• Zoodārzs

Daudziem no mums zoodārza apmeklēšana ir bijis iespaidīgs bērnības piedzīvojums, jo tik daudz vienīgi grāmatās un televīzijā redzētu dzīvnieku citur vienkopus apskatīt nevar. Arī pieaugušie turp dodas, lai izklaidētos un aizvestu savus bērnus pabrīnīties un papriecāties. Tomēr pastāv un kļūst populārāka nostāja, ka arī mūsdienu zoodārzi lielā mērā ir kas līdzīgs cietumiem tiem, kuri nav neko noziegušies – un šo nostāju pamato vairāki argumenti.

Pirmā no lietām, par ko zoodārzus mēdz kritizēt, ir brīvības atņemšana – dzīvnieku turēšana nebrīvē ierobežo to pārvietošanos, iekārtot dzīvesvietu, meklēt barību utt. Dzīvnieku sugām, kas savvaļā ir izteikti sabiedriskas, zoodārzos bieži vien nav iespēju pilnvērtīgi socializēties un realizēt sugas fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības. Starp sienām, žogiem un pāris koku stumbriem izmitinātie garlaikojas un mēdz ciest no nervu sistēmas problēmām, kas manāmi izpaužas viņu uzvedībā. Taču varbūt šī nebrīve ir attaisnojama?

Lai nodrošinātu dzīvniekiem atbilstošu aprūpi, zoodārzu veterinārārstiem jābūt izglītotiem par dažādu eksotisku sugu īpatnībām. Ja to, iespējams, var īstenot lielpilsētā, tad daudz švakāk ir nelielajos zoodārzos un privātajās “dzīvnieku kolekcijās”, kur visai ticami, ka piesaistītajiem speciālistiem pieredze ir bijusi tikai ar t.s. mājdzīvnieku veselības aprūpi.

Tomēr, ja salīdzinoši maz cilvēku šaubās, ka dzīvnieku izmantošana cirkā ir kaitēšana visnotaļ trulas izklaides dēļ, tad pret zoodārziem attieksme ir pielaidīgāka, jo tos neuzskata par vietu tikai izklaidei. Mūsdienās zoodārzu informatīvajos materiālos apmeklētāju izklaidēšana tiek tikai retu reizi un atturīgi pieminēta – tas vairs nav labais tonis aicināt uz zoodārzu kā izklaides vietu. Tā ir saprotama piesardzība, jo daudzi cilvēki piekrīt, ka baudījums, skatoties uz “eksponātiem”, nav pietiekams iemesls ieslodzīšanai – brīvība dzīvot savai sugai raksturīgu dzīvesveidu ir svarīgāka par cilvēku vēlmi izklaidēties.

Daudz biežāk par iemesliem zoodārzu pastāvēšanai min apdraudēto sugu saglabāšanu un vairošanu, kā arī cilvēku izglītošanu.

Apdraudēto sugu saglabāšana un vairošana

Zoodārzos tiešām tiek īstenotas apdraudētas sugu atjaunošanas programmas, piemēram, Rīgas zoodārzs lepojas, ka tajā reiz tika veiksmīgi savairotas kokvardes un palaistas savvaļā Kurzemē, atjaunojot šo abinieku populāciju.

Tomēr pastāv vairākas problēmas. Lai uzturētu “dzīvotspējīgu” sugas genofondu un nenotiktu radniecīga krustošanās, kas var mazināt izturību pret slimībām un radīt mutācijas, vajadzīgs visai liels indivīdu skaits, ko zoodārzi ne vienmēr spēj nodrošināt. Rezultātā suga var tikt novājināta tā, ka izdzīvošana savvaļā vairs nav iespējama. Ja ar mazajām kokvardēm šādas problēmas nav, jo tās aizņem relatīvi maz vietas, lielākus dzīvniekus mēdz vest pārošanai uz citiem zoodārziem, kas atrodas pat tūkstošiem kilometru tālu. Diez vai viņi šos braucienus izbauda kā patīkamus vai samierinās, ka ciešanas ir tā vērtas sugas “kopīgā labuma vārdā”.

