2022. g. 2. septembrī es piedalījos LU Tiesību zinātņu studentu vasaras skolā ar priekšlasījumu par dzīvnieku tiesībām un aizstāvību. Īsi pēc tam saņēmu arī uzaicinājumu veidot rakstu žurnālam “Jurista Vārds”, kura mērķis ir veicināt Latvijas tiesiskās sistēmas attīstību. Viegli negāja, bet galu galā redaktore slavēja, ka ļoti labs un vajag rakstīt turpinājumu – kas man, protams, ir milzu pagodinājums! Ļoti iespējams, gada nozīmīgākais veikums. Tagad ar redakcijas atļauju šis raksts pieejams ikvienam šeit.
Dzīvnieku tiesības: pelēkā zona starp lietas un personas statusu
Dzīvnieku tiesību ideja ir samērā jauna un neviennozīmīga, taču ar senu priekšvēsturi, paralēlēm ar cilvēktiesību attīstību un tā aizvien biežāk skar arī juridisko tēmu loku. No dzīvnieka kā īpašuma statusa neizbēgami izriet, ka dažādiem nolūkiem izmantoto būtņu aizsardzības centieni saduras ar īpašnieka tiesībām viņus lietot. Tomēr aizvien vairāk jomās tiesības izmantot dzīvniekus tiek apšaubītas, ierobežotas un pat atceltas, juridiski jau nostiprinātus ētikas principus konsekventāk attiecinot uz jomām, ko ietekmē gan tehnoloģiskā attīstība, gan pārmaiņas sabiedrības attieksmē pret dzīvniekiem.
Dzīvnieku tiesības ir daudznozīmīgs jēdziens, ko var skatīt ikdienas valodas, morālās filosofijas un juridiskā nozīmē. Ja ikdienā to saista ar dzīvnieku aizsardzību plašā nozīmē, tad filosofiskās debatēs par to saduras atšķirīgas ētiskās teorijas (piem., deontoloģiskā jeb pienākumu un konsekvenciālisma jeb seku ētika), bet tieslietu kontekstā šāds jēdziens, stingri ņemot, nemaz neeksistē. Es neorientējos juridiskajā terminoloģijā, bet esmu ar šo tēmu iepazinies filosofijas studijās[1] un sekojot aktualitātēm pasaulē, tāpēc piedāvāju īsu pārskatu par dzīvnieku aizstāvības centieniem, vēsturiskiem pavērsieniem un mūsdienu izaicinājumiem, kas aizvien vairāk skar arī tiesību jomu. Runājot par dzīvnieku tiesībām, šajā gadījumā stāsts ir par dzīvnieku ētisko un juridisko statusu, centieniem to uzlabot.
Senākais kultūrvēstures konteksts
Senākais pavērsiens, kas raksturo dzīvnieku statusu arī mūsdienās, saistīts ar savvaļas sugu domestikāciju un t.s. neolīta lauksaimniecisko revolūciju, kas sākās pirms aptuveni 12 000 gadiem. Nomadiskās mednieku-vācēju sabiedrības pārtapa par zemkopjiem un lopkopjiem, kam dzīvnieku izmantošana pārtikai, darbam un vēlāk karagājieniem kļuva par vienu no lielākajiem saimnieciskās attīstības trumpjiem. Bet pieradināto un pakļauto sugu būtnēm tas nozīmēja šo, nu jau māj-dzīvnieku autonomijas zaudēšanu, kļūstot par ganāmpulku, īpašumu un ražošanas līdzekļiem ar cilvēka noteiktu pielietojumu, dzīves apstākļiem, mūža garumu un maiņas vērtību.[2]
Cits pavērsiens saistāms ar t.s. Ābramiskajām reliģijām (kristietība, jūdaisms, islāms), kas postulē, ka cilvēks, būdams radīts pēc Dieva līdzības, ir fundamentāli pārāks par citu sugu būtnēm, tiesīgs pār tām “valdīt” un izmantot.[3] Analoģisku cilvēka pārākumu iedibināja Aristotelis, ko vēlāk nostiprināja Svētais Augustīns un Akvīnas Toms, Dekarts, Kants un citi ietekmīgi Rietumu domātāji – ar norādēm uz cilvēka racionalitāti, valodu un/vai apziņu kā īpašā statusa iemeslu.[4] Tomēr jau senajās Austrumu un Rietumu kultūrās izskanējuši citādi viedokļi, uzsverot pārējo sugu ontoloģisku līdzību cilvēkam un aicinot izturēties ar cieņu, izvairīties no ciešanu radīšanas un nonāvēšanas.
