Es apzinos, ka daudzi iebilst pret manu skarbo izteiksmes veidu, bet vai tad šis skarbums ir bez pamata? Es būšu skarbs kā patiesība un nelokāms kā taisnīgums. Par šo tēmu es nevēlos ne domāt, ne runāt, ne rakstīt ar mērenību. Nē! Sakiet vīram, kura nams ir liesmās, lai ceļ trauksmi mēreni; sakiet viņam, lai atbrīvo sievu no nolaupītāja rokām ar mēru; sakiet mātei, lai tā glābj savu liesmās iekritušo bērnu pakāpeniski; bet nemudiniet mani ievērot mērenību tādā lietā kā šī. Es saku pilnā nopietnībā – es nerunāšu pārprotami – es neattaisnošu – es neatkāpšos ne collu – UN ES TIKŠU SADZIRDĒTS.
Šis citāts ir no raksta, kas tapis verdzības atcelšanas jeb 19. gadsimta abolicionisma kustības laikā. Raksts bija paredzēts kā atbilde tiem, kas verdzības atcelšanu atbalstīja, taču uzskatīja, ka tam jānotiek pakāpeniski – uzlabojot vergu turēšanas likumus u.tml. Gerisons, kurš sākotnēji pats atbalstīja pakāpeniskās brīvlaišanas pieeju, vēlāk atzina, ka tas noticis neapdomības dēļ un šāda iziešana uz kompromisiem jautājumā par taisnīgumu nav pieļaujama. Un vai ir kāds iemesls, kāpēc lai tas pats nebūtu attiecināms uz dzīvnieku izmantošanas kontekstu?
Raksti par līdzīgām tēmām: • Par radikālismu, ekstrēmismu utt. • Vegānisms ir taisnīgums
Dzīvnieku tiesības 
ASS kā patiesība, jo patiesība “kož acīs”!
bet mūsu plauma grādos tak bez gaļas nevar. nabaga bālie veģētārieši/no kājām krītošie vegāni ;)
plauma = platuma
Viss jau būtu labi, tikai tas “UN ES TIKŠU SADZIRDĒTS”.
Ja velkam paralēles ar vergu brīvlaišanu, tad nevar neatzīmēt kādu ļoti būtisku aspektu. Proti, vergu brīvlaišana lielā mērā notiek pateicoties nevis verdzības atcelšanas idejas aizstāvjiem, bet gan drīzāk pārorganizējoties pašām ražošanas attiecībām.
Vēl jo vairāk, kaut arī tas neiet diez ko gludi, melnādainā verga kā cilvēka ideja jau ir saprotama daudziem. Līdz dzīvniektiesību nonākšanai cilvēces būtisko(!) ētisko jautājumu lokā ir milzu attālums. Nemaz nerunājot par to, ka tas tiek vēl speciāli vairots (vismaz attiecībā uz pārtikas dzīvniekiem).
Un milzu plaisa, kas pastāv starp šībrīža stāvokli un tūlītēju (subjektīvu / ētisku / vienalga) nepieciešamību transformēt dzīvnieku ekspluatāciju, nebūt nav vienīgā. Nav grūti saskatīt kādas citas tēmas caurvīšanos šai problemātikai. Runa ir par tā paša kapitālisma destruktīvo ietekmi teju vai uz ikvienu cilvēka (un citu dzīvnieku) esamību. Kapitālisms ir tas, kāpēc verdzība ir atcelta tikai formāli. Kapitālisms ir tas, kas nosaka maiņas vērtību visam un gandrīz nekādu citu vērtību nekam. Un kapitālisms ir tas, par kuru arī var teikt “UN ES TIKŠU SADZIRDĒTS”, bet… ak vai! Taču es esmu jau ārpus tēmas.
Atgriežoties un pabeidzot savu sakāmo, allaž ir būtiski saprast, vai runa ir par individuālu ētisku izvēli vai objektīvām bezpersoniskām sekām. Starp deontoloģiju (vai, alternatīvi, rūpju ētiku) un utilitārismu ir pārrāvums, kuru tikai ļoooti optimistiski var konceptualizēt kā “viens ved pie otra”. Bet īsti neved. Viss ir slikti! (c) (Šis gan atkal neattiecas tieši uz dzīvniekiem.)
Man arī sākotnēji tas nobeigums šķita lieks, bet tā kā cilvēki, ar kuriem esmu par šīm lietām runājis vai, kas lasījuši blogu, stāsta par izmaiņām savos uzskatos, tos vārdus pieņemu kā atbilstošus. Varbūt skan jēli, bet tā jau tāda pašmotivācija uz citādi domājošās sabiedrības fona.
Jā, verdzības atcelšanu veicināja arī citi apstākļi, bet nedomāju, ka šajā gadījumā tas ir būtiski. Es nesaku, ka ar “sadzirdēšanu” pietiek pārmaiņām, drīzāk to, ka šeit (līdzīgi kā jautājumā par taisnīgumu pret cilvēkiem) nevar iziet uz kompromisiem vismaz mērķa ziņā, pat ja samierinoties, ka ne vienmēr iecerēto var īstenot. Izturēšanos pret jebkurām sajūtošām/sentient būtnēm kā pret resursiem uzskatu par vienlīdz netaisnīgu kā cilvēku, tā pārējo sugu gadījumā.
Šī ir pavisam jauna tēma, bet daudz kas jau notiek – enciklopēdijās parādās šķirkļi, universitātēs lekcijas (kaut vai tas pats Sveces kurss, bez kura, iespējams, šī diskusija nenotiktu), šis tas medijos, nerunājot par individuāliem aktīvistiem, forumiem utt. Esmu optimists šajā sakarā – internets ir relatīvi brīvs no korporatīvas infokontroles un palīdzīgs, domubiedrus var atrast vieglāk kā jebkad agrāk. OK, pa laikam parādās kāda industrijas kampaņa, bet gribas cerēt, ka tādām nav nopietna efekta ilgtermiņā un uz ētikas argumentu fona.
Piekrītu, kapitālisma / materiālisma loma šajās ~”commodification” norisēs ir būtiska. No otras puses, vai kāda cita līdz šim pastāvējusi sistēma ir centusies izvairīties no izturēšanās pret dzīvniekiem kā pret resursiem? Pat saistībā ar anarhismu maz esmu manījis kaut ko uz dzīvnieku tiesībām vērsts (izņemot varbūt http://en.wikipedia.org/wiki/Veganarchism). Jāatzīst, ka diemžēl diez ko neorientājos šajā tēmā.
Par ētikas pamatpieejām arī prasītos pēc lielākas skaidrības, bet šobrīd priekšroku dodu deontoloģijai, kur utilitāri apsvērumi varētu parādīties atsevišķos dilemmu gadījumos – tātad laikam pat kaut kāds plurālisms.
Skarbi, bet patiesi!