Cita problēma – dažas sugas nebrīves apstākļos izrāda īpašu nevēlēšanos sadarboties, piemēram, medijos parādās ziņas par kārtējām grūtībām lielo pandu pārošanā. Turklāt atsevišķos gadījumos, kad zoodārzi joprojām sagūsta jaunus dzīvniekus vairošanas programmām, tas vēl vairāk samazina savvaļas īpatņu skaitu.

Bez šīm problēmām pastāv arī sarežģījumi saistībā ar dzīvnieku atlaišanu savvaļā.  Nebrīvē augušie zaudē daļu savu spēju un instinktu, piemēram, nav apguvuši barības meklēšanas, medīšanas, izvairīšanās no ienaidniekiem un mazuļu apmācīšanas prasmes, zoodārza putniem ir maz iespēju lidot – līdz ar to iemaņas neattīstās. Cik veiksmīgi šie “atjaunotie” dzīvnieki izdzīvotu savvaļā?

Efektīvāki apdraudēto populāciju atjaunošanā ir savvaļas apstākļi un vairošanas centri, kur ir iespējams uzturēt dabiskās dzīvotnes, minimāli iejaucoties cilvēkam. Ja līdzekļus, kas šobrīd no fondiem un apmeklētāju makiem nonāk zoodārzos, izlietotu dabiskās vides saglabāšanai, apdraudēto sugu, iespējams, būtu daudz mazāk.

Turklāt tikai neliela daļa no zoodārzu dzīvniekiem ir apdraudētu sugu – pārējos, kā atzīst arī darbinieki, “kolekcionē” un tur apmeklētāju piesaistīšanai – vislabāk tam der lauvas, pāvi, žirafes, flamingo un citas pazīstamas un vizuāli pievilcīgas sugas. Piemēram, saskaņā ar 2012. gadā publicētu pētījumu, Latvijā “no 330 sugām, kas mīt trīs pārbaudītajos zooloģiskajos dārzos, tikai 7% iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā kā aizsargājamās sugas, tikai atsevišķām sugām izstrādātas un tiek realizētas vaislas programmas nebrīvē” (pilns ziņojums par apstākļiem Latvijas zoodārzos šeit). Arī vairums zoodārzos dzimušo ir neapdraudēto sugu, ko nemaz nav paredzēts laist brīvībā. Šie mazuļi drīzāk tiek izmantoti zoodārzu “pavasara kampaņās”, “svītrainajās nedēļās” un citās apmeklētāju piesaistīšanas akcijās. Taču zoodārzu platības ir ierobežotas, tādēļ “liekie” dzīvnieki tiek pārdoti mazākiem zoodārziem vai citām valstīm, cirkiem, laboratorijām, dzīvnieku kolekcionāriem un pat trofeju medībām. Pārdod arī vecos un apskatīšanai vairs ne tik pievilcīgos, tāpat kā no vāzes izņem apvītušos ziedus.

Izglītošana par dzīvniekiem

Zoodārzu pastāvēšanu aizstāv arī norādot uz izglītojošo funkciju. Taču, pirmkārt, vidējais apmeklētājs visticamāk nepēta informāciju, no kurienes ir izstādītie “eksponāti”, kas raksturīgs viņu uzvedībai, dzīvesveidam utt. Otrkārt, no nebrīvē turētu dzīvnieku uzvedības var visai maz uzzināt par attiecīgo sugu – viņus drīzāk būtu jāvēro dabiskajā vidē. Daļa dzīvnieku mēdz stereotipiski pārvietoties nožogojumos uz priekšu un atpakaļ kā atrodoties transā, citi it kā bez pamata kļūst agresīvi vai neirotiski kasās un veic citas darbības, kas tiem nav raksturīgas savvaļā. Lai izglītotos par dzīvniekiem, pastāv daudz citu iespēju – ne vien aizbraukšana uz nacionālajiem parliem un rezervātiem, bet arī grāmatas, dokumentālās filmas, kas pieejamas arī internetā (piemēram, Deivida Atenboro filmas), TV kanāli, žurnāli un daudzas citas mūsdienīgas iespējas. Ja uzskatām, ka zoodārzu bonuss ir lielāks “efekts” dzīvnieku fiziskas klātbūtnes dēļ, varam atcerēties, ka savulaik ar līdzīgiem apsvērumiem rasistiskās Eiropas zoodārzi no tālām zemēm atveda un izstādīja arī “eksotiskus” cilvēkus.

