• Zoodārzs

Daudziem no mums zoodārza apmeklēšana ir bijis iespaidīgs bērnības piedzīvojums, jo tik daudz vienīgi grāmatās un televīzijā redzētu dzīvnieku citur vienkopus apskatīt nevar. Arī pieaugušie turp dodas, lai izklaidētos un aizvestu savus bērnus pabrīnīties un papriecāties. Tomēr pastāv un kļūst populārāka nostāja, ka arī mūsdienu zoodārzi lielā mērā ir kas līdzīgs cietumiem tiem, kuri nav neko noziegušies – un šo nostāju pamato vairāki argumenti.

Pirmā no lietām, par ko zoodārzus mēdz kritizēt, ir brīvības atņemšana – dzīvnieku turēšana nebrīvē ierobežo to pārvietošanos, iekārtot dzīvesvietu, meklēt barību utt. Dzīvnieku sugām, kas savvaļā ir izteikti sabiedriskas, zoodārzos bieži vien nav iespēju pilnvērtīgi socializēties un realizēt sugas fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības. Starp sienām, žogiem un pāris koku stumbriem izmitinātie garlaikojas un mēdz ciest no nervu sistēmas problēmām, kas manāmi izpaužas viņu uzvedībā. Taču varbūt šī nebrīve ir attaisnojama?

Lai nodrošinātu dzīvniekiem atbilstošu aprūpi, zoodārzu veterinārārstiem jābūt izglītotiem par dažādu eksotisku sugu īpatnībām. Ja to, iespējams, var īstenot lielpilsētā, tad daudz švakāk ir nelielajos zoodārzos un privātajās “dzīvnieku kolekcijās”, kur visai ticami, ka piesaistītajiem speciālistiem pieredze ir bijusi tikai ar t.s. mājdzīvnieku veselības aprūpi.

Tomēr, ja salīdzinoši maz cilvēku šaubās, ka dzīvnieku izmantošana cirkā ir kaitēšana visnotaļ trulas izklaides dēļ, tad pret zoodārziem attieksme ir pielaidīgāka, jo tos neuzskata par vietu tikai izklaidei. Mūsdienās zoodārzu informatīvajos materiālos apmeklētāju izklaidēšana tiek tikai retu reizi un atturīgi pieminēta – tas vairs nav labais tonis aicināt uz zoodārzu kā izklaides vietu. Tā ir saprotama piesardzība, jo daudzi cilvēki piekrīt, ka baudījums, skatoties uz “eksponātiem”, nav pietiekams iemesls ieslodzīšanai – brīvība dzīvot savai sugai raksturīgu dzīvesveidu ir svarīgāka par cilvēku vēlmi izklaidēties.

Daudz biežāk par iemesliem zoodārzu pastāvēšanai min apdraudēto sugu saglabāšanu un vairošanu, kā arī cilvēku izglītošanu.

Apdraudēto sugu saglabāšana un vairošana

Zoodārzos tiešām tiek īstenotas apdraudētas sugu atjaunošanas programmas, piemēram, Rīgas zoodārzs lepojas, ka tajā reiz tika veiksmīgi savairotas kokvardes un palaistas savvaļā Kurzemē, atjaunojot šo abinieku populāciju.

Tomēr pastāv vairākas problēmas. Lai uzturētu “dzīvotspējīgu” sugas genofondu un nenotiktu radniecīga krustošanās, kas var mazināt izturību pret slimībām un radīt mutācijas, vajadzīgs visai liels indivīdu skaits, ko zoodārzi ne vienmēr spēj nodrošināt. Rezultātā suga var tikt novājināta tā, ka izdzīvošana savvaļā vairs nav iespējama. Ja ar mazajām kokvardēm šādas problēmas nav, jo tās aizņem relatīvi maz vietas, lielākus dzīvniekus mēdz vest pārošanai uz citiem zoodārziem, kas atrodas pat tūkstošiem kilometru tālu. Diez vai viņi šos braucienus izbauda kā patīkamus vai samierinās, ka ciešanas ir tā vērtas sugas “kopīgā labuma vārdā”.

Cita problēma – dažas sugas nebrīves apstākļos izrāda īpašu nevēlēšanos sadarboties, piemēram, medijos parādās ziņas par kārtējām grūtībām lielo pandu pārošanā. Turklāt atsevišķos gadījumos, kad zoodārzi joprojām sagūsta jaunus dzīvniekus vairošanas programmām, tas vēl vairāk samazina savvaļas īpatņu skaitu.

