
“Saeima galīgajā lasījumā atbalstījusi priekšlikumu pieļaut Latvijā lauksaimniecības dzīvnieku kaušanu bez iepriekšējās apdullināšanas, sekojot reliģiskām (islama un jūdaisma) tradīcijām.” [1]
“Dzīvnieku aizsardzības organizācijas un atbalstītāji uzskata, ka niecīgais balsu pārsvars ar kādu šodien tika pieņemti Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumi, liecina, ka Saeima rīkojusies šaura komersantu loka interesēs un upurējusi Latvijā pastāvošās tradīcijas un ētikas normas.” [2]
–
Ir spoži apliecinājusies doma, ka kamēr dzīvnieki tiks uzskatīti par īpašumu, ar viņiem darīs visdažādākās, arī iepriekš neiedomājamas lietas – neskatoties uz sabiedrības viedokli par to. Nav pamata uzskatīt, ka šādi “steidzami grozījumi” neuzrādīsies vēl un vēl. Jo vienmēr kādam dzīvnieku īpašniekam un izmantotājam tas būs finansiāli izdevīgi.
Dzīvnieku labturības likumi pasaulē un Latvijā pastāv un it kā tiek pilnveidoti jau vismaz 150 gadus. Un kāds ir rezultāts? Dzīvnieki tiek izmantoti un nogalināti aizvien lielākā skaitā (jo dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš uz vienu cilvēku joprojām aug) un brutālākos veidos (ne vien industriālajās ellēs, bet arī visādās medicīniskās un militārās laboratorijās utt.).
Labturība aizvien vairāk izskatās pēc tukšām formalitātēm, jo šie noteikumi parasti ir izveidoti tādi, lai netraucētu dzīvnieku īpašniekiem gūt maksimālu peļņu. Ja tomēr kaut kas traucē – nekas, mazliet vēl pamainīsim likumu uz dzīvnieku labklājības rēķina.
Es neticu labturībai un tam, ka ar ierobežojumiem var novērst netaisnību un nepamatotas ciešanas. Es ticu, ka dzīvniekiem, kuri līdzīgi kā mēs uztver pasauli ar dažādām maņām, baidās no ciešanām un labprātāk izvēlas nebūt pieķēdēti un iesprostoti, kādu dienu vairs nebūs kopš dzimšanas jādzīvo pasaulē, kur viņi ir pērkama un pārdodama prece. Esmu pārliecināts, ka cilvēki kādreiz uztvers dzīvnieku institucionālu izmantošanu par nepieņemamu, līdzīgi kā šobrīd uztveram cilvēku turēšanu verdzībā.
Pietiek tirgoties par it kā “sliktākiem” un “labākiem” turēšanas un nokaušanas apstākļiem, jo viņi, būdami pērkama prece, vienmēr paliks zaudētājos. Ja negribam, lai tas turpinās, mums katram savā ikdienā ir jāpārtauc atbalstīt viņu izmantošanu un jāatzīst, ka viņiem ir tiesības būt brīviem no mūsu vēlmēm un iegribām.
Labturība nav risinājums, jo tā maldīgi ļauj domāt, ka kāds par dzīvniekiem parūpēsies. Labturība drīzāk funkcionē kā pašapmāns sirdsapziņas mierināšanai. Mēs varam viņiem palīdzēt bez dārgām kampaņām, likumiem un organizācijām – sākot ar to, ka paši kļūstam par vegāniem un tādējādi vairs neatbalstām viņu izmantošanu, pakļaušanu ciešanām un nogalināšanu.
Paldies, ka lasīji!