Šobrīd plaši atzītas tiesības ir tikai vienas sugas būtnēm, kas uzskata, ka drīkst brīvi izmantot visu pārējo sugu būtnes. Bet dažādu indivīdu grupu tiesību atzīšana laika piedzīvo izmaiņas – vēl samērā nesen cilvēkus brīvi un likumīgi varēja tirgot kā preces, sievietēm bija liegts studēt augstskolās, bet cilvēkus ar garīgās attīstības problēmām drīkstēja izmantot medicīnas izmēģinājumos. Nav viegli domāt, ka tas viss kādreiz notika ar sabiedrības piekrišanu, un tikpat grūti var būt iztēloties, kā tiesību aizsardzības izvērsīsies nākotnē.
Mums ir daudz kopīga ar dzīvniekiem, ko izmantojam pārtikai, izklaidei, darbam un eksperimentiem. Viņi spēj izjust gan ciešanas un baudu, gan gūt emocionālus pārdzīvojumus, viņi mācās viens no otra un atceras notikušo, rūpējas ne vien par saviem, bet nereti arī citu mazuļiem, viņi tiecas pēc patīkamām lietām un izvairās no nepatīkamām. Tātad viņiem ir savas intereses, viņiem nav vienalga. Atšķirībā no, piemēram, akmeņiem, dzīvniekiem rūp, kas ar viņiem notiek, tāpat kā mums rūp, kas notiek ar mums. Ja uzskatām, ka cilvēki ir pelnījuši tiesības, kas aizsargā mūsu intereses, vajadzētu pamanīt, ka tas tāpat attiecas uz citu sugu indivīdiem un viņu interesēm.
Jāņem vērā, ka citu sugu pārstāvju intereses ne vienmēr sakrīt ar cilvēku interesēm. Līdz ar to arī tiesības, kas nepieciešamas dzīvniekiem, var būt citādas, piemēram, vistām nav vajadzības pēc reliģiskās brīvības vai vēlēšanu tiesībām. Piešķirt šiem dzīvniekiem ko tādu būtu bezjēdzīgi. Tomēr tas nenozīmē, ka dzīvniekiem nav jāpiešķir nekādas tiesības. Dzīvnieku tiesību aizstāvji (nejaukt ar labturību!) necenšas padarīt cilvēkus un pārējās sugas pilnībā līdztiesīgas, bet nodrošināt dzīvniekiem pamattiesības – tiesības netikt izmantotiem un nepiedzīvot cilvēku izraisītas ciešanas un priekšlaicīgu nāvi.
Lai gan ētikas teorijas atšķiras, dzīvnieku tiesību idejas pamatā ir uzskats, ka dzīvnieki ir pelnījuši dzīvot brīvi no izmantošanas un kaitējuma, ko tiem nodara cilvēki. Tas nozīmē daudz vairāk par mēģinājumiem izturēties “humāni”, viņus izmantojot un nogalinot. Tas nozīmē, ka dzīvniekiem jābūt pasargātiem no cilvēku nežēlības un pakļaušanas – tāpat kā mums ir šādas tiesības. Ja neatzīstam, ka dzīvniekiem ir šādas tiesības tikai tāpēc, ka viņi nepārstāv Homo sapiens sugu, tad šādai nostājai ir jābūt nopietni pamatotai, taču atsaukšanās uz tradīciju, ērtību vai “tā dabā iekārtots” nav derīgi argumenti, jo ar tādiem varētu mēģināt attaisnot visdažādāko rīcību. Bez nopietna pamatojuma šāda rīcība ir netaisnīga un uzskatāma par sugu diskrimināciju jeb sudzismu – līdzīgi kā diskriminācija rases, dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ (rasisms, seksisms, heteroseksisms).
Dzīvnieku tiesību aizstāvji cenšas paplašināt to būtņu loku, pret kurām jāizturas taisnīgi un ar cieņu. Tās ir visas būtnes, kas līdzīgi kā mēs spēj just sāpes, prieku, bailes, dusmas utt. Ja tiešām gribam izturēties pret dzīvniekiem ar cieņu (kā teikts Dzīvnieku aizsardzības likuma ievadā),respektējot viņus kā indivīdus, kam piemīt vērtība pašiem par sevi, nevis kā pret mums noderīgiem objektiem, tad nedrīkstam atbalstīt viņu izmantošanu izklaidei vai eksperimentiem, kā arī atbalstīt lopkopību vai jebkuru citu rīcību, kas dzīvniekus pakļauj un izmanto kā lietas un resursus. Pirmā un svarīgākā lieta, ko varam darīt viņu labā jau uzreiz, ir pārtraukt izmantot dzīvniekus katrs savā dzīvē – kļūstot par vegāniem.
Dzīvnieku tiesības 