Senās Indijas teritorijā par sekulāriem dzīvnieku aizstāvības argumentiem un ahimsa jeb nevardarbības doktrīnu vēsta vairāk nekā 2500 gadus seni džainu mācības teksti,[5] vēlāk tā kļūva par būtisku ideju arī budismā un hinduismā. Spilgts senās dzīvnieku aizsardzības likumu piemērs saistīts ar Maurju impērijas valdnieku Ašoku (3. gs. p.m.ē.), kurš apvienoja Indijas, Afganistānas un Pakistānas teritorijas. Ašoka, pēc plašajiem iekarojumiem pārdzīvojis notikušo asinsizliešanu, pievērsies budismam un uz akmens pīlāriem iekaltus visā impērijā izsludinājis ediktus, kas ietvēra arī daļējus aizliegumus medīt un nokaut dzīvniekus.[6]
Senajā Grieķijā dzīvnieku aizstāvība iezīmējās gan ar Pitagoru (6. gs. p.m.ē), kas aicināja pārtraukt dzīvnieku upurēšanu rituālos un ēšanu (līdz 19. gs. veģetāriešus dēvēja par pitagoriešiem),[7] gan Aristoteļa skolnieka Teofrasta (3. gs. p.m.ē.) argumentiem pret dzīvnieku nogalināšanu, vēsturnieka Plūtarha (1. gs. m.ē.) esejām par dzīvnieku prāta spējām un veģetārisma morālo pamatojumu. Visplašāk šīs tēmas apskatījis filosofs Porfīrijs (3.-4 gs. m.ē.) darbos “Par atturēšanos no dzīvnieciskas barības” un “Par atturēšanos no dzīvnieku nogalināšanas”.[8]
Pavērsiens uz labturības paradigmu
Viduslaiku Eiropā (īpaši 14.-16. gs.) tiesu vēsturē parādās kuriozi – par pārkāpumiem tiesā dzīvniekus (cūkas, zirgus, žurkas u.c.). Šīs tiesas reizēm ilga mēnešiem, un tajās iesaistījās arī atzīti juristi ar nopietniem argumentiem un lieciniekiem.[9] Tomēr šādi anekdotiski gadījumi drīzāk nav skaidrojami ar to, ka dzīvniekiem piedēvēja rīcībspēju, morālus pienākumus un tiesības, bet, ticamāk, dzīvnieku “noziegumus” saistīja ar dievišķā līdzsvara izjaukšanu cilvēku pasaulē, ko autoritātes negribēja atstāt nesodītu.
Ap 17. gs. zinātniskās revolūcijas kontekstā izplatījās filosofa un zinātnieka Renē Dekarta popularizētā mehānistiskā pasaules izpratne, kas dzīvniekus aprakstīja kā bioloģiskus automātus. Šajā skatījuma prāts kā fundamentāli no matērijas šķirta substance piemīt tikai cilvēkam, bet pārējo sugu būtnes eksistē bez prāta, apziņas, subjektīvas pieredzes un nemirstīgas dvēseles, tāpēc uz viņiem nav jāattiecina morāla aizsardzība. Tam bija ietekme līdz pat 20. gs. un, piemēram, tādā kontekstā reizēm publiski veica vivisekciju jeb iekšējo orgānu izpēti pie samaņas esošiem dzīvniekiem bez anestēzijas.[10] Citi ietekmīgi domātāji kā Džons Loks un Imanuels Kants oponēja: dzīvnieki cieš un nežēlība ir jānovērš, lai gan tas drīzāk ir netiešs pienākums pret dzīvnieka saimnieku vai pat pāridarītāju, kura paša raksturam šī nežēlība kaitē.[11]
18. gs. diskusijās par dzīvnieku statusu uzmanības centrā nonāk justspēja (sentience). Sabiedriskā līguma idejas virzītājs Žans Žaks Ruso uzsvēra, ka dzīvnieki spēj just un tas ir pietiekams kritērijs, lai arī uz viņiem attiektos dabiskais likums un tiesības.[12] Arī filosofs un jurists Džeremijs Bentems, lai gan iebilda pret dabisko tiesību konceptu, uzstāja, ka spēja just un ciest (nevis runāt vai spriest) ir izšķiroša, lai uz kādu būtni attiecinātu morālus apsvērumus.[13] Ar šādu izpratni veidojās mūsdienu dzīvnieku aizsardzība un labturība – 19. gs. Eiropā un ASV tika izstrādāti izmantošanu regulējoši noteikumi, kurus popularizēja drīz dibinātās dzīvnieku aizsardzības biedrības un patversmes. Arī Čārlzs Darvins, kas savos darbos pamatoja, ka atšķirības starp cilvēku un pārējām sugām ir drīzāk graduālas, nevis fundamentālas, aprakstīja dzīvnieku emocijas un iesaistījās pirmā britu vivisekcijas regulējuma izstrādē, viņa darbi kļuva par iedvesmas avotu dzīvnieku aizstāvībai līdz pat mūsdienām.[14]
Industriālais laikmets un aizstāvības kustības sākums
