Kādā draugu portāla domubiedru grupā parādījās šis poļu mākslinieka Pāvela Kučinska darbs, par ko mazliet uzrakstīju, dziesma jau gan tā pati vecā.
Pirmais, par ko ilustrācija liek domāt, ir t.s. dubultā morāle mūsu attieksmē pret dažādām sugām jeb sudzisms. Pret vieniem dzīvniekiem izturamies kā pret savējiem, VIŅI nereti tiek uztverti kā ģimenes locekļi, bet vienlaikus pret citu sugu būtnēm – kā jau pret lopiem. TIE taču tikai resursi, TIE domāti nobarošanai, kaušanai, ēšanai, pārstrādei zābakos, zeķēs un ādas vestēs. Atšķirībā no cilvēkiem un “ģimenes mīluļiem”, ko uztveram kā indivīdus un personības, pārējie pamatā ir līdzekļi konkrēta labuma (pārtikas, apģērba, darbaspēka) ieguvei. Kā rīki instrumentu kastē tie mūsu uztverē un kūtī sakārtoti ne vien pēc izmēra un sugas, bet arī pēc pielietojuma un vērtības – sākot ar zirgu un govi, kam pat varbūt ir piešķirti vārdi, un beidzot ar cāļiem, kurus (saskaņā ar tautas parunu) tikai rudenī esot vērts skaitīt.
Lai gan, ja jautājam, kāpēc tāds nošķīrums, labākā atbilde, pie kā varam nonākt, ir – vieniem paveicies vairāk, otriem mazāk. Vai nošķīrums “mīļojamie un ēdamie” iztur nopietnas pārdomāšanas kritiku, lai to turpinātu atbalstīt? Vai tomēr gan vieni, gan otri nebūtu vienlīdz cienāmi?
Otra lieta – gribam turēt kaķus un suņus? Visticamāk kādam būs jāmirst, lai viņus pabarotu. Vai nebūtu prātīgāk pārtraukt šo dzīvnieku vairošanu? Viņi taču tāpat ir pirms gadu tūkstošiem piejaucēti, paaudzi pēc paaudzes apzināti vai neapzināti pārveidojot, pielāgojot mūsu vēlmēm – īsinot kājeles, pagarinot vilnu, saplacinot sejas, galu galā padarot nespējīgus patstāvīgai dzīvei.
Un, pat ja viņus varētu barot, nenogalinot citus, attiecībā pret kaķiem un suņiem situācija jau praktiski tāda pati kā ar lopkopības dzīvniekiem – pirms gadu tūkstošiem esam viņus paņēmuši no dabiskās vides un tagad vairojam, turam, “uzlabojam”, pārdodam – tāpat kā cūkas, govis, vistas utt. Un sev sakām, ka tam viņi esot paredzēti.
Dzīvnieku tiesības 
es arī esmu par to, lai oficiāli atļautu ēst suņus un kaķus. neredzu starpību starp cūku vai govi, vienīgi noņemšanās lielāka.
Ukrainā starpcitu ēd baložus!
Tā būtu jau konsekventāka pozīcija.
Vēl tikai jāpamato cilvēku nošķiršanu no pārējām sajūtošo būtņu sugām, ja vien arī tie nav pie pārējiem vienā katlā metami.
es esmu par to, lai ne vienu neēstu.
Varbūt šis būtu jēdzīgs pielietojums in vitro mākslīgi audzētajai gaļai – mājdzīvnieku barībai. Nebūtu neviens jāupurē kaķu un suņu vēdera labā.
Jā, un ja vēlamies mazināt ciešanas arī pie savvaļas dzīvniekiem, ar in-vitro var teorētiski barot arī plēsējus.
“Mīļdzīvnieku” barības probl. gan neatrisinātu priekšmetiskošanas problēmu, par ko rakstīju komentāra beigās.
