• Lieldienas: svēki dzīvībai, bet caur citu ciešanām?

(Tiem, kas labprātāk lasa, nevis klausās – teksts no jaunā ZT raidījuma “Lieldienas karantīnā”, ko var atrast LSM portālā, kā arī bez mūzikas: Spotify, Apple Podcasts u.c.)

Kad un kāpēc par Lieldienu simbolu kļuva olas un to krāsošana? Tradicionāli un senākā tradīcija ir vistu olu krāsošana (nevis to paslēpšana un meklēšana, ripināšana utt), lai gan mūsdienās tās nereti aizstāj ar šokolādes vai marcipāna olām, kas ietītas krāsainā folijā, t’as var būt ar rokām veidotas koka olas vai plastmasas olas, kas piepildītas ar saldumiem, piemēram, šokolādi. Tomēr Eiropas centrālajā un austrumu daļā joprojām daudz izmanto īstas putnu olas.

Tradicionāli ola ir bijusi auglības un atdzimšanas simbols, taču caur kristietības ietekmēm Lieldienu olas simbolizē Jēzus tukšo kapavietu, no kuras viņš esot augšāmcēlies. Olu krāsošana sarkanā krāsā, novārot sīpolu mizās, arī ir sena tradīcija, kas it kā simbolizē piemiņu par Jēzus asinīm, kas izlietas, viņu piesitot krustā.

Lieldienu olas tradīcija varētu būt nākusi no Mezopotāmijas agrīnajiem kristiešiem, pēc tam izplatoties Austrumeiropā un Sibīrijā caur pareizticīgo baznīcas ietekmi, vēlāk arī Eiropā caur katoļu un protestantu ticību. Citos avotos minēts, ka Rietumeiropā šī tradīcija izplatījusies viduslaikos, kad pirms Lieldienām gavēņa laikā kristiešiem bijis aizliegts ēst olas (tāpat kā gaļu un piena produktus) līdz brīdim, kad pienākušas Lieldienas. Tā kā vistas turpina dēt olas arī gavēņa laikā, tad tās sakrājas tik daudz, ka, pienākot Lieldienām, ir radusies vajadzība tās apēst lielā daudzumā, lai nesabojājas – tātad pavisam praktisku iemeslu dēļ (kas vairs nav spēkā mūsdienās, kad pirms Lieldienām gavē tikai retais, bet olas ražo lielfermās).

Vintage postcard depicting the Easter bunny - ABC News (Australian ...

Mūsdienām tuvāka tradīcija ir paslēpt šīs olas, kas pēc tam bērniem jāatrod, sakot, ka tās paslēpis Lieldienu zaķis, kas arī ir no kristietības nācis tēls. Šis brīnumainais zaķis nāk no vācu luterāņu tradīcijas un tekstos parādās 17. gs. beigās. Sākotnēji šī zaķa loma ir līdzīga kā Ziemasvētku vecītim: izvērtēt, cik paklausīgi un čakli ir bijuši bērni un atnest tiem dāvanas.

Manā bērnībā Talsu pusē mamma Lieldienu rītos mēdza dārzā no manis un māsas paslēpt olas. Ja nemaldos, tās bija gan īstās, gan šokolādes olas un to meklēšana un atrašana, protams bija aizraujošs piedzīvojums. Mana mamma parasti pacenšas sagādāt jaukas, krāsainas svētku dekorācijas, kas Lieldienās bija īpašī pavasarīgas, spilgtas un saulainas. Līdz ar to man tas viss asociējas ar dzīvespriecīgām noskaņām.

Latvijā šajos svētkos izplatītas ir tautiskās māņticības, piemēram, ka Lieldienās obligāti olas jāēd ar sāli, lai nemelotu, tāpat daudz šūpojas, lai vasarā nekož odi un visu gadu nenāk miegs, bet pēc svētkiem šūpoles jāizjauc, lai tajās “nenāk šūpoties raganas” un mājputniem labāk padodas perēšana. Domāju, ka, būdami pieauguši, mēs saprotam, ka tās ir māņticības, bet vismaz daļai bērnu tas droši vien ir pavisam īsti un nopietni.