20. gs. sākumā paralēli tam notika diskusijas un cīņa par cilvēka tiesībām, piemēram prominentas sufrāžistes, sieviešu tiesību aktīvistes, iestājās arī pret vivisekciju.[15] Vēlāk, reaģējot uz Otrā pasaules kara noziegumiem, cilvēktiesības strauji attīstījās un rezultējās ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju 1948. gadā. Progresu veicināja kara šausmas, līdzīgi kā senajā Indijā ar valdnieku Ašoku un viņa ediktiem par dzīvnieku aizsardzību. Iespējams, analoģiski 20. gs. otrajā pusē saasinājās diskusijas par dzīvniekiem un radās dzīvnieku tiesību jeb atbrīvošanas kustība, jo pēc kara izplatījās intensīvās lopkopības metodes, kas aprakstos un attēlojumos (grāmatās, rakstos, TV) atklājās kā šokējoši nežēlīgas. Lielfermu sistēmu veido industriālās ražošanas metodes un principi: ātri un lēti masveidā audzēt dzīvniekus līdz vērtīgam produktam – gaļai, pienam, olām, kažokādām. Lai gan formāli to regulē dzīvnieku labturības noteikumi, tie nodrošina tikai to daļu no dzīvnieku vajadzībām un interesēm, kas atbilst īpašnieka ekonomiskajām interesēm. Turklāt lielfermu apstākļos ar simtiem un tūkstošiem dzīvnieku katra veselību ir neiespējami un nerentabli kontrolēt, tāpēc savainojumi, “kritušie”, neārstējami “brāķi” utt. tiek pieļauti kā norma. Kā redzam ziņās, lielfermās par normu kļūst arī masveida saslimšanas un dzīvnieku iznīcināšana – piemēram, Āfrikas cūku mēra un putnu gripas dēļ vai koronavīrusa dēļ zvēraudzētavās.
Pretstatā idealizētām lauku dzīves ainām, ko rāda reklāmās un uz produktiem, aizvien vairāk atklājās, ka lielfermu, kautuvju, zvēraudzētavu un laboratoriju sienas slēpj legālas, bet daudziem nepieņemamas, pat distopiskas ainas, kur katrs dzīvnieks ir pilnībā reducēts līdz ražošanas līdzeklim, visas šo sajūtošo būtņu intereses ir pilnībā pakļautas pragmatiskam mērķim. Šādi novērojumi ļāva secināt, ka, neskatoties uz dzīvnieku aizsardzības pilnveidi, 20. gadsimtā situācija ir pasliktinājusies – viņi eksistē, cieš un mirst daudz baisākos apstākļos un daudz lielākā skaitā nekā jebkad agrāk.
Par šādu vērtējumu liecina tas, ka rakstnieki un akadēmiķi sāka publicēt pārdomas par dzīvnieku apstākļiem un tiesībām, piem., Rutes Herisonas grāmatā “Dzīvnieki mašīnas” (Animal Machines, 1964) par industriālo lopkopību, bet gadu vēlāk izdevumā “The Sunday Times” rakstniece Brigida Brofija publicēja tekstu “Dzīvnieku tiesības” (The Rights of Animals, 1965), kurā rakstīja: “Homo sapiens attiecības ar citiem dzīvniekiem ir nemitīga ekspluatācija. Mēs viņus izmantojam darbam, ēdam un valkājam. Mēs viņus izmantojam savām māņticībām: lai gan agrāk mēs viņus upurējām dieviem un izrāvām viņu iekšas, lai pareģotu nākotni, tagad mēs upurējam viņus zinātnei un eksperimentējam ar viņu iekšām cerībā mazliet skaidrāk ielūkoties tagadnē… Mums šķiet neticami, ka grieķu filozofi, kas tik dziļi domāja par labo un ļauno, tomēr nepamanīja verdzības amoralitāti. Iespējams, pēc 3000 gadiem šķitīs tikpat neticami, ka mēs nepamanām to, cik amorāli rīkojamies mēs paši, apspiežot dzīvniekus.”[16]
Lai gan akadēmisko diskusiju un sabiedrības intereses avots lielā mērā ir dzīvnieku turēšanas un nogalināšanas apstākļi, ko visvairāk veicināja morāles filosofa Pītera Singera darbs “Dzīvnieku atbrīvošana” (Animal Liberation, 1975), sākās arī debates par taisnīgumu un vienlīdzīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Piemēram, Singers popularizēja psihologa Ričarda Raidera ieviesto “sudzisma” (speciesism) jēdzienu, kas veidots pēc analoģijas ar rasismu un seksismu, apzīmējot nepamatotu diskrimināciju tikai uz sugas pamata: gan sudzisms, gan rasisms pietiekami neievēro līdzīgo starp diskriminētāju un diskriminēto.[17]
Tas, kā cilvēki mēdz izturēties pret mājas mīluļiem (suņiem, kaķiem u.c.) gandrīz kā pret ģimenes locekļiem, kuru intereses stingri aizsargā, ir asā kontrastā ar to, ko likums pieļauj ar ražošanā un pētījumos izmantotajiem dzīvniekiem, lai gan bioloģiski starp, teiksim, suņiem un cūkām ētiski relevantu atšķirību nav.
