Viena no tēmām, par ko gribētos lielāku skaidrību sabiedrībā, ir saistīta ar izpratni par dzīvnieku tiesību aizstāvjiem kā “dzīvniekmīļiem”. Problēma tāda, ka, saucot par dzīvniekmīļiem visus, kam kaut kādā ziņā rūp dzīvnieku labklājība, dzīvnieku tiesību idejiskais pamats tiek laists gar ausīm – viss vienā katlā. “Dzīvniekmīļi” ir nenoteiktāks (un nereti ironisks vai nievājošs) apzīmējums, ko mēdz attiecināt arī uz t.s. “kaķu tantēm”, bērniem, kas pieprasa dzimšanas dienā kāmīti utt. Tas nepavisam nav tas pats, kas uzskatīt dzīvniekus par tādiem, kam ir tiesības būt brīviem no mūsu vēlmēm viņus izmantot, apēst utt.
Protams, šīs attieksmes – mīļošana un pamattiesību cienīšana var pastāvēt kopā, bet būtu aplami domāt, ka tās vienmēr pastāv kopā vai pat apzīmē vienu un to pašu. Piemēram, izteikums: “es nevarētu kļūt par vegānu, jo es vienkārši dzīvniekus tik ļoti nemīlu” rada priekšstatu par šauru izpratni par to, kāpēc cilvēki mēdz atteikties no dzīvnieku izmantošanas. Atteikšanās no dzīvnieku izmantošanas ir veids, kā respektēt viņu tiesības netikt pakļautiem liekām ciešanām un kaitējumam.
Tiesību aizstāvēšana nav atkarīga no mīlestības, bet cieņas pret otra interesēm – man nav jāizjūt simpātijas un jāmīl katru spāni, poli vai Amazones indiāni, lai respektētu viņu tiesības, bet gan jāciena viņu pamatintereses un pamatvajadzības – netikt nonāvētiem, turētiem verdzībā utt., tāpat kā vēlos, lai citi cienītu manas intereses. Cienīt nozīmē neignorēt šīs intereses bez īpaša iemesla. Tāpat man nav jāmīl katru suni vai cūku, lai respektētu viņu intereses netikt nonāvētiem, turētiem nebrīvē u.tml.
Gan mīlestība, gan cieņa ir neskaidri jēdzieni, ko dažādās situācijās lietojam ar atšķirīgu nozīmi. Par “mīlestības” daudznozīmību ikdienas valodā atgādina, piemēram, teiciens (“jociņš”) “sit, tātad mīl”. Līdzīgi, lai aprakstītu sabiedrības attieksmi pret dzīvniekiem piemērots būtu teiciens “mīlestība iet caur vēderu”. Kaut arī mūsu attieksmi pret dzīvniekiem var saistīt ar abiem šiem vārdiem, cieņas jēdziens tomēr ir atbilstošāks dzīvnieku tiesību aizstāvības raksturošanai.
Pūkaini trusīši vs sarainas cūkas
Līdzīga, bet jau šaurāka tēma ir par “mīlīgumu”. Reiz kāda paziņa izteicās, ka trusīšus (līdzīgi kā kaķus un suņus) tomēr nevajadzētu izmantot ēšanai, apģērbam u.tml. Savukārt, cūku un citu mazāk pūkainu “mājlopu” izmantošana esot pieņemama. Līdzīga attieksme nereti parādās saistībā ar roņu mazuļu medībām Kanādā (lai iegūtu baltos pūkainos kažokus) – cilvēki pret tām iestājas ar daudz lielāku dedzību nekā pret citu, mazāk pūkainu un ne tik piemīlīgu dzīvnieku nogalināšanu. Bet vai tiešām no mīlīguma un skaistuma būtu jāizriet tam, kā mums pret kādu jāizturas?