Šķiet, stabilākais attaisnojums zoodārzu pastāvēšanai ir tas, ka varam tur izklaidēties. Jo tiešām varam. Taču izklaide nav nopietns iemesls, lai upurētu dzīvnieku vitālākās intereses, viņus ieslogot, tirgojot un pakļaujot dažādām procedūrām. Turklāt nav būtiski, cik “humānos” vai dabiskos apstākļos viņi tiek turēti – problēma sākas jau faktā, ka izmantojam viņus kā resursus savu vēlmju apmierināšanai. Pasaulei, kur ievērotu nevardarbības principu – nekaitēt bez pamatota iemesla, vajadzētu būt brīvai no vietām, kur dzīvniekus tur cilvēku izklaidei. Kamēr tādi lielā mērā ir arī zoodārzi, mums nevajadzētu tos atbalstīt.

Paldies, ka lasīji.

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

16 domas par “• Zoodārzs

  1. porkorosso,

    Manuprāt, šādi dzīvnieki ir tikpat lielā mērā pelnījuši dzīvot mierīgu dzīvi (brīvi no ekspluatācijas un neskaitāmu svešu cilvēku skatieniem, kas nāk palūkoties uz viņiem kā uz objektiem) kā sakropļoti cilvēki vai bāreņi. Šajā sakarā nāk prātā freak show‘i.

    Tevis minētos dzīvniekus drīzāk būtu jāizmitina tādās vietās kā animal sanctuary – neredzu nekādu nopietnu iemeslu viņus “izstādīt”.

  2. “animal anctuary” -njā laikam būtu tā pareizā alternatīva. btw, kāds tad ir abolicionisma skatījums uz cilvāka fizisko kontaktu ar dzīvnieku vispār? Tas tiek izslēgts?

  3. Paldies, spēcīgs jautājums, jo tas skar šīs tēmas robežas.

    Tā kā apdzīvojam vienu planētu, kuras resursi ir ierobežoti, saskarsme ar citām sugām ir neizbēgama un diez vai varam skaidri nošķirt, kuri gadījumi ir vairāk vai mazāk fiziski.
    Cik saprotu, attaisnojama saskare ar citu sugu dzīvniekiem būtu varbūt palīdzība kādiem negadījumos cietušajiem, pilsētās ieklīdušajiem meža dzīvniekiem un, iespējams, prātīgi būtu arī parūpēties par tiem pašiem bez vecākiem palikušajiem + iespēju robežās mēģinot viņus atgriezt dabiskajā vidē.
    Manuprāt, pieņemami ir arī dzīvnieku pētījumi savvaļas apstākļos pēc iespējas neiejaucoties viņu darīšanās. Un droši vien nekam iebilstamam arī nevajadzētu būt, ja dzīvnieks mums mežā brīvprātīgi nāktu klāt draudzīgi “saošņāties” – laikam delfīniem patīk kaut kā līdzīgi darīt, pērtiķiem arī laikam, bet kopumā jau pārējo sugu būtnes labprātāk izvairās no kontakta ar mūsu sugas pārstāvjiem.

    Tā robeža man nav skaidra, droši vien vajadzētu labākas zināšanas par visādām specifiskām lietām. Turklāt šobrīd par to robežu pat liekas mazliet jocīgi domāt, ņemot vērā, ka atrodamies “pa vidu” visdažādākajiem dzīvnieku izmantošanas veidiem.

