Posts Tagged ‘dzīvnieku tiesības’

Nesen portāls Satori.lv publicēja manu rakstu “Zvēri nāk”, kas radās, pārdomājot ik gadu oktobra sākumā atzīmēto Dzīvnieku aizsardzības dienu un novembra sākumā notiekošo “stāsta turpinājumu” – Pasaules vegānisma dienu. Tā visa sakarā centos izcelt dažas kontūras un zīmīgas detaļas mūsdienu situācijai, kurā (pārējo) dzīvnieku aizstāvībai tiek pievērsta tik liela uzmanība kā nekad iepriekš, turklāt ne bez pamata. Tas viss lielā mērā ar mērķi pievērst tēmai to cilvēku uzmanību, kas mēdz publiski izteikties par sociāli nozīmīgām tēmām, kas mēdz neklusēt netaisnības priekšā. Pēc raksta pabeigšanas sapratu, ka vēl derēja minēt faktu, ka tiek atvērtas vegāniem piemērotas ēdināšanas iestādes, veidoti dzīvniekiem draudzīgas kulinārijas blogi un gan jau vēl šo to.

Kā iepriecinošu rezultātu varu minēt to, ka ar mani sazinājās kāda žurnāla redaktore, kuru “pārliecināja mans raksts”. Atliek cerēt, ka turpmāk viņa arī veicinās ar šo tēmu saistītas informācijas publiskošanu un apspriešanu. Tāpat atļaujos cerēt, ka ir vēl citi cilvēki, kas necentās vai nevēlējās sazināties, taču pēc raksta izlasīšanas tēmu pārdomāja un turpmāk par to vairāk interesēsies vai zinošāk izteiksies, neatkarīgi no tā, ar kādu tieši nostāju.

Kadrs no René Laloux animācijas īsfilmas

Kadrs no René Laloux animācijas īsfilmas “Les Escargots” (1965)

Advertisements

Read Full Post »

Vegānisms kā ētiska izvēle nereti tiek uzskatīts par pārāk augstu prasību respektēt dzīvnieku intereses. Tā vietā daudzi dod priekšroku veģetārismam vai izvairās no “lielākajiem” ļaunumiem, pērkot pienu vai gaļu no pazīstamiem kaimiņiem nevis industriāli ražotos produktus. Taču, ja gribam, lai mūsu izturēšanās pret pārējām sugām būtu ētiski konsekventa, vegānisms patiesībā ir cieņas minimums – vegānisms ir mazākais, ko varam darīt.

Ja atzīstam, ka nodarīt kaitējumu bez nopietna iemesla ir netaisnīgi, mēs parasti neaicinām rīkoties “vismaz pustaisnīgi“. Mēs zinām, ka, piemēram, rasisms, pedofīlija un cilvēku tirdzniecība joprojām ir aktuālas problēmas un saprotam, ka tās neatrisināsim īsā laikā, taču mēs nepieļautu domu, ka jāaicina rūpēties vismaz par to, lai šīs lietas notiktu humāni. Līdzīgam skatījumam būtu jāattiecas arī uz pārējo sugu būtnēm. Piemēram, kaķēnu un kucēnu “sūtīšana jūrskolā” vēl nesen bija likumīgs veids, kā atbrīvoties no nevēlamiem dzīvniekiem. Šobrīd tas vairs nav likumīgi, kaut arī skaidrs, ka katrā ciematā izkontrolēt to nevarēs. Varbūt aizliegšanas vietā vajadzēja sākt ar pakāpeniskiem uzlabojumiem, teiksim, aicināt vismaz “sūtīt” viņus siltā ūdenī? Cerams, ka tā neviens nedomā. Jo problēma ir pašā “jūrskolas” idejā, nevis slīcināšanas veidā vai tajā, cik silts ir ūdens.