No sāpēm, stresa un bailēm cieš viņi visi, bet aizsardzībā ir milzu atšķirības. Piemēram, saskaņā ar dzīvnieku uzvedības pētījumiem cūkas pēc kognitīvo spēju līmeņa pat pārspēj suņus,[18] tomēr viņas ir atļauts turēt tādos apstākļos un nogalināt tādiem nolūkiem, kas būtu absolūti nepieņemami attiecībā uz suņiem.
Domu par netaisnību pret dzīvniekiem izvērsa cits ietekmīgs filosofs Toms Rīgens grāmatā “Dzīvnieku tiesību aizstāvība” (The Case for Animal Rights, 1983). Aprakstot analoģiskas dzīvnieku izmantošanas situācijas, viņš secina, ka nepietiek, ja izturamies pret dzīvniekiem mazāk nežēlīgi vai palielinām būrus. Atzīstot, ka viņi ir jūtošas, pasauli pieredzošas būtnes kā mēs, būtu jāpārtrauc viņu ekspluatācija, kas komerciālos nolūkos notiek pārtikas, apģērba ieguves, izklaides vai izpētes nolūkos, jo mūsdienās šīs vajadzības cilvēce spēj nodrošināt arī bez dzīvnieku ciešanām un nāves. T. Rīgenam dzīvnieku tiesību uztveršana nopietni nozīmē mainīt izturēšanos pašos pamatos.[19] Labturība nav sinonīms tiesībām. Ja labturības normas ietver atziņu, ka dzīvnieki spēj ciest un mums to jācenšas mazināt un uzlabot apstākļus, tad tiesību pieeja uzsver, ka vismaz daļai dzīvnieku ir vismaz dažas no cilvēka neatkarīgas morālas tiesības, piemēram, uz dzīvību un brīvību vai, no otras puses – netikt pakļautiem un nonāvētiem triviālu iemeslu dēļ. Līdzīgu skatījumu pauž tiesību filosofs un dzīvnieku tiesību abolicionisma pieejas (pēc līdzības ar verdzības atcelšanu) veidotājs Gerijs Frensione, argumentējot, ka pašreizējais dzīvnieka kā īpašuma statuss nav apvienojams ar jebkādām jēgpilnām tiesībām, kas būtu neatkarīgas no īpašnieka tiesībām viņus izmantot.[20]
Pamatots iemesls nogalināt un “Trīs R” princips
Dzīvnieku tiesību idejai diez vai bija liela ietekme uz to, ka Latvijā vairs nav ļauts “sūtīt jūrskolā” kaķus un suņus, cirkā izmantot savvaļas dzīvniekus un ka no 2028. g. būs aizliegta zvēraudzēšana kažokādām,[21] tomēr šo prakšu aizliegšana, nevis tikai prasība uzlabot apstākļus būtībā sakrīt ar aicinājumu, ko pauž dzīvnieku tiesību skatījums.
Skaidra vienošanās par to, kādas ir tiesības dažādām dzīvnieku sugām – no skudrām līdz vaļiem, var arī nebūt nepieciešama dzīvnieku aizsardzības progresam. Vismaz Latvijā tas, manuprāt, jau izriet no Dzīvnieku aizsardzības likuma preambulas: “Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.”[22] Lai gan šie trīs teikumi ir atvērti interpretācijai (ko nozīmē “cienīt” un “pamatots iemesls”?), taču tieši ar šādu likuma garu iezīmējošu tēzi tika argumentēts arī zvēraudzēšanas aizliegums. Pamatots iemesls ir neskaidrs kritērijs, bet, lai tas pilnībā nezaudētu jēgu, ir vismaz jāatzīst, ka, teiksim, nogalināšana un pakļaušana ciešanām izklaides, vieglas peļņas vai ekskluzīva mēteļa dēļ drīzāk nav uzskatāmi par pamatotiem iemesliem. Ja kāds dzīvnieku izmantošanas mērķis ir sasniedzams bez viņu pakļaušanas nebrīvei, ciešanām un nogalināšanas, tad atbilstoši preambulai būtu vēlams dot priekšroku humānām alternatīvām.
Šī doma parādās t.s. “Trīs R” principā (Three R’s) jeb aizstāšanas, samazināšanas un pilnveides prasībā, kas iekļauta ES Direktīvā 2010/63[23] un arī Latvijas regulējumā par dzīvnieku izmantošanu izmēģinājumos[24]. Tie ir nosacījumi dzīvnieku izmantošanai pētījumos:
1) Replace jeb aizstāšana – dzīvniekus nav ļauts izmantot, ja pētījuma mērķi var sasniegt ar citiem līdzekļiem;
2) Reduce jeb ierobežošana – jāpamato, ka izvēlēts mazākais iespējamais dzīvnieku skaits;
3) Refine jeb pilnveidošana – ja dzīvnieku izmantošanai šobrīd nav pieejamas alternatīvas metodes un tā ierobežota līdz minimumam, tad ir jānodrošina uzlaboti dzīves apstākļi.