  4. Nu kāpēc jocīgi. Robeža ir svarīga. Mēs tagad nelietojam gaļu, pienu etc, tas takā pats par sevi. Tad bites, tur jau sākās. Okej, medu no viņām neņems, bet vai ētiski viņas “turēt” lai putekšņot rapšu lauku? Vāvere atnāk “saošņāties” teiksim ziemā, grib žorīt attiecīgi. Barot man viņu vai nē? Un tad vēl: ir dzīvnieki kas viens otru izmanto (ķipa simbioze) un abiem ir labums. Vai ir iespējama tāda sadarbība starp cilvēku un zvēru? Jā, “sabiedrībā” šāda diskusija varbūt būtu neadekvāta, bet ko tad mums, brāļiem vegāniem, apspriest vegānu lapā ja ne robežas un iespējas?

  5. :) Tā jau ir, vienkārši pierasts runāt ne-vegānu kontekstā.

    “Robeža ir svarīga” – jā, skaidrību gribas maksimālu, taču jāpieļauj iespēja, ka skaidru robežu novilkt visos jautājumos var neizdoties, līdzīgi kā cilvēktiesībās. Piemēram, vai ir jābūt vispārējām tiesībām uz bezmaksas medicīnas aprūpi un augstāko izglītību? Ja bezmaksas medicīnas aprūpei “jā”, vai arī ~profilaktiski izmeklējumi, nedaudz bojātu ķermeņa daļu uzlabojumi utt. arī būtu bez maksas? Tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes, manuprāt, ir atkarīgas no komplicētas uzskatu sistēmas unvienošanās dotajā situācijā.

    Konkrētāk manas domas par Taviem jautājumiem:
    bites – domāju būtu pareizi veicināt apstākļus, lai bites labprāt dzīvotu un darbotos kaut vai to pašu rapša lauku tuvumā, turklāt bites ir nozīmīgs elements ekosistēmā kopumā, kas skar ne tikai mūsu sugu (vismaz šobrīd ar bitēm esot čābīgi). Tādā ziņā simbiozes saglabāšana ir pilnībā atbalstāma lieta.
    Vāveru barošana: tas varētu būt sarežģītāk – ja, teiksim, nāk barga ziema un autoritatīvi vides speciālisti secina, ka mums būtu jāpiepalīdz pārējām sugām, la saglabātu vispārēju sistēmas stabilitāti – darām tā.
    Neesmu fatālists, es neteiktu, ka “kā jānotiek, tā jānotiek”, “dabiskā atlase ūber alles” utt. Mēs neizbēgami esam iemesti starpsugu attiecībās un mums jārisina problēmas, ar ko sastopamies, pat ja nevaram rast skaidras atbildes.

    Kuri, Tavuprāt, ir smagākie jautājumi?

  6. Tas, manuprāt, arī ir tas “smagākais” jautājums – cik tālu var sniegties tā intervence? Piem. mednieki bieži vien aizbildinās ar “mīlestību pret dabu” un ziemā piebaro stirnas. Stirnas savairojās, jo tām ir labvēlīgi dzīves apstākļi, tad mednieki saka “stirnas pa daudz, jāatšauj”. Es nemaz nešaubos, ka daudzi no viņiem tiešām “mīl” dabu, bet sanāk tikai visu sačakarēt. Mēs gribam “pielabot” sistēmu, no kuras maz ko jēdzam, kurā ir milzīgs skaits mainīgo un sekas tam nevar būt prognozējamas. Tajā pat laikā, kā jau pateici, mēs nevaram neiesaistīties, jo mums arī pašiem jāizdzīvo, jāatņem noteiktas platības meža zvēriem, lai uzbūvēt savas pilsētas laukus u.tt. “Autoritatīvi vides eksperti” izklausās, protams, labi, bet uzreiz atsauc atmiņā Platona “Valsti” (“kurš uzraudzīs uzraugus?”)
    Manā uztverē vegānisms sniedzās ārpus dzīvnieku tiesībām. Tas ir saistīts ar jebkādiem eksistences aspektiem vispār. Pēkšņi mēs paši esam kļuvuši par “apdraudēto sugu” – ja neizdomāsim sastejnabel divelopment modeli, saskaņā ar kuru rīkoties, ziepes būs lielas. Pirmkārt, kanešna, ir jāatsakās no dzīvnieku lietošanas un “audzēšanas”. Tas JaU atrisinātu daudzas mūsu problēmes, bet ne visas un par tām pārējām manliekas ir jādomā paralēli. Nu tā, necenšos Tev ne oponēt neko tādu, vienk interesē citu viedoklis par jautājumiem, uz kuriem man nav atbilžu :)

