• Vispārējās dzīvnieku tiesību deklarācijas izcelsme

Autors: Žans Klods Nuē (Jean-Claude Nouët)

The Universal Declaration of Animal Rights: Comments and Intentions

Vispārējā dzīvnieku tiesību deklarācija tika svinīgi proklamēta Parīzē 1978. gada 15. oktobrī. Tajā pašā dienā ar deklarācijas tekstu tika iepazīstināts UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija) ģenerālsekretārs.

Gan deklarācijas uzbūves, gan atsevišķu tās pantu pamatā ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, taču saturs tai ir plašāks, jo tā atzīst, ka visām dzīvajām radībām Zemes virsū ir vienādas tiesības uz eksistenci. Vispārējās dzīvnieku tiesību deklarācijas mērķis ir iedibināt vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību, lai tās nebūtu atkarīgas no sugas izcelsmes, protams, ievērojot līdzsvaru dabā.

Deklarācija nav pēkšņi radusies kādā noteiktā laika brīdī, drīzāk tieši pretēji. Tā izveidojusies, tālāk izstrādājot iepriekš veiktos pētījumos, rakstītos darbos, agrāk sastādītās hartās paustas idejas. Šajos tekstos iespējams izsekot, kā mainījusies nostāja dzīvnieku tiesību jautājumā.Turpināt “• Vispārējās dzīvnieku tiesību deklarācijas izcelsme” lasīšanu

• 20 bieži uzdoti jautājumi par dzīvnieku tiesībām

Your Child Or The Dog?Gerija Frensiones grāmatā „Ievads dzīvnieku tiesībās: Jūsu bērnu vai suni?” saistoši un vienkāršā veidā pastāstīts, kāpēc mūsu pašreizējā attieksme pret dzīvniekiem ir uzskatāma par „morāli šizofrēnisku” un kā mums būtu jāizturas pret dzīvniekiem, ja vēlamies viņus aizsargāt un tiešām cienīt viņu intereses.

Diskusijās par ētisku attieksmi pret dzīvniekiem parādās visai dažādi jautājumi saistībā ar dzīvnieku ēšanu/neēšanu, medīšanu, izmantošanu eksperimentiem, sportam u.tml. Parasti tos aplūko arī autori, kas raksta par dzīvnieku tiesībām, tostarp Frensione. Viņš minētās grāmatas nobeigumā pievienojis atbildes uz šajā sakarā bieži uzdotajiem jautājumiem.

Frensiones secinājumi lielākajai daļai sabiedrības liktos radikāli, jo tie pieprasa īpaši nopietni aplūkot ikvienu dzīvnieku izmantošanas veidu un galu galā – kļūt par vegāniem. Viņaprāt, problēmas pamatā ir fakts, ka dzīvniekus uzskatām par mūsu īpašumu – tādēļ tie tiek pakļauti visdažādākajām cilvēku vēlmēm un iegribām, līdzīgi kā jebkurš cits īpašuma veids, ko varam saražot, pārdot, mainīt, patērēt un iznīcināt. Ja mums rūp, lai dzīvnieku intereses tiktu respektētas, pirmkārt, ir jāatzīst viņu tiesības nebūt par kāda īpašumu. Un tas nozīmē vegānisma atbalstīšanu – atteikšanos no dzīvnieku ekspluatācijas jebkādā veidā. Frensione šo pieeju dēvē par abolicionismu (atcelšana, pārtraukšana) – pēc analoģijas ar kustību par verdzības atcelšanu 19. gs. ASV.

Grāmatu var apskatīt arī books.google.lv.

Jautājumu saraksts:

[1.] Pieradinātie dzīvnieki, piemēram, cūkas, govis un laboratoriju žurkas, neeksistētu, ja mēs tās nebūtu „laiduši pasaulē”. Vai tas nenozīmē, ka drīkstam izmantot šos dzīvniekus kā resursus savām vajadzībām?

[2.] Tiesības ieviesa cilvēki. Kāpēc tās jāattiecina uz dzīvniekiem?

[3.] Vai arī mīļdzīvnieku (pets) turēšana ir pretrunā ar dzīvnieka tiesībām netikt uzskatītam par lietu?Turpināt “• 20 bieži uzdoti jautājumi par dzīvnieku tiesībām” lasīšanu

• Kas ir dzīvnieku tiesības?

Šobrīd plaši atzītas tiesības ir tikai vienas sugas būtnēm, kas uzskata, ka drīkst brīvi izmantot visu pārējo sugu būtnes. Bet dažādu indivīdu grupu tiesību atzīšana laika piedzīvo izmaiņas – vēl samērā nesen cilvēkus brīvi un likumīgi varēja tirgot kā preces, sievietēm bija liegts studēt augstskolās, bet cilvēkus ar garīgās attīstības problēmām drīkstēja izmantot medicīnas izmēģinājumos. Nav viegli domāt, ka tas viss kādreiz notika ar sabiedrības piekrišanu, un tikpat grūti var būt iztēloties, kā tiesību aizsardzības izvērsīsies nākotnē.

