dzīvnieki tiek uzskatīti par cilvēka īpašumu.

3. Gluži tāpat kā mēs neatbalstām rasismu, seksismu, homofobiju un citus diskriminācijas veidus, mēs neatbalstām arī sudzismu – sugu diskrimināciju. Tas, ka pret kādu sajūtošu būtni izturamies radikāli atšķirīgi tikai tāpēc, ka tā pārstāv nevis cilvēku sugu, bet kādu citu, ir tikpat nepamatoti kā diskriminēt kādu citas rases, dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ.

4. Mēs saprotam, ka dzīvnieku kā īpašuma statuss netiks atcelts vienas nakts laikā, tomēr atbalstīsim tikai tos pasākumus un nostājas, kas īpaši uzsver vajadzību pārtraukt dzīvnieku ekspluatāciju. Mēs neatbalstīsim tādus centienus, kas tiecas it kā “uzlabot” dzīvnieku izmantošanas apstākļus. Mēs noraidām jebkurus pasākumus, kas popularizē seksismu, rasismu, homofobiju vai citus diskriminācijas veidus pret cilvēkiem.

5. Mēs uzskatām, ka nozīmīgākā rīcība, kas tuvina dzīvnieku ekspluatācijas pārtraukšanu, ir vegānisma izvēle un citu izglītošana par vegānismu. Vegānisms ir abolicionisma jeb uzskata, ka dzīvnieku izmantošanu ir jāpārtrauc, izpausme ikdienas dzīvē un atteikšanās lietot gaļu, olas, piena produktus, kā arī, piemēram, ādas un kažokādas izstrādājumus.

6. Nevardarbības principu mēs uzskatām par dzīvnieku tiesību kustības pamatprincipu.

• Toms Rīgens “Dzīvnieku tiesību aizstāvība”

Kaut arī filosofs Toms Rīgens nav guvis tik lielu ievērību kā Pīters Singers, tomēr viņš tiek uzskatīts par dzīvnieku tiesību teorijas klasiķi, un viņa 1983. gada grāmata The Case for Animal Rights nav zaudējusi nozīmi un tiek pārizdota, lai gan, protams, par dzīvnieku tiesībām kopš tā laika ir uzrakstīts vēl ļoti daudz. Šis teksts ir viņa paša rakstīts grāmatas pamatideju kopsavilkums.

Rīgens pirmām kārtām tiek saistīts ar tiesību teoriju, kuru viņš izmanto, lai pamatotu, kāpēc cilvēkam jābūt veģetārietim, kāpēc nedrīkst medīt izklaides dēļ utt. Tiesību teorijas pamatā ir ideja, ka atsevišķām būtnēm ir tādas brīvības, prasības, privilēģijas, kuras visiem citiem ir jārespektē. Šeit ir redzama atšķirība no Singera pozīcijas, jo Singers vairāk atsaucas uz vienlīdzību, kas neizslēdz nogalināšanu vai ciešanas, bet kurām jābūt sadalītām starp visām ciestspējīgām būtnēm vienlīdzīgi un jādod kāds kopējs labums. Rīgens utilitārismu noraida, lai gan galu galā daudzos jautājumos abu domātāju uzskati būs identiski.

• Pīters Singers “Dzīvnieku atbrīvošana”

Kad Pīters Singers 1973. gadā publicēja avīzē “New York Review of Books” rakstu “Dzīvnieku atbrīvošana” (Animal Liberation), kas uzrakstīts kā recenzija eseju krājumam “Dzīvnieki, cilvēki un morāle” (Animals, Men and Morals), dzīvnieku tiesību jautājums filosofu vidū nepavisam nebija populārs temats. Divus gadus vēlāk – 1975. gadā – Singers publicēja tāda paša nosaukuma grāmatu – “Dzīvnieku atbrīvošana”, ko mēdz uzskatīt par mūsdienu dzīvnieku atbrīvošanas kustības idejisko pamatu. Lielā mērā tieši pateicoties Singeram šī tēma kļuva aktuāla.

2003. gadā Singers tajā pašā avīzē publicēja rakstu sakarā ar 30. gadskārtu kopš iepriekšminētā raksta. Tajā viņš rakstīja, ka šo trīsdesmit gadu laikā publikāciju skaits par dzīvnieku tiesībām ir dramatiski pieaudzis. Par piemēru Singers norādīja uz kādu dzīvnieku morālā statusa tēmai veltītu tekstu bibliogrāfiju, kurā minēti 94 darbi, kas tapuši laikā no mūsu ēras sākuma līdz 1970. gadam un 240 darbi no 1970. gada līdz 1988. gadam. Viņš piebilda, ka tagad (2003.) šādu tekstu skaits sniegtos tūkstošos.

Singers sevi uzskata par utilitārisma tradīcijas turpinātāju. Utilitārisma pamatprincips ir nodrošināt pēc iespējas lielāku labumu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Singers šajā tekstā atsaucas uz utilitārisma klasiķi Džeremiju Bentemu un apgalvo, ka šis princips ietver visas būtnes, kas ir spējīgas just sāpes.

Viņš uzskata, ka “nav morāla attaisnojuma nelikties zinis par sāpēm, kad kāds tās izjūt – un citas sugas tās izjūt”. Tāpēc šādu izturēšanos pret dzīvniekiem viņš sauc par sudzismu (speciesism) – pēc līdzības ar citiem diskriminācijas veidiem, piemēram, rasismu.