  7. Atkal gribas vizualizēt – manā skatījumā tā robeža ir plūksnaina un grūti konkretizējama, jo sadalās atsevišķos prakstiskos jautājumos, kuru risināšana var būt atkarīga no konteksta. Tāpēc par to grūti runāt abstrakti, vispārinot.

    Es arī nešaubos, ka daudzi mednieki “mīl dabu” un droši vien viņi neko no, piem., populāciju saglabāšanas viedoļa nesačakarē. Viņiem tie dzīvnieki vienkārši ir dabas resursi, ko tāpat kā augus, izrakteņus utt. drīkstam lietot. Ne velti visa tā padarīšana valsts līmenī saucas par “medību saimniecību” – kā “zivsaimniecība” u.tml.
    +Noteiki ir cilvēki (tie paši “Autoritatīvie vides eksperti”), kas, ja vien būtu interese to darīt (piem., ja viņi būtu vegāni), varētu piedāvāt labu izklāstu par to, cik lielā mērā mums jāiejaucas un kādi ir jēdzīgākie līdzekļi, lai to īstenotu.
    Tāpat, ja būtu vegāni-inženieri, tiktu risināta cita praktiska problēma – kā uzlabot lauksaimniecības tehniku un metodes, lai minimizētu sīko dzīvnieku skaitu, kas cieš iegūstot pārtiku utt.
    “Ekspertu” problēma jau pastāv vienmēr un visās jomās, to risināt laikam var tikai iesaistot citus speciālistus.

    Jā, varētu teikt, ka vegānisms sniedzas ārpus dzīvnieku tiesībām. Manā skatījumā gan šie apzīmējumi principā pārklājas: “dz.tiesībās” es ietveru arī cilvēku (kā vienas no dzīvnieku sugām) tiesības, intereses un pienākumus pret citām sajūtošām būtnēm, t.sk. arī pienākums uzturēt vidi/planētu dzīvei piemērotu un pienākums uzturēt savu ķermeni “darba kārtībā”, lai vajadzības gadījumā varam palīdzēt citiem.

    Oponēt man noteikti būtu tikai veselīgi :)
    Un priecājos, ka tik nopietni interesējies par šiem jautājumiem, tādu cilvēku te reizēm trūkst. Zin kā, apnīk jau tie monologi :)

