Jāatzīst, biju mazliet pārsteigts, izlasot LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga pārdomas par vistu labturību. Viņš pat visai detalizēti apraksta olu industrijas aizkulises, kurās (kā jebkurā lopkopības nozarē) dzīvnieks ir vispirms kāda produkta ražošanas mašīna – “dzīva lieta” un tikai pēc tam mazliet arī indivīds ar savām interesēm:
Gan jau esam redzējuši sižetus par putnu fabrikām, kur inkubatorā izperinātos cālēnus saliek niecīgos būros, no kuriem tie vairs neiziet, iekāms no viņiem ir paņemts viss, ko var paņemt. Olas uz pannas, gaļu katlā, spalvas spilvenos, galvas un kājas – nezinu – varbūt kažokzvēriem citos sprostos. Pat mēslus pārdod mazdārziņu kopējiem.
Vanags arī atzīst, ka starp dzīvnieku un cilvēku ekspluatēšanas psiholoģiskajiem un ekonomiskajiem mehānismiem pastāv cieša saistība, uz ko mēdz norādīt arī sociologi dzīvnieku tiesību ētikas kontekstā (piem., D.Naiberts).
Ja, pērkot olas, iedomājamies par vistām, nākamreiz varbūt iedomāsimies par cilvēkiem.
Viņš velk paralēles ar godīgās tirdzniecības jeb fair-trade kustību, kura patērētājus aicina padomāt par produktu reālajiem radītājiem un samaksāt vairāk, vienlaikus neatbalstot uzņēmumus, kas ir mazāk godīgi pret saviem darbiniekiem. Tādējādi arī vistas tiek pielīdzinātas šiem strādniekiem, kas pelnījuši pienācīgu atalgojumu – vismaz nedaudz labāku dzīves apstākļu formā.
Sev mēs ar to pērkam izejas biļeti no savstarpējas izmantošanas apburtā loka, kurā ik mirkli pasaulē dzimst baismīgi daudz ciešanu.
Taču varētu nebūt tik vienkārši. Samaksājot par “laimīgāku vistu” olām (nerunājot par to, ka šis nošķīrums ir diskutabls), iespējams, sirdsapziņu urdošā problēmas būtība – rūpes par šo dzīvnieku labklājību – tiek noklusināta, atlikta, paslēpta zem šķietami ārstējoša plākstera. Varbūt piemaksāšana “laimīgajām vistām” ir drīzāk nevis “izejas biļete no izmantošanas apburtā loka”, bet gan indulgence, vainas un grēku izpirkšanas mēģinājums, ļaujoties vieglam pašapmānam ar domu “vismaz kaut kas!”.
Jo mēs varam arī paveikt daudz vairāk jau tagad un bez lieliem ieguldījumiem.
Tomēr nesteidzieties mest ar akmeni, es pilnībā piekrītu, ka arī mazās lietas nav nicināmas, ar kaut ko jau ir jāsāk:
Ja esmu ieraudzījis īsto virzienu, bet vēl nespēju tajā lidot vai skriet, tad varu kaut vai nogulties uz to pusi.
Turēsim Vanaga kungu pie vārda un vēlēsim, lai tiešām izdodas, ja ne ar lidošanu, tad vismaz saskatīšanu, ka vegānisms nebūt nav raķešu zinātne, bet pārdomāts veids kā labāk izturēties pret visu sugu būtnēm, nekaitējot arī sev.
.
Pievienoju minētajam rakstam arī komentāru:
Patīkami, ka Vanaga kungs saskata gan problēmas pamatotību, gan plašāku kontekstu attiecībās ar pārējiem – mazspalvotajiem divkāju dzīvniekiem.
Gribētos, lai, raugoties šajā virzienā, tiktu saskatīts vēl vairāk – tas, ka dzīvnieku izmantošana pārtikas ieguvei ir ētiski problemātiska ne vien detaļās (sprostu lielums, kaušanas metodes utt.), bet arī kopumā. Risinājums ir nevis “lielāki sprosti”, bet gan “tukši sprosti”.
Veselības speciālisti aizvien drošāk atzīst, ka dzīvnieku miesas un teļa zīdīšanai “domātā” govs piena lietošana pārtikā nav obligāta vajadzība. Arī vides aizstāvji uz to aicina, jo lopkopība ir viens no lielākajiem planētas piesārņojuma cēloņiem.
Ja tā ir taisnība (par ko aicinu visus pārliecināties pašiem), jāsecina, ka dzīvnieku izmantošana lopkopībā ir vardarbība un netaisnība bez pamatota iemesla. Jo “man garšo”, “tā ir pierasts” vai “tā ir ērtāk” nav nopietni iemesli, lai kādu pakļautu ciešanām vai nonāvētu.
Dzīvojot no paaudzes paaudzē pārņemtu ieradumu inercē, mēs mēdzam nepamanīt, kādas ciešanas un ļaunumu nodarām pašiem neaizsargātākajiem. Taču, pārtraucot iesaistīties dzīvnieku izmantošanā, uz viņiem sākam skatīties vairs ne kā uz numurētiem bezvārda resursiem, ko ekspluatēt pēc saviem ieskatiem, bet kā uz respektējamiem indivīdiem. Pat ja tas samazina mūsu komforta zonu. Turklāt, cilvēkam pārtraucot patērēt dzīvniekus, ik gadu tiek saudzēti vairāki desmiti dzīvību. Jā, atsevišķas ikdienas izvēles pasauli neizmainīs, bet aiztaupīs ciešanas daudzām konkrētām būtnēm. Arī šajā gadījumā cilvēkam “tas ir mazs ieguldījums, bet svarīgs pavērsiens.”
Vai tas izbrīnītu daudzus kristiešus, ja mūsdienās Kristus iestātos arī pret dzīvnieku nepamatotu ekspluatēšanu un būtu vegāns? Manuprāt, katram, kas augstu vērtē labestību un nevardarbību, neizbēgami ir jāskatās, jādomā un jārīkojas šajā virzienā.
Dzīvnieku tiesības 
manas divas staigā brīvībā! un par to jēru es tikai pajokoju, melni un ar dusmām…