Mums ir daudz kopīga ar dzīvniekiem, ko izmantojam pārtikai, izklaidei, darbam un eksperimentiem. Viņi spēj izjust gan ciešanas un baudu, gan gūt emocionālus pārdzīvojumus, viņi mācās viens no otra un atceras notikušo, rūpējas ne vien par saviem, bet nereti arī citu mazuļiem, viņi tiecas pēc patīkamām lietām un izvairās no nepatīkamām. Tātad viņiem ir savas intereses, viņiem nav vienalga. Atšķirībā no, piemēram, akmeņiem, dzīvniekiem rūp, kas ar viņiem notiek, tāpat kā mums rūp, kas notiek ar mums. Ja uzskatām, ka cilvēki ir pelnījuši tiesības, kas aizsargā mūsu intereses, vajadzētu pamanīt, ka tas tāpat attiecas uz citu sugu indivīdiem un viņu interesēm.

Jāņem vērā, ka citu sugu pārstāvju intereses ne vienmēr sakrīt ar cilvēku interesēm. Līdz ar to arī tiesības, kas nepieciešamas dzīvniekiem, var būt citādas, piemēram, vistām nav vajadzības pēc reliģiskās brīvības vai vēlēšanu tiesībām. Piešķirt šiem dzīvniekiem ko tādu būtu bezjēdzīgi. Tomēr tas nenozīmē, ka dzīvniekiem nav jāpiešķir nekādas tiesības. Dzīvnieku tiesību aizstāvji (nejaukt ar labturību!) necenšas padarīt cilvēkus un pārējās sugas pilnībā līdztiesīgas, bet nodrošināt dzīvniekiem pamattiesības – tiesības netikt izmantotiem un nepiedzīvot cilvēku izraisītas ciešanas un priekšlaicīgu nāvi.

Lai gan ētikas teorijas atšķiras, dzīvnieku tiesību idejas pamatā ir uzskats, ka dzīvnieki ir pelnījuši dzīvot brīvi no izmantošanas un kaitējuma, ko tiem nodara cilvēki. Tas nozīmē daudz vairāk par mēģinājumiem izturēties “humāni”, viņus izmantojot un nogalinot. Tas nozīmē, ka dzīvniekiem jābūt pasargātiem no cilvēku nežēlības un pakļaušanas – tāpat kā mums ir šādas tiesības. Ja neatzīstam, ka dzīvniekiem ir šādas tiesības tikai tāpēc, ka viņi nepārstāv Homo sapiens sugu, tad šādai nostājai ir jābūt nopietni pamatotai, taču atsaukšanās uz tradīciju, ērtību vai “tā dabā iekārtots” nav derīgi argumenti, jo ar tādiem varētu mēģināt attaisnot visdažādāko rīcību. Bez nopietna pamatojuma šāda rīcība ir netaisnīga un uzskatāma par sugu diskrimināciju jeb sudzismu – līdzīgi kā diskriminācija rases, dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ (rasisms, seksisms, heteroseksisms).

Dzīvnieku tiesību aizstāvji cenšas paplašināt to būtņu loku, pret kurām jāizturas taisnīgi un ar cieņu. Tās ir visas būtnes, kas līdzīgi kā mēs spēj just sāpes, prieku, bailes, dusmas utt. Ja tiešām gribam izturēties pret dzīvniekiem ar cieņu (kā teikts Dzīvnieku aizsardzības likuma ievadā),respektējot viņus kā indivīdus, kam piemīt vērtība pašiem par sevi, nevis kā pret mums noderīgiem objektiem, tad nedrīkstam atbalstīt viņu izmantošanu izklaidei vai eksperimentiem, kā arī atbalstīt lopkopību vai jebkuru citu rīcību, kas dzīvniekus pakļauj un izmanto kā lietas un resursus. Pirmā un svarīgākā lieta, ko varam darīt viņu labā jau uzreiz, ir pārtraukt izmantot dzīvniekus katrs savā dzīvē – kļūstot par vegāniem.

• Gerijs Frensione “Seši dzīvnieku tiesību abolicionisma pieejas principi”

1. Dzīvnieku tiesību aizstāvji uzskata, ka visām būtnēm, kas spēj just – gan cilvēkiem, gan citām sugām ir jābūt vismaz vienām tiesībām: tiesībām nebūt par kāda īpašumu.

2. Atzīstot šīs tiesības, mums ir pienākums pārtraukt dzīvnieku institucionalizētu izmantošanu, nevis tikai to mainīt – jo tās ietvaros dzīvnieki tiek uzskatīti par cilvēka īpašumu.

3. Gluži tāpat kā mēs neatbalstām rasismu, seksismu, homofobiju un citus diskriminācijas veidus, mēs neatbalstām arī sudzismu – sugu diskrimināciju. Tas, ka pret kādu sajūtošu būtni izturamies radikāli atšķirīgi tikai tāpēc, ka tā pārstāv nevis cilvēku sugu, bet kādu citu, ir tikpat nepamatoti kā diskriminēt kādu citas rases, dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ.