  8. Nujā, mani vienkārši aizķēra tas temats. Es pagāš’gad, jau “vegānismā” esot nolēmu aiziet uz zoodrāzu intereses un sentimentu pēc. Tur man uznāca gruzons, jo “krutajiem” dzīvniekiem bija diezgan plašas un sakoptas mājales, savukārt tiem zvēriem, kas nepiesaista tik daudz uzmanības, bija piešķirti mazi smirdīgi būrīši ēnā, cieši viens pie otra. Tajā otrajā kategorijā bija arī kāda primātu ģimene – viņi tur sēdēja ar tik depresīvām sejām, ka gribējās pamest viņiem pistoli, lai šie var izbeigt savas ciešanas. Tā es vairs nekad nebalsošu par “zaļajiem” zemniekiem. Bet enivej, gribēju pateikt, ka man tieši tiešais fiziskais kontakts ar dzīvniekiem to ieslodzījuma vietās (laukos, zoodārzos) ir bērnībā “iemācījis” mīlestību un cieņu pret citiem dzīvajiem organismiem. Tā rodas dilemma: zoodārzs ir slikts, bet tas palīdz izprast. Tu savā rakstā mini, ka ir visādas dokumentālās filmas u.tt. Tomēr pirmajos dzīves gados mēs pasauli mācāmies izprast ar visiem maņu orgāniem, tsk. uz tausti, un, manuprāt, tas ir svarīgi tālākai personības attīstībai. Tāpēc bija tas jautājums par fizisko kontaktu iespēju starp dzīvnieku un cilvēku.
    (Btw, mēs, vegāni, (cik mēs te Latvijā esam visp.?) nevaram kaut ko izdarīt lai aizliegtu dzīvnieku turēšanu zooveikalos? )
    Vēl piezīme – ar tiem augiem un izrakteņiem, ko “drīkstam lietot”, mēs ar rīkojamiem kā jaunais krievs Šveices kurortā. Tas, kā Tu saki, var arī būt ietilpināts “dzīvnieku tiesību” aizsardzības kontekstā. Es vienk zinu kāda ir mūsu sabiedrības attieksme pret “tiesībām” vispār. Līdz ar to, lai pievērtu uzmanību mūsu idejām, mauprāt, ir jāoperē ar citiem saukļiem. Tāda diplomātijas viltībiņa, nesaukt lietas īstajos vārdos :)
    Baigi nesakarīgu uzrakstīju, bet nu, svētdienas rīts ;)

  9. Par “krutajiem” dzīvniekiem/maziem smirdīgiem būrīšiem: jā, tāda nevienlīdzīga attieksme var nogruzīt. Taču šai acīmredzamībai nevajadzētu ļaut aizsegt skatu uz jautājumu par to, vai vispār ir pieņemami turēt viņus nebrīvē – lai cik elegantos apstākļos tas notiktu.

    “tiešais fiziskais kontakts ar dzīvniekiem to ieslodzījuma vietās (laukos, zoodārzos) ir bērnībā “iemācījis” mīlestību un cieņu pret citiem dzīvajiem organismiem” – iespējams. Taču neesmu tik drošs, ka šādi cilvēki biežāk sāk pret viņiem izturēties taisnīgi un kļūst par vegāniem. Nosacīta labsirdība un rūpes par labu-turēšanu, tas jā, to bērns varbūt drīzāk iemācītos tiešā kontaktā, piedaloties. Taču vai vienlaikus tas nenostiprina pārliecību, kas dzīvnieku turēšana un no tā iztrietošās lietas ir pieņemamas? Esmu daudzus gadus dzīvojis laukos un redzējis gan “cūku bēres”, gan sapratis, kas ir “sūtīšana jūrskolā” utt. Taču, tā kā ar to nodarbojās cilvēki, kam uzticējos, nostāja par šo izdarību pieņemamību droši vien tikai nostiprinājās.

    “rodas dilemma: zoodārzs ir slikts, bet tas palīdz izprast” – man tā nešķiet nopietna problēma, jo uzskatu, ka vienas sajūtošas (sentient) būtnes intereses būt brīvai (no reducēšanas līdz līdzeklim kāda mērķa sasniegšanai) ir svarīgākas par citas būtnes interesēm kaut ko labāk izprast.
    Neesmu kontaktējies ar vali, gorillu vai japāni, bet ticu, ka viņiem raksturīgs pietiekami daudz tādu īpašību, kas piemīt tām dzīvajām būtnēm, ar ko esmu kontaktējies. Un man šķiet gluži pamatoti vispārināt savu attieksmi pret sajūtošajām būtnēm – vismaz šādā fundamentāli ētiskā līmenī.

    “vegāni, (cik mēs te Latvijā esam visp.?)” – droši vien ne vairāk par vienu procentu: Various polls have reported vegans to be between 0.2% and 1.3% of the U.S. population, and ranging from 0.25% 0.4% to 2% of the UK population. (http://en.wikipedia.org/wiki/Veganism)
    Bet, spriežot pēc tā, kā pēdējos gados pieaudzis interneta resursu apjoms (arī LV) par šīm lietām, gribētos ticēt, ka arī vegānu skaits aug. Un tas atkarīgs tikai no pārējo vegānu aktivitātes šajā sakarā – no radošas, nevardarbīgas izglītošanas.