“Trīs R” princips balstās apsvērumos par to, ka dzīvnieki spēj ciest, katrs no viņiem pats par sevi ir aizsargājams un mums arī ir tehnoloģiski aizvien plašākas iespējas viņus aizsargāt un novērst ciešanas. Šis princips ir spēkā visās izmēģinājumu jomās, neskatoties uz to mērķi. Minētā direktīva arī nosaka, ka dalībvalstīm jāveido iestādes, kas sniedz padomus par jauniem veidiem, kā aizstāt, samazināt un pilnveidot dzīvnieku izmantošanu. Ņemot vērā, ka izpētes metodes nemitīgi tiek pilnveidotas, kļūst efektīvākas un lētākas, ļoti iespējams, tas ir tikai laika jautājums, kad invazīvos pētījumus ar dzīvniekiem, kas ietver ciešanas un nāvi, varēs samazināt līdz minimumam – nullei.
Tomēr šo it kā vienkāršo, ētiski motivēto un regulējumā jau iekļauto principu attiecina tikai uz izmēģinājumu jomu, kas ir salīdzinoši šaura. Latvijā pētījumos ik gadu izmanto ap 10 000 dzīvnieku, kamēr kažokādu nozarē audzē un nogalina ap 300 000 ūdeļu un lapsu gadā, bet pārtikas ieguvei ik gadu nogalina vairāk nekā 20 miljonus dzīvnieku[25] (neskaitot zivis). Par šo, daudz lielāko skaitu netiek prasīta atbilstība “Trīs R” principam, lai gan lopkopības dzīvnieki spēj just un ciest tāpat kā pētījumos izmantotie. Arī alternatīvas ir plaši pieejamas gan zvēraudzēšanas, gan lopkopības produktiem, līdz ar to nogalināšana kažokādu vai gaļas ieguvei aizvien mazāk ir uzskatāmi par pamatotiem iemesliem, kā tas bija senāk. Daļējs izņēmums ir trešais “R” jeb uzlabošana – labturības noteikumi it kā pilda dzīvnieku dzīves apstākļu pilnveides funkciju, tomēr praksē tas parasti nozīmē tikai to vajadzību nodrošināšanu, kas sakrīt ar minimālajiem apstākļiem dzīvnieku optimālai produktivitātei un ekonomisko zaudējumu novēršanai. Spilgts piemērs ir olu ražošanas standarta prakse t.s. macerācija jeb atbrīvošanās no pāris dienas veciem vīriešu kārtas cāļiem, viņus masveidā samaļot dzīvus – tādēļ vien, ka olas viņi nedēs un peļņu nenesīs. To pieļauj Eiropas Padomes Regula (EK) Nr. 1099/2009, [26] lai gan, piemēram, Vācijā, Francijā un Itālijā jau notiek virzība uz šīs prakses pārtraukšanu.[27]
Cits maz zināms (un daudz mazskaitlīgāks) piemērs – īpaši šim mērķim audzētu fazānu medības, ko mēdz medību tūrisma piedāvājumos aprakstīt kā “karalisko izklaidi”.[28] Nebrīvē audzētus putnus izlaiž, piemēram, no krūmiem klientu priekšā kā dzīvus mērķus šaušanai. Kur šādā nodarbē saskatāms “pamatots iemesls”, kas uzsvērts Dzīvnieku aizsardzības likuma preambulā? Preambulai neatbilstošo piemēru uzskaitījumu varētu turpināt.
Nākotne – dzīvnieka statusa maiņa?
Pašreizējie dzīvnieku aizsardzības noteikumi bieži vien neatspoguļo ne sabiedrības ekspektācijas par izturēšanos pret dzīvniekiem, ne mūsdienu zinātnes atziņas par viņu justspēju un vajadzībām, kā arī neatbilst likuma garu iezīmējošajām tēzēm Dzīvnieku aizsardzības likuma preambulā. Uzlabojumi likumā notiek lēni, jo tos kavē ne vien objektīvas grūtības grozījumu ieviešanā, bet arī tas, ka vairumā gadījumu dzīvnieku izmantošana notiek komerciālos nolūkos, līdz ar to šie procesi nav brīvi no ekonomiskās un politiskās ietekmes, kas pārmaiņas bremzē.
Juridisku pārmaiņu pamatā lielā mērā ir morāla rakstura diskusijas, ko pēdējos gados aktualizējušas tiesas prāvas, kur sasaucas dzīvnieku pašu un viņus aizstāvošo cilvēku interešu aizstāvība, apstiprinoši atbildot uz jautājumu: vai mums ir tiesības iestāties par dzīvnieku tiesībām pat tad, ja rezultātā tiek pārkāpts likums?. Tālāk daži piemēri.