4. Mēs saprotam, ka dzīvnieku kā īpašuma statuss netiks atcelts vienas nakts laikā, tomēr atbalstīsim tikai tos pasākumus un nostājas, kas īpaši uzsver vajadzību pārtraukt dzīvnieku ekspluatāciju. Mēs neatbalstīsim tādus centienus, kas tiecas it kā “uzlabot” dzīvnieku izmantošanas apstākļus. Mēs noraidām jebkurus pasākumus, kas popularizē seksismu, rasismu, homofobiju vai citus diskriminācijas veidus pret cilvēkiem.

5. Mēs uzskatām, ka nozīmīgākā rīcība, kas tuvina dzīvnieku ekspluatācijas pārtraukšanu, ir vegānisma izvēle un citu izglītošana par vegānismu. Vegānisms ir abolicionisma jeb uzskata, ka dzīvnieku izmantošanu ir jāpārtrauc, izpausme ikdienas dzīvē un atteikšanās lietot gaļu, olas, piena produktus, kā arī, piemēram, ādas un kažokādas izstrādājumus.

6. Nevardarbības principu mēs uzskatām par dzīvnieku tiesību kustības pamatprincipu.

Turpināt “• Gerijs Frensione “Seši dzīvnieku tiesību abolicionisma pieejas principi”” lasīšanu

• Toms Rīgens “Dzīvnieku tiesību aizstāvība”

the-case-for-animal-rightsKaut arī filosofs Toms Rīgens nav guvis tik lielu ievērību kā Pīters Singers, tomēr viņš tiek uzskatīts par dzīvnieku tiesību teorijas klasiķi, un viņa 1983. gada grāmata The Case for Animal Rights nav zaudējusi nozīmi un tiek pārizdota, lai gan, protams, par dzīvnieku tiesībām kopš tā laika ir uzrakstīts vēl ļoti daudz. Šis teksts ir viņa paša rakstīts grāmatas pamatideju kopsavilkums.

Rīgens pirmām kārtām tiek saistīts ar tiesību teoriju, kuru viņš izmanto, lai pamatotu, kāpēc cilvēkam jābūt veģetārietim, kāpēc nedrīkst medīt izklaides dēļ utt. Tiesību teorijas pamatā ir ideja, ka atsevišķām būtnēm ir tādas brīvības, prasības, privilēģijas, kuras visiem citiem ir jārespektē. Šeit ir redzama atšķirība no Singera pozīcijas, jo Singers vairāk atsaucas uz vienlīdzību, kas neizslēdz nogalināšanu vai ciešanas, bet kurām jābūt sadalītām starp visām ciestspējīgām būtnēm vienlīdzīgi un jādod kāds kopējs labums. Rīgens utilitārismu noraida, lai gan galu galā daudzos jautājumos abu domātāju uzskati būs identiski.

Turpināt “• Toms Rīgens “Dzīvnieku tiesību aizstāvība”” lasīšanu

• Pīters Singers “Dzīvnieku atbrīvošana”

animal-liberationKad Pīters Singers 1973. gadā publicēja avīzē “New York Review of Books” rakstu “Dzīvnieku atbrīvošana” (Animal Liberation), kas uzrakstīts kā recenzija eseju krājumam “Dzīvnieki, cilvēki un morāle” (Animals, Men and Morals), dzīvnieku tiesību jautājums filosofu vidū nepavisam nebija populārs temats. Divus gadus vēlāk – 1975. gadā – Singers publicēja tāda paša nosaukuma grāmatu – “Dzīvnieku atbrīvošana”, ko mēdz uzskatīt par mūsdienu dzīvnieku atbrīvošanas kustības idejisko pamatu. Lielā mērā tieši pateicoties Singeram šī tēma kļuva aktuāla.

2003. gadā Singers tajā pašā avīzē publicēja rakstu sakarā ar 30. gadskārtu kopš iepriekšminētā raksta. Tajā viņš rakstīja, ka šo trīsdesmit gadu laikā publikāciju skaits par dzīvnieku tiesībām ir dramatiski pieaudzis. Par piemēru Singers norādīja uz kādu dzīvnieku morālā statusa tēmai veltītu tekstu bibliogrāfiju, kurā minēti 94 darbi, kas tapuši laikā no mūsu ēras sākuma līdz 1970. gadam un 240 darbi no 1970. gada līdz 1988. gadam. Viņš piebilda, ka tagad (2003.) šādu tekstu skaits sniegtos tūkstošos.

Singers sevi uzskata par utilitārisma tradīcijas turpinātāju. Utilitārisma pamatprincips ir nodrošināt pēc iespējas lielāku labumu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Singers šajā tekstā atsaucas uz utilitārisma klasiķi Džeremiju Bentemu un apgalvo, ka šis princips ietver visas būtnes, kas ir spējīgas just sāpes.

Viņš uzskata, ka “nav morāla attaisnojuma nelikties zinis par sāpēm, kad kāds tās izjūt – un citas sugas tās izjūt”. Tāpēc šādu izturēšanos pret dzīvniekiem viņš sauc par sudzismu (speciesism) – pēc līdzības ar citiem diskriminācijas veidiem, piemēram, rasismu.

Turpināt “• Pīters Singers “Dzīvnieku atbrīvošana”” lasīšanu