Bez šīm problēmām pastāv arī sarežģījumi saistībā ar dzīvnieku atlaišanu savvaļā.  Nebrīvē augušie zaudē daļu savu spēju un instinktu, piemēram, nav apguvuši barības meklēšanas, medīšanas, izvairīšanās no ienaidniekiem un mazuļu apmācīšanas prasmes, zoodārza putniem ir maz iespēju lidot – līdz ar to iemaņas neattīstās. Cik veiksmīgi šie “atjaunotie” dzīvnieki izdzīvotu savvaļā?

Efektīvāki apdraudēto populāciju atjaunošanā ir savvaļas apstākļi un vairošanas centri, kur ir iespējams uzturēt dabiskās dzīvotnes, minimāli iejaucoties cilvēkam. Ja līdzekļus, kas šobrīd no fondiem un apmeklētāju makiem nonāk zoodārzos, izlietotu dabiskās vides saglabāšanai, apdraudēto sugu, iespējams, būtu daudz mazāk.

Turklāt tikai neliela daļa no zoodārzu dzīvniekiem ir apdraudētu sugu – pārējos, kā atzīst arī darbinieki, “kolekcionē” un tur apmeklētāju piesaistīšanai – vislabāk tam der lauvas, pāvi, žirafes, flamingo un citas pazīstamas un vizuāli pievilcīgas sugas. Piemēram, saskaņā ar 2012. gadā publicētu pētījumu, Latvijā “no 330 sugām, kas mīt trīs pārbaudītajos zooloģiskajos dārzos, tikai 7% iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā kā aizsargājamās sugas, tikai atsevišķām sugām izstrādātas un tiek realizētas vaislas programmas nebrīvē” (pilns ziņojums par apstākļiem Latvijas zoodārzos šeit). Arī vairums zoodārzos dzimušo ir neapdraudēto sugu, ko nemaz nav paredzēts laist brīvībā. Šie mazuļi drīzāk tiek izmantoti zoodārzu “pavasara kampaņās”, “svītrainajās nedēļās” un citās apmeklētāju piesaistīšanas akcijās. Taču zoodārzu platības ir ierobežotas, tādēļ “liekie” dzīvnieki tiek pārdoti mazākiem zoodārziem vai citām valstīm, cirkiem, laboratorijām, dzīvnieku kolekcionāriem un pat trofeju medībām. Pārdod arī vecos un apskatīšanai vairs ne tik pievilcīgos, tāpat kā no vāzes izņem apvītušos ziedus.

Izglītošana par dzīvniekiem

Zoodārzu pastāvēšanu aizstāv arī norādot uz izglītojošo funkciju. Taču, pirmkārt, vidējais apmeklētājs visticamāk nepēta informāciju, no kurienes ir izstādītie “eksponāti”, kas raksturīgs viņu uzvedībai, dzīvesveidam utt. Otrkārt, no nebrīvē turētu dzīvnieku uzvedības var visai maz uzzināt par attiecīgo sugu – viņus drīzāk būtu jāvēro dabiskajā vidē. Daļa dzīvnieku mēdz stereotipiski pārvietoties nožogojumos uz priekšu un atpakaļ kā atrodoties transā, citi it kā bez pamata kļūst agresīvi vai neirotiski kasās un veic citas darbības, kas tiem nav raksturīgas savvaļā. Lai izglītotos par dzīvniekiem, pastāv daudz citu iespēju – ne vien aizbraukšana uz nacionālajiem parkiem un rezervātiem, bet arī grāmatas, dokumentālās filmas, kas pieejamas arī internetā (piemēram, Deivida Atenboro filmas), TV kanāli, žurnāli un daudzas citas mūsdienīgas iespējas. Ja uzskatām, ka zoodārzu bonuss ir lielāks “efekts” dzīvnieku fiziskas klātbūtnes dēļ, varam atcerēties, ka savulaik ar līdzīgiem apsvērumiem rasistiskās Eiropas zoodārzi no tālām zemēm atveda un izstādīja arī “eksotiskus” cilvēkus.

Šķiet, stabilākais attaisnojums zoodārzu pastāvēšanai ir tas, ka varam tur izklaidēties. Jo tiešām varam. Taču izklaide nav nopietns iemesls, lai upurētu dzīvnieku vitālākās intereses, viņus ieslogot, tirgojot un pakļaujot dažādām procedūrām. Turklāt nav būtiski, cik “humānos” vai dabiskos apstākļos viņi tiek turēti – problēma sākas jau faktā, ka izmantojam viņus kā resursus savu vēlmju apmierināšanai. Pasaulei, kur ievērotu nevardarbības principu – nekaitēt bez pamatota iemesla, vajadzētu būt brīvai no vietām, kur dzīvniekus tur cilvēku izklaidei. Kamēr tādi lielā mērā ir arī zoodārzi, mums nevajadzētu tos atbalstīt.

Paldies, ka lasīji.