2015. g. Toronto, Kanādā dzīvnieku tiesību akcijas dalībniece Anita Krajnca tika apsūdzēta par ūdens došanu izslāpušām cūkām, kas tika vestas uz kautuvi (kamēr transporta līdzeklis bija apstājies pie luksofora). Apsūdzības pamats: komerciālas darbības traucēšana un iejaukšanās leģitīmā mantas izmantošanā. Cūkas ir privātīpašums un tās ļauts transportēt bez pārtikas un ūdens līdz 36 stundām, kas lielā mērā arī bija aktīvistu rīkotās akcijas iemesls – neapmierinātība, ka pret cūkām izturas tā, it kā viņas būtiski neatšķirtos no nedzīviem priekšmetiem. Negaidīti skaļā tiesas prāva, par ko ziņoja starptautiskie mediji un ko pavadīja protesti ar saukli “Līdzjūtība nav noziegums” beidzās ar Krajncas attaisnošanu.[29]
2022. g. oktobrī Jūtā, ASV attaisnoja divus aktīvistus, kuri no lielfermas iznesa (izglāba vai nozaga?) divus neveselus sivēnus un aizveda uz vietu, kur viņi saņēma veterināro aprūpi. Pēc vairāku gadu ilgas izmeklēšanas, kurā bija iesaistīti vismaz astoņi FIB aģenti, katram apsūdzētajam draudēja 5 gadi ieslodzījumā un viņiem tiesā neļāva kā pierādījumu rādīt video par fermas apstākļiem, lai ilustrētu savu motivāciju. Tomēr zvērinātie lēma, ka aktīvistiem bija tiesības iznest šos dzīvniekus no fermas, tātad glābt. Būtiska daļa no aizstāvības bija fakts, ka sivēni bija sliktā stāvoklī, bet lielfermas regulāri izmet slimus un mirušus dzīvniekus, tādēļ viņu tirgus vērtība bija niecīga. Ja sivēni paliktu fermā, tad tiktu izmesti atkritumos kā brāķi, jo fermai ārstēšana neatmaksājas.[30]
Latvijā 2020. gadā pēc četru gadu tiesvedības “Ikšķiles Brīvā skola” uzvarēja Pārtikas un veterināro dienestu (PVD), panākot tiesības skolēniem pusdienās pasniegt veģetāru pārtiku, un rezultātā tika mainīti arī Ministru kabīneta noteikumi Nr. 172,[31] kas regulē uztura normas izglītības iestādēs. Skolas pamatojums šādai izvēlei bija “ētiski morāli apsvērumi”.[32]
Bez minētajām dzīvnieku aizstāvju uzvarām, izmantojot savas cilvēktiesības, tomēr netrūkst arī zaudējumi, status quo saglabājoši spriedumi un dažviet arī stingrāki likumi pret lopkopības procesu filmēšanu un fotografēšanu pat tad, ja saskatāmi labturības pārkāpumi (t.s. “Ag-gag laws”, kas vērsti pret trauksmes cēlājiem), kā arī turpinās citi centieni, piemēram, jau kopš 2013. gada organizācija “Nonhuman Rights Project”[33] vairāku valstu tiesās cenšas panākt precedentu: atzīt nebrīvē turētām šimpanzēm, ziloņiem un delfīniem kā augsti attīstītām būtnēm juridiskas pamattiesības – vismaz daļējas tiesības uz brīvību, neatkarīgas no īpašnieka. Pašlaik tas nav izdevies, taču organizācijas juristi turpina darbu, lai agrāk vai vēlāk saņemtu atzinumu, ka par personu var uzskatīt arī vismaz dažu sugu dzīvniekus, ne tikai cilvēkus (vai korporācijas un kuģus).
Neatkarīgi no to iznākuma šādas tiesu lietas normalizē domu, ka dzīvnieku interešu aizstāvība un ar to saistīta cilvēku rīcība var un tai vajag būt daļai no uz pilnveidi orientētas juridiskās sistēmas, tās atgādina arī sabiedrībai, ka dzīvnieku intereses ir svarīgas un tām ir jābūt pārstāvētām juridiski.