Vidusskolas laikā, kad dzīvoju pie vecmāmiņas pilsētā, Lieldienu rītā atvēru logu, lai dziļi ieelpotu un ar svaiga gaisa devu pamodinātu organismu. Tobrī es neierasti sev uzrakstīju arī pāris poētiskas rindas:
Šodien es redzēju trīsdimensiju debesis – ir lielā diena klāt.
Jēzu nāc, gribu tevi ar vistu olšūnām pacienāt.

Kā jau var apjaust, tobrīd biju diezgan ironiski noskaņots par organizēto reliģiju un, iespējams, tas bija laiks 11. klasē, kad rakstīju zinātniski pētniecisko darbu par veģetārismu. Vienlaikus ar interesi par gaļas ieguvi un procesiem es biju iedziļinājies arī piena un olu bioloģiskās rašanās norisēs un industrialās ražošanas procesos. Pāris gadus vēlāk (2008. gadā) pavasarī es nolēmu, ka olas vairs nelietošu uzturā.

Cilvēki reizēm ir nesaprašanā par to, ka vegāni neēd olas, it īpaši Lieldienās. Ar domu, ka vegāni nevar saglabāt savus ētiskos apsvērumus, vienlaikus ar ēdienu godinot Lieldienu tradīcijas kopā ar ģimeni – it kā tās būtu savstarpēji nesavienojamas lietas.

Kā norāda Kolīna Patrika-Gudro (Colleen Patrick-Goudreau – vairāku grāmatu autore, ilggadēja lektore un podkāstu autore par dažādiem vegānisma aspektiem): tas, ka primāri liekam uzsvaru uz tradicionālo svētku ēdiena formu – kā, piem., tītara cepetis ASV plaši atzīmētajā Pateicības dienā vai olas Lieldienās – tas rada risku, ka pazaudējam patieso nozīmi tam, ko atzīmējam vai godinām. Taču, ja pievēršam uzmanību šo simbolu nozīmei, var secināt, ka augu valsts uzturs vēl labāk atspoguļo un iemieso šīs nozīmes.

Jā, ola teorētiski ir lielisks iemiesojums cerībai, ka pēc nāves nāk dzīvība, pēc ziemas – pavasaris, un pēc izmisuma dzimst cerība kā tāda. Taču mēs esam sākuši pievērst daudz vairāk uzmanības šī simbola virspusējiem aspektiem, nevis patiesajai nozīmei.

Vistām, kuru reproduktīvās funkcijas mūsdienās tiek industriālos apmēros izmantotas šim simbolam, viņām jau patiesībā nav nekādas cerības. Mēs esam romantizējuši olas tēlu, lai gan tās mūsdienās iemieso pretējo – putnu ciešanas un nāvi lielfermo sablīvētajos apstākļos. Olas iemieso šo putnu nesaudzīgu izmantošanu un galu galā arī masveidīgu nokaušanu.

Pēc jaunākajiem statistikas datiem, ko es atradu, Latvijā 2016. g. viens iedzīvotājs gadā apēd vidēji 207 olas un šis daudzums pēdējo gadu laikā pieaug. Lai uzturētu šādu patēriņu, olu idustrija Latvijā nemitīgi tur fermās apmēram 3 miljonus dēšanai paredzēto vistu. Šis skaits pagājušā gadsimta 20. gadiem ir pieaudzis par vienu miljonu. Interesanti, ka vistu dējība esot trīškāršojusies – 1920. gados katra vista gadā izdējusi vidēji 102 olas, taču mūsdienās jau 299 olas. Cik es saprotu, tas noticis gan pateicoties uzlabotai barībai, gan (varbū pat vēl vairāk) tāpēc, ka šie putni ir ģēnētiski atlasīti, tās ir selekcionētas šķirnes ar mērķi radī putnus, kas pēc iespējas agrākā vecumā rada pēc iespējas vairāk olu. Ņemot vērā, ka olas saturs rodas no vistas ķermenī esošajām vielām, tostarp no kalcija, tad arī nav brīnums, ka izplatīta problēma ir tas, ka vistām novājinās kaulu stiprība, sākas dažādas veselības problēmas, tāpēc arī viņas tiek “iztērētas” un nokautas pavisam agrā vecumā. Lai gan varētu dzīvot vēl daudzus gadus.