Vinsents Gheins (Guihan) raksta, ka būtu arī jāpārtrauc runāt par vegānismu kā līdzjūtības, labsirdības un citu labskanīgu īpašību izpausmi, jo tas vairāk liecina nevis par cieņu pret viņiem, bet antropocentrismu jeb uzskatu, ka tā ir tikai mūsu pašu – cilvēku brīvas izvēles jautājums un nevienu citu (ieskaitot apēstos un citādi izmantotos dzīvniekus) tas neskar. Uzsverot, ka vegānisms nozīmē “dzīvību glābšanu”, “būt labestīgiem” vai “rīkoties iejūtīgi”, tas tiek parādīts kā aizbildnieciskuma izpausme. Gheins raksta, ka drīzāk vegānisms ir taisnīguma minimums, ko mums ir pienākums izrādīt pārējiem – gan cilvēkiem, gan citām sugām. Vegānisms ir pats mazākais, ko varam darīt – vismaz nekaitēt viņiem mērķtiecīgi ar savām ikdienas izvēlēm. Tas nenozīmē, ka vegāni nav iejūtīgi vai nedrīkst tādi būt. Ar to tiek teikts tikai tas, ka vegānisms nav varonīgas labdarības vai svētulīguma izpausme, bet mūsu ētisks pienākums pret viņiem kā sajūtošām būtnēm.
Dzīvnieku tiesības 
Skaisti! Vienīgi nesaprotu kāpēc dzīvē vegāni ir naida pārpilni. Piemēram, cīnās par pret dzīvnieku populācijas kontroli un tajā pašā laikā lielākie cīnītāji par abortiem. Kad runa ir par dzīvnieku nokaušanas veidiem, ceļ laukā tekstus no nacistu propagandas pret ebrejiem.
Pazīstu vienu vegānu aktīvisti. Audzē runci Rīgas dzīvoklī četrās sienās. Izkastrējusi. Jautāju kāpēc – neba jau iespējas radīt baru pēcnācēju. Atbilde – apčurāšot puķes… Un kā to plēsēju barot? Ar to pašu mocībās augušo dzīvnieku gaļu (liekulība), vai mēģināt pataisīt plēsēju par veģitārieti (dzīvnieka spīdzināšana)?
Tā saucas cieņa pret dzīvniekiem? Taisnīgums? No malas izskatās vienkārši – liekulība+naids.
sveiki!
diemžēl tas, ka cilvēks ir vegāns, nenozīmē, ka arī pieklājīgs un iecietīgs pret cilvēkiem. cilvēki ir dažādi un Jums laikam vienkārši sanācis satikt niknos. dažus droši vien līdz teju mizantropismam noved redzētais, par to, ko cilvēkveidīgie ir spējīgi un diendienā nodara pārējām sugām. vajag lielu gribasspēku, lai to emocionālo satricinājumu pārvarētu un uztvertu mierīgi, savā ziņā samierinoties ar lietām, kas liekas amorālas.
par dzīvnieku tiesībām saistībā ar abortu izvērsti ir šeit jau rakstīts: https://dzivniekutiesibas.wordpress.com/2008/10/03/gerijs-frensione-biezi-uzdotie-jautajumi/#_ftn11
par runci Rīgas dzīvoklī: protams, tie nav labākie apstākļi, kur dzīvoties kaķim, taču visai iespējams, ka tie ir daudz labāki, par dzīvi patversmē vai uz ielas (pieņemot, ka runcis ir no patversmes).
par kaķu barošanu ar gaļu – tā ir sarežģīta ētiska problēma – no vienas puses, vegāniem vajadzētu palīdzēt patversmēs nonākušajiem, bet no otras puses – neatbalstīt gaļas industriju, pērkot barību adoptētajam. pastāv viedoklis, ka kaķi var veselīgi un pilnvērtīgi barot arī ar vegānu uzturu, tikai regulāri jāveic pārbaudes – vai nerodas urīnakmeņi. bet, lai gan tā tiešām sarežģīta problēma, no tā neizriet, ka viņa ir liekule.
un tas, ka es šeit runāju par cieņu un taisnīgumu, nenozīmē, ka visiem vegāniem ir tieši tāds pats skatījums – cilvēks var būt arī vegāns tikai veselības traucējumu un citu iemeslu dēļ un nelikties par ētiku ne zinis.
iesaku nepārsteigties ar secinājumiem un papētīt lietas vairāk, pirms ķeraties pie “uzbrukuma”.