Šķiet, cilvēki bieži dzīvniekus uztver tā, kā par viņiem runā Civillikumā: manta, īpašums, “dzīvi priekšmeti”,[34] iespējams, tieši tāpēc daļa sabiedrības neuztver nopietni, ka pret dzīvnieku nav ļauts izturēties cietsirdīgi un nogalināt pēc saviem ieskatiem. Mājas mīluļu – suņu un kaķu – intereses šobrīd ir salīdzinoši labi aizsargātas, taču absolūti lielākā daļa tik pat sajūtošu un ciest spējīgu dzīvnieku, ar kuriem mijiedarbojamies industriālajos, komerciālajos apstākļos, ir nesalīdzināmi mazāk aizsargāti, jo viņus uztver vispirms jau kā atjaunojamus ražošanas līdzekļus. Domāju, ka arī nākotnē turpinās pieaugt sabiedrības izpratne un labvēlīga attieksme pret “produktīvajiem dzīvniekiem” un no tā izrietošs sociālais spiediens. Dzīvnieku tiesību aizstāvji strādā pie tā, lai ar laiku pašreizējās dubultsistēmas vietā būtu vienota, saskanīgāka ar dzīvnieku aizsardzības vienkāršajiem pamatuzstādījumiem, kuri, visai iespējams, arī būs papildināti ar atzinumu, ka dzīvnieki ir sajūtošas būtnes (kā nesen atzīts vairāku ES valstu likumos. [35] Tam varētu būt ietekme uz regulējumu daudzās jomās, kur tas, manuprāt, neatbilst Dzīvnieku aizsardzības likuma garam, kas pausts tā preambulā.
Aizvien pamanāmāks likumu pilnveides faktors ir nevalstiskās organizācijas, kas kopš valsts neatkarības atgūšanas kļūst aktīvākas, sadarbojas starptautiski un veiksmīgi iesaistās demokrātijas procesos. Piemēram, savvaļas dzīvnieku izmantošanas cirkā vai kažokādu ražošanas aizliegums pienāca tieši pateicoties biedrības “Dzīvnieku brīvība” un vairāku atbalstošo NVO neatlaidīga darba rezultātā, norādot uz juridiskiem, ētiskiem, ekoloģiskiem un citiem pamatojumiem.
Tomēr, iespējams, plašākiem uzlabojumiem būs vajadzīgas arī institucionālas reformas, piemēram, izveidojot neatkarīgu iestādi (tāds kā “dzīvnieku tiesībsargs”?), kas izvērtē dzīvnieku labklājību un palīdz to uzlabot, bez pakļautības Zemkopības ministrijai, kas ir tieši ieinteresēta, lai dzīvnieku izmantošanas izmaksas saglabātos maksimāli zemas, lai gan arī formāli ir atbildīga par dzīvnieku aizsardzību (caur PVD funkcijām). Tādi uzlabojumi varētu rezultēties konsekventākā dzīvnieku aizsardzībā bez pakļautības finansiālām interesēm, būtiski uzlabojot labklājību miljoniem dzīvnieku, ko ik gadu izmanto un nogalina lopkopībā u.c. nozarēs, kur ne “pamatota iemesla”, ne samazināšanas un aizstāšanas principus pagaidām neattiecina.
Lai kādi arī būs risinājumi, visticamāk, diskusijas par dzīvnieku ētisko un juridisko statusu un viņu labklājības pilnveidi ieņems aizvien lielāku lomu tieslietu un politiskajā darba kārtībā – līdzīgi kā polemikā par cilvēka tiesībām.
Diez vai pēkšņi mazināsies temps, kādā pieaug gan zinātniskā izpratne par dzīvnieku justspēju, ciešanām un stresu, vajadzībām un interesēm, gan arī temps, kādā aug humānu alternatīvu piedāvājums. Labāka izpratne un iespēju loka paplašināšanās atkal un atkal liks mums jautāt – vai jomā A, B un C dzīvnieku izmantošanas, pakļaušanas ciešanām un nogalināšanas iemesli joprojām ir pamatoti?
Atsauces:
[1] Ādminis, S. Cilvēka un dzīvnieka nošķīruma ētiskie un juridiskie aspekti. Latvijas Universitāte, 2008. https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/13694 [skatīts 20.06.2023.].
[2] Harari Y. N. Sapiens: A Brief History of Humankind. London: Vintage, 2011, 2. nodaļa.
[3] Vecā Derība, 1. Mozus gr. 1:28 “Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.””
[4] Steiner, G. Anthropocentrism and Its Discontents: The Moral Status of Animals in the History of Western Philosophy. Pittsburgh: University of Pittsburgh Press, 2010.
[5] Dundas P. The Jains (Second ed.). London: Routledge, 2002, p.160.
[6] Gombrich R. Aśoka – The Great Upāsaka. In: Seneviratna A. (ed.). King Aśoka and Buddhism: Historical and Literary Studies. Buddhist Publication Society, 1995, p. 3.
[7] Spencer, C. The Heretic’s Feast: A History of Vegetarianism. London: University Press of New England, 1996, p. 33.
[8] Steiner, G., Anthropocentrism and Its Discontents,
[9] Spencer, p. 175.
[10] Dekarts R. Pārruna par metodi, Rīga: Zvaigzne, 1978. 52. lpp.
[11] Kant I. Why We Have No Obligations to Animals in Rachels J. (Ed.) The Right Thing to Do: Basic Readings in Moral Philosophy. New York: Random House, 1989. Pp. 209-211.