Varbūt zināt, ka stipri līdzīgi ir ar broileru šķirnes putniem: arī viņi ir selekcijas ceļā izveidoti tādi, lai pavisam agrā vecumā uzbarotos tik lieli, ka viņu kāju kauli nav spējīgi šo svaru panest. Cilvēki ir spējīgi izveidot šādus organismus un peļņas dēļ to dara, bet rezultātā dzīvnieki smagi cieš vēl pirms nonākšanas kautuvē. Domāju, ka līdzīgi ir noticis ar t.s. “dējējvistām”, kuras ir izveidotas tādas, ka viņas dēj nesalīdzināmi daudz vairāk olas nekā jebkurš putns savvaļā, tajā skaitā domesticēto vistu priekšteči. Cik es zinu, dabā putni izdēj tikai tik daudz olas, cik ir gatavi arī perēt, nevis gandrīz katru dienu pa vienai, kā tas ir mūsdienās izdarīts ar vistām.

Kā tad ar “laimīgo vistu” olām? Manuprāt, tādi apzīmējumi kā “brīvos turēšanas vistas” vai piem., “laimīgo vistu” olas, “bioloģiski ražotas” un uz iepakojumiem redzamie idilliskie zaļo ganību attēli – tie ir ļoti efektīvi mārketinga gājieni, bet neko daudz nepalīdz putniem (google: humane washing), tas nenozīmē, ka tiem putniem klājas labi.

Tāpat kā cilvēku sievietēm u.c. sugām, arī vistu auglība ar laiku krītas – līdz brīdim, kad arī viņas pārstāj radīt olas. Pirms tas jau ir noticis un vistu dējība ir kritusies, viņas vairs nav vērtīgas industrijas skatījumā – tāpēc tiek pārdotas gaļas industrijai un pārstrādātas zemākās kategorijas gaļas produktos. Ja dabiskais vistas mūža ilgums var būt 10 gadi, fermās audzētās vistas nosūta uz kautuvi jau pat pusotra gada vecumā.

Daudzi nemaz nezina, ka tā notiek. Cilvēki meklē olas no vistām, kas nav turētas sprostos, kas it kā audzētas humāni, tomēr daudzas no viņām tik un tā tiek turētas ciešā saspiestībā angāriem līdzīgajās novietnēs. Daļai cāļu tiek nogriezti jūtīgo knābju gali – fermu stresa izraisītās agresijas un kanibālisma mazināšanai. Turklāt vistas nāk no olu inkubatoru uzņēmumiem, kas masveidā veic tikko izšķīlušos gailēnu nonāvēšanu – jo gaiļi jau olas nedēs, tos nav ekonomiski izdevīgi audzēt arī gaļai, jo tie neaug tik ātri un tik lieli kā gaļas šķirņu cāļi jeb broileri. Divas visvairāk izmatotās gailēnu nonāvēšanas metodes ir samalšana un nosmacēšana maisos ar slāpekli – tās ir legālas un plaši izmantotas metodes olu ražošanā. Par to tikai pēdējos gados ES parlamenta līmenī sāk runāt, ka šādu barbarisku, bet ierastu praksti vajadzētu mainīt. Taču dzīvu gailēnu samalšana un nosmacēšana maisos joprojām turpinās kā galvenā metode. Pieņemot, ka puse no cālēniem, kas izšķiļas ir vistiņas un puse – gailēni, varētu minēt, ka uz katru no 3 miljoniem fermās turēto dējējvistu, ir arī nogalināti 3 miljoni gailēnu – tikai tāpēc, lai ekonomiski izdevīgāk ražotu olas. Ja vistām ļauj nodzīvot tikai pusotru vai divus gadus, pēc tam atjaunojot vistu skaitu no inkubatoriem, tad tas varētu nozīmēt, ka gadā apmēram pusotru miljonu mazo gailēnu vienkārši samaļ dzīvus vai nosmacē Latvijas fermu nodrošināšanai vien.