(vairāk…)

Read Full Post »

Iespējams, īsākais veids, kā par dzīvnieku tiesībām pastāstīt gados jaunajiem un par to neko nezinošajiem:

Read Full Post »

Daudziem no mums zoodārza apmeklēšana ir bijis iespaidīgs bērnības piedzīvojums, jo tik daudz vienīgi grāmatās un televīzijā redzētu dzīvnieku citur vienkopus apskatīt nevar. Arī pieaugušie turp dodas, lai izklaidētos un aizvestu savus bērnus pabrīnīties un papriecāties. Tomēr pastāv un kļūst populārāka nostāja, ka arī mūsdienu zoodārzi lielā mērā ir kas līdzīgs cietumiem tiem, kuri nav neko noziegušies – un šo nostāju pamato vairāki argumenti.

Pirmā no lietām, par ko zoodārzus mēdz kritizēt, ir brīvības atņemšana – dzīvnieku turēšana nebrīvē ierobežo to pārvietošanos, iekārtot dzīvesvietu, meklēt barību utt. Dzīvnieku sugām, kas savvaļā ir izteikti sabiedriskas, zoodārzos bieži vien nav iespēju pilnvērtīgi socializēties un realizēt sugas fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības. Starp sienām, žogiem un pāris koku stumbriem izmitinātie garlaikojas un mēdz ciest no nervu sistēmas problēmām, kas manāmi izpaužas viņu uzvedībā. Taču varbūt šī nebrīve ir attaisnojama?

(vairāk…)

Read Full Post »

Viena no tēmām, par ko gribētos lielāku skaidrību sabiedrībā, ir saistīta ar izpratni par dzīvnieku tiesību aizstāvjiem kā “dzīvniekmīļiem”. Problēma tāda, ka, saucot par dzīvniekmīļiem visus, kam kaut kādā ziņā rūp dzīvnieku labklājība, dzīvnieku tiesību idejiskais pamats tiek laists gar ausīm – viss vienā katlā. “Dzīvniekmīļi” ir nenoteiktāks (un nereti ironisks vai nievājošs) apzīmējums, ko mēdz attiecināt arī uz t.s. “kaķu tantēm”, bērniem, kas pieprasa dzimšanas dienā kāmīti utt. Tas nepavisam nav tas pats, kas uzskatīt dzīvniekus par tādiem, kam ir tiesības būt brīviem no mūsu vēlmēm viņus izmantot, apēst utt.

(vairāk…)

Read Full Post »

Izpratnes par vārdu salikumu “dzīvnieku tiesības” mēdz būt ļoti atšķirīgas. Medijos par dzīvnieku tiesību aizstāvjiem mēdz nosaukt jebkurus cilvēkus, kas izrāda jebkāda veida rūpes par dzīvniekiem un to, kā viņi tiek izmantoti. Arī Dzīvnieku aizsardzības likumu reizēm sauc par “dzīvnieku tiesību likumu”, lai gan šajā likumā ir pamatā par dzīvnieku īpašnieku tiesībām rīkoties ar savu mantu. Pīteru Singeru dažkārt dēvē par “mūsdienu dzīvnieku tiesību kustības garīgo tēvu”, kaut arī viņš kā utilitārisma ētikas pārstāvis par tiesībām īsti nerunā. Šajos gadījumos runa par dzīvnieku tiesībām ir metaforiska – ar to nedomājot konkrētas, rūpīgi sargājamas tiesības kā tas ir cilvēku gadījumā.

(vairāk…)

Read Full Post »

Kad pabeidzu iepriekšējo rakstu, iedomājos, ka vajadzētu paskaidrot, kas īsti ir persona. Līdzīgi kā ar jautājumu par laiku – pirmajā brīdī liekas, ka pašsaprotami bet, kad sākam domāt, izrādās, ka jautājums ir daudz slidenāks kā šķita. Nepretendēju uz pilnīgu izpratni, bet centīšos paskaidrot.

Ikdienas valodā “personas” jēdziens lielā mērā ir kļuvis par sinonīmu vārdam “cilvēks”, to apliecina arī Tildes vārdnīcas skaidrojums:

– 1. Atsevišķs cilvēks; indivīds kā sabiedrisko attiecību un darbības subjekts un objekts, cilvēks ar savām sociāli nosacītajām un individuālajām īpašībām.
– 2. jur. Cilvēks kā tiesisko attiecību dalībnieks, kam piemīt tiesībspēja un līdz ar noteikta vecuma sasniegšanu — arī rīcībspēja.

(vairāk…)

Read Full Post »

Older Posts »