    “nevaram kaut ko izdarīt lai aizliegtu dzīvnieku turēšanu zooveikalos?” – Tas būtu single issue (SI) kampaņu piegājiens, kas no abolicionisma puses tiek kritizēts. SI kampaņas vērš uzmanībus tikai uz atsevišķu fragmentu dzīvnieku ekspluatācijas mašinērijā, radot maldinošu iespaidu, ka pārējie fragmenti ir mazāk problemātiski. Šajā jautājumā iesaku:
    http://www.opposingviews.com/i/animal-rights-movement-must-avoid-single-issue-campaigns
    http://unpopularveganessays.blogspot.com/2010/02/single-issue-campaigns-speciesism-and.html
    – Ja negribas lasīt, paklausies podkāstu – skrienot krosiņu, grābjot dārzā lapas utt.: http://www.abolitionistapproach.com/commentary-16-responding-to-questions/

    “zinu kāda ir mūsu sabiedrības attieksme pret “tiesībām” vispār. Līdz ar to, lai pievērtu uzmanību mūsu idejām, mauprāt, ir jāoperē ar citiem saukļiem. Tāda diplomātijas viltībiņa, nesaukt lietas īstajos vārdos :)”

    Cilvēki, kas tiesību (un taisnīguma) jautājumus neuztver nopietni diez vai ir labākā mērķa auditorija izglītošanai par vegānismu. Pirmie, kam “jāķeras klāt” ir tieši dažādi tiesību aizstāvji, parādot tiem paralēles starp cilvēkveidīgo un pārējo sugu interesēm/tiesībām. Kāds ar rasistiskiem vai antisemītiskiem uzskatiem diez vai būs gatavs taisnīgas izturēšanās principu attiecināt uz pārējām sugām. Tāpēc jāzondē pēc tiem, kam rūp taisnīguma jautājumi, pēc tiem, kas ir vairāk vai mazāk spējīgi domāt neatkarīgi un nav “aizslēguši” domāšanu. Uzskatu, ka šāda auditorija visplašāk pārstāvēta ir augstskolās- studentu gadi taču ir laiks, kad liela daļa kļūst neatkarīgi, pārskata savus uzskatus un ir drosmīgāki spert soļus pretējā virzienā tam, kā virzās vairākuma doma. Tāpēc īpaši atbalstu bukletu u.c. skaidra un atklāta info materiālu izplatīšanu augstskolās. Taču “diplomātijas viltībiņas” arī reizēm noder :-)

    ——————————————–
    papildinu par tiem kontaktiem: manuprāt, cilvēcei ir pamatīgi jāpiestrādā pie starpcilvēku kontaktu veidošanas prasmēm, kas TV, komunikācijas tehnoloģiju utt. ietekmē ir stipri cietušas un daudzi to cenšas kompensēt, nopērkot sev “labāko draugu”.

  10. Es ar “izprast”nedomāju viss ziņkārības apmierināšanu (to var izdarīt arī caur nešanal ģiografik) bet gan izpratni, kas rodas bērnu vecumā: kas es esmu, kas ir citi bērni, kas ir dzīvnieki un kas ir lāpstiņa, kuru var dauzīt un kurai nesāp. Tā kā, protams, zoodārzu un fermu saglabāšana netiek nemaz izskatīta, es centos atrast veidu, kā rast iespēju fiziskam kontaktam, kas būtu nekaitīgs nevienam. Tas tā. Par spisismu es arī nedomāju. “Atsevišķām akcijām”, manā izpratnē, varētu būt spill-over effekts, kas ir noderīgi lietai. Tie paši onkuļi kuru rakstus Tu mini, principā neoponē tām, ja tiek ievērots kopējais vegānisma/abolicionisma konteksts. Tātad, runa ir drīzāk par veidu (uzreiz nāk prātā tās mulsinošās reklāmas ar Pamelu -ķipa ja es kļūšu par vegānu, skaistas sievietes gulēs ar mani?).
    Protams, mums būtu nepieciešams koncentrēties uz “jaunatnes” izglītošanu. Bet arī pie tās jaunatnes ir jāatrod atslēga. Es vienkārši cenšos te filozofēt, kas tāds būtu darāms, lai mūsu kustību pacelt virs tiem nulle-komats (atbildes uz šo jautājumu, pagaidām, nav nevienam), meklēt tās vegānisma puses, kas uzrunātu prasto zēnu Raivi vai Jāni. Mums ir jābūt reālistiem galu galā:)
    100% pievienojos beigās teiktajam.

