• Kāpēc es neticu labturībai

Sludinājumi avīzē
Sludinājumi avīzē

Saeima galīgajā lasījumā atbalstījusi priekšlikumu pieļaut Latvijā lauksaimniecības dzīvnieku kaušanu bez iepriekšējās apdullināšanas, sekojot reliģiskām (islama un jūdaisma) tradīcijām.” [1]

“Dzīvnieku aizsardzības organizācijas un atbalstītāji uzskata, ka niecīgais balsu pārsvars ar kādu šodien tika pieņemti Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumi, liecina, ka Saeima rīkojusies šaura komersantu loka interesēs un upurējusi Latvijā pastāvošās tradīcijas un ētikas normas.” [2]

Ir spoži apliecinājusies doma, ka kamēr dzīvnieki tiks uzskatīti par īpašumu, ar viņiem darīs visdažādākās, arī iepriekš neiedomājamas lietas – neskatoties uz sabiedrības viedokli par to. Nav pamata uzskatīt, ka šādi “steidzami grozījumi” neuzrādīsies vēl un vēl. Jo vienmēr kādam dzīvnieku īpašniekam un izmantotājam tas būs finansiāli izdevīgi.

Dzīvnieku labturības likumi pasaulē un Latvijā pastāv un it kā tiek pilnveidoti jau vismaz 150 gadus. Un kāds ir rezultāts? Dzīvnieki tiek izmantoti un nogalināti aizvien lielākā skaitā (jo dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš uz vienu cilvēku joprojām aug) un brutālākos veidos (ne vien industriālajās ellēs, bet arī visādās medicīniskās un militārās laboratorijās utt.).

Labturība aizvien vairāk izskatās pēc tukšām formalitātēm, jo šie noteikumi parasti ir izveidoti tādi, lai netraucētu dzīvnieku īpašniekiem gūt maksimālu peļņu. Ja tomēr kaut kas traucē – nekas, mazliet vēl pamainīsim likumu uz dzīvnieku labklājības rēķina.

Es neticu labturībai un tam, ka ar ierobežojumiem var novērst netaisnību un nepamatotas ciešanas. Es ticu, ka dzīvniekiem, kuri līdzīgi kā mēs uztver pasauli ar dažādām maņām, baidās no ciešanām un labprātāk izvēlas nebūt pieķēdēti un iesprostoti, kādu dienu vairs nebūs kopš dzimšanas jādzīvo pasaulē, kur viņi ir pērkama un pārdodama prece. Esmu pārliecināts, ka cilvēki kādreiz uztvers dzīvnieku institucionālu izmantošanu par nepieņemamu, līdzīgi kā šobrīd uztveram cilvēku turēšanu verdzībā.

Pietiek tirgoties par it kā “sliktākiem” un “labākiem” turēšanas un nokaušanas apstākļiem, jo viņi, būdami pērkama prece, pardod2vienmēr paliks zaudētājos. Ja negribam, lai tas turpinās, mums katram savā ikdienā ir jāpārtauc atbalstīt viņu izmantošanu un jāatzīst, ka viņiem ir tiesības būt brīviem no mūsu vēlmēm un iegribām.

Labturība nav risinājums, jo tā maldīgi ļauj domāt, ka kāds par dzīvniekiem parūpēsies. Labturība drīzāk funkcionē kā pašapmāns sirdsapziņas mierināšanai. Mēs varam viņiem palīdzēt bez dārgām kampaņām, likumiem un organizācijām – sākot ar to, ka paši kļūstam par vegāniem un tādējādi vairs neatbalstām viņu izmantošanu,  pakļaušanu ciešanām un nogalināšanu.

Paldies, ka lasīji!

Publicējis Sandris

Cenšos vairot labestību pret dzīvniekiem. Par manu darbu un iespēju atbalstīt: http://patreon.com/Sndris

4 domas par “• Kāpēc es neticu labturībai

    1. nııtŕø jau uz to skatās no citas perspektīvas – analizējot medijos izskanējušos apgalvojumus un argumentus.

      Lai gan mūsu viedokļi saskan par to, ka “no dzīvnieka interešu viedokļa tas viss ir slikti”, nııtŕø savā rakstā darbojas tajā dārziņā, kur jautājums par dzīvnieku ekspluatēšanu nav problemātisks. Un tur mūsu uzskati šķiras.

      Viņš mālē citu bildi – no tās manējā nevar kļūt gaišāka.

  1. Cilvēku un dzīvnieku attiecībās vajadzētu būt vienlīdzībai un abpusējai brīvai gribai. Ja kaķis, suns vai kāds cits dzīvnieks vēlas dzīvot pie cilvēka un ja arī cilvēks to vēlas, tad lai viņš dzīvo. Bez pieķēdēšanas, aplokiem un tamlīdzīgām lietām. Sarežģītāk gan ir, piemēram, ar cūkām, govīm… Šo dzīvnieku domestikācijas tradīcija ir ļoti sena un domāju, ka viņi nebūtu īpaši spējīgi paši izdzīvot brīvā dabā. Kā tad ar tiem? Taču kopumā es piekrītu – šis paradokss, ka līdz ar cilvēces “attīstību” attieksme pret dzīvniekiem kļūst arvien nežēlīgāka un attiecības starp cilvēku un dzīvnieku – arvien nevienlīdzīgākas, ir diezgan šausmīgs.

    1. Jā, t.s. “ēdamajiem dzīvniekiem” būtu grūti izdzīvot dabā. Ja viss notiktu pēc mana prāta… :) šiem dzīvniekiem ļautu nodzīvot atlikušo mūžu mierīgos un sakarīgos apstākļos tādās vietās kā “animal sanctuaries” ( http://en.wikipedia.org/wiki/Animal_sanctuary ).

      Taču būtu naivi domāt, ka šādas pārmaiņas var notikt vienas nakts laikā. Ticamāks variants ir, ka šo mākslīgi pārveidoto dzīvnieku skaits pakāpeniski samazinātos, samazinoties sabiedrības pieprasījumam pēc viņu ķermeņa daļām un sekrētiem. Vispirms jāmainās sabiedrības attieksmei un to, manuprāt, visjēdzīgāk var panākt, runājot ar cilvēkiem, izglītojot, “modinot no vienaldzības miega” :)
      Un es jūtu atbildību kaut ko šajā sakarā darīt – tādēļ arī te rakstu.

Pievieno komentāru

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s