[12] Rousseau, J.-J.A Discourse on Inequality, London: Penguin Classics, 1985. P. 7.
[13] Bentham, J. Selected Writings on Utilitarianism, ed. Harrison, R., Ware, Wordsworth Classics of World Literature, 2001. P. 284.
[14] Rachels, J. Created from Animals: The Moral Implications of Darwinism. Oxford: Oxford University Press, 1990.
[15] DeMello, M. The History of the Anti-Vivisection Movement. Pieejams: https://queensanimaldefence.org/2015/02/18/the-history-of-the-anti-vivisection-movement [skatīts 28.01.2023.].
[16] Brophy B. The Rights of Animals. The Sunday Times, 1965. Pieejams: https://cellulr.wordpress.com/2017/10/09/the-rights-of-animals [skatīts 28.01.2023.].
[17] Singers, P. Dzīvnieku atbrīvošana. Kentaurs XXI, 2001, Nr. 25, 96. lpp.
[18] Mance H. Smart, co-operative, emotional: what cutting-edge science tells us about pigs. Pieejams: https://ft.com/content/8f50f2da-2862-4ec1-977f-2eda85890402 [skatīts 28.01.2023.].
[19] Rīgens T. Dzīvnieku tiesību aizstāvība. Pieejams: https://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2008/09/26/toms-rigens-dzivnieku-tiesibu-aizstaviba ([skatīts 28.01.2023.].
[20] Francione G. L. Introduction to Animal Rights: Your Child or the Dog? Philadelphia: Temple University Press, 2000.
[21] Kažokzvēru audzēšana ādu ieguvei būs liegta no 2028. gadā. LSM. Pieejams: https://lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/kazokzveru-audzesana-adu-ieguvei-bus-liegta-no-2028-gada.a474772 [skatīts 28.01.2023.].
[22] Dzīvnieku aizsardzības likums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/14940-dzivnieku-aizsardzibas-likums [skatīts 28.01.2023.].
[23] Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 22. septembra Direktīva 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību. 4. pants. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/lv/TXT/?uri=CELEX:32010L0063 [skatīts 28.01.2023.].
[24] Zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzības noteikumi. Ministru kabineta noteikumi Nr. 1. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/304167-zinatniskiem-merkiem-izmantojamo-dzivnieku-aizsardzibas-noteikumi [skatīts 28.01.2023.].
[25] Lauksaimniecības datu centrs. Pieejams: https://registri.ldc.gov.lv/lv/dzivnieku_kausana [skatīts 28.01.2023.].
[26] Padomes Regula (EK) Nr. 1099/2009 ( 2009. gada 24. septembris) par dzīvnieku aizsardzību nonāvēšanas laikā. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32009R1099 [skatīts 28.01.2023.].
[27] Germany, France call on EU countries to also ban culling of male chicks. Euractiv. Pieejams: https://euractiv.com/section/agriculture-food/news/germany-france-call-on-eu-countries-to-also-ban-culling-of-male-chicks [skatīts 28.01.2023.].
[28] Medības Latgalē. Pieejams http://www.medibaslatgale.lv [skatīts 28.01.2023.].
[29] Judge dismisses case of woman who gave water to pigs headed to slaughter, The Guardian, 2017.05.04. Pieejams: https://www.theguardian.com/world/2017/may/04/canada-anita-krajnc-pigs-water-case-dismissed [skatīts 28.01.2023.].
[30] Activists Acquitted for Removing Smithfield Foods Piglets, The Intercept, 2022.10.09. Pieejams: https://theintercept.com/2022/10/08/smithfield-animal-rights-piglets-trial [skatīts 28.01.2023.].
[31] Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=245300 [skatīts 28.01.2023.].
[32] Arājs K. Veģetārs uzturs skolā ir pieļaujams – tiesā uzvar ‘Ikšķiles Brīvā skola’. Delfi. Pieejams: https://www.delfi.lv/news/national/politics/vegetars-uzturs-skola-ir-pielaujams-tiesa-uzvar-ikskiles-briva-skola.d?id=52745643 [skatīts 28.01.2023.].
[33] The Nonhuman Rights Project. Pieejams: https://www.nonhumanrights.org [skatīts 28.01.2023.].
[34] Civillikums. Trešā daļa. Lietu tiesības. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/90221 [skatīts 28.01.2023.].
[35] Spain Poised to Recognize Animal Sentience Within Civil Code, Clarifying Animals Are Not “Things”. Pieejams: https://aldf.org/article/spain-poised-to-recognize-animal-sentience-within-civil-code-clarifying-animals-are-not-things [skatīts 28.01.2023.].
Raksts sākotnēji publicēts žurnālā “Jurista Vārds”, Nr. 12 (1278), 21.03.2023. Šeit publicēts ar redakcijas rakstisku atļauju. Pārpublicēšanas gadījumā, lūdzu, norādiet atsauci uz žurnālu un autoru.
Dzīvnieku tiesības 