  11. Tomēr ceru, ka pietiekami plaši izpratu to “izparast”. :) Saprotu, ka tiešais kontakts ir noderīgs pasaules ainas veidošanā visai fundamentālā līmenī. Daudzi, iespējams, būtu tolerantāki pret citas ādas krāsas cilvēkiem, ja bērnībā būtu bijis pieejams kontakts ar viņiem, taču būtu dulli to mēģināt īstenot piespiedu kārtā, piem., ķert rokā mazu melnādaino bērnu, lai savs bērns varētu viņu apskatīt tuvāk, paspēlēties un saprast, ka tāds pats dzīvs un sajūtošs radījums jau vien ir. Noderīgi jau būtu, bet… To pašu attiecinu arī uz pārējām sugām.

    Par spill-over efektu grūti teikt, katrā ziņā uzskatu, ka nedrīkstam noklusēt par problēmas lielumu kopumā. Tieši tāda problēmas nepamatota sašaurināšana, manuprāt, veicinājusi to, ka veģetārisms tiek uzskatīts par ētiski konsekventu pozīciju. N-tos gadus ir popularizēts uzskats, ka gaļas ražošana ir nežēlība, savukārt par piena/olu utt. ražošanu, kas arī ietver nevajadzigu kaitēšanu un nogalināšanu, ir klusēts. Daudzi ir gatavi uztvert visu vegānisma ideju uzreiz – pat, ja nav gatavi uzreiz kļūt par vegāniem.
    Protams, veids ir svarīgs, ziņai vēlams būt radoši pasniegtai un skaidri saprotamai + neagresīvai.
    Cik zinu, tieši šāda tieša, godīga komunikācija arī ir labākais veids kā tos procentus vairot (ar rakstu, video, bukletu, diskusiju – dzīvajā, forumos, rakstu komentāros utt. palīdzību. pat ja diskusija notiek tikai divatā, gan jau ir cilvēki, kas to palasa un apdomā, kaut arī tieši neiesaistās).

    Iesaku izlasīt šo rakstu par komunikācijas kanāliem: http://unpopularveganessays.blogspot.com/2010/10/on-advocacy-media-preferences.html
    Un sīkāk par tiešo komunikāciju ar ne-vegāniem šeit: http://www.abolitionistapproach.com/commentary-19-talking-with-non-vegans-about-veganism-five-principles/

  12. “Biedrība: Latvija izpelnījusies asu kritiku par sliktajiem apstākļiem zoodārzos”:
    http://www.delfi.lv/news/national/politics/biedriba-latvija-izpelnijusies-asu-kritiku-par-sliktajiem-apstakliem-zoodarzos.d?id=42317394

    “Latvijas zooloģiskie dārzi dod niecīgu ieguldījumu Eiropas un pasaules bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. No 330 sugām, kas mīt trīs pārbaudītajos zooloģiskajos dārzos, tikai 7% iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā kā aizsargājamās sugas, tikai atsevišķām sugām izstrādātas un tiek realizētas vaislas programmas nebrīvē.

    Rakstā minētais ziņojums par Latvijas un citu ES valstu zoodārziem: http://www.bornfree.org.uk/campaigns/zoo-check/zoos/eu-zoo-inquiry/country-reports/

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s