Vai zināt kas, ir macerācija? Tas ir industriāli tehniskais apzīmējums gailēnu mehāniskai samalšanai. Saskaņā ar Eiropas Komisijas regulu Nr. 1099: Macerācija — visa dzīvnieka tūlītēja sasmalcināšana. Izmantošana: līdz 72 h veci cāļi. Un uz šiem dzīvniekiem neattiecas nekādi dzīvnieku aizardzības noteikumi, viņus ir atļauts vienkārši “sablenderēt putriņā” (google: chick culling). Manuprāt, mums tas ir jāzina – kas un kā notiek, it īpaši, kamēr tas ir tik ārkārtīgi plaši izplatīti.

Chick culling: Germany makes tech to stop slaughter of male chicks

Viss manis minētais par vistām, protams, ļoti atšķiras no tā, kā mēs iztēlojamies Lieldienu kā pavasara svētku pozitīvo nozīmi, vai ne? Bet labā ziņa ir tā, ka mēs varam atzīmēt šos svētkus, arī nepieverot acis uz mūsu vēlmi lieki nedarīt pāri dzīvniekiem. Mēs varam turpināt lietot olas tēlu kā simbolu dzīvībai, dzimšanai un cerībai, lietojot koka olas, apgleznotas keramikas vai papjē mašē olas kā skaistas dekorācijas. Kaut vai plastmasas olas, kurās ieliekam gardumus bērniem un paslēpjam atrašanai. Plastmasas olas varam lietot atkal un atkal daudzus gadus pēc kārtas, neradot atkritumus un ciešanas putniem.

Man bērnībā patiešām patika meklēt Lieldienu rītā mammas paslēptās olas kopā ar māsu. Šis piedzīvojums, aizraujošā meklēšana nav jāatmet tāpēc vien, ka nelietojam no putniem paņemtās olas.

Iespējams, vēl patiesāki, ar šo svētku nozīmi saskanīgāki un labestīgāki simboli pavasarim būtu apaļie puķu sīpoli, kādi dārzeņi vai lielas sēklas un tamlīdzīgi. Turklāt tie pat ir vairāk nekā simboli – jo tie sevī patiešām satur un pasaulē atnes dzīvību – asnu, pumpuru, pūpolu, ziedu, augļu vai lapu veidolā, kas no tiem izaug. Vai tas nebūtu lielisks veids, kā palīdzēt bērniem saprast dabas norises – ka ar saudzīgumu, uzmanību un ūdeni galu galā varam nonākt pie skaista vai pat ēdama rezultāta bez nogalināšanas un ciešanām. Skatāmies dabā, meklējam, kas konkrētajā jau ir izaudzis, izplaucis vai kaut vai nopērkams. Atzīmējam svētkus ar pārtiku, kas ir nevis saistīta ar dzīvību un cerības atņamšanu ciešanām, bet ar dzīvīgiem, krāsainiem augu produktiem! Es esmu pārlieināts, ka tas daudz labāk saskan ar to, ko mēs gribam svinēt un mūsu vērtībām, ko gribam turēt dzīvas. Mēs taču nevēlamies neapdomīgi kaut ko patērēt tāpēc vien, kas sabiedrībātā pieņemts.

Ar radošu un vērīgu pieeju mēs varam atrast veidus, kā joprojām godāt ieražas un tradīcijas, vienlaikus neasakoties no mūsu ētiskajām vērtībām. Mēs neesam spiesti upurēt simboliskās nozīmes un telus mūsu vērtību vārdā. Tas ir tāds vegānisks, dzīvniekiem draudzīgs skatījums uz šo tēmu. Ceru, ka šis bija noderīgi un ceru, ka kāda daļa cilvēku šajās dienās izmēģinās citādas receptes un idejas, kas ir dzīvniekiem draudzīgākas.

Paldies, ka lasīji!

Ja vēlies atbalstīt manu darbu: http://patreon.com/Sndris

P.S. Šeit 5 min video par olu ražošanas industriju, ko sagatavoju Riga Animal Save akcijai (karantīnas dēļ tika atcelta):
http://facebook.com/RigaAnimalSave/videos/525858641411545/

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s