Kā rīkoties? Vai maukt uzreiz, ka vienīgā ētiskā dzīvnieku eksistence ir savvaļas dzīvnieki (skatīt senāku komentu)? Ko darīt ar visu to monumentālo kultūrslāni filmas, grāmatas utml, kur bērna un mājdzīvnieka vai lopiņa attiecības ir morāles fundaments. Vai pakāpeniski (bet kas drusku liekulīgi šķiet) – vispirms ārā no “neobligātajām” dzīvnieku patēriņa opcijām (apģērbi, sērkociņi), tad pārtikas un tad mājdzīvniekiem? Kā? Piedod, ka sniedzu tikai jautājumus – pats samulsis.
Es kā veca leijerkaste atkal teiktu, ka jāsāk ar vegānismu ikdienas praktiskajās, prastajās lietās (uzturs, apģērbs utt.), tad arī rastos auglīgāka augsne dziļākām/atvērtākām diskusijām par ne tik ikdienišķo. Pat ja tas ir tikai pakāpiens, tas aptver lielo vairumu dz. izmantošanas.
Par kultūrslāni: droši vien neko Fahrenheit 451-veidīgu nevajadzētu. Līdzīgi kā tolerējam visādus bibliskos izgājienus, rasismu Ž.Verna gabalos, saksus utt. Vārda brīvības princips prasa respektēt atšķirīgus ideoloģiskos skatījumus, kas gan, protams, mēdz izvērsties smagos jautājumos kā ar Mein Kampf aizliegšanu utt. Par analoģiskām problēmām masu mērogā dz.t. lietās vēl tālu. Pats pašlaik tādas filmas, grāmatas utt. automātiski uztveru kā ~ideoloģiju pētnieks vai kas tml. :)
Man viens tāds provokatorisks jautājums. Cik konsekvents vegāns var/drīkst būt pret saviem mazajiem radiniekiem, ja galu galā cilvēks pats ir tikai saprātīgais dzīvnieks? Vai vegānu vecāki, piemēram, nedod bērnam mātes pienu un tā vietā piedāvā sojas pienu??
Interesants jautājums, taču radies pārpratuma dēļ: vegānismā jau nav runa par pienu u.c. dzīvnieku produktiem kā tādiem, bet par to, ka to ieguvei sistemātiski tiek audzētas, turētas nebrīvē un nogalinātas sajūtošas būtnes, kaut gan bez tā var iztikt.
Mātes piens zīdaiņiem (ja nav ar varu iegūts), negadījumos mirušu dzīvnieku patērēšana vai Soylent Green tipa risinājumi būtņu intereses un tiesības taču neapdraud.
aa, tad jau biezpiena sieriņu “Kārums” vai kausēto sieru “Ciba” nav grēks vegānam iekārot, vienīgi tad nāktos pašam jaukt rūgušpienā vai nu mātes pienu vai arī cīnīties ar savvaļas ragu lopu visiem godīgiem paņēmieniem un tad nolūgties kādam lopiņa dievam.
“grēks” :)
Kārot konkrētu garšu, smaržu, tekstūru jau nav nekas nēētisks, problēmas var rasties veidos, kā vēlmes īstenojam. Un var nerasties.
“cīnīties ar savvaļas ragu lopu visiem godīgiem” – tu domā pieeju, kurā, ja kādam uzbrūc līdzvērtīgi bruņots, uzbrukums skaitās pieļaujams? :)
Ja tas notiek ar pašas mātes atļauju, nevis viņu apdullinot un ieslogot, tad barošana ar mates pienu nav nekas nevegānisks.
Cilvēki arī ir piejaucēti un pēdējā laikā nav nekas vairāk par darba lopu. Varbūt tiksim ar no viņiem vaļā? (es par to, tad visas problēmas atrisināsies agrāk vai vēlāk gan dzīvnieku nogalināšana, gan dabs iznīcināšana)
Un viņus nevis vienkārši nogalina, lai ar tas tiek darīts, bet ar mūža garuma spīdzina.
Tev jāuzraksta antiutopisku romānu ar šādu scenāriju! :)
Es, protams, to sauktu par utopiju, bet pieņemsim.
Par to gan i uzņemta filma jau, saucās National Geographic Aftermath: Population Zero, pasāpīga pāreja, bet attaisno gala rezultātu.